Neesoša vieta.

Tobrīd tu domā, ka tā ir zāle

Par ceļojumiem nerunāsim.Par tiem lai raksta glancēto žurnālu iedegušie varoņi. Tu ieklīsti Pahargandžas tirgū, kur kautrie un sprogainie hašiša tirgotāji pielīp tāpat, kā hašiša smarža pielīp pie ādas. Kas ir ar tiem suņiem lidostās?  Vai tiešām viņi nejūt šo smaržu? Taustoties simttūkstoš sari un palagu grēdās, agri vai vēlu tev pienāks klāt puisis, kas klusi un noteikti aicinās apmeklēt sava brāļa ceļojumu biroju. Nedomā, ka tas ir kāds veikls garnadžu triks vai mēģinājums tevi ievilināt sasmakušu šķērsieliņu bezizejā. Pahargandža ir viena no drošākajām vietām ne vien Deli, bet arī uz pasaules. Goda vārds. Tava pavadoņa brāļa birojs ir vēss un lietišķi iekārtots. Tas tiek atslēgts tikai un vienīgi tev. Tajā ir kondicionieris. Tu vari izvēlēties tēju vai kolu. “Vai tu esi pirmoreiz Indijā? Kurp vēlies doties? Uz cik ilgu laiku tu esi Indijā?” Nē, zinām tos jūsu jautājumus. “Tu vēlies doties uz Lehu? Es esmu dzimis Ladakā! Pareizāk sakot, Kašmirā.” Tas arī ir turpat blakus. Tādas Ladakas Indijas kartē nemaz nav. Ir Džammu un Kašmiras štats. “Kā tu taisies nokļūt Ladakā? Ar lidmašīnu? Es tev piedāvāju braucienu ar džipiem no Šrinagaras uz Lehu. Vai ar zirgiem. Kā vēlies. Tu jebkurā brīdī vari nodot lidmašīnas biļetes. Ladaka ir brīnišķīga vieta. Cik ilgu laiku tu tur gribi pavadīt? Nedēļu? Tu joko! Tev tur vajag palikt mēnesi! Gribi redzēt bildes? Mēs tur pagājušogad aizvedām vienu sievieti, zini, nu, invalīdu ratiņos. Paskaties, kas par ainavām! Tās ir viņas bildes. Redzi?” Jā, tu redzi – sieviete ratiņos ir laimīga un smejas. Viņai apkārt vietējie iedzīvotāji brūnām un spīdīgām sejām. Tas viss nav interesanti. Tavu uzmanību piesaista kalni. Tobrīd tu domā, ka tā ir zāle. Tu domā, ka kalnos aug kādi zaļi augi, tāpēc tā krāsa. Tikai pēc pāris dienām, braucot ar džipu, tu saproti, ka zaļas ir klintis. Vietām – dzeltenas. Vietām – visās varavīksnes krāsās. “Jā, paldies. Bet mums jau ir biļetes, mēs lidojam rīt.”

Ladaka ir dīvaina vieta uz kartes. Dīvaina arī cilvēku prātos. Par Ladaku ir ļoti viegli melot. Pareizāk sakot, gandrīz visi, kas rakstījuši par Ladaku, ir tādā vai citādā veidā melojuši. Tu netici nevienam pašam vārdam, kas rakstīts Lonely Planet vai Nikolaja Rēriha, vai Jurgas Ivanauskaites grāmatās. Šķiet, sīkums: aprakstot izkāpšanu no lidmašīnas, Jurga piemin nemīlīgi akmeņaino ainavu un uzrakstu Welcome to the Moonland! Patiesībā tas ir reklāmas stends, kas aicina uz vienu no pussimt viesnīcām Welcome to the Moonland Hotel!

