Nāvei ir sava seja

Māra Pīlmane: Man šķiet, ka pirms sarunas ieskaņai vajadzētu parādīt mūsu kolekciju. Lai jūs redzētu, ar ko šī vieta ir īpaša. (Pieiet pie vitrīnas ar eksponātiem burkās.)

Rīgas Laiks: Es lasīju, ka gadsimta sākuma kolekcija daļēji ir izvazāta. Medicīnas studenti esot eksponātus iznesuši, it sevišķi kaulus.

Pīlmane: Ziniet, studenti arī tagad labprāt kaut ko iebāž kabatā. No anatomikuma katram dakterim mājās ir kāds suvenīrs.

RL: Vai tad jums nav uzskaite?

Pīlmane: Un kāda vēl uzskaite! Bet tik un tā viņi pamanās. (Rāda eksponātus.) Paskatieties, šie ir vēzīši. Par vēžiem es vienmēr saku studentiem – tā ir tāda traģiska lieta, ka vēži ir skaisti. Cilvēks no viņa nomirst, bet vēzis pats par sevi audos ir skaists. Visskaistākais ir vairogdziedzera vēzis, griezumā tas ir kā košas ķiršogas ar spilgti oranžu krāsu vidū.

RL: Vai jūs gadījumā neesat pievērsusi uzmanību fiziķa Šrēdingera grāmatiņai Kas ir dzīvība no fiziķa viedokļa, kurā viņš izvirzīja hipotēzi, ka vēzis ir specifisks veids, kā cilvēks turpinās pēc savas nāves, proti, iegūst nemirstību citā organismā?

Pīlmane: Ziniet, ļoti daudzi vēži nomirst līdz ar viņu saimniekiem. Šeit ir tikai tie, kas ir izoperēti. No fizikas viedokļa es par to neesmu domājusi.

RL: Vai šiem orgānu un locekļu eksponātiem ir kaut kāda pedagoģiska nozīme?

Pīlmane: Jā. It sevišķi tad, kad pie mums nāk skolnieki. Bērniem jau desmit reizes var stāstīt, ko nozīmē, piemēram, mazgāt rokas. Viņi neklausās. Bet kad tu viņiem parādi pārdesmit metrus garu lenteni – es jums tūlīt parādīšu –, tad, izejot no anatomikuma, visi stāv rindiņā pie izlietnes un mazgā ķepas. Vai arī – kā izskatās smēķētāju plaušas, vai aknu ciroze. Daudzinātā aknu ciroze. Paskatieties šīs bumbuļainās, nekam vairs nederīgās aknas. Anatomikums māca rūpēties par sevi, domāt par sevi.

RL: Tā kā pazīt pašam sevi?

Pīlmane: Saudzēt sevi. Te, piemēram, ir eksponāts, ko mēs rādām meitenēm. Viņām jau var stāstīt, cik grib, ka nevajag sēdēt uz akmens soliem, ka vajag silti ģērbties, valkāt bumbierenes, bet kurš tad to dara? Un te ir rezultāts (rāda preparātu). Sievietēm ļoti bieži olvads iekaist un aizaug ciet. Un tad, kad viņas grib tikt pie bērna, oliņa līdz dzemdei nenonāk, bet ieligzdojas olvadā. Arī ekskursantiem ir derīgi to redzēt, jo viņi patiesībā ir tālu no reālās dzīves. Ļoti daudzi jau neapzinās, ko tā nāve vispār nozīmē.

RL: Bet es iedomājos, ka varbūt cilvēki šeit nāk tādas neveselīgas ziņkārības dēļ – apskatīt kaut kādus brīnumus, Siāmas dvīņus vai kaut ko tādu.

Pīlmane: Nāk, bet mēs pieņemam tikai grupās un tikai ar gidu. Šie eksponāti nav eksotika. Mani vienmēr ir tracinājis tas, ka no cilvēku traģēdijām mēģina taisīt sensācijas. Es nekad neaizmirsīšu, kā mēs no Daugavpils pārvedām embriju kolekciju un tad, kad to uzzināja žurnālisti, divpadsmit dažādi izdevumi lauza ārā katedras durvis, lai nobildētu. “Jums te tie bezgalvainie, nu tad mēs arī gribētu,” un tā tālāk. Manā uztverē tas ir barbariski.

