Neesi jau mežā

Rakstā aplūkota grāmata:
Garret Keizer.
The Unwanted Sound of Everything We Want: A Book About Noise.
Perseus, 2010

Troksnis nav nekāds joks, ja vien ir vēlme tajā ieklausīties

Cenšoties paglābties no pilsētas dzīvoklī valdošā karstuma, pa nakti atstājām vaļā visus logus. Varēja dzirdēt, kā pa ielu, klusu ņurdēdami, šļūc trolejbusi, aizšvīkst pa kādai retai mašīnai, puspamiegam sakliedzas kaijas un pāri visai pilsētai klājas gaisa kondicionētāju un citu atsevišķi neizšķiramu apslāpētu skaņu radīta monotoni klusa dūkoņa. Attālas un klusinātas skaņas man ir vienas no pirmajām bērnības atmiņām. Droši vien citiem vissenākās atmiņas saistās ar kādu specifisku garšu, smaržu vai vizuālu ainu, taču man tā ir skaņa – nevis viena konkrēta un no citām nošķirama, bet gan viss apkārtējo skaņu kopums un tā pārvērtība, pienākot vakaram. Tā varēja būt smagās automašīnas vaidēšana, rāpjoties augšup pa Līgatnes Spriņģu kalnu, malkas zāģa gaudošana aiz meža, govju maušana vai papīrfabrikas mazbānīša rūkoņa, vai visas šīs skaņas kopā, taču vienā diennakts brīdi ar tām kaut kas notika, un no šīs pārvērtības man bija skaidrs – diena ir galā, ir pienācis vakars.

Šī pārvērtība vai arī pārvērtība, rīta skaņām pārtopot par dienas skaņām, mani uzrunā vēl arvien. Laukos es bieži vien sevi pieķeru apbrīnojam visu “fona” skaņu kopuma telpiskumu, ja tā to var dēvēt – dzeguzes kūkošanu tālumā, odu, knišļu un mušu cilpveida sanoņu fonā, sīko putnu sadziedāšanās ritmu mežā, dažu putnu solistu balsis piemājas kokos un varžu kurkstēšanas kanonu dīķī, jā, arī pāri mežam ar jūras vēju atnesto kuģa dzinēja dunoņu. Pazīstamais mūzikas ierakstu producents un wall of sound ieraksta principa pamatlicējs Fils Spektors par šādu miksu[1. Wall of sound metodes pamatā bija viena instrumenta partijas ierakstīšana vairākkārt un unisonā, instrumentu skaita palielināšana līdz pat orķestra apjomam, kā arī parasti simfoniskās mūzikas atskaņošanai izmantoto instrumentu lietošana rokmūzikas ierakstos, tādejādi radot "Vāgneriski" piesātinātu un daudzslāņainu skanējumu. Mikss (angļu - mix) - dažādu skaņas avotu apkopojums vienā skaņas ierakstā.] varētu būt lepns. Neviena no atsevišķajām skaņām nav uzskatāma par skaļu vai kliedzošu, nevienu no tām nevarētu dēvēt par troksni.

Pirms aizmigšanas vēl izlasīju pāris lappuses no Gareta Keizera grāmatas “Nevēlamās skaņas no visa, ko vēlamies”. Mēģinot nošķirt trokšņa un skaņas jēdzienus un piebalsodams britu ārstam Dž. V. C. Kejam, kurš 1931. gadā rakstīja, ka troksnis ir “skaņa nevietā”, viņš par troksni uzskata negribētu vai nevēlamu skaņu, skaņu, kas kļūst par traucēkli vai apgrūtinājumu: “Būtiskākā atšķirība starp mūziku un troksni nav vis estētiska, bet ētiska.” Atsaucoties uz ASV Augstākās tiesas tiesneša Potera Stjuarta izteikumu par pornogrāfiju, Keizers piebilst, ka troksni ir grūti definēt, taču to var pazīt, kolīdz ar to iznāk darīšana.

Tā izrādījās taisnība. Šķiet, bija drusku pāri pusnaktij un tikko biju iemidzis, kad mani uzmodināja mežonīga rēkoņa. Lai gan absolūta klusuma, protams, pilsētā nav nekad, nomierinoši naksnīgo skaņu fonu pārplēsa motociklu dzinēju troksnis, acumirklī kļūdams par visai skaidri saklausāmu ētisku problēmu, lai neteiktu – ļaunumu. Tā vis nebija nerimtīgā ratu kustība Romas ielās, par ko 117. gadā šķendējās tobrīd jau 77 gadus vecais Juvenāls.

