Nedzirdamais Šekspīrs

“Apbrīnojami, ikviens mēģina identificēties ar Hamletu, pat aktrises – Hamletu spēlēja Sāra Bernāra, un es priecājos teikt, ka, to darot, viņa salauza kāju.”

V. H. Odens

Vēl sārtums nebij izgaisis no Veronas jauno mīlētāju vaiga, kad Romeo Monteki tēvs jau svinīgi solījās celt Džuljetai tīra zelta pieminekli. Patiesi, tās mājas pagalmā, kur, saskaņā ar leģendu, reiz dzīvoja Džuljeta, atrodas bronzas piemineklis jauniņai meitenei ar tikko briestošām krūtīm – viena no tām patiešām atgādina zeltu, jo ikviens no vīriešu tūristu miljona katrā ziņā apbrauka to ar plaukstu. Pati pieskaršanās pieminekļiem nav neparasta, ja nu vienīgi nedaudz arhaiska parādība. Veronas gadījumā mazliet varētu mulsināt pieskārienu erotiskais naturālisms, nu bet galu galā – Indijā, piemēram, nekautrējoties ziedu vītnēm apvij akmens fallus.

Protams, ka dedzīgie Džuljetas krūts apgrābstītāji mazliet robustā veidā apliecina savu saistību ar kādu Šekspīra mīlētājos sastingušu priekšstatu – priekšstatu par iemīlēšanos kā neatņemamu cilvēka dabas iezīmi. Droši vien arī Hamletam ir uzstādīts kāds mazāk populārs piemineklis, kur tūristi, pieskaroties kam citam, var piedalīties dāņu prinča grūtsirdībā. Gan mīlestību, gan melanholiju mēs spējam meklēt paši sevī, tāpēc mēs pārsteidzīgi pieņemam, ka Šekspīrs ir runājis tieši par mums, vismaz gribam, lai viņš tā būtu runājis.

Tomēr gan Gaļinas Poliščukas Romeo un Džuljeta Liepājā, gan Mihaila Gruzdova Hamlets Rīgā liecina par gluži pretējo – par spīti tam, ka darbība abos iestudējumos burtiski iecelta mūsdienu Latvijā, aktieru spēlētās kaislības – mīla, naids un atriebība – paliek tajā pašā Šekspīra laika attālumā, un varbūt labi, ka tā, lai gan – priekš kam tad mūsdienas?

Kaut kas noticis ar Šekspīra tekstiem – tie vairs nav dzirdami, it īpaši, ja tie kļuvuši paši par sevi saprotami; tiesa gan, Hamletā nācās pārliecināties, ka mans uzskats par Šekspīra tekstu plašo pazīstamību ir pārspīlēts – tik sirsnīgi pirmizrādes skatītāji smējās par vienkāršākajiem Šekspīra jokiem un kalambūriem. Taču runa nav par akustisku dzirdamību – Liepājā stiprākās teksta vietas pat tika atskaņotas pastiprināti ierakstā. Vienkārši nav dzirdams, par ko šie teksti ir. Liepājas Romeo jaunie aktieri pat necenšas tēlot, ka saprot, ko paši saka, tieši otrādi, savu nesaprašanu viņi pārvērš par metodi – it kā nevis runā, bet citē Šekspīru. Tādēļ diemžēl vienmēr, kad kaut kas ir jāpasaka tieši no sevis, zālei, tas tiek darīts, izmantojot skatītājam neko neizsakošā dramaturga Kļima pārspriedumus, kas, iespējams, ir saprotamāki un mūsdienīgāki nekā Šekspīra teksts, taču tieši tikpat lielā mērā – apbrīnojami, vai ne? – arī seklāki un banālāki. Šo tekstu jēdzieniskā un estētiskā atšķirība no Šekspīra – pat tulkojumā – ir tik graujoša, ka tā pati par sevi varētu tikt uzskatīta par lielisku mūsdieniskuma kritiku – ja vien kāds šos tekstus spētu atšķirt. Kopumā iznāk, ka Šekspīrs mierīgi saprotams bez vārdiem – tā, nu tur daži joki, vārdu spēles un vaimanas, bet mūsdienīgā doma izteikta pa tiešo Kļima vārdiem. Šekspīrs – par dzimtu naidu un divu jauniešu mīlestību, Kļims – par naida “mēri” mūsdienās un iedzimtā grēka jēdzienu. Savukārt liktenīgo apstākļu vara, kas pati par sevi, bez šaubām, ir pamatīgs traģēdijas virzītājs, tiek vienkārši pieteikta ar krievu televīzijas seriāla Brigāde sēriju ievadmūziku, apzināti vai neapzināti citējot Lūrmena filmas [1. Beza Lūrmena filma Romeo+Džuljeta (1996) – runa ir gan par akvāriju, pie kura gandrīz vai vienādā veidā iepazīstas Romeo un Džuljeta, gan par baseinu, kurā tie pa brīdim iekrīt, gan par mācītājam uz muguras ietetovēto krustu, gan par jauniešu bandu sadursmēm.] sākuma epizožu dinamiku. Romeo tēlotājs spēlē tik acīmredzami infantilu varoni – īpaši blakus atraktīvajam un narcisiskajam Merkucio –, ka vienīgā iespēja noticēt Džuljetas mīlai uz viņu būtu uzskatīt, ka jaunā meitene mīlestības dēļ redz to, kā nav, vai pieņemt, ka arī ar Džuljetu mūsdienās kaut kas nav kārtībā. Un patiešām – es labprāt pieņemu, ka šādi jaunie cilvēki, vēl netikuši lāgā galā ar valodas rotaļām, tūlīt pat gāžas baseinā, kur – atšķirībā no runāšanas – patiešām skaisti mīlējas. To, ka Šekspīra versijā jaunieši tomēr sagaida slepenās laulības un vienīgais kautrais mājiens uz abu seksuālu savienošanos ir remarka “Romeo un Džuljeta augšā pie loga”, varētu norakstīt uz citu laiku rēķina, bet Šekspīra mīlētāju teksta nomaiņu ar jauno augumu kustībām – es nezinu, kā lai to noraksta. Nu, tā tas ir. Tajā pašā baseinā vai akvārijā, kas tik burvīgi aizvieto nevienam nevajadzīgo runāšanu, Liepājas mīlētāji krīt vēl un vēl, līdz beigās iekrīt pavisam un apbrīnojami ilgu laiku – minūtes desmit – vienā pozā sastinguši tur rēgojas, kamēr viņiem paklanās visi izrādes dalībnieki un pēdējo Kļima monologu norunā dīvainais, pretrunu plosītais garīdznieks Lorenco (Ivars Krasts). Tikmēr nebija iespējams nolaist acis no šī, piedodiet, mūžīgās mīlas konserva. Bet – “fuck the Kapuleti”, kā teiktu liepājnieki, – tā kā gribētos svaigu gaļu.

