Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Pateicoties Randiņam Belevilā, beidzot iznāca aiziet un tuvāk iepazīties ar vienu no daudzstāvu brīnumiem, kas rūpējas, lai Rīga no skrajas, gandrīz caurspīdīgas tukšu laukumu, putekļu un horizontu nesteidzības pārtaptu stikla un betona džungļos. Pirms tam Forum Cinemas apmeklēju vien bezmaksas tualešu dēļ. Forum Cinemas atejā valda brīnišķīgs miers un rāma spoguļu mirdzēšana virs sarkanām izlietnēm. Nav vērojama arī riebīgi zilā gaisma, kuru lieto, lai mocītu narkomānus. Beidzot legāli ar mierīgu sirdi nopirku bērnam popkorna turzu. Man nebija dūšas to izdarīt ne Oskarā, ne Rīgas Jaunajā zālē, ne Kolizejā, it kā veco kinoteātru biezie mūri būtu ieberzēti ar kādu arhaisku – “pasargdievs, negremo” – ziedi. Varbūt, lai ieviestu pilnīgi jaunus tikumus, vajag līdz ar tikumiem uzcelt tiem paredzētās no-tikumu vietas? Forum Cinemas var to izdarīt tā, kā tas jādara – viegli: nopirkt turzu popkorna un doties uz zāli Nr.9, kur biļešu kontrolieru rokās smalki aparāti no attāluma nolasa biļešu kodus un atzinīgi nopīkst. Lai redzētu satriecoši smalko Belevilu, skatītājam jāiztur obligāts rupjš jociņš – Coca Cola reklāma, nez kādēļ igauniski. Visa bērnība pagāja šādā atmosfērā, pirms sākām kaut ko darīt, vispirms bija jāpārcieš politinformācija.
Grūti sameklēt Belevilai apzīmējumu. Gribas teikt – neganta. Tas ir skaists vārds, savā skanējumā ietver gudrību, spēku un maigumu. Neganta un poētiska filma. Tā piedāvā līdz bezgaumībai kariķētus ķermeņus, jutekliskumu, nežēlību, seksualitāti, postošu haosu, ironiju par visu un visiem, poētiskus pasaules rakursus un skaistas atmosfēras.
Suns, kurš noteiktā laikā dodas uz otro stāvu pavankšķēt uz vilcienu, apstādinātie mirkļi, kad suns un kāds pasažieris lūkojas viens otrā, suņa industriāli sirreālie sapņi – kāpēc šos brīžus vislabāk atceros pēc filmas noskatīšanās? Tā ir sīka sākuma epizode, bet tik iedarbīga, tik precīza, tik jutekliska. Kamēr vecmāmiņa trenē čempionu, dzenājot pa stāvajām pilsētas ieliņām, suņa istabā valda klusums, pulksteņa tikšķi, nagu skrapstoņa pret stāvajām kāpnēm, vilciena aurošana garāmskrejot.
Es aizdomājos par, lūk, ko – kad esmu vienatnē, mans laiks bieži vien ir aizsārņots ar domām un sajūtām, un tīro laika skaņu nemaz neesmu tik bieži saklausījusi. Protams, arī klusas istabas un vientuļas dzīvības skaņas filmā tiek pārspīlētas, kā pārspīlēts tur tiek itin viss, bet šī “realitāte ar kaudzīti” tikai palīdz uztvert domu. Un rada dīvaino filmas pēcgaršu, kurā savijušies trokšņi, skaņas, melodijas, karstums, aukstums, riebums un patika.
Zem jutekliskā izpildījuma slēpjas ļoti cilvēcisks, labi nostrādāts un vienkāršs stāsts: par vecmāmiņu, kura audzina savu puisīti, dzenā pa pilsētas ielām ar nodomu izaudzināt uzvarētāju, bet melni tērptie vīri kādās sacensībās viņu nolaupa un milzu kuģī aizved pāri okeānam. Tur kantainie vīri puisīti iejūdz kā tādu zirgu un pelna naudu, spēlēdami totalizatorā. Vecmāmiņa ar suni dodas pāri okeānam puisīti meklēt un iepazīstas ar vecu dāmu trio, kuras abi ar puisīti ir vērojuši TV ekrānā puisīša bērnībā. Vecās dāmas vēl arvien ir velna pilnas un neliedz ne pajumti, ne dzīvesprieku, kas no tām kūsāt kūsā, ne savu spēku, lai palīdzētu atsvabināt nelaimīgo čempionu. Stāsts ir patiesi labs un neviena “aste”nav palikusi karājamies nesaķerta, stāsts ir pabeigts.