Ir savādāk. Ierašanās Lehas lidostā atgādina vada izraušanu no elektrības kontakta. Lidmašīnā tu vēl vēro, cik violeti ir sari stjuartēm, kas izskatās pēc ķīnietēm, dzer sulu no iepakojuma un apēd augļu konfekti. Lidostā tu pacietīgi aizpildi ārzemnieku reģistrācijas anketu, ko pasniegusi zemnieciska izskata sieviete zilā lakatiņā un siltā fufaiciņā, “Nāciet šurpu! Nāciet šurpu!” viņa sauc tieši tevi, tu vēl paspēj izbrīnīties, kā viņa atšķir ārzemniekus no vietējiem, tad pasmaidi par sevi, tad izej pa lidostas durvīm un – viss. Vienā brīdī tiek atslēgta ārpasaule, lai gan tu saproti, ka nekas būtisks taču nav mainījies. Ir klusāks un plašāks, taču citādi nekas nav mainījies. Tu vienkārši esi nokļuvis vietā, kurā nav svarīgi, kas notiek ārpusē. Viss notiek tevī. Blēņas! Atkal sameloju! Viss notiek tepat, tepat tev līdzās, tavās sarunās ar cilvēkiem, tavu acu pieskārienos akmeņiem un debesīm. Nekā cita nav. Ne tevī, ne ārpus tevis.

Skudras, lielākas par lapsu

Ladaka dažādos laikos ir tikusi saukta gan par Taku zemi (La-dwags), gan par Lamu zemi  (Bla-dwags). Atšķirība ir tikai “L” burta izrunā. Citkārt tā dēvēta par Sarkano zemi (Maryul), Sniega zemi (Khachumpa), par Cilvēku zemi (Manyul), kā arī par Rietumtibetu, Lieltibetu, Vidustibetu un Otro Tibetu. Vēl ir bijuši neatšifrējami ķīniešu hronikās minēti nosaukumi. Šobrīd daudzu prātos tā ir Mazā Tibeta, lai gan agrāk tā dēvēja kaimiņos esošo Baltistānu. Agrāk te dzīvoja lepnā dardu tauta un zemākas kastas āriešu cilts – moni, bet jau ap 4. gadsimtu pirms Kristus ienāca tibetiešiem līdzīgi klejotāji. Grieķiem esot bijis zināms nostāsts par dardajiešu tautu, kas dzīvo Austrumos un audzē skudras “lielākas par lapsu, taču mazākas par suni”. Šīs skudras kalnos rok zeltu. Daudz zelta.

Ladaka vienmēr ir bijusi kādam ceļā un vienmēr bijusi ceļa grūtākais posms, tāpēc ne reizi vien kļuvusi par galapunktu. Ladaka patiesībā ir šaura ieleja, ko no trim pusēm aizsedz kalni – Karakoruma grēda, Tibetas plakankalne un Zanskāras kalnu grēda. Nokļūt Ladakā līdz šim bija iespējams vienīgi no Kašmiras ielejas – no Šrinagaras, caur Kargilu, pa Indas upes veidoto ieplaku. Tagad ir izbūvēts ceļš uz Manali, taču tas izbraucams vienīgi vasarās. Jau oktobrī kalnu pārejas tiek aizputinātas līdz pat jūnijam. Ja notic teorijai, ka Zeme sastāv no sacietējušu iežu plāksnēm, kas peld izkusušā lavā, tad tieši šeit pirms 50 miljoniem gadu piedzīvojumu meklējumos satikās Indijas subkontinenta straujie ieži ar Āzijas kontinenta spītīgo krastu. Sadursmes rezultātā Āzija palika savā vietā, bet Indija nākamos 5 miljonus gadu turpināja iecerēto ceļu – vēl kādus pārsimt kilometrus uz ziemeļiem. Rezultātā Himalaju granīts neizturēja spiedienu un pacēlās augšup, veidojot Ladakas kalnu grēdu un paceļot sev līdzi okeāna nogulsnes, kas kļuva par Zanskāras grēdu. Pats Indijas plato palīda Āzijai apakšā, un sekas tam redzamas vēl šodien. Līdzās atrodas visdažādāko iežu un nokrāsu kalni. Ja vien par “līdzās” var nosaukt 2–3 kilometru augstuma starpību.