Keizers gan raksta, ka ar morālām analoģijām par to, ka, lūk, troksnis ir vardarbīgs ļaunums, bet klusums – labā ideāls, pēc kā būtu vērts tiekties, vajadzētu būt piesardzīgiem. Fakts, ka Hitlers, iespējams, nebūtu nācis pie varas, ja nebūtu izgudroti skaļruņi, kas ļāva pastiprināt viņa kliedzienus, pats par sevi neko nepierāda. Kaut vai tāpēc, ka daudzi ļaundari un noziedznieki lielu daļu sava mūža ir bijuši “klusi un mierīgi cilvēki”. Tāpat būtu aplami iedomāties, ka tracinošs vai traucējošs troksnis ir tikai cilvēku darbības monopols.

Viens no iemesliem laiku pa laikam krist šādu vispārinājumu slazdos ir cilvēku tieksme nevēlamu troksni saskatīt citos, ārējos skaņas avotos un, protams, visērtāk to ir izdarīt brīžos, kad tu pats nebļausties, nestrādā ar motorzāģi vai nestāvi rokmūzikas koncertā pie pašas skatuves. Klusībā lasot grāmatu, gremdējoties apcerē, vērojot saulrietu, mēģinot aizmigt vai baznīcā skaitot lūgšanu, par kaitinošu troksni var pārvērsties pat visklusākā vai vismaigākā skaņa – mušas sīkšana, blakussēdētāja indeve knikšķināt pirkstu kauliņus, izsalkumā rūcošs vēders vai ielu muzikants.

Reiz, pirms daudziem gadiem nakts vilcienā braucu uz Maskavu. Viss guļamvagons bija ieslīdzis caurā ceļotāju miegā. Kādā stacijā iekāpa ģimene. Mani pamodināja viņu čuksti – ejot cauri vagonam, tēvs, labu gribēdams, savai mazajai meitai uzstājīgi atkārtoja: “Klusu, klusu, klusu!” Kad viņi bija tikuši līdz vagona vidum, bērns pilnā balsī ieaurojās: “Klusu!”

Ņemot vērā to, ka tas notika nevis kupeju, bet tā dēvētajā plackartes vagonā, šis atgadījums savā ziņā ilustrē kādu pārsteidzošu klusuma un trokšņa attiecību aspektu, kam Keizers grāmatā velta visai lielu uzmanību. To varētu nodēvēt par trokšņa šķirisko nozīmi. Ja atgadījums ar kliedzošu bērnu būtu noticis kupeju un tātad krietni vien smalkākā vagonā, tur šādam kliedzienam būtu krietni vien mazāks iespaids. “Par personas ietekmi, sociālo un politisko stāvokli ir iespējams spriest pēc tā, cik daudz trokšņa tai regulāri jāpacieš,” raksta Keizers. Jāpiebilst, ka līdzīgu spriedumu droši vien varētu izdarīt arī pēc tā, cik daudz trokšņa cilvēks rada sev apkārt. Bez klusuma un miera parasti ir spiesti dzīvot cilvēki, kas kaut kādu iemeslu dēļ ir pakļauti citu varai vai žēlastībai – cietumnieki, trūcīgie, smaga darba strādnieki, bērni. Troksnis bieži vien šiem cilvēkiem nav tikai nelaimīgi sagadījušos dzīves apstākļu noteikta blakusparādība, troksnis var būt arī aktīvs veids, kā ierādīt viņiem vietu, paust pret viņiem savu nicinošo attieksmi vai pārākumu. Tas notiek kliedzot uz bērnu, cietumniekus spīdzinot ar skaļu troksni (ķīniešu izgudrojums ap 250. g. p.m.ē.), jā, arī nakts vidū braucot pa pilsētu ar motociklu, mašīnā uzstādot sabvūferi vai atvērtā logā ieliekot “tumbu” , lai ar savu muzikālo gaumi iepazīstinātu visu pagalmu vai ielu.