RL: Sakiet, vai, jūsuprāt, cilvēkam ir kaut kāda bioloģiska jēga?

Pīlmane: Cilvēka bioloģiskā jēga gadsimtiem ilgi nav mainījusies.

RL: Proti?

Pīlmane: Tā ir – piedzimt šinī pasaulē, dod dzīvību pēcnācējiem un tad atbrīvot savu ekoloģisko nišu.

RL: Bet iedomājieties, ka daži cilvēki tā vietā, lai nodarbotos ar literatūru, dzeju, mākslu, zinātni, vēl kaut ko, par katru cenu cenšas sevi apliecināt kā bioloģiskas būtnes...

Pīlmane: Ziniet, es negribētu tam piekrist. Cik daudzi tad aizdomājas līdz tai bioloģiskajai jēgai?

RL: Vai mēs nevarētu ar tādiem pašiem argumentiem teikt, ka cilvēka bioloģiskā jēga ir bezjēdzība – kamēr cilvēks par to nedomā, viņam nav nekādas bioloģiskas jēgas?

Pīlmane: Tam nu gan es nepiekrītu. Dzīve ir skaista, un katrs cilvēks par varēm turas pie dzīves. Tai pašā laikā es brīnos par to, cik cilvēks no iekšpuses ir skaists un cik skaists ir pats slimības process.

RL: Tas skan ļoti dīvaini. Jums atsūta audu paraugu, kas liecina par kaut kādu nāvējošu slimību, bet jūs sakāt, ka tas ir skaisti...

Pīlmane: Es neteicu, ka tas ir skaisti, bet tas izskatās skaisti. Tas ir tāds paradokss. Nāciet, es jums parādīšu. (Pieiet pie mikroskopa.) Nu, ko jūs gribat redzēt – sirdi, nieres?

RL: Sirdi labprāt. Kas ir jūsu mīļākais orgāns?

Pīlmane: Mīļākais orgāns? Tādu gan man laikam nav.

RL: Nē, nu mīļākais orgāns, kā mēdz, piemēram, runāt par sirdi...

Pīlmane: Es jums parādīšu asinis, labi?

RL:...sirds ir ļoti daudznozīmīgs orgāns. Ar to tiek saistītas mīlas lietas, un vispār – arī sirsnība.

Pīlmane: Šī ir embrija sirds... O, te ir mandele! Mandele ir pasakaina! Tūliņ jūs redzēsiet, kas ir skaisti. (Rāda.) Paskatieties uz šīm krāsām! Tas ir tas, ko mums operē ārā...

RL: Kur te ir tas skaistums?

Pīlmane: Krāsās! Un līnijās! Un galvenais, ja tu vēl proti to lasīt. Un redzēt, ko tas pastāsta par cilvēku! Lūk, sirds. (Rāda.) Gaidījāt ko vairāk?

RL: Krāsa neliekas pareiza.

Pīlmane: Jā, bet tas ir atkarīgs, kā mēs krāsojam. Vai tad audi nav skaisti? Taisnu līniju gan ķermenī nav. Taisnas līnijas es neesmu redzējusi.

RL: Atvainojiet, kā jums liekas, kur cilvēkam ir dvēsele? Sirdī, diafragmā?

Pīlmane: Par to gan es neesmu domājusi. Es nevaru pateikt.

RL: Vai jums šķiet, ka vispār ir dvēsele?

Pīlmane: Nu jau jūs runājat kā tie mācītāji, kas mums te bija atnākuši. (Pēc pauzes.) Kā jūs to domājat?

RL: Jūs priecājaties par cilvēka ķermeni, un priecājaties lielākoties kā par ķermeni, kas sastāv no orgāniem, šūnām. Priecājaties kā par bezdvēselisku radījumu, kā par kaut ko tīri bioloģisku, bet es personiski neko īpaši skaistu nespēju saskatīt.

Pīlmane: Vai tad jūs par savu darbu nepriecājaties?

RL: Par darbu?! … Bet tas jau nav jūsu darbs – ķermenis...

Pīlmane: Tas ir gan mans darbs.

