Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Provansā mēs ieradāmies no Spānijas – tāpat kā savulaik trubadūru dziesmas, kuras pārvedis pats pirmais zināmais trubadūrs Gijems jeb Viljams IX, Puatjē grāfs, Akvitānijas hercogs, Eleanoras, vispirms Francijas karaļa Luī VII, tad Anglijas karaļa Henrija Plāntedženeta sievas tēvs, Ričarda Lauvassirds vectēvs. Ceļš met brīžiem stāvākas, brīžiem lēzenākas cilpas, pa reizei pielīkumojot pašai aizas malai, no kuras paveras kārtējā grandiozā panorāma – rūsas krāsas klintis, aiz tām – pakāpeniski bālākos toņos, līdz pie paša apvāršņa gandrīz caurspīdīgas – citas kalnu muguras, bet tālu lejā pakājē – saulē zvīļojoša koši zila jūra ar miniatūru mājiņu, baznīciņu, kociņu ansambli piekrastē. Tā vēl ir frančiem piederošā Katalonijas šķēle, kuru viņi administrē kā Rusijonas-Langdokas reģiona sastāvdaļu. Iespējams, pa šī paša ceļa senci Hannibals dzina savus ziloņus uz Lombardiju, vairāk nekā tūkstoš gadus vēlāk jāja jau pieminētais Gijems, atgriežoties no karagājiena pret mauriem Spānijā. Un vēl pēc vairākiem gadsimtiem te esot plūduši bēgļu tūkstoši no Spānijas pilsoņu kara – lielākoties komunisti un anarhisti, kuri gan sevi dēvēja vietējo ausij tīkamākā vārdā par republikāņiem. “Visi laikmeti ir vienlaikus”, teica Ezra Paunds (1885-1972), amerikāņu dzejnieks, kura dēļ mēs braucam pa šo galvu reibinošo serpentīnu.
Paunds pirmo reizi Francijas dienvidus apmeklēja 1912. gadā. Viņš gan bija dabūjis savas Pensilvānijas Universitātes stipendiju doktora darbam par Lopi de Vegu, taču Spānijas vietā devās uz reģionu, kuru viņš ērtības labad dēvēja par Provansu, jo tajā bija dzimusi provansiešu valoda un tā – Provincia – to savulaik nosauca iekarotāji romieši. Tagadējā Provansa ir tikai administratīvā reģiona Provansa-Alpi-Kotdazūra – sastāvdaļa, gluži niecīga, salīdzinot ar milzīgo romiešu piesavināto teritoriju. Mūsdienās šo kādreizējo provinci, kurā joprojām skan langue d’oc (provansiešu mēle tiek uzskatīta tikai par vienu no tās dialektiem), ierasts apzīmēt ar vārdu Occitanie – Oksitānija; gluži tāpat kā mūsu Kurzeme, Vidzeme, Zemgale un Latgale, tas ir novads bez kartē precīzi iezīmējamām robežām – dīvaina, ar pārējās Francijas vēsturi un kultūru tikpat kā nesaistīta teritorija.
Sarežģīti? Visnotaļ. Taču patiku uz sarežģīto – pārliecību, ka sarežģīts ir viss, kas patiess – man jaunībā lielā mērā iemācīja tieši Paunds. Man liekas, šīs neklātienes attiecības daudzu gadu garumā sākās ar viņa opus magnum, ar Cantoes (atļaušos tos nesaukt vis kā Latvijas Padomju enciklopēdijā par Dziesmām, bet, paklausot Uldim Bērziņam, par Kantiem), ar vairāk nekā 800 lappušu biezo episko poēmu (tāda varētu būt viena no Kantu iespējamām definīcijām). Manu sākotnējo interesi izraisīja tas, ka es gandrīz neko nesapratu! Garāki dzejojumi, kuri it kā atgādina kaut ko reiz lasītu, pasāžas svešās valodās, aprauti fragmenti, hieroglifi. Bet vietām – satriecoši labas rindas un spēcīgs, gandrīz hipnotizējošs ritms. Man sagribējās saprast, kas tas viss ir, no kurienes, kas tas tāds Paunds, ko viņš vēl darījis, ko gribējis. Poēmu viņš papildināja vairāk nekā 50 gadus, taču tā palikusi nepabeigta. Savā ziņā varētu sacīt, ka nav arī iesākta, jo 1930. gadā publicētā Pirmā kanta pirmais vārds ir “un”: “Un tad mēs nokāpām lejā pie kuģa…” Kam seko šis “un”? Kas tad bijis pirms tam?
Nevis bijis, bet ir, teiktu Paunds. Laba dzeja – un māksla vispār – ietver sevī savu pagātni, taču nav nekāds “progress”, salīdzinājumā ar šo pagātni: viss augstvērtīgais ir vienlaikus. IR (starp citu, verzāļus viņš lietoja ar īpašu degsmi). IR, viņš teiktu, visa dzeja, ko bijis, ir un būs vērts lasīt, neatkarīgi no tādiem triviāliem apstākļiem kā laikmeta mode, politiskā, sociālā un literārā konjunktūra, lasītāja psiholoģijas nianses. Homērs. Sapfo. Katulls. Ovīdijs. Propercijs. Vijons. Dante. Labi – vēl arī anglosakšu poēmas Seafarer nezināmais autors, varbūt Šekspīrs (kuru gan “samaitājuši viņa laikmeta tamborējumi”), Stendāls un Flobērs, Henrijs Džeimss, Teofils Gotjē, Gēte. Roberts Braunings, 19. gadsimta prerafaelīti, nu, un vēl varbūt daži angliski rakstošie – visi tie, kuru darbi satur “patiesus atklājumus”, tie, kuri “ne tikai ieviesuši ko jaunu, bet asimilējuši un sintezējuši citu darbus”. Paundam starp tādiem katrā ziņā ir trubadūri – “dzejas augstā mise”. Ap četrsimt zināmu trubadūru, aptuveni 2600 saglabājušos manuskriptu un tajos ap 900 dažādu atskaņu shēmu (kā noskaidrojis franču pētnieks Žaks Rubo), galvu reibinoša vārdu un ritmu akrobātika, līdz pilnībai noslīpēta forma, kas tomēr nav sastingusi, bet ļauj tekstam dzīvīgi elpot vēl šodien. Paunda daudzās atsauces Kantos uz citu dzejnieku darbiem mani pirms 20 gadiem piespieda pārlasīt arī Dievišķo komēdiju (sākumā to pašu Māsēna variantu, pēc tam angļu tulkojumus un visbeidzot pa reizei pamocīties pie oriģināla), kur Dante pat Homēram liek runāt Toskānas dialektā, taču trubadūram Arnautam Danielam atvēl izteikties dzimtajā provansiešu mēlē, jo viņš, Daniels, lūk, ir “il miglior fabbro” – labāks meistars par pašu Danti (700 gadus vēlāk T.S. Eliots savu slaveno poēmu The Waste Land tiem pašiem vārdiem veltīja Paundam). Un galu galā “ievilināja” arī sporādiskā senprovansiešu valodas pašmācībā, lai reiz varbūt mēģinātu atdzejot trubadūrus. Ja var ticēt Paundam, lai atdzejotu, “valodu nav nepieciešams zināt. Bet VAJAG zināt, pie joda, VAJAG zināt tos dažus simtus vārdu tais dažos patiešām labajos dzejoļos, kas pastāv jebkurā valodā.”