Trokšņa skaļums gan nenozīmē, ka proporcionāli tā pieaugumam palielinātos arī argumentu svars vai vēstījuma nozīme – trokšņa nozīme ārkārtīgi bieži ir pats troksnis, tā ir kliegšana kā arguments un būtībā izslēdz sarunas un saprašanās iespēju – to uz savas ādas izbaudījuši gan nesaticīgi laulātie, gan cietumnieki, kas papildus ik dienas viņus apņemošajam troksnim nereti izmanto troksni arī kā protesta formu.

Klusums ir savdabīgs statusa simbols. “Jau sen esmu nonācis pie pārliecības, ka trokšņa apjoms, ko iespējams paciest, ir apgriezti proporcionāls gara spējām,” sašutis par trokšņotājiem teātrī, rakstīja Arturs Šopenhauers. Skaņas izolācija, dzīve pilsētas desbesskrāpju augšējos stāvos vai pie ezera līča, nevis tiešā lidostas vai dzelzceļa sliežu tuvumā, izvairīšanās no masu pasākumiem un sabiedriskā transporta, nosvērta un pieklusināta balss, nevis kliegšana pilnā rīklē – tās ir lietas, pie kurām var tikt vienīgi, rāpjoties augšup pa sabiedrības kāpnēm. Klusums visādu skaņu pārpilnajā pasaulē ir kļuvis par dārgu preci, taču paradoksālā kārtā troksnis, kā raksta Keizers, vispirms pakļauj vai “nogalina” parādības, kas savā būtībā ir ja ne lētas vai pieejamas par brīvu, tad vismaz tādas, kas nenes tūlītēju materiālu labumu – vienalga, vai tā būtu grāmatu lasīšana, saturīga saruna, spēja klausīties vai veselīgs miegs.

Vairumā avotu minēts, ka normāls cilvēka sarunas skaļums ir no 55 līdz 60 decibeliem. Salīdzinājumam – sitiens pa bumbiņu ar jaunmodīgajām titāna sakausējuma golfa nūjām rada 128 decibelu troksni, un, kā 2009. gadā vēstīja žurnāls British Medical Journal, kāds aktīvs golfa spēlētājs šī iemesla dēļ bija paspēlējis dzirdi. Ja nu šāds atgadījums šķiet neticams, jāatceras Frānsiss Bēkons, kas 1627. gadā rakstīja, ka uz laiku zaudējis dzirdi no mednieka piekūnu svilpes. Trokšņa “sāpju” slieksnis ir 140 decibeli, bet skaļākajos rokmūzikas koncertos troksnis sasniedz 135. Ar 60 decibeliem varbūt ir diezgan, lai varētu apmainīties ar domām mežā vai uz lauka, taču ja turpat līdzās ir lidlauks (vai golfa laukums), karadarbības fronte, sabiedriskā transporta pietura vai lielveikala kase, var rasties nepieciešamība balsi pacelt. Ja reizēm šķiet, ka laika gaitā par izplatītāko cilvēku saziņas formu jau kopš bērna kājas kļuvusi kliegšana, šādam vērojumam varētu būt objektīvs pamats. Vidēji 60 gadus vecam cilvēkam, kurš lielāko dzīves daļu pavadījis pilsētā, “normālais” dzirdes slieksnis jeb skaļuma robeža, no kuras viņš sāks jūsu teikto saklausīt un uztvert, būs par 19 decibeliem augstāks nekā lauciniekam, proti – lauciniekam ar pilsētnieku jārunā par 19 decibeliem skaļāk nekā ikdienā.

Pasaule kļūst skaļāka itin visās jomās, un arvien vairāk skaļuma ir pat tik šķietami mūždien skaļā jomā kā rokmūzika. Vairāki mūzikas kritiķi ir pievērsuši uzmanību faktam, ka tādas grupas kā Metallica un Muse savos ierakstos kļūst arvien skaļākas, taču skanējums, iespējams, izdabājot mp3 digitālās mūzikas spēlētāju paaudzes pieradumam pie noplicinātas skaņas, kļūst neizteiksmīgs un plakans.