RL: Apskatīsim cilvēku, nevis darbu. Es priecājos par cilvēku, kas kaut ko padara, uzraksta skaistu dzejoli, kurš var domāt. Bet to, ka viņš var domāt, jūs nevienā šūnā nesaskatīsiet.

Pīlmane: Es priecājos par to, ka es viņu varu lasīt. Un varu pateikt, kas ar viņu ir noticis. Un varbūt arī, kas notiks. Tas cilvēkiem ļoti daudz nozīmē.

RL: Bet viņi jau ir miruši, tie cilvēki.

Pīlmane: Tam nav nozīmes. No šiem preparātiem es mācu studentus.

RL: Jūs sakāt, ka varat pateikt, kas ar viņiem notiks. Bet ar tiem, kurus jūs tur apskatāt, tas jau ir noticis.

Pīlmane: Jā, bet prognostikā svarīgāk, lai mēs viņus pētītu, jo mēs varam palīdzēt citiem cilvēkiem izvairīties no šīm kaitēm. Es nekad neesmu mēģinājusi saistīt dvēseli ar mirušiem audiem.

RL: Bet ar dzīviem?

Pīlmane: Es taču strādāju dzīvo labā! Vienkārši mana darba specifika ir tāda, ka tie audi ir miruši. Tāpēc man tas jautājums liekas dīvains.

RL: Mani ļoti iespaido jūsu dzīvesprieks, atrodoties starp šiem orgāniem un līķiem. Sakiet, vai tie cilvēki, kuru orgāni šeit ir izstādīti, to zina? Ja viņi vēl ir dzīvi. Piemēram, tā sieviete, kuras dīgli var redzēt burkā?

Pīlmane: Nē, nedomāju. Šī kolekcija tika vākta padomju laikā. Tad cilvēkiem neko neteica. Un, atklāti sakot, cilvēki par to nemaz neinteresējās. Padomju laikā cilvēka ķermenis cilvēkam pašam nepiederēja.

RL: Kam tad viņš piederēja – Padomju Savienībai?

Pīlmane :Jā, jā, lai cik tas būtu dīvaini. Tāpēc arī anatomikumam tolaik nebija problēmu ar līķiem, mums bija pilni pagrabi un vannas. Padomju laiku likums bija tāds, ka, ja man gribētos, es varētu jums uzdāvināt līķi. Jebkurš to varētu.

RL: Kā tā – jebkurš? Jūs domājat – ārsts?

Pīlmane: Nē, jebkurš! Jūs arī man varētu uzdāvināt līķi, ja jums gribētos. Nerunājot par to, kā jūs to esat dabūjusi, protams. Vienkārši likums nereglamentēja līķu aizsardzību – to, kā cilvēki drīkst rīkoties ar līķiem. Kamēr mums vēl bija padomju laiku krājumi – tā briesmīgi skan –, tikmēr bija labi. Un tad mēs atjēdzāmies, ka mums to krājumu vairs nav un ka lielais anatomikums ir palicis tikai uz pāris līķiem. Pirmajos desmit neatkarības gados bija ļoti grūti – līķu iegūšana augstskolas vajadzībām bija veselības ministra kompetencē. Un es nevarēju piedabūt nevienu ministru, kas parakstītu papīru, ka augstskolai ir vajadzīgs līķis. Tā bija pilnīgi paradoksāla situācija! Kas tad atliek? Ej un gādā līķus pats! Bet tam mēs tagad esam tikuši pāri.

RL: Kā jūs iegūstat ķermeņus preparēšanai?

Pīlmane: Trīs veidos. Vispirms, ja cilvēks pats sevi ir novēlējis. Šādu vēlmi var paust iedzīvotāju reģistrā. Tad – ja pirmās pakāpes radinieki dod piekrišanu. Ja cilvēks pats ir paudis savu gribu, tad radinieki var protestēt, cik grib, – mēs drīkstam ķermeni paņemt. Bet parasti ir tā – ja radinieki ļoti grib apbedīt, mēs nekad neatsakām, mēs atdodam. (Nopūšas.) Cilvēki ir cilvēki... Visbeidzot, anatomikumā var nonākt bezradinieku ķermenis, tas ir, tāds, kuram nav piederīgo un kura griba nav zināma. Šajos gadījumos dažreiz rodas misēkļi. Mēs paņemam ķermeni, bet pēc kāda laika nez no kurienes uzrodas kaut kādi piederīgie.