Nu labi, šie jaunieši, – kāpēc viņiem būtu arī jāprot izteikt savas jūtas jelkādā, kaut vai Šekspīra valodā, taču velti bija gaidīts, ka Hamleta monologi būs labāk “saklausāmi” – tas nozīmē, saprasti un saprotami. Tas, kas bija labi dzirdams un saprotams, bija latviešu ceļojošo ākstu gvarde, vēlreiz piedodiet – ceļojošie aktieri Strenga, Placēns, Rozentāls, Vazdiks un Spanovskis (ja atceraties, Elsinorā ierodas aktieru trupa, kas pēc Hamleta lūguma imitē viņa tēva slepkavības norisi iesaistīto personu acu priekšā), un viņi pierasti izsauca publikas sajūsmu, bet jo vairāk – pavisam neadekvātu reakciju Klaudijā un Polonijā, kas, ja drīkst tā teikt, Latvijas bruņotajiem spēkiem pavēlēja nabaga komediantus arestēt. Tā kā Šekspīra traģēdijā pieredzējušajiem dailēniešiem nav ko darīt, viņi izklaidējas, ar savu numuru smīdinot publiku, tas ir, spēlējot paši sevi.

Kaut ko spēlē arī Skrastiņa Hamlets, bet nav saprotams, ko – “salīmēt” kopā to, kas notiek kā uz Liepājas, tā Rīgas skatuves, var vienīgi cilvēki, kas jau pirms tam zina, kas notika Veronā un Elsinorā. Starp citu, varētu pieņemt, ka arī “oriģinālais” Hamlets nezina, kas viņš ir un ko lai viņš dara. Un tas it nemaz nav Laerts (Ģirts Ķesteris), kurš, saskaņā ar Šekspīru, varēja pateikt, bet izrādē, manuprāt, nepateica, ka Hamlets nemaz nevar būt pats par sevi, bet vienmēr jau kaut kas ir – atriebējs, karaļdēls, cietējs, plānprātiņš, draugs… Hamleta maznozīmība izrādē kļūst acīmredzama blakus Aijas Dzērves dzīvīgajai Ofēlijai, kurai lugā tik vien ir nozīmes, kā būt par Hamleta nežēlīgo dzēlību upuri, izsaukties: “Kāds cildens gars ir sadragāts,” un noslīcināties aizkulisēs. Dailes Ofēlija ir tāds naivs, jau kopš paša sākuma mazdrusciņ gaisā parauts simpātisks skuķis, “pulka meita”, kas, ākstoties pakaļ vispārējam militārajam noskaņojumam, sajūk prātā kopā ar veselu īstu karavīru vadu. Es gribēju palabot – nav tā, ka es nezinātu, ka Ofēlijai būtu jāsajūk tēva nāves un mīļotā cilvēka nelaimes dēļ, vienkārši tas nāk tik pēkšņi, īpaši Šekspīram. Es esmu redzējis tādus Hamletus, kur dāņu princis nonāk visai intīmās attiecībās ar māti – šajā uzvedumā attiecīgajā ainā Skrastiņš šķīsti viņai piespiežas un činkst: “Māmiņ, māmiņ…” Bet man nevarēja ienākt prātā, ka Klaudijs (Juris Žagars) varētu mierināt prātu zaudējošo meiteni, noglāstot tai krūti vai skūpstot atsegto plecu, un epizodes beigās kā kroni dabūjot galvā sajukušās dūjas apakšbiksītes. Gruzdova Ofēlija iepretim puskailo latviešu zaldātu baram ir krietni erotizēta, lai gan frivolā dziesmiņa, kuru viņa dzied karalim un karalienei, latviski nav sadzirdama. Tulkojumos nav dzirdama arī rindiņa, kurā, saskaņā ar teksta