Naudas epidemioloģija

Šis anekdotiskais gadījums perfekti saskanēja ar manām tā laika domām par to, ka daži priekšstati izplatās kā kultūras vīrusi, proti, nauda lielākajā daļā pasaules kultūru tiek uzskatīta par aksiomu. Naudas lietošanai nepietiek tikai ar ekonomiskiem apsvērumiem. Naudas izmantošana cieši saistās ar cilvēku priekšstatiem, ticējumiem, morāliem spriedumiem par jautājumiem, kas tālu pārsniedz ekonomiski racionālas darbības jomu. Nauda ir kultūras partitūras taktsmērs, to nevar apšaubīt spēlēšanas laikā.

Lai sajustu naudas “kulturālo garšu”, atliek pavērot, kas notiek, kad nauda šķērso mājsaimniecības slieksni. Tā pārstāj būt šķietami neitrālais apmaiņas instruments vai darījumu mērvienība. Tā kļūst par kabatas naudu, par sīknaudu, kas nolikta uz šķīvīša nelieliem tēriņiem, par kontu, kura saturs izmantojams vasaras ceļojuma vai jaunu mēbeļu iegādei, par atsevišķi noliktu naudu komunālo pakalpojumu apmaksai. Arī ārpus mājsaimniecības robežām nauda var būt “tīra” vai “netīra” atkarībā no tā, kādā ceļā tā iegūta. Neatdota aizņemtā nauda var sabeigt attiecības ar draugu. Cilvēka uzticamība, kārtīgums un saprātīgums bieži vien ikdienā tiek ikdienišķi mērīts ar viņa/s “kredītvēsturi” jeb, citiem vārdiem, spēju laikā nomaksāt rēķinus vai regulāru ienākumu apjomu. “Tas ir pārāk dārgi” ir ļoti sāpīgs signāls bērnam, ka viņš/a nedabūs kāroto gardumu vai mantu. Maksāšana par labām atzīmēm tiek izmantota kā stimuls, lai skolnieks labāk mācītos.

Šie un liels skaits citu piemēru norāda uz to, ka nauda caurauž personiskās un sociālās attiecības, ir aplipusi ar dažādām jēgām. Antropologi/ģes, šķiet, var piegādāt eksotiskus stāstus gan par sabiedrībām, kas funkcionē pilnīgi bez naudas, gan par tādām, kurās naudu “mazgā”, lai paši mazgātāji attīrītos no tirdzniecības radītās netīrības, gan par tām, kurās ir speciāla nauda, ko dod nelaiķiem līdzi izmantošanai maksājumiem viņā saulē. No stāstu bagātības un dažādības attieksmē pret naudu, iespējams, radīsies sajūta, ka patiesībā nav tāda morāla karkasa, kura ietvaros var konceptualizēt naudu kā labu vai sliktu par excellence un visos iespējamos gadījumos.

Var šķist, ka šīs daudzveidīgās asociācijas un nozīmes ir vienkārši naudas lietošanas blakusprodukts, tādas kā ne īsti gribētas sekas. Ja tas tā patiešām būtu, tad, protams, pļāpāšanas līmenī varētu diskutēt par to, vai nauda var būt laba vai slikta, vai būt bagātam ir grēcīgi vai, tieši otrādi, tā ir norāde uz dievišķo izredzētību. Atcerēsimies šajā sakarā Maksu Vēberu, kas skaidroja, kādēļ Lielkrievijas bagātnieki ziedoja naudu revolucionāriem. Viņaprāt, krievu pareizticīgā baznīca, pretstatā protestantiem, nebija spējusi attaisnot bagātību kā kaut ko Dievam tīkamu vai vismaz morāli neitrālu. Bagātība tā laika Krievijā saistījās ar grēku un vainu, ko vajadzēja izpirkt, piemēram - ar šādiem ziedojumiem tiem, kas solīja pasauli padarīt labāku.

Taču šādai sarunai diez vai būtu liela ietekme uz naudas lomu sabiedrībā. Diskusija paliktu inteliģentu komentāru līmenī. Tāda saruna neskartu jautājumu, kādas atšķirības naudas, mēģinot definēt naudu, pastāv starp ekonomisko domāšanu (piemēram, biznesa analīzē vai pat ekonomikas zinātnes kontekstā) no vienas puses un kultūras un sociālo kontekstu no otras puses.