RL: Es lasīju pētījumu, kur bija teikts, ka deviņdesmito gadu sākumā, kad parādījās virtuālās sekcijas programmas datorā, daudzas valstis atteicās no līķu sekcijas. Viens no galvenajiem pamatojumiem bija tāds, ka līķu preparēšana studentu vajadzībām izmaksā ļoti dārgi. Preparēšanas kursu atcelšana vairākās valstīs, piemēram, Francijā un Kanādā izsauca studentu nemierus. Viņi uzskatīja, ka bez preparēšanas viņu studijas ir nepilnīgas. Proti, preparēšana ir tāds etaps apmācībā, ko nekad nevarēs izlaist.

Pīlmane: Es tam pilnībā piekrītu. Eiropas augstskolas cenšas pāriet uz plastmasas modeļiem. Savukārt muzejos pašlaik ir modē preparātus mest ārā vai kremēt. Pirms diviem gadiem Upsalas universitātes katedras vadītājs man jautāja, vai es negribu zviedru kaulus. – Es gribu! “Bet,” es viņam prasu, “kā tu iedomājies – kā es viņus dabūšu pāri robežai? Mana mūža nepietiks, lai atsēdētu Zviedrijas cietumā.” Tas ir absurds – mēs pārejam uz plastmasu, sakot, ka modelis ir matemātiski precīzi izskaitļots, bet tā plastmasa ārstam neko nedos. Cilvēks nekad nav matemātiski precīzs. Ārstam tik un tā ir jāpreparē un jāmācās no īstiem orgāniem. Katrs cilvēks ir savādāks.

RL: Bet vai tad datorprogrammas nespētu to variāciju daudzumu atspoguļot?

Pīlmane: Nē. Turklāt no visiem studentiem ar datoriem aizraujas labi ja 10%. Pārējiem tas vienkārši nepatīk, un mēs nevaram piespiest bērnus sēdēt un darboties.

RL: Tas gan nebūtu izšķiroši. Ja pieņemtu likumu, ka nedrīkst preparēt, tad visi strādātu ar datoriem un modeļiem.

Pīlmane: Ķirurgam un tāpat fizioterapeitam vajag taustīt, lai justu. Tagad es varētu palūgt, lai jūs paceļat uz augšu visus pamparus, un es parādīšu, kā palpē aknas. Tas ir jāsajūt. To ārsts mācās apmēram piecus gadus.

RL: Bet tāpēc jau nav jāgriež, tāpēc jau nav jātausta līķis.

Pīlmane: Ir gan jātausta, tur jau ir tā lieta!

RL: Man liekas, ka ķirurgs ir tāds, kā citi ārsti saka: “Jūs taču zināt, aizejiet tik un tūlīt pat griezīs.” Un šī apmācība uz mirušajiem – nu, kas tur, mirušu nepagraizīt – ir pirmais solis ceļā uz šādu attieksmi.

Pīlmane: Es tā nedomāju. Ķirurgi ir dažādi. Labie ķirurgi – es nesaukšu vārdus – pirms operācijām un tad, kad tiek ieviestas jaunas metodes, man zvana un saka: “Paklau, ļauj man patrenēties uz līķi.” Visi republikas labie ķirurgi nāk pie mums.

RL: Jūs droši vien esat lasījusi par tiem māksliniekiem, kas veido no līķiem izstādes. Jūs esat tādas apmeklējusi?

Pīlmane: Nē.

RL: Un kā jums tas liekas?

Pīlmane: Man tas liekas briesmīgi.

RL: Bet jūs taču runājat par skaistumu.

Pīlmane: Jā, bet es šo skaistumu nenesu ārpus anatomikuma. Tas ir, ārpus anatomikuma es nesu to, kas man liekas cilvēcīgs. Es nekad nejokojos ar nāvi.

RL: Atšķirībā no tiem studentiem, kas zog gabaliņus...

Pīlmane: Redziet, students to uztver citādāk – tad, kad ir skelets, viņš to skata kopumā, bet tad, kad ir atsevišķi skriemelīši...