Visa šī apdullinošā trokšņa iemesls nebūt nav tikai sabiedrības šķirisko robežu izplūšana, klaigāšanu un skaļu rokmūziku no nabagu būdiņām ienesot arī turīgu ļaužu mājokļos. Liela daļa ikdienā dzirdamā trokšņa ir skaņas piesārņojums, ko rada šķietami klusas ierīces un norises – mūzikas druskas no sabiedriskajā transportā blakus sēdoša pasažiera austiņām, augstu gaisā lidojoša lidmašīna, mobilā tālruņa pīksti (60–70 db), pulksteņa tikšķi (ja pielikts pie pašas auss – 20 db), datora dzesēšanas ventilators un tastatūras taustiņu klikšķi, lifta motora dūkoņa aiz sienas, garaiņu nosūcēja rūkoņa virtuvē, ledusskapja darbība (40 db). Izrādās, nav nemaz jāguļ pie atvērta loga, aiz kura braukā motocikls, jo arī “nedzirdamo” trokšņu fons ilgākā laika periodā var veicināt sirds un asinsvadu saslimšanas, paaugstināt asinsspiedienu, samazināt jaundzimušo svaru un saīsināt mūža ilgumu. Pat no trokšņa saslimušajam savu slimību vairs nav nekādu cerību vadīt klusumā un mierā. Neviens vairs nama priekšā nevīžos bruģi noklāt ar salmiem, lai ratu riteņi netricinātu vājinieka trauslo miesu un garu. Nelaimīgais tiks steigšus rauts uz slimnīcu – protams, automašīnā ar spalgi gaudojošu sirēnu.

Uz šāda trokšņu fona pat nelielas pārmaiņas klusuma virzienā šķiet vērā ņemams uzlabojums – kā piemēru Keizers min sarunās bieži vien dzirdētu izbrīnu par patīkamo klusumu pēc 2001. gada 11. septembra, kad uz laiku bija pārtraukta aviosatiksme (līdzīgas atmiņas tagad varētu būt arī pēc piespiedu nelidošanas, ko izraisīja Īslandes vulkāna izvirdums).

Atgriežoties pie atgadījuma ar motocikla rūkoņu un atsaucot atmiņā manas tā brīža izjūtas, kurās, kā man šķita, dominēja dusmas un absurda vēlme tūlīt rīkoties, tagad saprotu, ka maldīgi nebiju pievērsis uzmanību tam, ka aiz dusmām un visa pārējā slēpās absolūta bezspēcība un bezpalīdzība. “Troksni, kas iztraucē mūsu miegu,” raksta Keizers, “var uztvert kā uzbrukumu mums kā pieaugušām cilvēciskām būtnēm.” Citiem vārdiem sakot, Keizers uzskata, ka trokšņi, – vienalga, vai runa būtu par tādiem, kas uzrauj no miega, vai tādiem, kas mūs pavada ik dienas, – mums nolaupa mūs pašus, pārvēršot mūs bezpalīdzīgos trokšņa upuros. Trokšņa apkarošana no cīņas par dzīves ērtībām tādējādi pārvēršas par cīņu, kurā uz spēles ir likta iespēja justies kā cilvēkam.

Par to, ka tā nav tikai Keizera izdomāta līdzība, būs pārliecinājies ikviens, kam bijusi darīšana ar regulāri trokšņojošu kaimiņu. Interesanti, ka man ir gadījies vienlaikus atrasties abās trokšņa frontes pusēs. Pirms laba laika dzīvoju vecā divstāvu koka ēkā. Pirmā stāva kaimiņiene regulāri sūdzējās par troksni mūsu dzīvoklī. Mūsu radītais troksnis traucēja viņai gulēt un bendēja nervus. Nebija jau tā, ka mēs bieži rīkotu skaļas viesības. Traucējošais troksnis varēja būt vienkārši pārvietošanās pa istabām, bērna rāpošana pa grīdu vai pat kaķa skraidīšana. Pretojoties šai mūsu trokšņošanai, kaimiņienei bija ieradums agros brīvdienu rītos skaļi aizcirst durvis un televizora skaņu uzgriezt, cik vien skaļi iespējams. Tā nu mēs visi nevis dzīvojām kaut cik saturīgas dzīves, bet ziedojām laiku troksnim – mēs augšstāvā lielu sava laika daļu veltot dažādiem piesardzības pasākumiem, kas mūsu jau tā ne pārāk skaļo dzīvi padarītu vēl klusāku, kaimiņiene lejasstāvā – vienā laidā ausoties un rīkojot savas trokšņa diversijas. “Pēdējā laikā lielu piekrišanu iemantojuši dažādi zinātniski laimes pētījumi,” raksta Keizers. “Lai kā es cienītu šos pūliņus, un lai kā arī pats vēlētos būt laimīgs, es tomēr dotu priekšroku zinātnei, kas spētu atklāt to, kā mums pārtraukt padarīt citam citu nelaimīgu.”