Līdzīgi globālajam tīmeklim, naudas lietojums caurauž gandrīz visas cilvēku dzīves sfēras, nauda “pārplūst” no vienas jomas uz otru. Monetārie tīklojumi aptver visas jomas, kurās nauda tiek lietota – apmaiņai, uzkrāšanai, vērtēšanai un mērīšanai, investēšanai utt. Man šķiet, ka kultūras repertuārs, psiholoģiskās attieksmes un dispozīcijas “par, pret un ap” naudu ir būtisks nosacījums, lai šie monetārie tīklojumi pastāvētu. Aizspriedumi pret naudu, uzskati, ka bagātam būt ir (vai nav) slikti (nav īpaši svarīgi, kā tieši, jo svarīgiem vērtējumiem ir jābūt divpusējiem), nav tikai reakcija pret naudas “ielaušanos” neatļautās jomās (piemēram, mīlestības spēka vai cilvēciskās cieņas vērtējumos). Drīzāk tas ir pilnīgi nepieciešams nosacījums naudas funkcionēšanai sabiedrībā. Bez naudas morālajām asociācijām un kultūras nozīmes naudas lietošana, arī šo monetāro tīklu pastāvēšana, būtu neiespējama.

Nauda ir instruments, ar kura palīdzību tiek atražota varas, ietekmes un bagātības asimetrija. Paši šie jēdzieni paredz asimetriju, proti, kāds/a var būt bagāts tikai tad, ja cits/a tāds nav. Visi nevar būt bagāti vai vareni, jo tad šie jēdzieni kļūst bezjēdzīgi, tie pilnīgi neko vairs neapzīmē. Nauda jēdzieniski izsaka to, ka visi nevar būt bagāti vai vareni un tādējādi cilvēkiem uzskatāmi attēlo, “palīdz” rast priekšstatu par to, kas tad ir sabiedrība.

Pieņemot, nauda sabiedrības locekļu priekšstatos pārstāv kultūru/sabiedrību, var spert soli tālāk un paraudzīties uz naudu kā koncentrētu un blīvu simbolu, kuru ietver noteikta mitoloģija – ekonomiskā racionalitāte.

Parasti ekonomiskās racionalitātes koncepcijai ierāda vietu zinātnes (ekonomikas, arī socioloģijas) ietvaros. Šī koncepcija palīdz modelēt dažādus sociālos procesus, skaidrot un prognozēt cilvēku, grupu, institūciju, valstu un pat pasaules norises. Tomēr, ekonomiskā racionalitāte jau sen ir kas vairāk nekā teorētiski analītiska refleksija. Tā dzīvo kā cilvēku ikdienas teorija par lietu kārtību, kā pasaules uzskats. Tā, šķiet, patiesi vairāk līdzinās mitoloģijai – šis stāstījumu kopums definē to, kas ir reāls, ilglaicīgs (ilgtspējīga attīstība taču ir atvēzēšanās uz laika nozīmi!). Ekonomiskā racionalitāte šķiro lietas, parādības un cilvēkus tajos, kas ir vērā ņemami, un tajos, kas nav. Tā, piemēram, definē, kas ir cilvēks – būtne, kas spēj sarēķināt savu izdevīgumu, izkārtot secīgi savas prioritātes, izstrādāt un izvēlēties alternatīvas mērķu sasniegšanai utt. Šī mitoloģija definē cilvēka dzīves ceļu – sacensties ar citiem par panākumiem. Un ir taču arī biznesa ētika! Šai mitoloģijai ir, protams, sava attaisnojošā, leģitimējošā un arī moralizējošā funkcija noteiktām darbībām visos līmeņos – sākot ar mājsaimniecības budžeta disciplīnas (taupība un rēķināšana kā pašas mājsaimniecības pastāvēšanas nosacījums) beidzot ar ekonomisku un tehnoloģisku ekspansiju “starptautiskos ūdeņos” (“Latvijas iedzīvotājiem klāsies labāk, ja tie iemācīsies labāk reklamēt un pārdot mūsu preces un pakalpojumus”).

