Naturālista piezīmes

Viens no sižetiem, kas pazīstams visiem Balkānu slāviem un arī albāņu pasaulē ieņem ļoti svarīgu vietu, ir stāsts par māsu Doruntīnu un brāli Konstantīnu, dzīvo mironi. Konstantīns ir miris, bet viņam jāceļas augšā no kapa, lai pildītu mātei doto solījumu — ka līdz mātes nāves dienai viņš pārvedīs mājās māsu, kas atrodas aiz trejdeviņiem kalniem un mežiem. Šurpu turpu pāri kalniem staigā Balkānu dzīvie miroņi, katram ir māsa aiz kāda kalna, pie “svešajiem ļaudīm”, un tie nevar mierīgi gulēt katrs savā kapā.

Es tikmēr turpat vadu savas klusās dienas, nodarbojoties ar tulkošanu un pantiņu sacerēšanu nomaļa mauku moteļa istabiņā ar skatu uz Tetovu un kalniem. Šis motelis ir pietiekami lēts, pietiekami tīrs un pietiekami drošā attālumā no nemierīgās pilsētas, kuru progresīvi, “integrējušies” Skopjes albāņu intelektuāļi vēl 1999. gadā ironiski dēvēja par “otro Stambulu.” Šogad progresīvās ironijas daudzums krietni sarucis un tie paši, kas togad lepojās ar Tetovas albāņu universitāti, tagad žēlojas, ka albāņiem nav izglītības iespēju.

Tetovā, gaidot notikumu attīstību, grozās žurnālistu grupiņas. Tanki pie džinsu bodēm jebkurā pilsētā izskatās pilnīgi idiotiski. Ik pa brīdim no mums šobrīd nesaskatāmās vietās, kur novietota artilērija, pāri pilsētai aizlido gara skaņa, atsitas kalnos un uzsprāgst. Maķedoniešu apmeklētā kafejnīcā pensionēts kultūras ierēdnis stāsta, ka maķedoniešu mazākums šajā pilsētā dzīvojot kā geto, albāņu bāriņā divi vienkārši zēni ar sīkām nelikumībām uz sirdsapziņas neatlaidīgi piedāvājas uzsaukt dzērienu un skaidro: “Mēs esam albāņi! Nav problēmu! Ar albāņiem nav nekādu problēmu!”

Ar ekonomiski nozīmīgo pērkamās mīlestības nozari te viss ir kārtībā, un to albāņi droši tur savās rokās: nelielie moteļi visur sastopamie nok’en bar nav nekas cits kā neoficiālas mauku mājas. Mūsējā ir balts divstāvu nams, kura pagrabā atrodas naktsbārs (neesam tur mēģinājuši līst iekšā, tas būtu kā doties žurku alā) ar futbolistu uz izkārtnes; tas stāv burtiski lauka vidū un nekas neliecina, ka tajā kāds bez mums dzīvotu, izņemot melnbārdi saimnieku un vairākas meitenes. Vismaz viena sīka blondīne ir no postpadomju puses un runā krieviski, bet man šķiet, krieviete viņa tomēr nav. Pāris reizes no kaut kurienes ir atplūdušas spēļu automāta, televizora un putekļusūcēja skaņas. Ak jā, un vienu vakaru tieši aiz sienas kāds krāca. Citādi te nenotiek itin nekas. Bet principā varētu notikt jebkas. Vakaros nams no ārpuses ir pilnīgi tumšs un nezinātājam no šosejas vispār nav ieraugāms. Kad piezvana, durvis no iekšpuses atver automātiski. Ja atnāks brāļi pāri trejdeviņiem kalniem, viņiem nebūs tik viegli māsiņas atdabūt.

Bet netālu no Strugas, kuras slavenajos Dzejas vakaros kopš 1965. gada piedalījušies trīsarpus tūkstoši rakstnieku, arī Ginzbergs, Odens, Brodskis, Dāglardža, Rics, Encensbergers, ir vesels albāņu ciems, kas sastāv no pazīstamas stilistikas mājām. Uzraksts nav izšķirošais, var jau arī nerakstīt. Gandrīz nekā cita Veleštā nav, tikai šīs rūpnīcas, kurām bandīti piegādā izejvielas — meitenes un narkotikas, un ražo naudu. Maķedoniešu žurnālisti uzskata, ka policija Veleštā var iebraukt tikai ar tanku. Nezinu, vai ar tanku, bet visi stāsta, ka uz turieni braucot arī NATO zēni. Pārspīlēti tas viss izklausās, kamēr savādais cietokšņu ciems nav redzēts savām acīm, pēc tam vairs ne. Visjocīgākais būtu tas, ja izrādītos, ka viņi paši tur arī dzīvo — nevis itāļu kūrortos vai vismaz Ohridā. Bet karavīrs jau guļ seglos.