Bet šīs detaļas, detaļiņas!
To ir tik daudz, ka līdz galam neizrunāt. Teiksim, vardes. Man pēc filmas noskatīšanās raisījās dīvaina saruna ar bērnu, burtiski pāris teikumi. Pēc ilgāka laika klusēšanas viņš pēkšņi izmeta: “Re, kā tā varde tai filmā”. “Nu?” “Tieši uz sliedes izlīda. Varēja pagaidīt un ievelties tai tukšajā vietā. Nē, še tev. No šķīvja tai vecenei izrāpoja. Bet uz sliedes uzlīda. Un pagalam bija.” Vardes – tas ir īpašs stāsts. To ir tik daudz un tik sātīgi pagatavotas, tik daudzos un dažādos veidos, ka pie sevis sāc murmināt – nu nē, lūdzu, izbeidziet, pieturiet, pietiek...
Vai nodzītie sportisti. Sacensībās kalnu karstumā vēl redzami tikai to izkropļotie, pēc gaisa tverošie ģīmji, bet “mafijas vakaros” jau dzirdami klusināti zirgu zviedzieni, raisot alūzijas ar zirgu skriešanās sacensībām. Bet “nodzītus zirgus nošauj”. Tā arī notiek.
Mūs interesējošais puisītis vispār netiek paaugstināts par būtni ar kādām noteiktām personības iezīmēm. Tad jau suns Bruno skatītājam tiek labāk izskaidrots, iezīmēts, izvērsts. No mazulīša vienkārši izaug muskuļu kalns, kura vadības pults ir vecmāmiņas griba un, kad vecmāmiņa zūd, – kāda cita griba; kurš tik vēlas, var viņu izmantot un tā tas paliek līdz galam. Atmiņā aizķeras viņa sērais profils ar kupro degunu un maigās, vērojošās acis. Protams, viņa iepazīšanai atkal vislabāk kalpo laiks, – gribas to nosaukt par intīmo, palēnināto laiku, – filmas sākumā. Tūlīt, tūlīt viss sagriezīsies un pajuks pakaļdzīšanās, nāves un smiekli caur asarām, bet pagaidām… Ir brīdis, kad viņš, uz svariem sēdēdams, tiesā savu porciju un apkārt siekalas tecina neprātīgi resnais suns. Riteņbraucējs ir tik ļoti koncentrējies, tik ļoti sevī un pats, ka visa istaba piestrāvo ar šo ārkārtīgi sabiezināto uzmanību pret bezveidīgo ēdienu un sevi. Viņa acis ir nopietnas. Uz filmas beigām tās kļūs citādas – izmisīgas un sāpīgas. Es nezinu, kā to var panākt ar zīmuli uz papīra – piešķirot acu kaktiņam kādu papildus krunku?
