Nejauši sajauktie

“Čehu pāris veica DNS testu, lai izbeigtu baumas par to, ka jaundzimušais nav viņu bērns, un atklājās, ka viņu bērns ir samainīts ar citu drīz pēc piedzimšanas.”

AFP, Prāga, 2007. gada 5. oktobrī

Realitāte un fantāzija viena otru papildina. Stāsti par sajauktajiem, pazaudētajiem, pamestajiem, noslēptajiem zīdaiņiem vienmēr ir kalpojuši par teiku, mītu un literatūras sacerējumu sižetiem. (Var atcerēties kaut vai, piemēram, leģendu par Dzelzs Masku vai Marka Tvena “Princi un ubaga zēnu”.) Anglijā par vienu no 1688. gada “Slavenās revolūcijas” iemesliem kļuva karaļa Džeimsa II mantinieks, par kuru klīda baumas, ka tas nav karaļa dēls, bet svešs bērns. Nu bet “ziepju operu” cienītāji brīnišķīgi zina, ka bez pazaudēta un atgūta – reizēm pēc gadiem divdesmit – bērna neiztiek neviens latīņamerikāņu seriāls, izspiežot pa mājsaimnieces asarai. Par šāda seriāla personāžiem nesen sevi varēja iztēloties divas čehu ģimenes – ar to starpību, ka stāsts par samainītajiem bērniem notika viņu dzīvē, nevis filmēšanas laukumā. Tržebiču pilsētiņas dzemdību namā pagājušā gada decembrī tika samainītas viņu jaundzimušās meitiņas. Mazā Nikola un Veronika jau gandrīz gadu dzīvo nevis pie saviem bioloģiskajiem vecākiem, bet svešās ģimenēs. Pirmais neizturēja Libors Broža, mazās Nikolas tēvs (pareizāk sakot, ne-tēvs). Viņam šķita dīvaini, ka viņa meitiņa ir blondīne ar gaišām acīm, kamēr viņš un viņa draudzene Jaroslava Trojanova (viņi nav oficiāli precējušies) abi ir bruneti. Bez tam Jaroslava apgalvoja, ka viņai piedzimusi liela meitiņa, bet Nikola, izrakstot no dzemdību nama, svēra mazāk par trim kilogramiem. Libors veica DNS testu, kas uzrādīja, ka viņš nav bērna tēvs. Var tikai minēt, cik daudz nepatīkamu mirkļu pārdzīvoja viņš ar Jaroslavu, kura, lai atsvabinātu Liboru no pamatotām aizdomām, arī veica testu. Un tad kļuva galīgi skaidrs, ka mazā Nikola nemaz nav viņu meitiņa. Par laimi, noskaidrot, kādi bērni parādījās pasaulē Tržebiču dzemdību namā vienlaikus ar Jaroslava un Libora meitiņu, nebija sarežģīti. Tā atklājās otrs pāris – Jans un Jaroslava (tā sagadījās) Čermaki. Tieši viņiem, Nikolas bioloģiskajiem vecākiem, tika tumšmatainā un brūnacainā meitenīte, kuru viņi nosauca par Veroniku. Nu abas ģimenes vienojās, ka līdz Ziemassvētkiem apmainīsies ar bērniem. Šis stāsts šķiet pat simpātisks – abiem pāriem būs ko pastāstīt meitām, kad viņas paaugsies. Bet tas tikai tā, virspusēji skatoties. Pēc ziņas par to, ka Nikolu, pie kuras viņas vecāki – ne-vecāki gada laikā, saprotams, jau bija pieķērušies, nāksies atdot īstajiem vecākiem, Jaroslavu Trojanovu piemeklēja nervu lēkme. Starp citu, mazulītēm tagad vajadzēs arī mainīt dokumentus (viņas mainīs arī vārdus – Nikola kļūs par Veroniku, un otrādi). Un abas ģimenes arī pieprasa naudas kompensācijas no notikušā vaininiekiem – no Tržebiču slimnīcas dzemdību nodaļas. Nebija