Pa dienu mūsu meitenes vienkāršās treniņbiksēs redz sētas pusē nokāpjam pagrabstāva virtuvē saimniecības darīšanās, saimnieks kopā ar vēl vienu kalsnāku cilvēku iet, pabaro divus suņus — viens piesiets pāri pļaviņai pie tāda kā siena šķūnīša, otrs strautiņa malā. Tur viņam ir arī būda. Vēl divi trīs suņi siro pa laukiem savā nodabā un meklē kaut ko ēdamu mājeļu tuvumā. Suns, kas būdā, ir pavecs un panīcis, bļodā viņam maize vien un viņš neliekas par to zinis. Toties astoņas žagatas, kas dzīvo krūmos aiz viņa būdas, ir noēdušās ka spīd, tāpat arī pāris duču zvirbuļu, dažas vārnas un pāris maigas ūbeles, kas uzvedas kautrīgi. Strautā — nu, labi, grāvī, jo tas ir mazkustīgs un smird — ļoti skaisti un izteiksmīgi kurkst vardes, ļoti labi kurkst!

“Pat tāds mazs augs kā gaiļbiksītes var veidot gaišu saulainu ainavu,” bija rakstīts manas bērnības grāmatā Savvaļas ziedi. Te turklāt zied plūmes un ķirši, balti mākonīši uz lielā zaļā kalna. Starp citu, etruskiem, kurus izglītotie albāņi neaizmirst pieminēt, runājot par savu senvēsturi, esot bijis “itāliskas izcelsmes dievs Maris,” (romiešu Marss) — “viena no viņa funkcijām bija augu valsts aizstāvēšana, otra — kari.”

Pastorālo idilli kuplina dzelzceļš, pa kuru uz Ohridu un atpakaļ četras reizes dienā pārvietojas vilciens. Vilcienu sastāvi Maķedonijas valstij ir divi — gluži tāpat kā kaujas helikopteri — viens pavisam zaļš, no četriem vagoniem, otrs — no pieciem, un pēdējais tam ir sarkans. Dažreiz galā vēl piekabināts pasta vagons. Viņpus sliedēm ir divas fabriciņas, kuru kūpošie skursteņi tagad jau šķiet pavisam nemanāmi. Jo šis tas cits te kūpēja daudz pamatīgāk.

Aiz rūpnīcām un Tetovas nomales mājām slienas Šaras kalni, Šar Planina. Priekšā zemākie, kuru virsotnēs tumsā deg ciemu logi un ielu spuldzes — ciemi izskatās kā zvaigznāji, pilnīgi nekā nesaistīti ar zemi; tālāk augstie, ar sniegotām virsotnēm — un aiz tām Kosova. Viss “karadarbības teātris” ir acu priekšā, mulsinoši nepārnestā nozīmē, kā skatuve. Svētdien, kā jau tika ziņots, lielā karošana sākās sešos no rīta. Šāva viņi tiešām bez pārtraukuma. Suns bija briesmīgi nobijies, smilkstēja un plēsa zemi vismaz stundu no vietas. Mūsu paziņas no NTV, kas guļ kādā no Skopjes dārgajiem hoteļiem, esot pamodināti astoņos ar zvanu no Maskavas: nu!? kā karš?! Mēs te pamodāmies ar pirmo šāvienu aiz loga un vakarā aizmigām skatoties, kā kalnos deg sašautās mājas. Tāds nu ir tas mauku motelis par 50 vācu markām diennaktī. Saimnieks ilgi stāvēja pļavā pie koka, nepārtraukti pīpēja un skatījās uz kalniem.

