Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
1945. gada 2. janvārī debesis virs Nirnbergas bija skaidras. Neviena mākonīša. Pāri pilsētai, ļoti lielā augstumā, neviena netraucētas, pārlidoja divas izlūklidmašīnas. Tā bija droša zīme, ka sāksies uzlidojums. Georgs Džons Bīstons, beļģis, uz Vāciju atsūtīts piespiedu darbos, tobrīd atradās nometnē Johanništrāsē. Uzlidojuma laikā viņš meklēja glābiņu kādā mājā nostāk no nometinājuma vietas: “Un no turienes es redzēju, kā dega Nirnberga. Liesmas un dūmi cēlās vairāk nekā simt metru augstumā virs vecpilsētas. Liesmu karstums aprija visu skābekli degošo drupu rajonā. Ik pa laikam tika nomesta kāda bumba. Kāda nokrita desmit metru attālumā no manis un eksplodēja. Pēc tam vairākas dienas mēs bijām spiesti lūkoties uz sakropļoto līķu sejām un ķermeņiem, kas mētājās visapkārt. Viņus no drupām raka ārā krievu karagūstekņi un nesa uz lielu bedri, ko paši bija izrakuši. Ticiet man, es esmu bijis karā, bet neko tādu vēl es nebiju piedzīvojis. Tā bija elle zemes virsū.”
Neviens nekad uz Vāciju nebrauc skatīties arhitektūru – vācu pilsētu arhitektūra ir briesmīga 50. gadu tipveida māju fabrika vai piparkūku namiņu pakaļdarinājumi kā Melngalvju nams Rīgā. Vāciešiem labāk nejautāt, ko vēl bez Doma Ķelnē būtu vērts redzēt. Par to nerunā.
Vēl pirms diviem gadiem par Vācijas pilsētu bombardēšanu Vācijā nerunāja vispār. Nesen Berlīnes laikraksts “Berliner Zeitung” apkopojis veco berlīniešu atmiņas par kara laiku Berlīnē. Izdevums jau piedzīvojis atkārtotu tirāžu. Gandrīz katra vācu pilsēta tagad vāc stāstus par sevis iznīcināšanu.Pirms un pēc
Bonnā, iepretim kādreizējam Bundestāga rajonam, atrodas “Haus der Geschichte”. Ne īsti vēstures muzejs, drīzāk tāda kā vēstures darbnīca, kas stāsta par mūsdienīgu apiešanos ar vācu vēsturi. Milzīgajā mājā vienā no tūristu un skolnieku iecienītām atrakcijām jau pirms desmit gadiem bija iekārtots tāds kā mainīgu reklāmu stends, kurā secībā “pirms un pēc” mainījās dažādu vācu pilsētu fotogrāfijas. Vienā – pilsēta pirms bombardēšanas, nākamajā – pēc. Hamburga, Berlīne, Drēzdene, Frankfurte. Trīs sekundes tu skaties uz viduslaiku baznīcām un rātslaukumiem, nākamās trīs sekundes – uz drupu kaudzēm. Pēc kara vāciešiem populāras bija pastkartes, kurās viņi fotografēja savas no jauna uzceltās pilsētas. Uz visiem šiem dokumentālajiem attēliem var paskatīties arī savādāk – kā uz vācu pilsētu varonīgās atjaunošanas stāstu.
Nereti aiz māju fasādēm, ja vien tās vispār ir saglabājušās, var ieraudzīt kaut ko citu. Pirms pāris gadiem dzīvoju Berlīnē kādā jūgendstila mājā Šarlotenburgā un nekādi nevarēju saprast, kāpēc ēkas greznajā vestibilā ar milzīgiem spoguļiem un cakainiem rotājumiem jūgendstila laķējums beidzas kāpņu telpas vidū, it kā celtniekiem vai arhitektam būtu apnikusi darbošanās ap vestibila ģipša vijumiem. Brunhilde – kundze, no kuras īrēju dzīvokli – man paskaidroja, ka 1945. gadā ēkas pagalmā tika nomesta bumba, iznīcinot iekšpagalmu un mājas iekšējās sienas. Tas man, protams, radīja neskaitāmus jautājumus – kur tobrīd atradās viņa, vai kāds gāja bojā, kā māju atjaunoja. Citkārt diezgan runīgā Brunhilde šoreiz man neko nepastāstīja. Starp citu, šī māja redzama Vima Vendersa filmā “Debesis pār Berlīni”, kur eņģeļi lido pār 80. gadu vidus Berlīni un klausās vāciešu sapņus. Kad savulaik vaicāju kādai dzimušai berlīnietei, ko viņas vecmāmiņa stāsta par Berlīnes bombardēšanu vai krievu ienākšanu Berlīnē, mazmeita atbildēja, ka vecmāmiņa ne viņai, ne arī kādam citam nestāsta neko.