RL: Kāda ir to cilvēku motivācija, kas novēl savu ķermeni anatomikumam?

Pīlmane: Ļoti dažāda. Piemēram: “Es esmu daudz slimojis, mans ķermenis ir pārcietis visādas operācijas, tas varētu būt interesanti studentiem.”

RL: Proti, tie ir cilvēki, kas uzskata, ka viņi ir unikāli īpatņi?

Pīlmane: Nē, viņi domā, ka no viņiem var mācīties. Anatomikumam pat ir savs muļķītis. Laiku pa laikam atnāk viens vīrs, kas ir uzskaitē psihiatriskajā slimnīcā. Kad viņam ir gaišie periodi, viņš nav bīstams, sēž lejā pie sardzītēm, stundām sēž un runā, cik viņš ir vienreizējs un tā tālāk. Šeit viņš gribot palikt. Dabīgi, ka es pat gribēdama viņu nevaru dabūt.

RL: Tas ir ļoti dīvains priekšstats – no viņa mācīsies. Ne jau no viņa, bet no viņa mirušā ķermeņa. Tas vairs nebūs viņš.

Pīlmane: Jā, bet cilvēks tā domā. Ir arī tādi, kas vienkārši baidās aiziet.

RL: Es nesaprotu.

Pīlmane: “Es gribu vēl palikt šeit. Starp cilvēkiem.”

RL: Netikt kremētam vai apraktam, bet palikt zemes virsū?

Pīlmane: Būt starp dzīvajiem. Un tad vēl ir tādi, kuriem bail tikt sadedzinātiem vai apraktiem, būt zem zemes, pamosties, nevarēt paelpot un noslāpt. Tad nāk arī tādi, kas saka: “Es negribu, ka mani vispār apbedī, es negribu, ka man taisa bēres, es negribu redzēt tos savus radus...”

RL: Bet kā tad viņi tos varētu redzēt?

Pīlmane: Nu, es jums tikai citēju. Dzīves laikā droši vien bijuši kaut kādi konflikti.

RL: Piemēram, negrib gulēt dzimtas kapos blakus tādam vai tādam radiniekam...

Pīlmane: Jā. Man nesen zvanīja viena sieviete un teica: “Es jau no sākta gala nevienam nebiju vajadzīga, mani atrada uz ielas, atdeva bērnu namā, adoptēja. Mana mamma ir mirusi un tēvs arī drīz mirs. Ja jau mani neviens nav gribējis, tad es gribu tā bezpersoniski aiziet.” Viņa iedomājās, ka šeit studentiem viņa būs bez personības. Interesanti, ka cilvēki, kas sevi grib novēlēt, vienmēr zvana vai atbrauc paši. Viņiem tas ir ļoti svarīgs notikums dzīvē.

RL: Svarīgs notikums ir tas, ka viņi atbrauc, vai tas, ka viņi pēc tam būs burciņās?

Pīlmane: Tas, ka viņi sevi novēl medicīnai. Un to dara ar pilnu atbildību. Pirms tam nāk te visu apskatīt. Dažs labs palūdz, lai parāda kauliņus. Tad mēs kauliņus parādām un sakām, ka tos mēs izmantojam vēl 100 un 150 gadus pēc nāves. Līķus gan vēl neviens nav vēlējies redzēt.

RL: Vai preparēšanai sagatavota līķa sejā var saskatīt individuālos vaibstus? Teiksim, pēc fotogrāfijas pazīt ķermeni, kas glabāts ilgu laiku?

Pīlmane: Nē, ne visai.

RL: Tad līdz ar nāvi parādās kaut kāda anonimitāte?

Pīlmane: Jā, un studenti nekad nezina ne vārdus, ne uzvārdus. To zinu tikai es un laboratorijas vadītāja.

RL: Jūs pati esat domājusi, vai jūs gribētu, ka jūsu ķermenis pēc nāves paliek šeit?

Pīlmane: Nē, es negribētu. Es nevaru jums paskaidrot, kāpēc. Tas, ka es strādāju anatomikumā, nenozīmē, ka mani pēc nāves vajag konservēt un nodot studentiem.

RL: Bet vai ir bijuši tādi ārsti, kas sevi ir novēlējuši?