sarežģīti atrast arī tos, kas šajā nodaļā dežurēja 2006. gada 9. decembrī, kā arī noskaidrot meitenīšu samainīšanas apstākļus. Izrādījās, ka mazulītes samainīja mazgāšanas laikā – precīzāk, nevis viņas pašas, bet papīra aproces ar uzvārdiem, kādas parasti apliek jaundzimušo rociņām. Medmāsām gan bija licies dīvaini, ka viena no meitenītēm pēkšņi “novājējusi”, bet otra – tieši otrādi. Tomēr viņas nesāka iedziļināties, bet vienkārši pārrakstīja papīrus, kuros tiek fiksēta bērna attīstība, sākot ar dzimšanas brīdi. Vainīgās, protams, atlaida no darba, bet slimnīcas vadības izturēšanās joprojām pārsteidz čehu publiku. Klīnikas direktors Petrs Maijers uz žurnālistu jautājumu, kā viņa iestāde taisās risināt šo problēmu, atcirta: “Kādu problēmu? Tā nav problēma. Par problēmu to pataisa avīzes un televīzija, kā arī viena no ģimenēm.” Ar “problemātisko” ģimeni viņš domāja Brožu un Trojanovu, kuri pirmie iesniedza pieprasījumu par finansiālo kompensāciju. Tagad abas ģimenes, kas nokļuvušas šajā “ziepju operā” vai traģikomēdijā, sarod viena ar otru. Dīvainā likteņa un provinciālās slimnīcas mediķu kaprīze acīmredzot uz ilgāku laiku sasaistījusi kopā četrus pieaugušus cilvēkus un divas mazas meitenītes. Apmainīt gandrīz gadu vecus bērnus vienā mirklī nav iespējams. Nav vienkārši atbrīvoties no savstarpējas pieķeršanās bioloģiski svešajiem, bet psiholoģiski tuvajiem bērniem un vecākiem. Bez tam ir arī daudz praktisku lietu, par ko abiem pāriem viens otram jāizstāsta: kādi ir meitenīšu pieradumi, kas tām patīk un kas – nē, ar ko tās slimojušas, kā uzvedas tādos vai citāds apstākļos... Psihologi abiem pāriem iesaka, lai meitenītes biežāk viena ar otru satiekas, ja iespējams – lai aug kā tuvas radinieces, un lai meitenīšu vecāki katrā no tām spētu saskatīt arī otru bērnu, kam veltījuši gadu dzīves. Vai tas izdosies? Kas zina. Par laimi, liktenis, izjokojot Liboru, Janu un divas Jaroslavas, tomēr nav atkārtojis prinča un ubaga zēna gadījumu: abi vecāku pāri ir apmēram vienā vecumā un līdzīgā sociālajā situācijā, un, pēc viņu izteikumiem, viens otram iepatikušies. Var jau arī būt, ka šim dīvainajam stāstam pienāks laimīgas beigas. Gadījums ar nejauši sajauktajiem bērniņiem vairākas nedēļas bija visas Čehijas uzmanības centrā. Kāds gadījumu uztvēra kā amizantu kuriozu. Kāds taisnīgi sašuta par mediķu rīcību. Kāds aizdomājās, kas notiktu ar abām ģimenēm, ja tas būtu noticis pirms kādiem divdesmit gadiem, kad DNS testi vēl nebija kļuvuši plaši pieejami. Bet vēl kādam, iespējams, notikušais izraisīja filozofiskas pārdomas. Piemēram, par to, kāda patiesībā ir “asiņu balss” īstā loma, ja jau noskaidrojies, ka šķirties no sveša bērna, kas gada laikā ir kļuvis par savu, ir grūti un tikpat grūti ir pierast pie savējā? Vai arī par to, kādēļ liktenim, Dievam, dzīvei – galu galā vienalga, kā to saukt – reizumis ir tik savdabīga humora izjūta.