Gaisa karš
No 1945. gada janvāra līdz maijam sabiedroto karaspēks panāca izšķirošu uzvaru pār Vāciju – “ar absolūti jaunu un līdz tam nevienam nezināmu stratēģiju”, kā rakstīja britu vēsturnieks Normens Deiviss. Amerikāņu un britu bumbvedēji bija noslaucījuši no zemes visas lielākās vācu pilsētas, pārvēršot pilsētas līķu un drupu kaudzēs. Oficiālā statistika esot tāda – Karaliskā gaisa flote (Royal Air Force) 400 000 uzlidojumos pretinieka teritorijai visā Otrā pasaules kara laikā bija nometusi miljoniem tonnu bumbu; 131 pilsēta bija pilnīgi iznīcināta; bombardēšanas laikā gāja bojā 600 000 vācu civiliedzīvotāju, tika iznīcināti trīsarpus miljoni dzīvokļu; kara beigās septiņarpus miljoni Vācijas iedzīvotāju bija bezdarbnieki; uz katru Ķelnes iedzīvotāju vidēji sanāca 31, 5 kubikmetri drupu, bet uz katru Drēzdenes iedzīvotāju – 42, 8 kubikmetri. Visā Reinzemē nebija saglabājies neviens vesels logs.
Tā bija lielākā iznīcināšanas akcija Vācijas vēsturē, un tai it kā vajadzēja atstāt būtisku ietekmi uz vācu nācijas kolektīvo apziņu. Taču vācu vēsturiskajos pētījumos un literatūrā darbi par gaisa uzbrukumiem Vācijai sāk parādīties tikai pēdējo divu gadu laikā – 60 gadus pēc kara beigām, un “gaisa kara” sekas vācu nācijas apziņā vēl aizvien ir visai neskaidrs jautājums.
Diskusijās par vēsturi un taisnīgumu vērojama primitīvas salīdzināšanas tieksme. Kad vieni sāk runāt par Drēzdenes vai Hamburgas bombardēšanu, citi norāda uz vāciešiem kā pirmajiem, kas meta bumbas uz Varšavu vai Roterdamu, kā arī uz to, ka arī Gērings gatavojās ar degbumbām pilnībā iznīcināt Londonu, tāpat kā Čērčils – Berlīni. Tiek skaitīti arī upuri un salīdzināts to daudzums. Un nereti šo salīdzināšanu veic paši vācieši.
Vācijas bombardēšanai ir divas puses: sabiedrotie un pretinieka nācija. Gadiem ejot, abas šo “gaisa karu” pārstrādāja atmiņās, grāmatās, stāstos, kino, ideoloģijās, paaudžu konfliktos, tabu tēmās un visbeidzot – bestselleros. Britiem pilsētas bombardēšana kā refleksijas tēma pastāvēja jau kopš Otrā pasaules kara, vāciešiem tā ir kļuvusi par tēmu tikai tagad.
Vācijas bombardēšana bija tā, kas 20. gadsimta cilvēkam izmainīja priekšstatus par karu: ja karš, tad tas notiek no gaisa. Vācu vēsturnieks Jorgs Frīdrihs, kurš pirmais – tikai 2004. gadā – publicēja monogrāfiju par gaisa uzlidojumiem Vācijai (“Der Brand. Deutschland in Bombenkrieg 1940–1945”), raksta, ka tikai attiecībā pret divām nācijām – vāciešiem un japāņiem – “karš no augšas” tika interpretēts kā taisnīguma īstenošana. Vācu pilsētu bombardēšanai vēsturē nav analoga, uzskata Jorgs Frīdrihs. Līdz ar vāciešu padzīšanu no austrumu apgabaliem tā bija lielākā traģēdija Vācijas vēsturē kopš trīsdesmitgadu kara 18. gadsimtā. Izmantojot plašu avotu klāstu, Frīdrihs pierāda, ka Vācijas bombardēšana ir bijusi sistemātiski plānota un efektīvi realizēta akcija. Grāmatas parādīšanās sakrita ar laiku, kad vācieši pirmo reizi pēc Otrā pasaules kara sāka runāt par sevi arī kā upuriem, nevis tikai kā zaudētājiem vai līdzvainīgajiem.Priekšvēsture
Tas, ka pilsētas kļuva par gaisa uzbrukumu mērķi, saistāms ar kara industrializāciju, lai gan ideja par karu kā šoka un terora injekciju vēsturē nebija nekas jauns. Jaunos ieročus iebaidīšanai bija jau izmantojuši briti Indijā, itālieši Etiopijā, japāņi Ķīnā, vācieši – Spānijas pilsoņu karā. Pirmajā pasaules karā gaisa karaspēku sākotnēji bija paredzēts izmantot tikai izlūkošanai, taču jau 1917. gadā sākās vācu, angļu un franču pilsētu bombardēšana. Bombardēšanas kara stratēģija parasti ir – no gaisa uzvarēt visu karu. Par vienu no šī koncepta autoriem tiek uzskatīts Vinstons Čērčils, kurš savulaik bija kara aviācijas ministrs un jau 1919. gadā bija paredzējis nomest uz Berlīni tūkstošiem bumbu. Tikai toreiz tas nebija nepieciešams. “1919. gada kauja nenotika, bet šīs kaujas ideja turpināja dzīvot,” viņš vēlāk rakstīja.