Pats Paunds šo principu (kurš, iespējams, deklarēts, lai aizstāvētos pret viņa nīstajiem pedantiskajiem “filologiem”) īstenoja visu mūžu, vairāk vai mazāk veiksmīgi – bet savureiz gluži ģeniāli – atdzejodams no sengrieķu, latīņu, provansiešu, spāņu, itāļu, vēlāk arī no ķīniešu un japāņu valodas. “Vai labs dzejnieks jebkad ir pārtulkots, iekams viņa līdzinieks ievieš jaunu stilu vēlākā valodā? [..] Vai netiek radīts jauns skaistums – un vecais dubultots – ja šis pārnesums veikts labi?” viņš jautā. Lai kā arī filologi kritizētu šos tulkojumus (daļa no tiem ir interpretācijas, adaptācijas, imitācijas), tie stāv pirms jebkura “un” angļu-amerikāņu dzejā, kas rakstīta pēc 20. gadsimta pirmās desmitgades. Un galu galā, vai gan filologi ko saprot no valodas mūzikas, kas Paundam dzejā bija pats svarīgākais.
Divdesmit sešus gadus vecais Paunds pirmo reizi devās uz Oksitāniju, kad viņš jau bija pamatīgi pasvīdis pie trubadūru tekstiem – gan studējot romāņu valodas universitātē, gan publicēdams tulkojumus, gan īsi pirms ceļojuma pavadījis vairākas nedēļas Parīzes Nacionālajā bibliotēkā, studēdams jau vēlāku paaudžu (pārsvarā 13. gadsimta Itālijā) sacerētos trubadūru vidas (īsa “biogrāfija”, kurā minēta dzejnieka sociālā un ģeogrāfiskā izcelsme, patroni un – īstas vai iedomātas – mīļotās sievietes, kā arī ieskicēts viņa un viņa darba raksturojums) un razos (raksturoti apstākļi – atkal reāli vai iedomāti – kādos radies konkrētais darbs). Šajos īsajos prozas tekstiņos to sacerētāji iepinuši gan baumas, gan leģendas, gan pašu fantāzijas, taču Paundam patika to koncentrētā forma – veselas dzīves ieskicētas pāris dramatiskiem triepieniem; tieši tā, viņaprāt, būtu jāraksta modernā proza. Gadu iepriekš viņš Milānā un Parīzē bija rūpīgi izpētījis arī viduslaiku pergamentus ar trubadūru dziesmu melodiju pierakstiem – jo par vienu no trubadūru meistarības virsotnēm viņš uzskatīja prasmi savienot motz el son (vārdu un skaņu). Precizitāte, kādu viņš saskatīja trubadūru (un īpaši Arnauta Daniela) dzejā – “askētisms, tiešums, nekādu izsmērētu emociju” –, tas, ka arī melodijās viņš saklausīja “neiecietību pret jebko, kas izkropļotu valodu vai bez kā varētu iztikt,” viņaprāt, bija pietiekams arguments, lai uzskatītu, ka arī dabas apraksti un citas detaļas viņu darbos neatspoguļo tikai iztēles kustības, bet novēroti “uz vietas”. Īsi sakot, uz Oksitāniju viņš devās apstiprināt pats savus priekšstatus – ar to gan īpaši neatšķirdamies no jebkura cita ceļotāja. Tomēr atšķirības bija: ne vien maršruts, kas lielai daļai tā laika tūristu varēja likties dīvains – kaut arī romantizēti viduslaiki bija nākuši modē jau 19. gadsimtā, Francijā bija pietiekami daudz reliktu tuvāk Parīzei, lai dzītos uz tās savādo dienvidu nostūri – bet arī pārvietošanās veids. Atšķirībā, piemēram, no Dārtmutas koledžas profesora Džastina Smita, kurš, bruņojies ar fotoaparātu, automobilī izbraukāja dienvidu apgabalus 1895. un 1898. gadā, rezultātā publicēdams krāšņu populārzinātnisku grāmatu divos sējumos Trubadours at Home, Paunds gāja kājām.