Skopje, kas atrodas tikai 35 kilometrus uz ziemeļiem, ir mierīga mierīga, ne mazākā mērā neliekas, ka te vispār kaut kas tāds notiktu, Vardara plūst, jaunieši vazājas, ir silti un klusi. Tikai tie žurnālistu vāģi braukā. Pie KFOR mašīnu kolonām te ir tā pieraduši, ka tās gandrīz neskaitās. Viņu štābs un preses dienests, kas 1999. gadā atradās lielākajā viesnīcā, tagad atkāpies uz kādas rūpnīcas teritoriju pilsētas nomalē, tur var zibenīgi akreditēties un izpētīt pie sienas piekārtu milzīgu militāru karti, tik sīku un precīzu, ka gribas to kā spiegam nofotografēt. Gar Skopjes—Tetovas šoseju, kuras pārbūvēšanās par autobāni rit savu gaitu, strādnieki ierodas darbā un buldozeri turpina rūkt uz garāmbraucošiem bruņutransportieriem, albāņu ciemu zemnieki savus lauciņus jau sen ir apstādījuši, turklāt noseguši ar plēvēm un nostiprinājuši tās ar baltiem akmeņiem. Akmeņu kaudze šai vajadzībai stāv pie katra lauka. Viņu lauciņi ir tik kārtīgi un cepurītes tik baltas, un katra tiltapakša, katra upīte tik briesmīgi netīra — te pieņemts upes lietot kā izgāztuves. Netālu no moteļa tek Pena, un šī aina attur no liekas jūtelības.  

Silts kā vasarā, zied koki un krūmi, lapu kļūst ar katru mirkli vairāk partizāniem par prieku. Bet šonakt, kad lielā ofensīva bija cauri un dūmiem pilnas visas kalnu starpas, sacēlās liels vējš, gandrīz vai vētra — it kā lai izvēdinātu kalnus. Un pie viena mēģināja noraut mauku motelim jumtu.

Savādi un baismīgi liekas tas, ka lielākais no kalnu ciemiem ir it kā pazudis. Tajā vairs nespīd gaisma. Es saprotu, ka tas nenozīmē neko citu kā elektrības padeves traucējumus, veselu ciemu, kas atrodas tik augstu, nevarēja nedz sagraut lielgabali (un tur arī dūmu nebija), nedz aizpūst vējš, bet izskatās, it kā debesīs būtu nodzisušas zvaigznes.

Mana ziņojuma jēga ir nezināma, bet starp redzamo un vērotāju taču ir kaut kāda sakarība, kaut arī neobligāta. Varbūt tā varētu atklāties statistiski — ja es turpinātu pa šo logu skatīties gadiem.

Pulciņš žurnālistu — daži poļi un viens latvietis — šodien bija uzrāpušies pa takām kalnu ciemā Seļcē, no kura maķedoniešu artilērija ir izšaudījusi albāņu karotājus. Paši gan viņi tur neuzkāpa (proti, armija), tā ka bruņotie albāņi bija vienkārši aizgājuši — sveiki, veseli un ar visiem ieročiem. Uzlīs lietus, izlīdīs citā vietā kā bekas. Pa Tetovas galveno laukumu kopā ar galveno politalbāni Arbenu Safari staigā Solana, smaida un bubina kā vārdotājs: stabilitāti, stabilitāti, saglabāt stabilitāti.

Vēsture te ir kaut kāda ļoti literāra, politika arī, varbūt tāpēc gribas turēties pie dabas.

Balkānu intelektuāļi ir lieli meistari vēsturiski politisku formulu sacerēšanā. Maķedoniešu režisors Vladimirs Milčins apgalvo, ka Maķedonijas Aleksandrs bijis pirmais multikulturalitātes paraugs, jo atšķirībā no Romas nav mēģinājis uzbūvēt savu impēriju kā vienas nācijas valsti un iznīcināt atšķirības, bet tiecies tās iekļaut funkcionālā sistēmā. Serbu rakstnieks Dragans Velikičs, runājot par Viduseiropu, sauc Josifu Brozu Tito par “pēdējo Hābsburgu”. Miloševiča ideologi nekavējoties iekļāva repertuārā kāda asprāša pasviesto skeptisko ANO Kosovas misijas vadītāja Bernāra Kušnera iesauku — “haosa priekšsēdētājs”. Albāņu literārā autoritāte Ismails Kadare raksta, ka “Dienvidslāvija bija visveiksmīgākās lamatas, ko Austrumi bija izlikuši Rietumiem.” Pat Maķedonijas valsts starptautiski atzītais nosaukums F.Y.R.O.M. — “bijusī Dienvidslāvijas republika Maķedonija”, piespiedu nodeva Grieķijas un arī Bulgārijas Maķedonijām, izklausās pēc kāda jocīga literāra tēla — kāda Fīroma kunga vai varbūt kundzes, sievietes, kas tāpat vai aiz strīpiņas velk līdzi pa dzīvi savu bijušo vīru uzvārdus, pat nodod tos tālāk pavisam citu vīriešu bērniem, kā pierādījumu uzskatam, ka vārdi nav saistīti ar parādībām. Un nav arī, ja ņem vērā, ka pateikt nav pat saprast, kur nu vēl rīkoties.