Pirmā pasaules kara mēģinājumi lietot šādu militāro stratēģiju kopumā bija ne sevišķi veiksmīgi. Vācieši bija pirmie, kas Pirmajā pasaules karā veica gaisa uzbrukumus Londonai, nogalinot 836 un ievainojot 1994 cilvēkus. Iespējams, tas bija viens no motīviem, kas lika Čērčilam Otrā pasaules kara sākumā atgriezties pie bombardēšanas koncepta.
Tomēr Otrajā pasaules karā uzbrukumus no gaisa nesāka briti. Vācieši to jau bija izmēģinājuši 1939. gada 25. septembrī Varšavā un 1940. gada 14. maijā Roterdamā, pārliecinoties, ka līdz ar sprādzieniem ne mazāk svarīga gaisa kara sastāvdaļa, kas liek cilvēkiem bēgt pagrabos un salauž pretošanās gribu, ir ugunsgrēks. Roterdamā nomestā degbumba aizdedzināja kādu koka celtni vecpilsētā, tālāk jau sākās ķēdes reakcija un uguns nopostīja visu vecpilsētu.
Moral bombing
Kāds britu pilots, kurš bija piedalījies Esenes bombardēšanā, pēc kara stāstīja – viņš neesot zinājis, ka met bumbas uz civiliedzīvotājiem. “Mums vienmēr kā mērķis bija noteikta kāda rūpnīca, gumijas fabrika vai dzelzceļa stacija. Ja man būtu norādīts, ka jābombardē civiliedzīvotāji, tas būtu izraisījis šoku.” Bumbvedēju piloti tolaik Lielbritānijā tika uzskatīti par varoņiem, jo bumbvedēji bija tie, kas šo karu uzvar.
Pagājušā gada augustā Rūras apgabalā netālu no Esenes notika Rūras triennāle, kurā Alvis Hermanis rādīja Sorokina “Ledu” milzīgā mašīnhallē, kura kā pārpratums kara laikā bija saglabājusies neskarta – tāpat kā daudzie ogļu apstrādes korpusi. Oficiālā versija vēstī, ka britu piloti kļūdījušies un bumbas trāpījušas ciematiem, nevis rūpnīcām. Šī iemesla dēļ tagad rūpnieciskais Rūras apgabals ar savām tukšajām, pamestajām rūpnīcām ir saglabājies kā Eiropas nozīmes industriālās arhitektūras piemineklis.
Apgalvojums, ka tiek bombardēti militāri mērķi, pēc vācu vēsturnieka Jorga Frīdriha domām, nav pamatots, jo kara laikā visas rūpnīcas kaut ko ražo militāriem mērķiem. “Bumbvedējs ir neaizvietojams pirmscīņas instruments. Bumbvedējs, pilsēta un karš kopš tiem laikiem ir nešķiramas lietas. Karot nozīmē bombardēt pilsētas. Tas teikts Trenhārda doktrīnā, kas veido Karalisko gaisa spēku konceptuālo pamatu,” raksta Jorgs Frīdrihs grāmatā “Ugunsgrēks”, skaidri un nepārprotami norādot, ka Čērčils ir uzskatāms par kara noziedznieku, lai arī vēlāk memuāros apšaubīja pilsētu bombardēšanas militāro jēgu.