Vienu pēc otra Keizers ceļ gaismā faktus par to, ka šī nelaimīguma pamatā bieži vien ir labu nolūku vadīti centieni būt laimīgiem vai vismaz “dzīvot labāk”, un šajos centienos tehnoloģiski izgudrojumi vai politiski lēmumi agri vai vēlu beidzas ar pamatīgu troksni. Nemaz nerunājot par tik ausīmdzirdamiem piemēriem kā aviosatiksmes dāvātās ceļošanas ērtības, par kurām mēs maksājam ne vien ar lidostās nokvernētu laiku un sadedzinātu degvielu, bet arī ar apdullinošu troksni, Keizers uzrāda arī citas, krietni vien grūtāk samanāmas kopsakarības. Tā, piemēram, viņš raksta, ka Tomasa Alvas Edisona izgudrotās kvēldiegu elektrospuldzes skaņas ainavas kolonizācijā ļāva paveikt ko līdzīgu tam, ko šaujamieroči, tērauds un slimību baciļi ļāva sasniegt ģeogrāfisko teritoriju kolonizācijā, proti – radīja iespēju iekarot jaunu teritoriju un neierobežoti trokšņot pat naktīs.

Fakts, ka bez Keizera darba gandrīz vienlaikus dažādās izdevniecībās iznākušas arī vairākas citas troksnim un klusumam veltītas grāmatas (Džordža Maikla Foja “Nulle decibelu jeb Meklējot absolūto klusumu”, Džordža Pročnika “Tieksme pēc klusuma jeb Cenšoties saklausīt trokšņu pasaules nozīmi”), iespējams, liecina, ka trokšņošanas spējā patiešām esam sasnieguši paši savas pacietības mēru. Katrs no šiem trokšņošanas speciālistiem šai skaļajai tēmai centies pietuvoties nedaudz atšķirīgi – Keizers mēģinājis saskatīt dažādas vēsturiskas kopsakarības, Foja grāmata ir, tā teikt, personisks stāsts par centieniem atrast “klusu vietiņu” un vilšanos ikreiz, kad klusuma apsolījums nav piepildījies, bet Pročnika darbs ir publicistisks ceļojums pa visdažādākajām ārkārtīgi trokšņainām vietām.

Keizera grāmatu spilgti raksturo tādas pasāžas kā, piemēram, stāsts par “humāno eiropieti”, ko 1759. gadā savā darbā “Morālo jūtu teorijā” raksturojis skotu izcelsmes ekonomists Ādams Smits. Ziņa par 100 000 zemestrīcē bojā gājušiem ķīniešiem “humāno eiropieti” nespēj atturēt no pusdienu baudīšanas, toties vēsts, ka rītdien viņam tiks nogriezts pirksts, naktī neļauj aizdarīt ne acu.“Bet varbūt humānajam eiropietim nerūp arī viņa pirksts?” prāto Keizers. “Un, pietuvojoties mūsu tēmai, varbūt viņam nerūp arī savas dzirdes zaudēšana? Un vai gan tad var sagaidīt, ka viņš uztrauksies par Brazīlijā izmirstošām koku vardēm?”

“Tieši šobrīd jūs esat iegrimis nodarbē, kas, visticamāk, ir viena no klusākajām darbībām jūsu dzīvē,” viņš raksta pašā grāmatas sākumā. Runa, protams, ir par to pašu, ar ko nodarbojaties arī jūs patlaban – par lasīšanu. “Līdzās gulēšanai tā patiešām varētu būt pati klusākā nodarbe jūsu ikdienā. Iespējams, jūs to darāt trokšņainā vietā. Varbūt jūs lasāt lidostā, gaidot savu reisu, vai ārsta uzgaidāmajā telpā, cenšoties izsekot vārdiem lappusē un spītējot balsīm, kas gāžas pāri jūsu galvai no televizora. Varbūt jūs sēžat bibliotēkā, līdzās kādam, kura “personiskā” klausāmierīce skan traucējošā (jums) un dzirdi maitājošā (viņam) skaļumā. Taču ja neņem vērā skaņu, kas rodas pāršķirot lapu, ja neņem vērā nopūtu, šņācienu vai ieķiķināšanos, tādējādi reaģējot uz kaut ko no tā, ko esmu uzrakstījis, jūs neradāt nekādu troksni.” Šis apraksts visai iepriekšparedzami grāmatas autoru aizved pagātnē, pie Augustīna “Atzīšanās” aprakstītā pārsteiguma, pirmoreiz ieraugot, ka grāmatu lasīt var ne vien balsī, bet arī ciešot klusu. Taču, lai nerastos maldīgs priekšstats par gadsimtu gaitā notikušu “klusuma progresu”, Keizers tūdaļ pat atgriežas tagadnē un apraksta skaniskās šausmas, ko pieredzējis, dodoties ekspedīcijā uz vietām, kas kaut kādā ziņā nodrošinājušas viņa grāmatas iznākšanu – meža cirsmu, papīrfabriku un tipogrāfiju.