Apmēram viens miljons stūpu

Pirmie budisti, kas nokļuva Ladakā, bija karaļa Ašokas sūtītie, līdz zobiem bruņotie budisma misionāri 2. gadsimtā pirms Kristus. Pats Ašoka ar lūgšanu maģisko spēku sacēla apmēram vienu miljonu stūpu – pirmajā brīdī neizskaidrojama pielietojuma arhitektoniskus veidojumus, kas atgādina pirmsskolas vecuma bērniem paredzētās nodarbības ģeometrijā – klucītis, bumbiņa, konusiņš. Stūpās iekšā nekā nav, to atrašanās vieta nenozīmē neko īpašu, tās vienīgā jēga ir rituālā – uzcelt stūpu nozīmē gandrīz to pašu, ko noskaitīt mantru, tās uzdevums ir atgādināt tev par Budas aiziešanu nirvānā. Protams, arī karmai palīdz. Ladaka ir vienīgā vieta pasaulē, kur stūpas ir tikušas celtas rindās. Desmitiem, simtiem lielāku un mazāku klucīšu, bumbiņu, konusiņu. Senākās no tām, kas saglabājušās, gan celtas  10. gadsimtā, tātad, nekādu materiālu pierādījumu leģendai par Ašoku Ladakā nav. Tiesa, cita leģenda stāsta, ka šo nostūri vēl agrāk ir apciemojis Budas skolnieks Madžhantika, tikai toreiz Ladakas vietā bijis viens liels ezers.

Senākais budisma kultūras piemineklis Ladakā ir  9 metrus augstais klintsbluķī tēstais Budas attēls, dēvēts par Mulbekas Čambu. Daži uzskata, ka tas ir Maitreja Buda, citi – ka bodisatva Avalokitešvara, taču neviens nezina, kad un kas ir to cēlis. Visdrīzāk – Kušanu impērijas vietvalži  2. gadsimtā pēc Kristus. Skaidrs ir tas, ka tajā laikā Ladakā budisms nebija pazīstams un milzīgais tēls vēl gadsimtus astoņus ar noslēpumainu un biedējošu smaidu raudzījās garām plūstošajās karavānās. Mulbekas Čamba ir mūsu ceļojuma tālākais mērķis. Tā sanāk tīri ģeogrāfiski – tas ir vistālāk no Lehas, mūsu džipi knapi paspēj divās dienās tikt turp un atpakaļ. Kalnu ceļa serpentīna noreibināts, tu spēj vienīgi konstatēt, ka izdaudzināto apskates objektu nav iespējams “normāli” nofotografēt. Tu nevari apstāties un palūgt kādam japānim, lai noknipsē tevi kopā ar “to tur”. Tas tur gluži vienkārši nav domāts fotografēšanai. Tam priekšā ieauguši kaut kādi neparasti dzīvotspējīgi Ladakas vītoli, piebūvēts mazītiņš templītis, vārti, pamatīgas lūgšanu dzirnavas benzīna cisternas lielumā... Akmens Budu tu ieraugi tikai tad, kad jau esi pieskāries tā kājām. Atkal samelots, tu nodomā. Tie nav nekādi deviņi metri. Tas ir daudz, daudz augstāk.