Britiem izstrādājot bombardēšanas plānu, parādījās jēdziens moral bombing, kas paredzēja ne tikai iznīcināt ceļus, bet arī iedragāt civiliedzīvotāju morāli, it īpaši to Vācijas iedzīvotāju morāli, kuri strādāja rūpniecībā. Moral bombing koncepts paredzēja, ka bumbai nav nekas pret cilvēkiem, bet tā esot vērsta pret viņu uzskatiem. 1941. gada aprīlī Čērčils problēmu esot formulējis tā – ir 70 miljoni ļaunu huņņu, no kuriem viena daļa ir dziedināmi, bet otra – nositami. Taču Jorgs Frīdrihs norāda: “Bumba jau nevar iznīcināt nekādu morāli. Tā iznīcina matēriju, akmeņus, ķermeņus. Ja ķermenis ir iznīcināts, tad vairs nepastāv arī morāle. Es nedomāju, ka nositot vienu cilvēku, varētu tikt dziedināta otra cilvēka morāle.”
Frīdrihs raksta, ka 1944. gadā, kad bombardēšana jau bija ilgusi trīs gadus, vācu sieviešu nervi bijuši tiktāl nokaitēti, ka nepastāvējis vairs nekāds naktsmiers un daudzas sievietes, ejot gulēt, nemaz nav vilkušas nost kleitas, dienā skanēja 15 trauksmes signāli, neviens savās mājās vairs nav bijis drošībā, cilvēki jutušies kā sarīdīti meža zvēri, pilsoniskās aprindas vairs nelasīja avīzes un neviens vairs nav gājis uz kino, jo bija diezgan droši zināms, ka seanss trauksmes dēļ tiks pārtraukts. Kara laikā vācieši, izejot no mājas, vilkuši mugurā to labāko, kas nu katram bijis, dāmas staigājušas ar dārgām rotas lietām, jo neviens nav varējis zināt, vai varēs vakarā atgriezties mājās pie saviem smalkumiem un dārgumiem. Trauksmes signālu gaidīšana esot bijusi vēl briesmīgāka par pašu trauksmi. “Es gulēju pa pusei uz muguras, lai labā auss nebūtu pilnīgi nosegta. Arī miegā dzirde saspringti uztvēra apkārtējās skaņas. Katrs troksnis, automašīnu signāli, lokomotīvju svilpšana, govju maušanas sākuma toņi varēja izraisīt sirdsklauves.” Kāds cits atceras, ka gaisa uzbrukuma laikā vislabāk tomēr bijis atrasties laukā, nevis slēpties pagrabā, jo pagrabā trokšņi esot bijuši neizturami. Gaisa uzbrukumu karš ir trokšņains karš. Šāvieni un bumbu sprādzieni nav redzami, tos var tikai dzirdēt. Bombardēšanas akustika esot bijusi daudz briesmīgāka par vizuālu vērošanu.
Daļa vāciešu bija satriekti, bet citiem bombardēšana izrādījās atbrīvošana. Vācu filologs un rakstnieks Viktors Klemperers atmiņās rakstīja par 1945. gadu Drēzdenē: “13. februāra vakarā Drēzdeni pārsteidza katastrofa. Krita bumbas, bruka nami, plūda fosfors, degošie baļķi lūza un brakšķēja pār āriešu un neāriešu galvām, un tā pati uguns vētra aizrāva nāvē ebreju un kristieti; tiem 70 zvaigznes nēsātājiem, kurus šī nakts saudzēja, tā nozīmēja glābiņu, jo vispārējā haosā viņi varēja izmukt no gestapo.”
Ap to laiku, kad 1943. gadā bombardēja Hamburgu, Vinstons Čērčils esot skatījies kinoreportāžu par Karalisko gaisa spēku bumbvedēju akciju Rūrā. Kā stāsta aculiecinieks, Čērčilam pēkšņi izsprucis: “Vai tiešām mēs esam zvēri? Vai mēs neesam aizgājuši pārāk tālu?”