Mēs braucām ar Barselonā noīrētu kondicionētu reno un varējām tikai iztēloties, kāds bijis šis gājiens – vai, pareizāk sakot, gājieni, jo septiņus gadus vēlāk viņš Oksitānijā atgriezās kopā ar sievu Dorotiju un kolēģi T. S. Eliotu un veica vēl vienu garu pastaigu, ko tikai retumis pārtrauca īslaicīga kāju pūtināšana vilcienā vai autobusā. Apmēram desmit dienu laikā mēs nobraucām gabalu no Barselonas līdz pat Aviņonai, izmetot pāris lielākus līkumus. Viens līkums bija “pa labi”, cauri Kamargas sālspurvājam, lai redzētu izslavētos rozā flamingu barus netālu no pilsētas ar drūmo nosaukumu Aigues Mortes – Mirušie ūdeņi un mazos melnos bullīšus, kas tiek izmantoti vēršu cīņās bez asinsizliešanas – mērķis ir uzlēkt bullim starp ragiem – mūža nogalē tādu vērodams, arī Paunds jūsmīgi gribējis lēkt, taču prātīgā Dorotija viņu atturējusi. Jāpiezīmē gan, ka arī pēc asiņainajām koridām acīmredzot tomēr ir pieprasījums, jo tās rāda televīzijā tiešraidēs no Spānijas – jo baisākas tāpēc, ka norise netiek komentēta (vai varbūt biju pārāk bildes pārņemta?), viss norisinās kapa klusumā, ja neņem vērā buļļa sēkšanu un nagu skrapstoņu un toreadora īsos uzsaucienus palīgiem. Vistālākais punkts “pa kreisi” mums bija piemīlīgā Kastra pie Agū upes. Bez šiem lielākajiem līkumiem paspējām veikt vēl arī vairākus sīkākus uz pilīm, kurās dzīvojuši senie Provansas dzejnieki vai viņu mīļotās. Turpretim Paunds katrreiz ceļā pavadīja pāris mēnešu, Vidusjūras žilbinošajā četrdesmitgrādīgajā svelmē nostaigājot simtiem kilometru pa putekļainiem – vai lietū dubļainiem – lauku ceļiem. Fragmentārās ceļojuma piezīmes – steidzīgā, daudzviet nesalasāmā rokrakstā, ar Paundam raksturīgajiem saīsinājumiem, solecismiem – sintaktiskām kļūdām, un eksotismiem, piezīmju burtnīcās ar izplēstām lapām, uz noskrandušām lapelēm, kas mijas ar viesnīcu vēstuļpapīru – pēc vairāku redaktoru neveiksmīgiem mēģinājumiem beidzot atšifrēja Ņujorkas Universitātes profesors Ričards Sīberts, kurš ķērās pie ģeniāla paņēmiena: viņš veica ceļojumu pa Paunda maršrutu, konstatēdams, ka tas, ko viņš savām acīm redz Paunda pieminētajās vietās, palīdz atrisināt lielāko daļu manuskripta mīklu. Šīs 80 gadus pēc Paunda ceļojuma izdotās piezīmes ar nosaukumu A Walking Tour in Southern France bija mūsu galvenais ceļvedis – lai arī, no Paunda viedokļa, gan jau mēs atbildām piezīmēs pieminētā pilsētnieka tēlam: “Man šķiet, atšķirība starp pilsētnieku & cilvēku, kas kaut ko dara vai kaut kur iet brīvā dabā, ir tā, ka pilsētnieka galva ir pilna ar abstrakcijām. Tam, kurš ir brīvā dabā, prātu nodarbina lietas.” Kājāmgājēja ainavā objektiem ir stingras robežas, gluži kā provansiešu valodā vārdiem, kamēr pa mašīnas logu viss redzamais plūst garām franciskā legato.
Taču no “abstrakcijām” atbrīvoties līdz, piemēram, kāpiens uz kalna kori, kur atrodas Peirepertūzas pils vai, precīzāk, pilis – zemākā Peirepertūza austrumos un, tālāk uz rietumiem, vēl augstākā Svētā Jura pils, kas nekad neesot bijusi pieejama ne zirgiem, ne mūļiem. Tūristu ceļvedis The Green Guide brīdina: “Vēlams, lai šo vietu apmeklētu tikai tādi tūristi, kuriem nereibst galva no augstuma. Pils apskate jāveic ļoti uzmanīgi, sevišķi, ja ir stiprs vējš (un šai atklātajā vietā tāds pūš ļoti bieži). Vasarā būtu prātīgi apbruņoties ar dzeramo ūdeni, platmalēm un losjonu, kas aizsargā no saules staru iedarbības.” Pusstundu garais kāpiens pa šauru taku, pieturoties pie dzelkšņainiem krūmiem, kuru atsegtās saknes iekrampējušās plānajā zemes slānītī, nudien konkretizē domas līdz pašreizējā mirklī dotajam. Sakne. Akmens. Aiza. Un tikai pašā augšā – ai, jā, viscaur debesis, plašums un dzidra gaisma!
Piezīmēs Paunds bieži piemin šo gaismu, kuras zīdainums vērš ainavu līdzīgu Minu dinastijas laika ķīniešu gleznojumam – taču viņam tā nebija tikai fizikāla un poētiska parādība. Kaut gan šīs 11. un 12. gadsimta pilis šķietami nepieejamās kalnu virsotnēs būvētas militāru apsvērumu dēļ, izpētīts, ka, piemēram, slavenā Montsegura kalpojusi arī kā saules templis – gaisma ieplūdusi pa šaurajiem pils logiem noteiktā secībā, sekojot saules gaitai, pils asis izvietotas precīzā harmonijā ar sauli brīdī, kad tā lēc – ne tikai saulgriežos un ekvinokcijas datumos, bet arī atbilstoši Zodiaka zīmēm. Katrā ziņā ir daudz faktu, kas liecina, ka, par spīti kristietībai, kas šajā tolaik izolētajā Eiropas nostūrī tika ieviesta jau vēlīnajā Romas periodā, tur dzīvas bijušas arī pagāniskas tradīcijas. Paunds uzskatīja, ka tās bijušas saistītas ar eleisīniešu mistērijām, ar auglības dievietes Dēmetras kultu, kura elementi slepeni nodoti glabāšanā trubadūriem – viņu dzejas augsti formalizētais raksturs liecina, ka tā patiesībā ir daļa no rituāla. Daiļā dāma, kuru trubadūrs apdzied, ir ne tikai fiziska, bet pirmām kārtām garīga pilnība, “magnēts”, kas virza dzejnieka tiecību pēc dievišķās kārtības apjausmas un vienlaikus šīs kārtības augstākais iemiesojums. “Enerģija veido rakstu. Emocijas organizē formu. Magnēts sakārto un vitalizē – līdz ar to piešķir skaistumu – dzelzs skaidiņām,” Paunds rakstīja, skaidrojot imažismu. Un vēlīnajā 74. kantā viņš atkal atgriežas pie šī tēla, piesaucot “rozi tērauda putekļos”, protams, atcerēdamies, ka arī Dantem svētīgo dvēseles izplatījumā kārtojas rozes formā. Viedumu sirdsdāma saņēmusi no Dieva, savukārt mīlnieks-trubadūrs – ar rituāla dzimumakta starpniecību – no dāmas. Nav nejaušība, ka Arnauts Daniels piemin “gaismas straumes”! Paunds šīs “gaismas straumes” uztvēra arī visai burtiski – viņš bija pārliecināts, ka tas, kas notiek vīrieša dzimumorgānos, ir visnotaļ saistīts ar viņa prāta darbību. Lielā daļā fotogrāfiju viņš redzams pusguļus pozā – acīmredzot, lai sperma vieglāk varētu iedarbināt domas. Savukārt amerikāņu dzejniekam Viljamam Karlosam Viljamsam viņš 1936. gadā raksta: “Vēsture un raksturi atkarīgi no tā, vai un KĀ vīrieša priekšādiņa palīdz radīt varena saullēkta efektu, vai arī kaitinoši noslīd lejup [..] Visa puritāniskā idiotisma pamatā ir slikti veidotas (t.i., pārlieku ciešas) priekšādiņas.” Bez tam viņš uzskatīja, ka apgraizīšana mazina jutīgumu un līdz ar to interesi par seksu, tāpēc, piemēram, ebreji meklē apmierinājumu citur, proti, pievērsdamies augļošanai un naudas krāšanai.