Ekonomiskās racionalitātes principi caurauž praktiski visas cilvēku darbības un dzīves jomas, praktiski visu var izskaidrot un pamatot ar tās principiem, tā ir sistēmiska (nevis fragmentāra) un konsekventa. Noticēšana tai ir līdzīga atklāsmei. Gandrīz viss, kas pirms noticēšanas ekonomiskai racionalitātei ir šķitis haotisks un nejaušs, kļūst vienkāršs un skaidrs – emocijas, seksu, noziedzību, pat reliģisko dzīvi var izskaidrot ar vieniem un tiem pašiem principiem. Taču līdzīgi citām totalizējošām mitoloģijām, ekonomiskajai domāšanai neizbēgami piemīt arī ekspluatācijas režģis. Proti, tikai virspusē un tikai šķietami cilvēki ir vienlīdzīgi. Ekonomiskā racionalitāte kā dzīvesziņa, ikdienas teorija kā mitoloģija var funkcionēt (tas ir, to par apjēgtu, par kaut ko sakarīgu pieņem liels skaits cilvēku), tikai ietverot nevienlīdzību, hierarhiju un citu cilvēku izmantošanu, citu darba un pūliņu piesavināšanos.

Pastāv vairāki naudas vērtēšanas līmeņi, proti, nauda var būt laba vai slikta, vāja vai stipra dažādās nozīmēs. Ekonomiskās darbības kontekstā tā var būt laba, jo, piemēram, padara efektīvākus darījumus (atrisina bartera problēmu, ievieš kredīta iespēju utt.), vai slikta (piemēram, tās apmaiņas kurss ar citām valūtām kļūst robusts). Taču šeit nerunāšu par to, cik labi ir, ka nauda atrisina virkni ar apmaiņu saistītu problēmu, nedz arī par tās funkcijām. Protams, labi ir tas, ka nauda palīdz ātri iegūt preces un pakalpojumus. Labi ir tas, ka nav jātērē laiks un resursi, lai uzzinātu, cik uzticams ir darījuma partneris, jo var uzticēties naudai, ko viņš maksā (vienalga, kas ir biznesa partneris, ka tik maksā dolāros). Es nerunāšu arī par to, ka naudas pastāvēšanai un cirkulācijas nodrošināšanai tādā vai citādā veidā nepieciešama politiskā autoritāte (slavenais teiciens par monētas divām pusēm, kur uz vienas ir kvantitatīvs simbols un uz otras politiskās autoritātes spiedogs, norāde, kas aiz naudas nominālās vērtības stāv, kas to garantē).

Drīzāk šeit stāsts ir par to, kā, būdama daļa no ekonomiskās racionalitātes mitoloģijas, nauda kļūst par fundamentālu kultūras problēmu. Tā saduras ar citām kultūras atskaites un vērtējumu sistēmām, kad kļūst par visu lietu mēru. Šo situāciju dēvē par mitoloģiju sadursmi, viena mitoloģija tiecas pakļaut citas. To skaidri var redzēt, kad nauda kļūst, piemēram, par dvēseles dzīves vai tā saukto morālo principu mēru. Saprātīgums tiek definēts, pirmkārt, kā taupība līdzekļu tērēšanā, pat gudrība. Izmanība – kā tālredzīga līdzekļu investēšana. Budžeta disciplīna ir kārtīguma spēju apliecinājums. Lūk, tieši tad, kad vairums cilvēku piekrīt izmantot naudu un tās jēdzieniskos satelītus savas dzīves un gara telpas sakārtošanā, kļūst spilgti redzama ekonomiskās racionalitātes mitoloģijas slēptā ekspluatācijas indeve. Padomājiet paši – tie, kas zina, kā rīkoties ar naudu, kuru zināšanas par naudu ir vislielākās, tie, iespējams, arī visvairāk šo naudu iegūst (finansisti, baņķieri, investori utt). Zināšanas par to, kas ir vissvarīgākais šajā sistēmā, tiek atalgotas ar visdāsnāko sistēmas “paša svarīgākā” (naudas) artavu.