Toties tieši pretēji uzskati bijuši gaisa spēku komandieriem seram Arturam Harisam, kurš (viņa paša vārdiem runājot) vēlējās sarīkot milzīgu spēka demonstrāciju Hamburgā un arī panāca to, ko gribēja. “Tomēr joprojām paliek jautājums, vai visu civiliedzīvotāju bombardēšana bez izņēmuma Hamburgā, Drēzdenē, Hirosimā, Nagasaki bija militāri attaisnojama un kādā ziņā tā ir morāli nepareiza,” savā grāmatā “Among the Dead Cities” jautā Londonas universitātes filozofijas profesors Entonijs Klifords Greilings. Jau 1944. gada sākumā kļuva skaidrs, ka bombardēšana ir neveiksmīga militāra stratēģija, lai izbeigtu karu.Ceļotāju nācija
1943. gada vasara, kad Karaliskie gaisa spēki veica gaisa uzbrukumus Hamburgai, bijusi ļoti karsta. Operācijas mērķis bija vācu pilsētu pārvērst pelnos. 28. jūlija naktī, apmēram ap pulksten vieniem briti Hamburgā nometa desmit tonnas bumbu, iznīcinot apdzīvotākos pilsētas rajonus. Dažu minūšu laikā izcēlās ugunsgrēks 20 kvadrātkilometru lielā teritorijā. Ugunsgrēki esot radījuši pilsētā tādu svelmi, ka iestājies apjukums arī dabā. Hamburgā koki, it īpaši kastaņas, togad esot uzziedējuši divas reizes. Tie iedzīvotāji, kuri palikuši dzīvi, pārvietojušies pa pilsētas ielām, īsti nezinot, uz kurieni doties. Gandrīz visu kara laiku liels daudzums cilvēku esot atradušies nemitīgā kustībā, pametot degošās pilsētas, meklējot naktsmītnes piepilsētās un atkal atgriežoties mājās, lai paskatītos, kas no tām ir palicis pāri. Pēc Hamburgas ugunsgrēka 1943. gada jūlijā pilsētu pameta miljoniem cilvēku. Tā laika pilsētas policijas priekšnieka ziņojumā var lasīt, ka cilvēki esot devušies tik tālu, cik vien tālu kājām bijis iespējams aiziet. 625 vilcieni tajā mēnesī transportējuši 786 000 Hamburgas bēgļu. Vienīgā vieta, kur hamburgiešus pārsteigusi sagaidīšana, bijusi Baireita. Tur nacionālsociālisti par spīti dramatiskajiem notikumiem valstī bija sarīkojuši tradicionālo Vāgnera operfestivālu, koncerta apmeklētājus, kā arī noskrandušos un pārbijušos hamburgiešus dzelzceļa stacijā esot sagaidījis orķestris ar maršu. Heinrihs Bells vēlāk rakstīja, ka šī kara laika nemitīgā pārvietošanās droši vien esot vēlākajos gados noteikusi vāciešu lielo tieksmi ceļot pa savu dzimteni – viņaprāt tā esot saistīta ar sajūtu, ka nekur tu nevari palikt un tev jau atkal jādodas kaut kur tālāk, un neviena cita Eiropas tauta neesot tik liela savas dzimtās zeme apceļotāja kā vācieši.
Glābšana
Uzbrukums Bonnai sākās 1944. gada oktobrī, pusvienpadsmitos dienā. Vēstures doktors Francs Rademahers no muzeja, kurā viņš strādāja, steidzās uz vecpilsētu, lai redzētu, kas notiek ar arhitektūras pieminekļiem. Jau pie Popelsdorfas alejas viņš ieraudzīja, ka gandrīz visa pilsēta ir liesmās. Universitātes labais spārns dega, un bija skaidrs, ka tur vairs neko nevar glābt. Tad doktors skrēja uz Bēthovena dzimto māju, kas atrodas netālu no tirgus laukuma pie Bonnas rātsnama. Bēthovena māja bijusi neskarta, bet degušas blakus esošās ēkas. Liesmas pamazām pārņēmušas arī komponista namu. Doktors Rademahers vispirms centies pats namu dzēst, tad meties zvanīt pārslogotajiem ugunsdzēsējiem. Uz savu kliedzienu: “Deg Bēthovena māja!” viņš izdzirdis atbildi: “Bet kur tā Bēthovena māja atrodas?”