Saķert malāriju un nomirt

Eiropieši uz Ladaku atnāca vēlu. Viens portugāļu tirgotājs 16. gadsimtā stāstīja, ka pabijis kādā neiespējami bagātā zemē. Divi jezuītu misionāri te esot bijuši gadsimtu vēlāk, vēl pēc simt gadiem pa ceļam uz Lhasu Ladaku redzējis Hipolits Dizideri. Angļi Viljams Mūrkrofts un Džordžs Trebeks te ieradās ar angļu Ostindijas Kompānijas uzdevumu un faktiski bija pirmie, kas Ladakā pavadīja ilgāku laiku. Stāsta, ka Rumces ciemata iedzīvotāji tik ļoti pārbijās, ieraugot baltādainos cilvēkus, ka pameta savas mājas un devās dzīvot kalnos. Mūrkrofts ir arī tas cilvēks, kurš Ziemeļindijā satika Čomu de Korošu. Ungārs Aleksandrs Čoma de Korošs bērnībā kaut kur bija dzirdējis, ka ungāru tauta ir atnākusi no Austrumiem. Ka viņu īstais vārds ir juguri un viņu dzimtene ir Ķīnas dienvidos, Jarkandā. Pabeidzis vairākas augstskolas, iemācījies trīspadsmit valodas un noskatījis kartē senā Zīda ceļa maršrutu, Čoma de Korošs 1819. gadā kājām, ar laivām un zirgiem devās ceļā. Pēc trīs gadiem viņš nokļuva Lehā un saprata, ka ir atklājis eiropiešiem līdz šim pilnīgi nepazīstamu kultūru.

Runājot par Čomu de Korošu, tu atceries viņa sarakstīto lielo, nodilušo vārdnīcu ādas vākos un apskretušiem stūrīšiem, ko reiz nejauši atradi Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, bet tad tika slēgti kaut kādi fondi un kopš tā laika pirmā tibetiešu–angļu vārdnīca Latvijā vairs nefunkcionē. Tikai vēlāk tu uzzini, ka savu tibetiešu valodu Aleksandrs jeb, pareizāk sakot, Iskanders Begs  (tā viņu ierakstīja ladakiešu pasē) iemācījies, trīs gadus dzīvodams Ladakas ielejā, Zanglā un runādams ar vietējo lamu. Aizmirsis savu interesi par ungāru dzimteni, Aleksandrs pārradās Kalkutā ar gandrīz gatavu vārdnīcu padusē, bet lama pēc tam uzrakstīja grāmatu Eiropieša Iskandera jautājumi, kas vietējos klosteros kļuva par populāru budisma pamatu izklāstu. Pēc vārdnīcas izdošanas un arhīvu sakārtošanas Iskanders gribēja atgriezties Ladakā, bet pa ceļam Dardžilingā saķēra malāriju un nomira. Kopš tā laika visas tibetiešu valodas vārdnīcas tiek sastādītas, par pamatu ņemot Čomas de Koroša 1837. gada izdevumu, bet tūristi, braucot uz Indiju, ņem līdzi malārijas tabletes, kuras tāpat aizmirst iedzert vai arī neatceras, kurā dienā pirms vai pēc tas bija jādara un, vai to var darīt, ja esi dzēris alkoholu, un tad jau vispār visbiežāk ir vienalga, jo visu maigi un nemanāmi pārņem kalnu slimība.

Bodisatvu formas mākoņi

Brīžiem tev liekas, ka nekādas kalnu slimības patiesībā nav. Tu jūties brīnišķīgi, lēkā pa akmeņiem pārsimt metrus uz augšu uz leju gar Lehas karaļa pils drupām, baidot pūkainus smilškrāsas kucēnus un musulmaņu kvartāla nabadzīgos iedzīvotājus, kas, saulei austot, uzkāpuši uz savu māju jumtiem, lai nokārtotu dabiskākās no ikrīta vajadzībam, tu klusībā smejies par saviem ceļa biedriem, kuri pēkšņā sagurumā izvēlējušies palikt gultā, un tikai tad tu saproti, ka tie nav bodisatvu formas mākoņi, bet tava galva, kas griežas, tā ir tava pirms divdesmit pakāpieniem aizmirstā ieelpa, kuras nu pietrūkst, un tad tu atceries, ka vakar tā arī neko neēdi, jo nebija ne vismazākās vēlēšanās. Tu ieklīsti jau pārsimt gadus pamestu tempļu slīpajos labirintos, cenšoties neiekāpt pašu nabadzīgāko šīs pilsētas daļas iedzīvotāju atstātajos sūdos, un vienā mirklī tu saproti, ka vajadzīga nopietna gribas piepūle, lai nepadotos un izietu ārā. Vecā tempļa kraujākajā malā slejas divas stūpu spices ar zeltītiem kroņiem. Tajos sēž vārnas un noteikti kaut ko simbolizē, taču šobrīd tu spēj tikai fotografēt, visu pārējo atliekot uz laiku, kad būs gatavas bildītes un, sēžot omulīgā kompānijā pie kamīna, tu stāstīsi stāstus.