komentāriem, vārds “Dievs” aizstāts ar vārdu “gailis” (cock),kas savukārt ir vīrieša dzimumlocekļa eifēmisms. [2. Runa ir par rindu “by cock they are to blame”– latviski atveidota apmēram: “sod’ viņus, dieva māt!” Vienu rindu tālāk kādā latviešu tulkojumā nabaga Ofēlija dzied par puisi, kas viņu “ņēma”, tā ļoti šķīsti tulkojot angļu “tumble”, kas ir viens no “stāties dzimumsakaros” eifēmismiem. Aizkustinoši un kaut kādā ziņā precīzāk šis vārds tulkots 1958. gadā sērijā Skolēna bibliotēka izdotajā Hamletā (tulkotājs nav uzrādīts): “Pirms burzīji, tu apprecēt man devi zvērestu.” 2003. gadā Avotā izdotajā Angļu – latviešu vārdnīcākā viena no “tumble” nozīmēm uzrādīts sarunvalodas vārdu savienojums “likties gultā”. Komentāru par šo teksta vietu var izlasīt pat padomju laika izdevumos, teiksim, 1985. gadā Maskavā iznākušajā Viljam Šekspir. Gamļet: izbrannije perevodi. Abi piemēri minēti arī R.V. Holdera The Faber Dictionary of Euphemisms.] Un tagad par gaili.

Lugas sākumā, kā atceraties, sardzes vīri ierauga Hamleta tēva garu, kas pazūd brīdī, kad iedziedas gailis, un tas pilnā mērā atbilst priekšstatam, ka gailis vēsta par gaismu, no kuras bēg nešķīsteņi. Gars aizmūk, dodams vietu “dienas dievam”, kā skaisti teikts Šekspīra tekstā. Gruzdovam gailis ir pats tēva gars, vēl vairāk, pēc satikšanās ar viņu, spārnus sāk cilāt arī Hamlets. Kāpēc gailis?

Jautājums par Hamleta attieksmi pret tēva garu ir gandrīz vai centrālais, lai saprastu, ar ko nodarbojas Hamlets, – atriebj, šaubās par atriebības likumību, sajūk prātā, nespēj izpildīt pienākumu, turpina ļaunumu, – ko vien gribat. Ja tēva gars ir kāds ļaunais gars vai velns – un Hamlets ilgi šaubās –, tad būtu saprotama arī Hamleta nedrošība, izpildot, tā teikt, savu vīrieša pienākumu. (Bet nelabajam jābēg no gaiļa dziesmas.) Taču tēva gars var runāt arī kādas augstākas varas vārdā, sludinot mirstīgajiem nesasniedzamu taisnīguma principu, un, cenšoties to realizēt, iestājas visas tās šausmas, kas notiek Hamletā.

Bet kāpēc gailis? Kāpēc gailis? Varbūt tas ir Jaunās Derības gailis, kuram vajadzēja iedziedāt Pētera nodevību – it kā aicinot nezvērēt, bet būt pazemīgam un lūgt? Un lai vēl pateiktu arī, kurš ir slepkava, pateikšu, ka izrādē gailis nodzied pēc tam, kad viss ir beidzies, uz skatuves ir pieci līķi, un mirstošais Hamlets pasaka, ka tālāk būs klusums.

Nu labi, Šekspīram finālā nav nekāda gaiļa – daudzi kritiķi ir neizpratnē, ka atriebtais tēva gars tā arī neierodas novērtēt dēla veikumu, un arī Hamlets vēl ar pēdējiem vārdiem netieši liek saprast, ka tālāk ar viņu mums būs jātiek galā pašiem. Bet ne Gruzdovam – viņa gars iedziedas kā gailis tur, kur citiem iestājies klusums.