Vāciešiem uzbrukumi no gaisa nebija negaidīti; ik pa laikam tika veikti pasākumi, lai sagatavotos iespējamajiem bombardēšanas postījumiem. 1943. gada 9. aprīlī Hitlers pavēlēja izgatavot kvalitatīvas krāsu fotogrāfijas ar slavenākajiem fresku gleznojumiem un arhitektūras pieminekļiem Ķelnē, Diseldorfā un Āhenē. Tika pavēlēts vissmalkākajās detaļās fotografēt visas vēsturiskās ēkas. Arī “Frankfurter Zeitung” drīz pēc Lībekas un Ķelnes bombardēšanas 1942. gada pavasarī aicināja fotografēt 19. gadsimta pilsoniskās celtnes, jo neviens nezinot, cik ilgi vēl tās pastāvēšot. Jorgs Frīdrihs atsaucas uz vāciešu stāstiem par to, kā viņi neorganizēti un neaicināti devušies glābt savas pilsētas kultūras pieminekļus. Frankfurtē pie Gētes dzimtās mājas iedzīvotāji esot sarīkojuši nakts sardzi. Taču sargāšana neko neesot devusi, jo divu dienu laikā māja nodegusi līdz pamatiem. Tā Baireitā tika iznīcināts Ferenca Lista kaps, Hannoveres Sv. Jāņa baznīcā – Leibnica kaps, Hamburgā – Johannesa Brāmsa kaps, Frankfurtē – Heinriha fon Kleista dzimtais nams, Hānavā – brāļu Grimmu dzimtā māja, bet Aizenahā – Lutera māja. Atsevišķas skulptūras, portālus, figūras vācieši apmūrēja, ietina vai apkrāva ar smilšu maisiem. Iepakoja Minsteres, Ķelnes, Freiburgas baznīcu portālus. Visgrūtāk esot veicies ar gleznu glābšanu. Baznīcās uz pagrabiem vispirms pārvietojuši viduslaiku darbus, tikai pēc tam Renesanses laika gleznas. Taču liela daļa no vēstures, kas bija materializējusies kokā, papīrā, audumos un ādā, pārvērtās par degmateriālu. Vācijas pilsētu bombardēšanā sadega viena trešdaļa no visu pilsētu arhīviem.Klusēšana
“Vēl vārdiem ar mani ir grūtības,” Ginters Grass rakstīja grāmatā “Krabja gaitā”, pievēršoties kādai noklusētai tabu tēmai – bēgļu kuģa “Wilhelm Gustloff” nogremdēšanai 1945. gada janvārī. Viņš pirmais reaģēja uz 1997. gadā aizsākto diskusiju par vēstures tematiem, kurus noklusējusi vācu literatūra. 1997. gadā Cīrihē lekciju “Gaisa karš un literatūra” nolasīja šveiciešu rakstnieks V. G. Zēbalds, izraisot milzīgu ažiotāžu vācu intelektuāļu vidū. Zēbalds toreiz apgalvoja, ka neviens vācu rakstnieks, izņemot Hermani Kasaku un Hansu Erihu Nosaku, par šo vācu vēstures periodu neviens nopietni nav rakstījis. Nerakstīšana turpinājusies arī pēc tam, kad karš bija beidzies, un nevarot atrast pat nevienu dienasgrāmatu, kurā būtu aprakstīts tas, kas notika. Imre Kertēss savulaik norādīja, ka vajadzēja paiet 20 gadiem, lai par holokaustu rastos literāri darbi. Taču vācu pilsētu bombardēšana nav holokausts un iespējams, ka te ieilgušajai klusēšanai ir savi iemesli. Zēbalds izteica pieņēmumu, ka vācu pilsētu bombardēšana kara pēdējās dienās topošās jaunās vācu nācijas galvās nav atradusi sev vietu. Viņš apkopojis neskaitāmus piemērus, kuros šis gaisa karš ir kaut kā pieminēts, taču turas pie savas tēzes, ka nākamās vācu paaudzes pēc palikušajiem literārajiem darbiem nevarēs spriest par šo vēstures katastrofu un tās sekām. Klusums, kas vācu literatūrā iestājās pēc Otrā pasaules kara, padarot bombardēšanas tēmu par tabu, valdīja arī publiskās diskusijās un ģimenes sarunās. Piemēram, ilgu laiku bija atrodams vairāk atmiņu par Berlīnes zooloģiskā dārza, nekā pašas pilsētas un civiliedzīvotāju bombardēšanu. Bombardēšanas laikā bija aizdegušās 15 zooloģiskā dārza ēkas, antilopju, plēsīgo zvēru māja un pērtiķu mītne, tikusi sabojāta ziloņu tempļa māja. Apmēram 2000 dzīvnieku pēc bombardēšanas izrādījās miruši. Brieži un pērtiķi bija izbēguši, caur izsistajiem būru stikliem bija aizlidojuši arī putni. Klīda runas, ka izbēgušas lauvas, taču tās bija tikai runas, jo lauvas gulēja beigtas un pārogļojušās savos krātiņos. Drupās bojā gājušie ziloņi tuvākajās dienās bija jāsadala. Taču stāsti par krokodilu gaļas vārīšanu vai lāču desu taisīšanu pavīdēja tikai kā detaļas kādreizējo zooloģiskā dārza darbinieku atmiņās un plašākas publikas ausis nesasniedza.
Atjaunošana
“Mēs redzam cilvēkus, kuri sakūruši laukā ugunskurus, it kā viņi atrastos kaut kur mežā, uz tiem viņi vāra sev ēdienu un mazgā drēbes,” tā 1945. gadu aprakstīja Heinrihs Bells. Skolas bez logiem, klepojoši bērni, ūdens skolā uz grīdas, pagrabos dzīvojoši cilvēki, kas ēd briesmīgu ēdienu, aukstums, bads, dūmi – tādu pēckara Vāciju redzēja ārvalstu žurnālisti. Zviedru žurnālists Stīgs Dagermans 1946. gadā savai avīzei “Expressen” rakstīja, ka brauciens ar vilcienu pa Hamburgu atgādinot pārvietošanos Mēness ainavā. Vilciens braucot normālā ātrumā, bet neviens no vāciešiem neskatoties pa logu – pa kuru bija redzama lielākā drupu kaudze Eiropā. Tas, ka Dagermans visu laiku pētījis aiz loga redzamo, skaidri norādījis, ka viņš ir ārzemnieks.