Viens no šādiem brīnišķīgiem stāstiem pieder krievu ceļotājam Nikolajam Notovičam, kas 1890. gadā pāris mēnešus pavadīja Hemisas klosterī un vēlāk pārliecinoši stāstīja par bibliotēkā atrastiem tekstiem pāli valodā, kuros aprakstīta Jēzus Kristus vizīte Ladakas psihotreniņu nometnē, kā arī viņa izvēlētā meditācijas nodarbību individuālā programma. Šāda ziņa satrauca ne vienu vien labas literatūras cienītāju, tieši šī iemesla dēļ Ladaku apciemoja arī Rērihu ģimenes vadītā ekspedīcija, bet dažs labs ceļotājs vēl gadsimtu vēlāk pat esot pats savām acīm redzējis Notoviča pieminēto manuskriptu. Pēc pāris dienām tu arī būsi dzēris tēju Hemisas klosterī. Tev arī būs ko stāstīt. Tev tikai jāsaņemas un jāiziet ārā no tempļa drupām, jānolaižas lejā, pilsētā un nedaudz jāpaguļ viesnīcas cietajā gultā.

Miljons dolāru dienā

Gadu pēc Indijas sadalīšanas Pakistānas armija ienāca Baltistānā un Ladakā, pasludinot, ka šīs teritorijas lielākā daļa pēc taisnības piederot tai. Indijas valdība tik kategoriskam viedoklim nepiekrita, un sākās visdīvainākā karadarbība pasaules militārajā vēsturē – tās sasniegumu sarakstā ir visaugstākā tanku kauja un visaugstāk novietotie artilērijas ieroči 5000 metrus virs jūras līmeņa, visaugstāk piezemējusies lidmašīna un vispār – visaugstākais lidlauks, taču visus rekordus pārspējusi visu laiku ilgākā, augstākā un aukstākā kauja, kas jau sešpadsmit gadus turpinās uz 74 kilometrus garā un 3 kilometrus platā Siačenas ledāja – pasaulē vislielākā ledus gabala ārpus Polārā loka. Nezināma asprāša iemūžinātais ledāja nosaukums tulkojumā nozīmē “rožu dārzs”. Gaisa temperatūra šeit nereti sasniedz mīnus 45 grādus pēc Celsija, bojā gājuši vairāk nekā 3500 karavīru, ievainoti 10 tūkstoši. Abu valstu karadarbības kopējās izmaksas šajā ekskluzīvajā vietā sasniedz 1 miljonu dolāru dienā. Vēl jāatzīmē, ka daļu pievāktās teritorijas Pakistāna vēlāk atdevusi Ķīnai un vēl joprojām divas trešdaļas no Ladakas teritorijas kartē atzīmētas kā strīdus zona. Dažas kalnu pārejas tūristiem atvērtas tikai pirms pieciem gadiem. Tu esi bijis uz vienas no tām, iegājis apledojušā pasaulē augstākajā templī un nofotografējies pie uzraksta “18 380 pēdas”.