Šķiet, ka arī personīgajā dzīvē Paunds bieži vien ievēroja paša postulātu, ka seksuālā tieksme ir jākontrolē un jāvirza un ka “pastāv zināma proporcija starp skaisto, ko paturam prātā, un mazvērtīgāko, kas gatavs tūlītējam patēriņam.” Ap viņu vienmēr bija daudz sieviešu, ar kurām viņš labprāt flirtēja un kuras labprāt skoloja, taču tikai ar dažām no tām attiecības kļuva erotiskas. Vēstulē mātei drīz pēc pārcelšanās uz Eiropu 1908. gadā Paunds raksta: “Māksliniekam būtu ar likumu jāaizliedz precēties [..] Ja nu tas nepieciešams, tad lai viņš atrod kādu, kuru vairāk par viņu pašu interesē māksla vispār vai konkrēti viņa māksla, vai arī tā viņa daļa, kas ir mākslinieks. Pēc tam lai viņi trīs reizes nedēļā kopā iedzer tēju. Šāda ceremonija varētu noderēt, lai apturētu baumas.” Trīsdesmitajos gados Rapallo Itālijā Paunds daļēji dzīvoja saskaņā ar šo modeli: ar sievu Dorotiju ēda kopā pusdienas, ar mīļāko Olgu Radžu – vakariņas vai otrādi, reizēm starp abām tika sadalītas nedēļas dienas. Dorotija un Olga viena par otru zināja, taču Paunda un Olgas meita Mērija, palaikam atbraukusi paciemoties pie vecākiem no Alpiem, kur viņu audzināja austriešu zemnieku pāris, gadiem ilgi neesot pat nojautusi, ka tēvam ir vēl cita ģimene. Savukārt ar Dorotiju viņam bija dēls Omārs, kurš agrā bērnībā tika aizsūtīts dzīvot pie viņas ģimenes Anglijā.
Staigādams cauri Dordoņai, Kersī, tad pa Pirenejiem un Langdokas piekrasti, arī Paunds pamazām atbrīvojās no akadēmiskās bagāžas, kuru viņš vēl stiepa līdzi Puatjē un Angulemā, Šalē un Riberakā, Šalisā un Izeršā, un aizvien noteiktāk pievērsās “te un tagad”, fiziskajām izjūtām, soļošanas ritmam, kuru dienas beigās pārtrauca maltīte: “Katrā pilsētiņā pa romāņu baznīcai vai pilij. Nekur negribas uzkavēties pārāk ilgi, taču ēdiens ik pa piecpadsmit vai divdesmit jūdzēm. Kad saku “ēdiens,” es patiešām domāju īstu ēdienu. … Francija izglīto ar Le Voyage Gastronomique?” (Varētu piebilst, arī ar vīnu, taču Paunds visu mūžu bija nedzērājs – ja nu pie ēdiena, atšķaidītu ar ūdeni… Viņa tuvs draugs rakstnieks Fords Medokss Fords reiz sacīja, ka atšķirībā no citiem viņam zināmajiem dzejniekiem, kuri “aizraujas ar dzeršanu, narkotikām, izvirtību, Ezras vienīgā bauda ir muļķu lamāšana.”) Bet pats galvenais, viņš arvien lielāku nozīmi piešķīra tiešajam vērojumam – tam, kas gadījās ceļā –, lūkojot atklāt genius loci nevis caur tekstuālu vai vēsturisku reminiscenču prizmu, bet gan ar to, kas dots acij – bez kādām pievienotām, izskaistinošām vai izskaidrojošām abstrakcijām. “Nekādu ideju, kas nav lietās,” vēlāk skanēja viens no viņa Londonā iedibinātās imažistu skolas pamatpostulātiem. Jeb: “Nelietot nevienu vārdu, kas nepalīdz parādīt/ atsegt lietu.” Nekad iepriekš viņš netika aizrāvies ar gleznieciskām detaļām, kādas piepeši atklājas, vērojot Dordoņas upi: “zilgana metāla sloksne ar burbuļos plīstošām V formām braslā”, kas Kantos jau pasniegtas atturīgāk: “vīnsarkans spīdums braslā,/ žilbajā saulē metāla zibsnis”.