Bombardēšana esot izraisījusi vēl kādu interesantu fenomenu – vācieši pēc iespējas ātrāk vēlējušies atjaunot ikdienas dzīvi. “Cilvēku spēja aizmirst to, ko viņi negrib zināt, neskatīties un neredzēt to, kas atrodas viņu acu priekšā, nekur citur netika tā pārbaudīta, kā toreiz Vācijā,” raksta Zēbalds. Kinorežisors Aleksandrs Klūge, kurš savas atmiņas un vērojumus par Vācijas bombardēšanu publicēja 70. gadu beigās, apraksta Šrāderes kundzi, kas strādājusi kādā vācu mazpilsētas kinoteātrī. Tam trāpījusi bumba. Šrāderes kundze uzreiz pēc eksplozijas bijusi gatava ķerties pie gruvešu izvākšanas, lai pulksten 14. 00 tai pašā dienā varētu sākties nākamais kinoseanss. Pagrabā viņa atradusi dažādas cilvēku ķermeņu daļas un salikusi tās maisā. Vācu rakstnieks Nosaks savās atmiņās piemin kādu sievieti, kuru viņš ieraudzījis drupu ieskautā mājā Hamburgā dažas dienas pēc uzbrukuma. Viņa vēsā mierā mazgājusi dzīvokļa logus. Nosaks nodomājis, ka redz kādu trako. Bet citudien viņš Hamburgas priekšpilsētā ieraudzījis cilvēkus, kuri sēdējuši uz balkona, lai baudītu pēcpusdienas kafiju. “Man tas likās kā filmā, patiesībā – kaut kas neiespējams,” viņš rakstīja. Panika likusi cilvēkiem darboties tā, it kā nekas nebūtu noticis.
Vācu pilsētu bombardēšana atmiņās reizēm saistās ar mūziku, savā ziņā notiekošo padarot par farsu, par banālu “mākslas faktu”. Vācu režisora Aleksandra Klūges ģimene dienu pirms Halberštates bombardēšanas sēdējusi pie liela koka radioaparāta un klausījusies “Aīdas” translāciju. Nosaks rakstīja, ka Hamburgas māju fasādes izskatījušās kā romiešu laika drupas vai scenogrāfija kādai brīnišķīgai operai. Staigājot pa drupām, viņš atcerējies, kā martā te vēl klausījies koncertu: kāda akla soliste dziedājusi par to, ka nu reiz sākas smags ciešanu laiks, un visiem jau tolaik bijusi sajūta, ka viņi ieskatās nekurienē, kurā drīz vien patiešām nonāca. Makss Frišs dienasgrāmatā rakstīja par Berlīnes apmeklējumu – visapkārt pletušās ķieģeļu kaudzes, apakšā gulējuši apraktie, bet virs galvas mirdzējušas zvaigznes. Vienīgais, kas tur kustējies, bijušas žurkas. Un Frišs piebilst, ka vakarā dodas uz “Ifigēniju”.Darba spars
“Mēs neko vai tikpat kā neko nezinām par to, ko vācieši redzēja un domāja laika posmā no 1942. gada līdz 1947. gadam. Drupas, kurās viņi dzīvoja, palikušas šā kara terra incognita,” raksta Zēbalds. Arī vāciešu čaklums, piedaloties drupu novākšanā un valsts atjaunošanā, kas vēlāk tika aprakstīts kā vācu saimnieciskā brīnuma fenomens, bija daļa no šiem neizstāstītajiem stāstiem par pieredzēto. Ilgu laiku tika uzskatīts, ka Vāciju palīdzēja atjaunot Māršala plāns, taču tagad tiek atzīts, ka neatsverams faktors bija arī totalitārisma darba ideoloģijā augusī vācu sabiedrība, kas ātri novāca drupas un uzbūvēja jaunās neglītās, vienveidīgās vācu pilsētas, kurās tikt klāt pagātnei ar arhitektūras palīdzību ir neiespējami. “Katalizators tam bija kāda tīri nemateriāla dimensija, vēl līdz pat mūsdienām neapsīkusi psihiska enerģija, kuras avots ir kāds no visiem noglabāts noslēpums, kāds valsts pamatos iemūrēts līķis, noslēpums, kas vēl aizvien vāciešus saista cieši vienu pie otra un ir daudz iespaidīgāks, nekā kāds pozitīvs mērķis,” raksta V.G. Zēbalds.