Kad tu ierodies Lehā un izvēlies viesnīcu ar vislabāko balkona skatu (tūrisma sezona maija beigās vēl īsti nav sākusies), tevi pārsteidz tukšās ielas un slēgtie veikali. Tu spried, ka tik agri tevi te neviens nav gaidījis, un tikai nākamajā dienā uzzini, ka naktī pirms tavas iebraukšanas noticis konflikts starp budistiem un musulmaņiem. Ieradusies armija un pat divi cilvēki ar televīzijas kameru. Tirgus slēgts, un nav bijis iespējams pagatavot tibetiešu pelmeņus – momo. Lehas centrālajā krustojumā tiešām gluži līdzās atrodas mošeja un gompa – budistu templis, kā arī restorāns Lhasa, kurā tiek pasniegti kašmiriešu ēdieni, un tāda kā centrālā banka ar vienīgo bankomātu, ko vietējie iedzīvotāji uzlūko ar sirsnīgu ironiju. Šķiet, vēl nevienam nav izdevies dabūt no tā ārā kādu rūpiju – starptautiskās kartes tas neapkalpo, bet uz vietējām nekad nav naudas. Dienu vēlāk stāsts par starpkonfesionālo incidentu ir aizmirsies un kalpo tikai kā lētticīgo tūristu uzbudināšanas līdzeklis. Daudz eksistenciālākas pārdomas rodas, braucot trauslos vietējā ražojuma džipos pa kalnu ceļiem. Cik noprotams, līdzīgs noskaņojums valdījis arī ceļu būvētāju prātos – ceļmalas ir pilnas uzrakstiem: “Ja esi precējies, šķiries no ātruma!”, “Tevi mājās gaida sieva un ēdiens”, “Labāk dzīvs un nokavējis, nekā laikus, bet nelaiķis!” To nepārejošā asprātība drīz vien sāk tevi kaitināt, pēc tam izraisa nelabumu un biedē, līdz, jau vakarpusē, izraisa viegli nekrofilas halucinācijas.

Ceļš pret kalnu

To, ka ceļa jēdziens Himalajos iegūst pavisam jaunu piepildījumu, tu saproti, kad centies aiziet kājām līdz Šāntistūpai. Kartē ir norādīts virziens, ceļvedī teikts, ka tas ir pusstundas gājiena attālumā. Pati stūpa skaidri redzama kalna galā vakara saules staros. Tā uzcelta pavisam nesen, šķiet, par japāņu budistu ziedojumiem, balta un kosmiski nomierinoša. Īsinot laiku sarunā ar ceļabiedriem, tu dodies līdzi kartē atrastai bultiņai. Tu izej ārā no pilsētas, vēro rūpīgi koptos vītolus, kuriem ladakieši apcērt apakšējos zarus, liekot stiepties arvien augstāk un augstāk, līdz koki kļūst par karogkātiem pelēkzaļu lapu puzuriem. Tu nokļūsti pie ģeometriskā minimālisma stilā ieturētām nometnēm, tev apkārt slejas dzeloņdrātis un armijas daļu kārtas numuri, kas sava militārā noslēpuma aizsegā vilina un biedē. Šur un tur kalnu nogāzēs, tajās, kas gludi nobirušas sīkiem akmentiņiem kā japāņu dārzos, redzamas zīmes. Tumšākiem kalniem baltas, gaišākiem – melnas. Dažviet tās iezīmē militāru objektu, citur – zilbi “om”, svastiku vai kādu citu laba vēlējumu. Vēl citur tev par godu ir vienkārši uzrakstīts Welcome. Skaidrs, ka tas ir domāts tev, nevis ķīniešu vai pakistāniešu bumbvedējiem. Nav skaidrs tikai, kādā veidā tas ir izdarīts uz stāvās kalna nogāzes, kur nav ne taku, ne klinšu izciļņu. Tev sāk likties, ka šos vairākus metrus augstos uzrakstus atstājuši lidojoši dēmoni, helikopteru iemītnieki vai levitācijas spējām apveltīti vientuļnieki. Un, pat ja ir iespējams izdomāt fizikas likumiem pakļautu paņēmienu, tas vienalga ir tik sarežģīti, ka nav skaidrs, kāpēc kaut kas tāds būtu jādara. Tā spriežot, tu piepeši atjēdzies, ka atrodies ceļā jau vismaz stundu, bet Šāntistūpa joprojām nav tikusi tuvāk. Kādās krustcelēs tu pajautā pretīmnākošam mūkam, vai šis ir pareizais ceļš, un pārsteigts vēro viņa minstināšanos. Ir skaidrs, ka viņam nav ne jausmas, kas ir Šāntistūpa, viņš cenšas izlīdzēties, jautādams tieši laikā garām ejošiem ceļu remonta strādniekiem (Ladaka pēdējos gados ir iecienīta vieta darba meklējumos izmisušajiem Indijas dienvidu deklasētajiem elementiem). Tu saproti, ka esi palaidis garām būtisku budisma teleoloģijas principu – paradoksu. Tu saproti, ka viss sāk notikt tieši tā, kā to labprāt būtu pierakstījuši čaņbudisma patriarhi. Izrādās, tu esi nogājis visgarāko no iespējamiem ceļiem. Vēl pēc pusstundas tu atrodies kalna pakājē un redzi, ka uz Šāntistūpu ved sešsimt pakāpienus augstas kāpnes, kuru pusceļā tu saproti, ka retinātā kalnu gaisa vieglums ir bijis mānīgs, tu vairs nejūti kājas un, nonācis augšā, saļimsti ceļos visdabiskākajā no rituālās godbijības izpausmes formām.  Šeit tu satiec pārējos ceļabiedrus, kas braukuši ar mašīnu – kalnam otrā pusē ir lēzens piebraucamais ceļš praktiski līdz pašai augšai. Viņi nekad neuzzinās vienkāršo patiesību: tuvākais ceļš ir apkārtceļš. Nedomā par atpakaļceļu, pirms neesi galā. Īsto ceļu iespējams ieraudzīt tikai tad, kad esi nokļuvis virsotnē.