Savas Oksitānijas piezīmes Paunds sākotnēji plānoja izmantot par pamatu grāmatai ar nosaukumu Gironde (Žironda) – spriežot no viņa vēstulēm Dorotijai, tā bija iecerēta kā kolāža, kur būtu stāstījums par ceļojumu mītos ar izvilkumiem no trubadūru dzīves aprakstiem un viņu dzejas tulkojumiem, vietām iespraužot arī pa apcerējumam par Provansas dzejas paņēmieniem un kontekstu. Spriežot no piezīmēm, viņš nav īsti drošs, kādā žanrā labāk rakstīt – vai tam jābūt “jūtu ceļojumam”, kur svešā vide mēdz kalpot par stimulu “savādām un smalkām emocijām”, vai pievērsties “reālistiskam” izklāstam, “zinātniski” fiksējot faktus un izjūtas. Piezīmes ir gan subjektīvas, gan objektīvas, iejūtīgas un bezpersoniskas, tur ir gan gluži ikdienišķs stāstījums, gan liriskas epifānijas. Savukārt pats autors ir te nīgrs profesors, te omulīgs lāga zēns, te dedzīgs pusaudzis, te skumjš melanholiķis – literāras maskas, kurām viņš kādā pašatklāsmes brīdī dod kolektīvo nosaukumu “šī modernā, falši modernā sevis apzināšanās.” Kaut arī rakstīta tiek savā ziņā dienasgrāmata, šī pastāvīgā “sevis apzināšanās” (self-consciousness) gandrīz pilnībā izslēdz jelko autobiogrāfisku: “pats Paunds” pēkšņi pazib vienīgi it kā garāmejot fiksētā atsaucē uz “viltus draugiem un melīgiem recenzentiem” un frāzē: “Esmu piedzīvojis šausmīgas lietas – tiešām šausmīgas.” Taču biogrāfijas, piemēram, vēsta, ka pirmā ceļojuma vidū viņš saņēmis vēsti, ka neilgi pēc viņa došanās uz dienvidiem jaunā, bagātā amerikāniete, ar kuru viņam bija (citu vērojumā) mazliet divdomīgas attiecības, bet kura katrā ziņā bija gatava kļūt par viņa patronesi, izdarījusi pašnāvību. Tāpat zināms, ka tobrīd viņš joprojām mēģināja pārliecināt citas bagātas dzimtas atvases Dorotijas Šekspīras vecākus ļaut viņu apprecēt (vecāki pieprasīja, lai potenciālā vīra ienākumi būtu vismaz 1000 mārciņu gadā), vienlaikus uzturēdams tā vai citādi intīmas attiecības ar divām savām bijušajām saderinātajām – Mēriju Moru un Hildu Dūlitlu (pēdējo Paunds vēlāk pasludināja – un lielā mērā izveidoja – par “pirmo imažisti H.D.”).
Taču varbūt šīs sievietes tomēr parādās metaforiskā asociācijā ar vienu no Paunda iecienītākajiem trubadūriem Bertranu de Bornu, konkrēti ar viņa dzejoli Dompna pois de me no’us chal (aptuveni: “Kundze, tā kā es jums nerūpu nemaz”), kas veidots ap mīklaino dompna soiseubuda jeb “saliktā dāma” tēlu: viņas ideālais skaistums sastāv no Provansas daiļāko sieviešu atribūtiem – “No Anhesas viņas matu zelts kā Izoldei; no Simbelīnas – viņas acu skats; no Aelisas – raitā valoda, no Šalē vikontes – tai kakls un rokas”… Tiesa, ilgāku laiku Paundam bija teorija, ka dompna soiseubuda patiesībā ir šifrs, ar kuru visnotaļ kareivīgi noskaņotais Bertrans slēpj savus militāros tīkojumus pēc pilīm, kurās mīt dzejolī pieminētās skaistules, bet viņa izmeklētā mīlas valoda maskē agresīvu izaicinājumu citiem vīriešiem, kuri arī kāro iegūt šīs teritorijas sev. Pieņēmis šādu politisku dzejoļa lasījumu, Paunds lūkoja rast tam apstiprinājumu, rūpīgi pētot Šalē un Oteforas cietokšņus un kalnāju austrumos no Perigē. Vietējā ģeogrāfija viņam kļūst par tādu kā Bertrana psihes topogrāfisku alegoriju – pilis nepieejamu kalnu virsotnēs uzmanīgi vēro, vai nenāk uzbrucēji, torņi saslējušies pret naidīgo līdzenumu, krēslainās ielejas droši vien pilnas slazdu… Atgriezies pie Bertrana uzdotajām mīklām 1915. gadā publicētajā dzejolī Netālu no Perigordas, Paunds tomēr šķiet atmetis iedomas, ka reālus vēstures un trubadūra trauksmainās biogrāfijas faktus iespējams rekonstruēt no ainavas iezīmēm. Dzejoļa noslēgumā viņš secina, ka mūsu nepilnīgie priekšstati par pagātni (gluži tāpat kā dompna soiseubuda) ir tikai egocentriskas projekcijas: “Un viss pārējais viņā – plūstošas maiņas, Saplēstu spoguļu lauskas.”
“Viņš bija labs jātnieks, karavīrs, mīlnieks, dzejnieks, gudrs un veikls runātājs un spēja tikpat labi tikt galā ar ļauno, kā ar labo. [..] Viņam vienmēr patika sēt karu starp tiem – tēvu, dēlu, brāļiem, starp visiem citam ar citu, starp Francijas karali un Anglijas karali utt. Ja vien starp viņiem bija miers vai pamiers, viņš tūlīt lika lietā savas sirventes, lai izpostītu šo mieru un parādītu, kā tas ikvienu no viņiem apkaunojis. Naida kurināšana to starpā viņam nesa gan lielas veiksmes, gan lielas neveiksmes.[..]” Tas ir no Bertrana vidas, taču līdzīgi varētu summēt arī paša Paunda dzīvi un raksturu. Bertraniska bija viņa pārliecība, ka spoža personība var spēcīgi un paliekoši ietekmēt apkārtējo sabiedrību, ja vien rīkojas, paklausot skaidri sajustam impulsam. Viens šāds impulss viņu mudināja neatlaidīgi un pamatīgiem decibeliem iestāties par “labu” un “svaigu” mākslu un kultūru, vienlaikus neizmeklētiem, bet nereti visai trāpīgiem vārdiem uzbrūkot jebkuram – bet sevišķi angļu un amerikāņu “isteblišmenta” literatūras profesoriem un kritiķiem – kurš nav gatavs mīlēt un nīst līdz ar viņu: “Sērga, kas sauc sevi par kritiku, novērš uzmanību no labākajiem darbiem, vai nu novirzot to uz otršķirīgiem, bet vairāk vai mazāk “labiem”, vai uz draņķību, uz kaitīgiem darbiem, beigtiem vai