Vācieši līdz pat 2004. gadam nekad nebija protestējuši vai izvirzījuši jautājumu par britu Karaliskās gaisa flotes morālo atbildību, kas bombardēja vācu pilsētas un civiliedzīvotājus. Iespējams, ka daļa uztvēra vācu pilsētu iznīcināšanu kā sodu, lai gan vēsturnieku Joahima Festa un Jorga Frīdriha darbi, kuros viņi runā par vāciešiem arī kā par Otrā pasaules kara upuriem, tiek izdoti milzīgās tirāžās. Šos vēsturniekus gan sauc par kontraversiāliem, tomēr ciena un popularizē. Apzināti vai neapzināti, bet gaisa uzbrukumi tiek izspēlēti kā pretreakcija holokaustam, mēģinot mainīt priekšstatu par Otrā pasaules kara upuru kopumu. Vācieši atrodas tādā kā apburtā lokā – runāt par to, ka britu uzbrukumi civiliedzīvotājiem un vācu pilsētām bija mērķtiecīgi plānota akcija, nozīmē tikt apvainotiem nacistiskā propagandā, bet nerunāt par to nozīmē apzināties sevi kā līdzvainīgu nacisma noziegumos.
V. G. Zēbalds pēc savas iezīmīgās lekcijas sāka saņemt vēstules, kurās daudzi vācieši rakstīja par gaisa karā piedzīvoto. Zēbalds pamanīja, ka visiem šiem stāstiem piemīt kāda nepietiekamība, savdabīgs tukšums, tieksme atkārtot vienu un to pašu, izmantojot vienus un tos pašus štampveidīgos aprakstus. “Es neapšaubu, ka pastāvēja un vēl aizvien pastāv atmiņas par nakti, kurā tika iznīcinātas vācu pilsētas. Es tikai neuzticos tai formai, kurā šie stāsti stāstīti, pat ja tie izteikti literāri. Es neticu, ka vāciešu kolektīvajā apziņā šiem stāstiem ir cita jēga, kā vien būt par atjaunošanos veicinošu faktoru.”
Vāciešu nodarbošanās ar savu vēsturi, ar tās tabu tēmām un izvairīgo argumentāciju jau pati ir kļuvusi vēsturiska. Piemēram, tas arhitektoniskais vēriens, ar kādu 20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā tika atjaunota Berlīne, nav tikai stāsts par pašreizējā urbanizētā laikmeta zīmēm kādā Eiropas metropolē. Aiz modernajām glāžu pilīm, kuras projektējuši pasaules labākie arhitekti, ir kāds noslēpums, par kuru runāt nav politkorekti. Vaicāju vēsturniekam Joahimam Festam, kurš sarakstījis Špēra un Hitlera biogrāfijas un filmas “Sakāve” scenāriju – kas nosaka tabu tēmu pastāvēšanu Vācijas vēsturē? Viņš smīnot teica: “Aiz tā visa slēpjas kādas intereses. Un tas vēl aizvien ietekmē šodienas politiku. Vēl aizvien ir valstis, kuras izvirza prasības pret Vāciju. Protams, ka viņi ir ieinteresēti, kā tas tirgotājs misters Fegans 10 miljardu kompensācijas lietā. Viņš pavisam atklāti pateica, ka esot tik brīnišķīgi slēgt darījumus ar vāciešiem. Vajag tikai mazliet savilkt uzacis, izrādīt morālu sašutumu, un vācieši uzreiz kļūst mīksti. Brīnišķīgi. Vācieši visu laiku saka: mēs esam vainīgi. Bet tas otrs prasa: bet kur tad ir nauda? Un izraksta rēķinu.”
Fakts, ka par “gaisa karu” vēl pirms trim, četriem gadiem Vācijā nerunāja, iespējams, ir arī viens no iemesliem vācu pacifistu lielajai aktivitātei laikā, kad amerikāņi bombardēja Irāku. Apzināti vai neapzināti šie protesti varēja būt pavisam legāls veids, kā, runājot un protestējot pret iebrukumu Irākā, domāt par savu tēvzemi. Šķiet, ka vāciešiem, tāpat kā latviešiem, Otrais pasaules karš ir beidzies tikai vakar.
RL mājaslapā lasāms fragments no Hansa Ērika Nosaka grāmatas Dieser Andere. Ein Lesebuch mit Briefen, Gedichten, Prosa (1976).