Pīlmane: Ir. Viena mūsu kolēģe sevi novēlēja. Taču neviens nespēja viņai ķerties klāt un preparēt. Tā viņu tomēr apbērēja.

RL: Tāpēc, ka pazīstams cilvēks?

Pīlmane: Jā, dienu dienā kopā strādājām.

RL: Bet vai jūs tur neredzat kaut kādu nekonsekvenci – ja jau jūs attiektos pret šiem cilvēkiem...

Pīlmane: Bet mēs jau tā neattiecamies! Viena lieta ir tas, ka tev ir jāpreparē ļoti pazīstams cilvēks...

RL: Viņš jau vairs nav tas cilvēks, viņš ir ķermenis.

Pīlmane: Tā domājat jūs. Tas ir tas, ko domā prāts, bet ne tas, ko jūt sirds. Vai dvēsele. Cilvēka rīcība bieži ir paradoksāla. Nu, nevarēja neviens pieķerties pie tās kolēģes. Nu, nevarēja.

RL: Man kādreiz anatomikumā strādāja draugs, un es ļoti baidījos nākt viņu apciemot. Sakiet, kāpēc cilvēki baidās no līķiem? Ir pat tāds izteiciens “Miroņi nekož.”

Pīlmane: Tas jau nav kaut kas dabīgs.

RL: Kā, tas taisni ir ļoti dabīgi!

Pīlmane: Nē, dzīvais iet ar dzīvo. Likums ir tāds. Dzīvais ir starp dzīvajiem. Nāve – tas nepieder pie dzīvības. Nāvei ir sava seja.

RL: Kā tas ir – nāvei ir sava seja?

Pīlmane: Remarka Trīs draugus esat lasījusi?

RL: Jā, esmu.

Pīlmane: Pašas beigas atminaties? Patrīcija nomirst, un viņš sēž pie viņas gultas...

RL:...un pēdējais teikums: “Tad atnāca rīts, un tā vairs nebija viņa.”

Pīlmane: Jā, tas ir tas, ko es gribēju teikt. Nāve nav līdzīga dzīvībai. Tas, ko mēs šeit redzam, tā vairs nav... tie vairs nav viņi. Nāve šeit ir ļoti savdabīga... Kad studentiem ir jāstrādā ar līķiem, viņiem dažkārt ir grūti. Tā kā viņi nāvi nav redzējuši, man viņiem jāpalīdz tikt tam pāri. Un tad es viņiem vienmēr citēju Remarku. Kādreiz pat lūdzam, lai mācītājs atnāk aprunāties. Šeit var strādāt tikai tad, ja uz to skatās no žēlsirdības viedokļa.

RL: Kā tas ir – no žēlsirdības viedokļa?

Pīlmane: Redzot aiz katra gadījuma traģēdiju. Šie visi (rāda uz embriju preparātiem) ir gribējuši piedzimt, bet viņiem neizdevās.

RL: “Žēlsirdība” – jūs domājat no kristīgās reliģijas viedokļa?

Pīlmane: No cilvēciskā viedokļa.

RL: Kādā ziņā “žēlsirdība”?

Pīlmane:(Klusā balsī.) Bet kā tad jūs domājat – kā jūs varat sadzīvot ar nāvi, ar mirušiem cilvēkiem?

RL: Un tā ir “žēlsirdība”?

Pīlmane: Tāds ir mans moto. Kādam citam profesoram šeit varbūt ir cits.

RL: Jūs varētu to paskaidrot? Kas jāsaprot ar vārdu “žēlsirdība”?

Pīlmane: Bet ko jūs te nesaprotat? Mums visiem laimējās, mēs esam stiprāki, bet tiem, kas ir šeit, nelaimējās.

RL: Tad tā būtu Dieva žēlsirdība pret mums?

Pīlmane: Nē, jebkura cilvēka. Jebkura cilvēka žēlsirdība pret to, ka kādam iet slikti, ka kādam nav laimējies, ka kāds vispār ir nomiris. Tas ir tas, ko mēs mēģinām mūsu studentiem iedabūt iekšā. Jo mēs jau varam iedot tās gudrības, bet ja viņiem nebūs iecietības – es pat nezinu, vai tā ir mīlestība, varbūt dažam labam ir arī mīlestība –, tad viņš nevar strādāt par ārstu. Cilvēkam nav dabīgi atrasties blakus nāvei. Tad, kad es lūkojos uz viņiem, es domāju – kāda laime, ka es esmu stiprāka, kā man ir laimējies, ka es esmu piedzimusi un šo skaisto dzīvi dzīvoju. Bet viņiem nelaimējās.