dzīviem snobismiem, vai arī uz nekonkrētām esejām par kritiku.” Ar to pašu saistīta bija arī viņa mērķtiecīgā un apbrīnojami neatlaidīgā iestāšanās par citiem rakstniekiem un māksliniekiem: viņš kaislīgi propagandēja Pirmā pasaules kara frontē kritušā jaunā, talantīgā tēlnieka Godjē-Bžeskas darbus (Paunda grāmata par Godjē-Bžesku jaunajam angļu tēlniekam Henrijam Moram esot palīdzējusi sev formulēt, kādā virzienā viņš grib strādāt), viņš panāca, ka ar viņu pašu saistītās izdevniecības un žurnāli publicē arī viņa draugus Viljamu Karlosu Viljamsu, Vindemu Lūisu, T. S. Eliotu, Hemingveju, Džeimsu Džoisu (no Džoisa vēstules Viljamam Batleram Jeitsam drīz pēc tam, kad pēc daudzu gadu izmisīgiem pūliņiem beidzot izdevēji sāka ņemt pretī viņa darbus: “Nevaru Jums pateikties diezgan, ka iepazīstinājāt mani ar savu draugu Ezru Paundu – viņš nudien ir īsts brīnumdaris.”) un vienkārši labus rakstniekus kā Robertu Frostu (“Es piekrītu, ka viņš ir garlaicīgs kā dīķa ūdens. Taču viņš mēģina darīt to, kas varbūt ir pats grūtākais, un kādu dienu viņš būs “litertūra” (Paundam – “literchure”)) un D. H. Lorensu. Džoisam un Eliotam viņš daudz palīdzēja arī materiāli – gan no savas kabatas, gan pierunājot uz labdarību savus turīgos paziņas. Vindems Lūiss: “Savā attieksmē pret citu cilvēku darbu Paunds vienmēr bijis ārkārtīgi dāsns. [..] Viņam nav nekādu iebildumu kalpot citam [..], ja vien tam ir liels talants. Ja arī viņam ir skaudība pret attiecīgo cilvēku, tā neskar darbu. Nepazīstu nevienu citu, kam tik maz traucētu paša personīgās jūtas.” Par vienu no spožākajiem Paunda veikumiem noteikti var uzskatīt redaktora darbu pie Eliota Waste Land, kuru viņš noīsināja par vismaz divām trešdaļām, atstājot tikai tās rindas, kas “līdz maksimumam uzlādētas ar jēgu”. Eliots saņēma Nobela prēmiju, taču neviena man zināma biogrāfija, vēstule vai jebkāda cita publikācija neliecina, ka il miglior fabbro būtu mēģinājis Eliota nopelnus kaut daļēji pierakstīt sev.
Diemžēl Paunda centieni kļūt par tādu kā 20. gadsimta impresāriju, paverot ceļu jaunai renesansei, kas atbilstu viduslaiku Provansas un Toskānas idealizētajai kultūrai, neaprobežojās tikai ar mākslām. Viņš patiesībā uzskatīja, ka spēj itin visu. Viņš būvēja pats sev mēbeles, no vārdnīcām apguva ķīniešu valodu. Viņš nespēja noturēt meldiņu un klavihordu spēlēja ar vienu pirkstu, taču tas netraucēja sarakstīt divas operas, kuras tiek iestudētas vēl šobaltdien. Draugs Hemingvejs viņam iemācīja boksēties. Ar drauga Brankūzi iedotiem akmeņiem viņš izmēģināja roku arī tēlniecībā, tomēr rezultātu apdomīgi ielidināja atkritumos. Pirmais pasaules karš, kurā viņš zaudēja vairākus draugus, viņam lika aizdomāties par tā cēloņiem un nonākt pie visai loģiskā secinājuma, ka ieroču ražotāji un baņķieri vainīgi tikpat lielā mērā kā ģenerāļi un politiķi. Šķiet, kopš tā laika viņa rakstos aizvien biežāk kā visa pasaules ļaunuma iemiesojums sāka parādīties vārds “usury” un tā variācijas “usurers, usurious, usura” utt. Latviski tā būtu “augļošana”, taču Paunds ar to saprata jebkuru situāciju, kad “nauda rada naudu” – īsi sakot, banku – un viņam tā bija visu pasaules likstu iemiesojums. Tā kā lielāko banku priekšgalā ir ebreji, tad jāapkaro arī viņi. Viņš kāri uzklausīja tolaik populārās Kliforda Hjū Daglasa “sabiedriskās kreditēšanas” (Social Credit) teorijas, kuras piedāvāja utopiskus mehānismus bezdarba, zemas pirktspējas un citu sociālu likstu likvidēšanai (viens no šiem mehānismiem, “nacionālās dividendes”, kuras par brīvu varētu saņemt pilnīgi visi valsts pilsoņi, izņemot tos, kuru ienākumi četras reizes pārsniedz dividendes vērtību, savā ziņā atgādina sertifikātus, kādus mēs visi saņēmām 90. gadu sākumā). Taisnīgākas par 20. gadsimta pirmās puses kapitālisma modeli viņam šķita arī feodālās attiecības, kur starp kungu un viņa ļaudīm pastāvējusi savstarpēja atbildība un saistības. Kantos viņš piemin “tīros” Svētā Trofima un Svētā Hilarija tempļus attiecīgi Arlā un Puatjē: “not by usura St Trophime/ not by usura St Hilare”, kamēr baroks esot usurious māksla (vismaz tā, kura radīta pēc liktenīgā 1694. gada, kad tika nodibināta Anglijas Banka).
Kad Itālijā, kur Paunds pēc vairākiem gadiem Londonā un Parīzē dzīvoja kopš 20. gadu sākuma, pie varas nāca Musolīni, viņam šķita, ka tas ir līderis, kura mērķi sakrīt ar viņējiem. Stipra vara, stipra valsts, un lieliskas iespējas atjaunot ko līdzīgu trubadūru augstajai kultūrai. Paunds jūsmoja vienlīdz par Musolīni (rakstos viņš to mēdza salīdzināt ar vienu no itāļu renesanses iespaidīgākajiem prinčiem karotājiem Sigismundo Malatestu, bet visbiežāk dēvēja par Bosu vai Bulli) “prāta veiklību” un prasmi “rīkoties bez garas domāšanas,” kā arī par viņa “tīro un skaidro itāļu prozu.” Tā kā korporācijas, ar kurām Musolīni bija nomainījis arodbiedrības, Paundam šķita ideāla sociālā bāze sabiedriskā kredīta īstenošanai, viņš vēlējās to pārrunāt ar pašu duči. Pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem audience tika īstenota, taču Musolīni acīmredzot Paunda teorijas neuzskatīja par noderīgām savai republikai.