Kanniņa duļķaina, ieskāba šķidruma

Netālu no Lehas centrālajām ielām atrodas četrus galdiņus maza ēstuvīte, kurā saimnieko smaidīgs un lielsejains tibetietis ar sievu un diviem bērneļiem. Pa dienu pie viņiem mēdz iegriezties tibetieši, bet vakaros mūždien pilns ar tūristiem. Pats saimnieks ņemas pa virtuvi un, iepriekš apslaukot spīdīgo plaukstu priekšautā, sirsnīgi sarokojas ar ikkatru ienācēju. Tev ir skaidrs, ka turpmākās dienas nekur citur ēdienu nav vērts meklēt. Tibetiešu ēdieni ir garšīgi, porcijas ir milzīgas un karstas, tu dzer svaigu piparmētru tēju un izgaršo momo pildījumu – jaka piena sieru ar spinātiem līdzīgiem zaļumiem. Pēc pāris dienām tu jau zini, ka ēstuves saimnieki ir dzimuši Indijā, kur 50. gados no Tibetas ieradās viņu vecāki. Viņi īrē šo būdiņu Ladakā un brauc šurp peļņā vasaras sezonās. Pa ziemu bērni iet tibetiešu skolā Daramsalā. Būdiņas sienas rotā nosmulēti plakāti, kas stāsta par Tibetas okupāciju un upuru skaitu, stūrī ir elektriskām eglīšu virtenēm rotāta Dalailamas fotogrāfija un sarkans Coca–Cola ledusskapis. Ēdamtelpu no virtuves sedz nomelnējis aizkars, šķīvji un dakšiņas ne vienmēr nomazgātas līdz galam, virtuves grīdu un plīti labāk nemaz nevajag aplūkot, taču tu jau mīli šos cilvēkus un jūti viņu sirsnību, ievārītu ikkatrā pelmenī un nūdelē. “Sakiet, vai jums ir tibetiešu alus?” “Čans?!” Viņa seja sāk smaidīt vēl platāk. “Jūs gribat čanu?” Un, gluži kā sausāko likumu laikos, no aizdurves tiek izvilkta netīra plastmasas kanniņa duļķaina, ieskāba šķidruma. Čans tiek gatavots no jaka piena, to raudzējot un fermentējot ar īpašām zālītēm. Alkohola saturs tajā ir niecīgs, taču gatavošanas tehnoloģijas dēļ (sarūgušie kunkuļi tiek izmīcīti ar kājām) čana izplatīšana nav atļauta. Lehā ātri uznāk tumsa, ārdurvis ir uz krampīša, bet sarunas, smiekli un kausētā sviestā vārītā ēdiena čurkstoņa vēl ilgi nebeidzas.