RL: Kad jūs runājat par tiem preparātiem vai ķermeņiem, kā jūs tos apzīmējat – jūs sakāt “viņš” vai “tas”?

RL: Vai miruša cilvēka ķermenis jums vispār ir kaut kas svēts? Vai jūs pret to jūtat pietāti, bijību? Piemēram, līķu apgānīšana gandrīz visās kultūrās ir viens no vissmagākajiem noziegumiem.

Pīlmane: Tas ir interesants jautājums. Par to es nebiju domājusi. Tīri kā no darba viedokļa man ir tāda pragmatiska pieeja...

RL: Sadalīt gabaliņos un salikt burciņās?

Pīlmane: Nē, nē, Dievs pasarg! Tad ir noteikts uzdevums – jāatpreparē kāja, jāatpreparē roka, muskuļi, nervi, asinsvadi, kauli.

RL: Kā, tad viņi tur tā guļ, un nogriež vajadzīgo?

Pīlmane: Neko nenogriež! Atpreparē. Pa slāņiem sedz vaļā cilvēka ķermeni, pa slāņiem. Un tās mazās atliekas, ādas šķēpelītes, kaut kādas ķeskiņas, taukaudi – tos saliek plastmasas maisos un kremē. Pelnus mēs glabājam urnās, gaidot, kamēr mums būs Rīgas kapsētā vietiņa, kur apglabāt.

RL: Bet nav taču tā, ka jūs vairāku cilvēku ķermeņa atliekas saliekat vienā? Un varat sajaukt, kam kas pieder?

Pīlmane: Tā nu gan tas nenotiek. Parastajās sekcijās, kas notiek anatomikumā, ir tā, ka daži cilvēka orgāni pārdzīvo pārējo ķermeni. Teiksim, mums ir atpreparētas sirdis, kas glabājas atsevišķos traukos. Ķermenis varbūt jau ir kremēts, bet sirds vēl nav. Vai niere. Iekšējos orgānus, ja tie ir veseli un pareizi iekonservējušies, mēs izmantojam vēl gadiem, bet ja tie ir bojāti un tur vairs neko nevar saskatīt – nolietojas jau arī šīs ķermeņa daļas –, tad kremē. Neizbēgami, ka sajaucas, protams. Bet man liekas, ka tas nav nekāds noziegums, jo cilvēks jau sevi ir novēlējis anatomikumam.

RL: Atgriežoties pie tā, ko jūs sacījāt sākumā, ar ko šī vieta ir īpaša. Ar ko anatomikums atšķiras, piemēram, no citām iestādēm Rīgā?

Pīlmane: Ziniet, visas lietas, kas notiek sabiedrībā, notiek arī anatomikumā. Anatomikums nav izolēts. Vienkārši tur dzīvie ir tuvu klāt mirušajiem. Bija tāds dīvains gadījums, kas man palicis prātā. Atcerieties to laiku, kad pa Rīgu staigāja cilvēki ar maisiem un gribēja visu kaut ko pārdot. Staigā apkārt un piedāvā savu preci par tik un tik. Un reiz mēs arī dzirdam tādus kliedzienus. Tad vēl apsardze pie ieejas nebija tik stingra un vienai dāmai kaut kādā veidā bija izdevies palavīties tai garām. Un kā jūs domājat, kur viņa klīst? Preparēšanas zālē starp apsegtajiem ķermeņiem! “Kam svaigas zivtiņas? Kam svaigas zivtiņas? Tikai par latu kilogramā!” Viņa jau nezināja, kur viņa ir ienākusi. Mēs, protams, ļoti neganti viņu sakampām un ar spēku nostiepām lejā. Un jūs domājat, ka viņa bija pateicīga? Viņa mūs kārtīgi nolamāja. Un tad es domāju – varbūt tomēr vajadzēja ļaut, lai viņa novelk tos apsegus un apskatās, kas ir tie potenciālie pircēji.