Kad Amerika iesaistījās Otrajā pasaules karā, nostājoties pret Vāciju un Itāliju, Paundam atkal šķita, ka jārīkojas. Viņš uzskatīja, ka Savienotajām Valstīm būtu jāsaglabā neitralitāte, jo konfliktu izraisījuši “starptautiskie augļotāji”, ka karš starp Itāliju un ASV ir absurds. To visu viņš gribēja detalizēti izklāstīt saviem tautiešiem – jo kurš gan labāk par viņu pazīst kā Eiropu, tā Ameriku? – taču kara darbības dēļ to vairs nebija iespējams izdarīt pat angliski izdotajā radikālajā presē. Pēc vairākkārtējiem noraidījumiem viņam beidzot tika atvēlēts ētera laiks Romas propagandas radio. Un tā nu katru nedēļu Paunds sēdās vilcienā un devās “izglītot” publiku (“Viņā ir kaut kas no sādžas skolmeistara,” Parīzē savulaik piezīmēja indīgā Ģertrūde Staina, “un tas ir gluži jauki līdz brīdim, kad atceries, ka neesi sādža.”) – par kara cēloņiem; par naudu, kas rada naudu; par literatūru; par kultūru, bet pārsvarā tomēr par usura – proti, ebrejiem un viņu atbalstītājiem un pakalpiņiem, kāds, izrādās, ir arī Franklins Delano Rūzevelts, Paunda vārdiem, “tas žīds Rozenfelds.” Šais radiorunās Paunds ne brīdi neaicināja amerikāņu karavīrus dumpoties vai dezertēt, neaicināja arī fiziski iznīcināt ebrejus – visuzkrītošākā ir to neiedomājamā vulgaritāte un prastums, nodevība ne tikai pret gadu desmitiem sludinātajiem augstās kultūras kritērijiem, bet pret pašu valodu.
Līdz ar septiņiem citiem cilvēkiem, kuri kara laikā darbojās ienaidnieka labā un pret ASV interesēm, apsūdzība valsts nodevībā Paundam tika izvirzīta jau 1943. gadā. Zinādams par to, viņš mēģināja atrast kādu atbildīgu personu, kas būtu informēta par viņa lietu, kolīdz Itālijas teritorijā parādījās pirmās amerikāņu armijas vienības – viņš bija pārliecināts, ka notikusi kļūda. Pēc paša domām, viņš nekad nav vērsies pret Ameriku kā tādu, bet gan aizstāvējis konkrētus konstitūcijas paragrāfus (piemēram, to, kurā teikts, ka tiesības emitēt naudu ir ASV valdībai, taču šīs tiesības nelikumīgi nodotas Federal Reserve bankai). Taču neviens neizrādīja par viņu nekādu interesi. Tad, 1945. gada 3. maijā, pie viņa un Olgas durvīm atskanēja klauvējieni un dzīvoklī ielauzās divi bruņoti itāļu partizāni. Vispirms viņš tika nogādāts partizānu mītnē, kur kāda no ārsienām bijusi viscaur notriepta asinīm. Taču strauja fiziska izrēķināšanās viņam tika aiztaupīta – viņš tika nodots amerikāņiem un ievietots nometnē, kur sodu par dažādiem pārkāpumiem izcieta ASV armijas karavīri (“armijas dirsas caurums,” tā šo nometni dēvēja ieslodzījuma biedri).
Kā sevišķi bīstams noziedznieks Paunds tika ieslodzīts īpaši nodrošinātā būrī ar dzeloņstiepļu režģa sienām. (“Varbūt, lai es pārgrieztu sev vēnas?”) Būris, apmēram 2x2 m, atradās zem klajas debess, tajā brīvi iekļuva gan lietus, gan vējš, gan nežēlīgā Pizas saule, pastaigas un kontakti ar citiem ieslodzītajiem, kā arī tuvinieku apmeklējumi viņam bija liegti, naktīs aizmigt nebija iespējams, jo būri izgaismoja spēcīgs prožektors (vēlāk gan tika izsniegta neliela armijas telts). Vienīgais mierinājums – aresta brīdī kabatā iebāztā ķīniešu valodas vārdnīca un nometnes tualetē atrasta lēta angļu dzejas izlase. Un atmiņas. Līdz ar saraustītiem sapņiem ierodas viesi: Konfūcijs, Aristotelis, Parīzes draugi Kokto un Godjē-Bžeska, Džordžs Santajana, Savienoto Valstu konstitūcijas tēvi. Pat Ļeņins un Staļins. Kavalkanti – līdz ar Danti, trubadūru gaismas stafetes tālāknesējs. Protams, paši trubadūri. Šais dramatiskajos apstākļos, kur “Vējš ir daļa no procesa,/ Lietus ir daļa no procesa”, viņa monologs, kā tas atspoguļojas Pizas kantos, piepeši pavēršas iekšup, kļūst intīms, tiešs – lietojot vārdu, kas noteikti kaitinātu pašu Paundu – aizkustinošs; it kā viņam vairs nebūtu vajadzīgas daudzās no jaunības ierastās maskas (“esmu bijis tvirts kā jaunība sešdesmit gadus”), it kā viņa prātā piepeši būtu atbrīvojusies tā vieta, kur kādreiz mita misijas apziņa, it kā viņš pirmo reizi pa visiem šiem gadiem būtu palaidis vaļā kādu saspringtu atsperi. Viņš domā par kādreiz staigātajiem Provansas ceļiem: “mēs atkal redzēsim šos senos ceļus, jautājums,/ iespējams/ taču nekas neliekas mazāk ticams,/ Madame Pužola”. Tagad: “zem telts atloka – mētru smarža/ visbiežāk pēc lietus/ balts vērsis ceļā uz Pizu/ tumšas aitas ierindas mācības laukā un lietainās dienās mākoņi/ kalnos it kā zem sargu ligzdām./ Ķirzaka nāca kā atspaids/ meža putni neēda balto maizi.” Sapnis par harmoniju un pilnību, viņa dzīves spēcīgākais dzinulis, lika viņam lūkot to īstenot uz politiskās skatuves un drausmīgā karā atbalstīt aplamo pusi. Vēstures sakauts, viņš beidzot apjauš, ka labais, patiesais, skaistais vispilnīgāk īstenojams paša prātā, ka tikai tur tas ir neiznīcināms, lai arī pasaule un civilizācija viņam apkārt izšķīstu haotiskos fragmentos. “Tik gaiša šī dziņa, tik kārtīgas tumšās dzelzs ziedlapas/ mēs, kas pārcēlušies pār Lētu.”