Te nu man tomēr jāpasaka par acīm. Lai pelnītu naudu, daudz kas tiek ražots masveidā, bez mākslinieka, vai vienkārši – cilvēka personības klātbūtnes, bet – kam tas vajadzīgs? Labi, vajadzīgs tam, kurš taisa biznesu, bet kāpēc falšumu nesajūt tie, kas pērk? Neļķes kā kotlešu masa – zaļa malta gaļa bez smaržas, tulpes, kuras neatveras, sejas, kurām ar datorprogrammu piemeklē deguna formu, acis, vaigus – nu, kam tādas vajadzīgas? Pirms tās pašas Belevilas ierāda amerikāņu izstrādājumu – Brāli Lāci. Mākslinieka rokas nepareizība te ne tuvumā nav stāvējusi, tikai atkal kaut kādas sentimentālas glupības, sapelējusi morāle un garlaicība ar plašu spārnu atvēzienu. Protams, pārspīlēju, protams – pašai bērnībā skalbiskais un aseksuālais Ezītis miglā, par kuru tagad tā jūsmoju – ne visai, tolaik klaigāju no prieka, ja rādīja robusto Nu, pogoģi. Bet ziemas brīvlaiki ar jahtu Beda un neganto misteru Fiksu 80 dienās apkārt zemeslodei (starp citu, tikko iedomājos – kaut kādas netveramas izjūtas tajā filmā nedaudz sasaucas ar Randiņu Belevilā) – tie bija īsti svētki un rituāls ar cepumiem uz dīvāna un brāli pie sāniem. Jā, tomēr arī tas bija trauslāks un jutekliskāks, šis laupītāju humors. Es nesaprotu, kur rodas klonētie gludenie rumpji, un vēl vairāk nesaprotu, kāpēc mani tas uztrauc. Mana subjektīvā pieredze nav visaptveroša piegrieztne pasaulei, šoferis, kurš tagad drebina savu skrūvju kasti pa Vienības gatves drausmīgo bruģi, burtiski alkst pēc brīža, kad tam uzvilks līdzenu asfalta ādu, bet manā atmiņā mūžam paliks nepareizība, kas lika samazināt ātrumu un no kuras nekādas lietderības, izņemot skaistumu un citādību, un briesmīgu troksni nebija.
Domājot par šīm lietām, atcerējos Aleksandra Pjatigorska teikto par saviem amerikāņu studentiem – ka viņos tomēr var nojaust: spēks ir, prāta nevajag. Lielā Eiropas kaislība pret šo spēku allaž izpaudusies dažādos veidos. Larss fon Trīrs, kurš ne reizi nav bijis Amerikā, savas filmas velta tai. Vācu demonstranti piepilda Berlīnes ielas, protestējot pret ASV iebrukumu Irākā. Mans draugs dzejnieks Vērdiņš neslēpj savu kaislīgo iemīlēšanos Ņujorkā, bet Kristīne K., kura Latvijā vienmēr mocījusies ar iedomām par lieko svaru, Amerikā tiek jaukta ar kinodīvu un cilvēki uz ielām grib fotografēties kopā ar viņu. Lietuviešu draugs Tomass S. Butkus raksta e-pastus no Amerikas: “Landšaftnij orgazm” un “Stoļko molodih i tolstih ļuģej ņe viģel so vremjon upotrebļeņija LSD”. Nevaru spriest, tāpat kā Trīrs Amerikā neesmu bijusi, vien redzējusi Brīvības pieminekļa apkaimē vasaras karstumā trīs baismīgus, uzblīdušus bālus cilvēkus, kas šķita uzpumpēti ar pumpi un paši par to sajūsmā. Šī bezpalīdzība sava lieluma priekšā nu reiz ir mans vienīgais savām acīm redzētais iespaids par Ameriku. Skatoties Belevilu, ilgu laiku palieku naivākais no muļķākajiem skatītājiem, jo vārdu spēle Belevila – Dogvila kaut kā paslīd garām un nerosina domāt par ASV, arī braucienu pāri okeānam sākumā uztveru kā vienkāršu plunčāšanos pa ūdeni. Kad ieraugu Makdonaldu un resnīšus uz ielām, man beidzot pielec – opsā! Tā vecmāmiņa ar suni tak uz Ameriku ir atpērusies! Un atceros, kā vācu filozofs Gadamers saka intervijā Dienai: “Ja gribat ieraudzīt cilvēces nākotni, turpmāko ceļu, tad skatieties uz Ameriku.” Skats nav visai pievilcīgs, allaž gribas pie sīkākās izdevības mazliet par to pasmīkņāt, bet – cīņa pret kaut ko ir bīstama, jo tu kļūsti līdzīgs savam ienaidniekam. Varbūt tas bija Narvesen kioskā, kur aiz gara laika pāršķirstīju ārzemju ilustrētos žurnālus – vienā bija modele, kurai uz krekliņa angliski rakstīts: “Cīnīties par mieru ir tas pats, kas drāzties par nevainību.”