Keizera grāmatas caurviju tēma ir nevis troksnis, bet šādas pretrunas starp pašu “klusāko nodarbi” un trokšņu elli, kas nepieciešama, lai līdz šai nodarbei nonāktu, pretrunas starp to, ko mēs vēlamies, un to, ko mēs negribam, kā arī dažādi kompromisi jeb “līgumi”, kas nemitīgi jānoslēdz ar sevi un pārējo pasauli – par labu ērtībām, iztikai, peļņai.

Iespējams, lai kompensētu mulsuma pilnu “nu un tad?” sajūtu, kas varētu rasties pēc grāmatas izlasīšanas, Keizers tās noslēgumā pievienojis “praktiskus” pielikumus. Tur atrodamas dažādu ar trokšņu kontroli vai apkarošanu saistītu organizāciju adreses, ar troksni saistītu jēdzienu skaidrojošā vārdnīca, sniegta visai subjektīva “trokšņošanas vēstures” hronoloģija (no Jērikas bazūnēm līdz rakstāmmašīnu izgudrošanai) un apkopoti tādi kā baušļi par to, kā rīkoties, ja trokšņo kāds cits, un kā rīkoties, kad esat iecerējis patrokšņot pats.

Hronoloģiskais uzskaitījums beidzas ar utopisku norādi, ka 2020. gads Eiropas Savienības stratēģiskajos plānos nosprausts kā laiks, kad jāpanāk “aizsardzība no kaitīgas dažādu trokšņa avotu iedarbības un jāaizsargā klusās vietas”. Jāšaubās, vai ko tādu ir iespējams paveikt, izmantojot kompromisu mākslu, taču daži no praktiskajiem padomiem sarunās ar trokšņotājiem droši vien laiku pa laikam var noderēt ikvienam. Interesanti, ka ar pašu trokšņošanu tiem bieži vien gan ir visai maza saistība, un biežāk pieļauto kļūdu, pārpratumu, nesaprašanās un konfliktu pamatā ir nespēja uzklausīt, tieksme izdarīt pārsteidzīgus secinājumus un pieļaut loģiskas kļūdas. Pēc grāmatas izlasīšanas ikviens zinās, ko atbildēt trokšņainam kaimiņam, kas mēģinājis izmantot argumentu: “Jūs man neliekat mieru tikai tāpēc, ka jums nepatīk šāda mūzika.” “Tas līdzinās apgalvojumam, ka cilvēkam, kurš neatbalsta izvarošanu, ir kaut kas pret seksu,” raksta Keizers. “Taisnību sakot, ir ārkārtīgi daudz piemēru, kas ļauj secināt, ka tieši tie cilvēki, kas patiešām mīl mūziku, vissliktāk pacieš mūziku, ko viņiem mēģina uzspiest ar varu.”

Grāmatas beigās ir vairāki padomi, kas varētu līdzēt dzīvot šajā trokšņu pārpilnajā pasaulē, ja tā var teikt, cilvēka cienīgu dzīvi. “Skaņas, kas man patīk, es neuztveršu par dotām. Es tās lološu un centīšos pasargāt. Un, cik vien spēšu, es tajās ieklausīšos.” Šis ieteikums saskan ar grāmatas pēdējās nodaļas noslēgumā sacīto, ka vispatīkamākā no skaņām, pēc Keizera ieskatiem, ir ne jau tāds vai citāds troksnis, bet skaņa, kas rodas (vai nerodas) no cilvēka centieniem rīkoties tik labi (vai klusu), cik vien ir viņa spēkos. “Klusu! Klusu! Klusu!” kā čukstēja tas tēvs vilcienā..