Būtu ļoti kārdinoši beigt šajā vietā – ar šo beidzot sasniegto iekšējo mieru, konfūcijisko samierināšanos. Taču Pizas sērijā pēdējā, 84. kanta tembrs brīdina mūs nepārsteigties. Šis nav kino un nav arī pēc patikas pārtraucams nogurdinošs ceļojums. Vēl sekos Klinšu urbis (85.-95.), Troņi (96.-109.), Uzmetumi un fragmenti (110.-117.) un gandrīz 30 mūža gadi. Pēc diviem mēnešiem būrī Paunds tika pārvietots uz sanitāro telti (viņš sūdzējās, ka nejūtot galvas augšdaļu, viņam bija iekaisušas acis un tika atzīts, ka viņš cieš no klaustrofobijas), kur apstākļi bija krietni labāki un viņš varēja strādāt pie rakstāmmašīnas. Vēl pēc trim mēnešiem no Vašingtonas beidzot pienāca ziņa, ka Paunds jānogādā uz Ameriku, kur viņš tiks tiesāts. Tā kā par valsts nodevību gluži reāli draudēja nāvessods, nolīgtais advokāts nolēma, ka visdrošākais veids, kā tam izbēgt, būtu panākt ārstu atzinumu, ka Paunds ir psihiski nevesels un nespēj atbildēt par savu rīcību. Gan jau pēc kāda laika – droši vien pavisam neilga – tiesa apjautīs savu bezspēcību un atļaus atgriezties Itālijā, viņš solīja. Manevrs izdevās, taču tā rezultātā Paunds nokļuva Sv. Elizabetes psihiatriskajā slimnīcā, kur sabija divpadsmit ar pusi gadu. Slimnīcā arī sarakstīta kantu pēdējo trīs sēriju lielākā daļa – krietna tiesa atkal ir par usurious baņķieriem, par manipulācijām ar kredītiem utt., kontrastā ar trim pagātnes sabiedrībām, kur, Paunda uzskatā, valdījusi taisnīga politiskā iekārta – 10. gadsimta Bizantija, Kaņ-Ši Ķīna un viduslaiku Anglija. Šis taisnīgums, pēc viņa domām, panākts, pareizi izprotot kosmiskās harmonijas likumus. Viss, kas nepieciešams, Paunds sludina, ir iekļauties šajā harmonijā, “savienoties…” Starp citu, arī Oktāvio Pass apgalvo, ka “Dzeja ir paideia. [1. Audzināšana, mācības, izglītība, izglītības rezultāts (no gieķu val.).] Acumirklīgās vīzijas, kas kliedē vēstures ēnas gluži kā Diāna mākoņus, nav vis idejas vai lietas – tās ir gaisma.” “Visas lietas, kas ir, ir gaismas” – tikai Paunda izpratnē šīs gaismas mudina uz rīcību.
Pēdējie kanti, kas daudzviet šķiet kokaini vai haotiski, vedina domāt, ka divpadsmit gadi trakonama sienās nav palikuši bez sekām. Kad Paunda draugu (sevišķi Ārčibalda Maklīša un Roberta Frosta) pūliņu rezultātā Paunds beidzot izkļuva no Sv. Elizabetes slimnīcas un atgriezās Itālijā, pret sagaidītājiem fašistu sveicienā taisni pastieptā roka, šķiet, bija viena no viņa pēdējām nodevām politikai. Pēdējos mūža gadus Paunds pavadīja, nesakot gandrīz ne vārda. “Esmu zaudējis spēju nokļūt līdz savas domas kodolam ar vārdiem. [..] Es nesāku klusēt, klusums mani vienkārši sagrāba...” Tikai reizēm viņš izmeta pa aprautai frāzei. Piemēram: “Septiņdesmit gadu vecumā es sapratu, ka neesmu vis traks, bet vienkārši stulbenis.” “Tas, ko esmu rakstījis, ir stulbums un ignorance no viena gala līdz otram.” “Aplam, aplam, aplam. Viss, ko esmu darījis, ir bijis aplam vismaz par astoņdesmit septiņiem procentiem.” Un teju telegrāfiskā sarunā ar Alenu Ginsbergu, kurš bija no Ņujorkas ieradies Rapallo, lai apliecinātu viņam cieņu: “Visu labo, ko varbūt esmu paveicis, sabojā slikti nolūki – apsēstība ar muļķīgām lietām. Bet visbriesmīgākā kļūda, ko esmu pieļāvis, ir tas stulbais priekšpilsētas aizspriedums – antisemītisms.”
Tā sarunu atreferēja ebrejs Alens Ginsbergs. Kā bija patiesībā, mēs nezinām.
Mēs zinām, ka Paunds ir miris un viņa trūdi joprojām glabājas Venēcijā, kaut arī viņš bija vēlējies, lai viņu sadedzina un pelnus aizved uz dzimto Aidaho štatu, no kurienes viņš līdz ar vecākiem bija pārcēlies uz Pensilvāniju jau pusgada vecumā. “Mans sākums ir mans gals,” rakstīja viņa draugs T.S. Eliots. Mēs zinām, ka mirusi ir arī viņa mīļotā Provansa – vismaz tāda, kādu viņš to iztēlojās. Trubadūru ētika un estētika aizgāja bojā līdz ar simtiem tūkstošu kataru, duālistiski noskaņotu kristiešu (materiālā pasaule ir tik nepilnīga, ka to nevar būt radījis Dievs, kurš ir labestības iemiesojums, tādēļ pēc iespējas jāvairās no visa miesīgā; oficiālā baznīca ir izvirtusi, tā ir “vilku un franču baznīca”), kurus piecdesmit gadus metodiski slepkavoja Pāvesta Innocentija III no visiem Eiropas stūriem sarīdīti salašņas. Kādas īsti bija attiecības starp dzīvi mīlošajiem trubadūriem un iecietīgajiem un miermīlīgajiem, tomēr galēji askētiskajiem katariem, mēs neuzzinājām arī piļu drupās šodienas Oksitānijā. Taču Paundam bija sava zināšana: trubadūri un katari ir viens un tas pats. Jebkādas citas teorijas ir “absurds murgs”, viņš teica.