Vecākā sviesta figūra Ladakā ir atrodama Šaškulas templī netālu no Čušulas, 4268 m augstumā. Tā pagatavota no jaka sviesta, izkrāsota un attēlo sazinkādu budistu mitoloģisko personāžu. Temperatūra šajā templī nekad nav bijusi augstāka par 12 grādiem pēc Celsija un sviests nekūst. Jau 32 gadus. Kad viesnīcas īpašnieka kalponei, nenosakāmi jaunai meitenei, tu jautā, vai tas ir jaku sviests, kas pie brokastu maizītēm, viņa iespurdzas un tikai pēc ilgākas pierunāšanas atzīstas, ka jaks ir vīrietis, bet jaka sievu sauc pavisam citā vārdā. Šo vārdu, protams, tu uzreiz aizmirsti, atceries tikai, ka tas izklausījās pēc zvaniņa šķindēšanas, bet varbūt tā izklausījās ladakietes smiekli. Ko vēl tu atceries?

Augšup – vēl augstāk

Pusceļā starp Lehu un Mulbeku ir Lamajura. Tai apkārt ir tikai kalni un upes. Lamajurā ir viens no lielākajiem un senākajiem klosteru kompleksiem. Tā pakājē – neliels ciematiņš ar divām viesnīcām. Tu izvēlies to, kurā ir tualete ar podu. Tu izvēlies istabu, kurai ir akmens grīda ar kāškrustiem visos stūros. Tualetē nav ūdens, toties saimniece piedāvā vakariņas. Daži no taviem ceļabiedriem spēj tikai gulēt – ceļmalas virtuvē apēsta zupa no spinātiem līdzīgiem zaļumiem ir izrādījusies lieka. Tu uzmanīgi pajautā saimniecei, ko viņa varētu pagatavot. Tomātu zupu, viņa saka. Izklausās brīnišķīgi. Gar viesnīcas apakšstāva ēdamistabas sienu ir bronzas un misiņa traukiem piekrauti plaukti. Istabas vidū – milzīga dekoratīviem apkalumiem rotāta plīts. Vai krāsns. Ir silti, smaržo pēc ēdiena un miera. Saimnieces pagatavotā tomātu zupa vairāk atgādina tēju, taču zināmu drošības sajūtu rada tas, ka tajā nav itin nekā lieka. Itin nekā.

No rīta tevi uzmodina pirmie saules stari. Tu izmūc pa sētas durvīm un garām tūkstošgadīgām stūpām uzrāpies tuvējā virsotnē. Tur, klostera templī ir saglabāta ala, kurā meditējis Kagjupas skolas dibinātājs Naropa. Vēl augstāk ir vientuļnieku kleķa būdiņas. Kalnu virsotņu lauztās ēnas zīmē savu teātri uz nogāzēm pretējā pusē, klusi zied aprikozes, kāds vīrs, apkrāvis ēzelīti ūdens kannām, dodas augšup – vēl augstāk, pusbalsī murminot ommanipemehum. Tu nolaidies lejā pie bezvārdu strauta, kurš nav sevi atradis ceļveža kartē. Lēkādams pār zemnieku iekoptām terasēm, miežu un spinātiem līdzīgu zaļumu lauciņiem, tu nokļūsti pašā pašā apakšā. Savādas inerces dzīts, tu paskaties kabatas tālrunī un ieraugi tajā skaidrā latviešu valodā rakstītu frāzi: “Neesoša vieta.” Saproti? Neko tu nesaproti.

Ko tu gribi? Es gribu uz Ladaku. Tu jau biji Ladakā. Es gribu vēl. Tu domā par Ladaku?

Jā.