Nauda simboliski ir varu sniedzošs ekonomisks instruments, ar kura palīdzību gūt bagātību un īpašumus. Nauda nesimbolizē tikai spēju iegūt savā īpašumā specifiskas, konkrētas preces vai pakalpojumus. Nauda lielā mērā simbolizē pašu spēju iegūt un asimilēt. Ticība šādām naudas abstraktām īpašībām ir nepieciešams nosacījums monetāro tīklu pastāvēšanai, jo nauda cilvēku priekšstatos ir licence, password, lai tīklā ieslēgtos. Ticība īpašībām ir arī pamatā naudas kā vēlmju objekta statusam. Nauda (iespējams, līdzīgi arī izglītība) ir varens bagātības un varas asimetrijas atražošanas instruments. Nauda ir kvantitatīvs līdzeklis, lai salīdzinātu un sadalītu kvalitatīvi atšķirīgas preces un pakalpojumus (piemēram, bērnu ratiņus salīdzinātu ar džeza koncertu). Kā mērinstruments nauda balstīta standartizētā atskaites (grāmatvedības) sistēmā. Kā gan citādi novērtēt projektu lietderību, ja viens, teiksim, paredz nokrāsot bērnudārza iekštelpu sienas, bet otrs – sarīkot 5 minūtes garu performanci pilsētas centrālajā laukumā? – Tikai izmantojot vienu mērauklu, teiksim, projektu vadības efektivitāti, kas sakņota tajā pašā ekonomiskajā racionalitātē un galu galā izsakāma monetārās vienībās.

Nauda ir ne tikai vienkārši starpnieks darījumos, bet arī skaidri uzrādanevienlīdzībuienākumu, bagātības un īpašuma ziņā. Cenu mehānisms, pretstatā teorētiskai atziņai, nav tikai veids, kā piekļūt precēm (labumiem), bet reizē arī veids, kā izslēgt kādus, neļaut tiem iegūt labumus. Paradoksāli, taču naudas sociālā un regulējošā funkcija ir – novest līdzsvarā naudas trūkumu ar preču pakalpojumu trūkumu (reālu vai iedomātu). Tieši šis līdzsvarošanas mehānisms arī palīdz atražot bagātības un varas asimetrijas. Taču saikne – nauda un nevienlīdzība nav tikai jautājums, ir kādam nauda vai nav. Kā jau minēju, vara un bagātība ir jēdzieni, kas vienmēr ietver asimetriju. Visspilgtāk to izpauž kreditoru vara pār parādniekiem.

No šādas mitoloģiju sadursmes nevar izvairīties, jo monetāro tīklojumu pastāvēšanai nepieciešams ne tikai politiskais, bet arī kultūras un sabiedrības mijiedarbības satvars. Padomājiet paši, nauda ir visspēcīgākais starpkultūru saprašanās pamats. Var nezināt valodu, paradumus, principus utt., bet ar naudas palīdzību var panākt vienošanos, dažādu kultūru cilvēku mijiedarbību, pat saprašanos. Nauda ir kļuvusi par mūsdienu kultūras un sabiedrības simbolu tieši tāpēc, ka tā ir ekonomiskās domāšanas un racionalitātes kā mitoloģijas ekspansijas izpausme.

Naudas lietošanai nepieciešama “aizņemšanās” no kultūras repertuāra, no citiem jēgas laukiem. Taču šī aizņemšanās svarīgos abstraktos kultūras jēdzienus piepilda ar specifisku saturu un pārvieto citā atskaites sistēma – tas ir vienkāršs mitoloģijas ekspansijas veids. Šeit varētu derēt sekojošs piemērs. Gandrīz visi naudas pētnieki atzīs, ka naudas (vispār un kādas konkrētas) pastāvēšanai nepieciešama paļaušanās un uzticēšanās. Pieņemt naudu apmaiņā pret preci vai pakalpojumu var vienīgi, balstoties uz cerību, ka to varēs izmantot vēlāk kādā citā transakcijā.