Sekciju vēsture un Rīgas anatomikums

Cilvēku līķu sekcija anatomijas (no sengrieķu “anatomē” – vaļā atgriešana, uzšķēršana) pētījumiem Grieķijas klasiskajā periodā tika uzskatīta par svētuma apgānīšanu. 4. gadsimtā pirms mūsu ēras Ptolemaju dzimtas valdnieki Aleksandrijā atļāva veikt sekciju un pat vivisekciju, nododot ārstu vajadzībām noziedznieku ķermeņus. Romas laikā sekcija bija aizliegta. Viens no medicīnas pamatlicējiem Rietumos – Pergamas ārsts Galēns pētniecībai izmantoja tikai pērtiķu un cūku ķermeņus. Kristieši līdz pat 15. gadsimtam aizliedza uzšķērst līķus, ticot, ka ķermenis kā dvēseles mājoklis ir neaizskarams un augšāmcelšanās notiks miesā. Beļģu ārsts Andreass Vezālijs 16. gadsimtā bija pirmais, kas oficiāli saņēma atļauju preparēt līķus ārstu apmācības vajadzībām. Līdz pat 19. gadsimtam vienīgie ķermeņi, kas bija pieejami ārstiem, bija pakārtu slepkavu līķi – ķermeņa uzšķēršana pēc nāves tika uzskatīta par daļu no soda. Šo ķermeņu skaits nebija pietiekami liels, tāpēc Eiropā plauka līķu melnais tirgus.

Līķu tirgotāji ķermeņus nereti sagādāja paši. Viens no pazīstamākajiem līķu tirgotājiem bija skots Viljams Burks, kas pārdeva līķus anatomijas skolām par 10 mārciņām gabalā (vidēji strādnieka piecu mēnešu alga). Burks tika pieķerts, pakārts un viņa ķermeni publiski uzšķērda. Viens no pierādījumiem pret Burku bija kāda studenta liecība, kas preparējamajā ķermenī pazina prostitūtu, kuru bija apmeklējis iepriekšējā vakarā. Zinot, ka medicīnas studenti mēdza atrakt svaigus kapus, kapsētas tika apsargātas.

19. gadsimta pirmajā pusē ASV, Anglija un citas valstis pieņēma likumus, kas regulēja līķu aizsardzību – noziedznieku izmantošanu atcēla un ķermeņus sagādāja no nabagmājām un veco ļaužu pansionātiem. Pēc Pirmā pasaules kara sabiedrības attieksme pret nāvi un sekciju stipri mainījās. Ārstu skolas aizvien biežāk saņēma cilvēku ķermeņus, kas bija sevi brīvprātīgi novēlējuši medicīnai.

Rīgā anatomikums jeb Theatrum anatomicum pastāvēja jau 18. gadsimtā. Rīgas pilsētas vecākajam ķirurgam bija jādemonstrē anatomiskās sekcijas un preparāti, bet lekcijas varēja klausīties jebkurš, samaksājot par ieejas biļeti. Pašreizējā anatomikuma ēka Kronvalda bulvārī 9 tika nodota Medicīnas fakultātes vajadzībām 1919. gadā. Kopš 1987. gada tur iekārtots Anatomijas un antropoloģijas institūts, ēkā apskatāms arī Jēkaba Prīmaņa Anatomijas muzejs un tur izvietoti Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja fondi. Pirmais Anatomijas institūta vadītājs bija zviedru profesors Gastons Bakmans, kas ieradās Rīgā 1920. gadā, atvedot līdzi vairāk nekā 2000 kaulu un anatomisko preparātu.

Viena līķa sagatavošana, rēķinot apkopi, glabāšanu un balzamēšanas šķīdumus, institūtam izmaksā aptuveni 400 latu. Uz desmit studentiem ir vajadzīgs viens līķis, bet anatomikumam gadā nepieciešami vismaz desmit līķi. 2002. gadā Stradiņa universitāte iedibināja Pateicības dievkalpojumus, kas krematorijā tiek noturēti tiem, kuru ķermeņi pēc nāves izmantoti medicīnas studijām.

A. G.