No otras puses, monetārie darījumi balstās nevis uz uzticēšanos indivīdiem, bet gan uzticēšanos apmaiņas tīklam. Sociālajā un bieži arī morālajā ziņā uzticēšanās ir pamats personisku un sociālu attiecību uzturēšanai starp cilvēkiem. Uzticēties un būt uzticamam ir attiecības, kas nes labumu abām pusēm. Pat ciniskā spēļu teorija paredz savstarpējo uzticēšanos kā vienu no cietumnieku dilemmas risinājumiem. Ja cerības neattaisnojas, seko ne tikai savas un partnera rīcības prognozes falsifikācijas konstatējums (eh, redz kā tomēr nebija pareizi paļauties uz viņu), bet arī personisks kaitējums sev, pārdzīvojot, nožēlojot, šaustot sevi vai citus par naivumu vai ļaunumu. Monetārie tīkli paredz cita veida uzticēšanos, kas tuvina to tā sauktajām racionālajām gaidām, iespējamo notikumu attīstības gaitas varbūtību kalkulācijai, izmantojot tā saukto atgriezenisko indukciju (rēķināšanu, kas sagaidāms, skaitot no nākotnes stāvokļa uz tagadni).

It kā mēs taču visi zinām, ko nozīmē uzticēties, bet ekonomikā tas būtībā nozīmē kaut ko citu! Kā var redzēt, uzticēšanās pārdefinēšana ekonomiskās domāšanas terminos ir daļa no ekonomiskās racionalitātes mitoloģijas izveides. Tajā nākotne parādās kā manu dzīvi tieši un precīzi ietekmējoša izkalkulējama realitāte, kuru “es” varu mainīt un kur citi cilvēki un viņu turpmākā rīcība ir racionāli pārlūkojami mainīgie.

Cilvēki, izvēloties izteikties par to, cik laba un slikta ir nauda, vai par to, vai ir labi būt bagātam, izvēlas tādu mitoloģiju (iespējams, viņu galvās iestrādātu), ar kuru jūtas komfortablāk. Uzsākt sarunu par naudu morālos terminos nozīmē iesaistīties domāšanas veidu cīņā. Ja reiz jūs piedalāties, jūs šo vīrusu izplatāt tālāk, un nav svarīgi, vai jūs uzskatāt, piemēram, ka bagātam būt ir slikti, jo tas, redz, norāda uz negodīgā ceļā iegūtiem līdzekļiem, vai tieši otrādi, ka bagātam būt ir labi, jo tas reiz un beidzot sniedz brīvības un spontānas pašīstenošanās saldo garšu vai atbrīvo no dzīves nepieciešamības uzspiestās pašdisciplīnas. Svarīgi ir tas, ka, izmantojot morāla rakstura vērtējumus, tiek popularizēta bagātības asimetrija, tas, ka ekonomiskā racionalitāte izplatās citās kultūras atskaites sistēmās, ka tā aplīp ar šo atskaites sistēmu noteiksmēm un galu galā uzsūc sevī.

Ar naudas palīdzību tiek pārdefinēta lietu būtība. Ar monetāro tīklojumu palīdzību šīs noteiksmes tiek iestrādātas cilvēku ikdienas dzīves rutīnā un galu galā arī pasaules redzējumā. Izteikumam “naudai nav nozīmes, ja ir runa par jūtām,” ir jēga tikai tad, ja tai ir nozīme, ka ar to var mērīt jūtas.

And now on a completely different matter (Monthy Python). Nesen Zemgales novadā notika aptauja, kurā mēģināja noskaidrot cilvēku vērtīborientācijas. Tika izmantotas tā sauktās sociālās aksiomas (pašsaprotami izteikumi par dzīvi, dzīvošanas principiem utt.) Pēc faktoranalīzes atklājās, ka svarīgākās vērtīborientācijas ir kompetence, spēja kontrolēt likteni un cinisms. Tad, lūk, viena sakarība (bet ne cēloniska) bija tāda: jo lielāki cilvēka personiskie ienākumi, jo lielāka ir kompetences vērtība; jo mazāki ienākumi, jo pieaug cinisma vērtība un nozīme dzīvē. Ar vienu izņēmumu – vismazāk ciniskie ir cilvēki ar vidējiem ienākumiem. Interesanti, ko tas varētu nozīmēt? Vai to, ka šie cilvēki vēl nav ielauzījušies ekonomiskās racionalitātes konstrukcijās?