Jā, es šeit jūtos kā naturālists, kas raksta dabas novērojumu burtnīcu. Ko citu darīt tornī ieslodzītai salātlapiņai ar skatu uz kalniem un piesietu suni? Tā mans tēvs mūža pēdējā gadā rakstīja Makšķernieka gadagrāmatas ailītēs savus lakoniski formulētos novērojumus: laika apstākļi, lomi, ciemiņi un telefona zvani, dārza darbi, piketi, Dziesmu svētku koncerti — kuras dziesmas patika, kuras nepatika. Man ir mani koki, suņi, kalni, policisti, žagatas, maukas, lielgabali un citas dabas parādības. Maukām ierādītā diezgan ievērojamā vieta atbilst arī viņu ieņemtajai nišai šās zemes ainavā un albāņu biznesā. Atšķirībā no Holendera, kurš ir nevis naturālists, bet dabas aizsardzības inspektors ar malumednieka metodēm, es priecājos par katru dieva radībiņu, kas kust manu acu priekšā. Govs, suteners vai Solana, debesīm visi vienādi, tikai kalni aizņem vairāk vietas.

Žagatas patiesībā ir nevis astoņas, bet desmit, un vienai no tām trūkst astes. Ir parādījušies arī divi kaķēni, viens ļoti mundrs, otrs vārgāks, bet viņi guļ, saritinājušies abi cieši kopā un tas, kurš pirmais sadomā pamosties un mazgāties, neatšķir, kur ir viņš pats, kur otrs, mazgā visu no vietas. Albāņi ir aparuši zemes gabalu, kas stiepjas no loga līdz dzelzceļam, tagad rušinās ar kapļiem un kaut ko stāda. Klaiņojošajiem suņiem (viens ļoti lepni stiepa medījumu, kas izskatījās pēc vistas — un aizstiepa to tālu tālu prom no pārējiem) patīk gulēt uzartajā laukā. Arī govis no manā pārskatāmības zonā ietilpstošās kūtiņas tagad tiek vestas ganos — tās ir piecas, viena no viņām nekaunīga vai vienkārši agrāk dzīvojusi kalnos, jo vakaros, kad jāiet mājās, viņa atsakās iet taisnāko ceļu, bet mūk prom, lai ierastos no otras puses, klupšus krišus raušoties pāri kaudzē sakrautiem salmu klučiem.

Pilsēta vēl ir ļoti sevī ierāvusies, lai gan artilērija klusē, sašautās mājas beigušas degt un žurnālistu vilnis atplūdis. Smidzinot sīkam lietum, ilgi maldos pa šaurām līdzīgām ieliņām, orientējoties pēc kalniem, un nevaru beigt lūkoties daudzajos skatlogos ar spīdīgām brokāta vakarkleitām — līkās ieliņas ir nabadzīgas, vai tas ir viņu sapnis par laimi: zils, sarkans, zelts, mežģīnes, bārkstis, samts? Kam tās ir domātas, kādām papīra princesēm? Un visam pa vidu mazs manekens ar ilgošanās un sajūsmas pilnām acīm — puisītis mirdzošā čalmā ar spalvu pušķi. Lielās Albānijas mazais pāžs. Kura māsa noteikti strādā kādā motelī.

Kalna pakājē, līdzās albāņu kapsētai, kas pilna ar baltiem marmora pieminekļiem kā upes krasts ar ledus gabaliem, tukša stāv trosu ceļa stacija — vagoniņš nebrauc augšā uz Popovu Šapku, kur atrodas pazudušais ciems, klosteris, slēpošanas trase un viesnīciņas. Lielākajos krustojumos dežurē pieklājīgie policisti: pat ja desmit minūtes pēta papīrus, kas sastāv no dažiem teikumiem viņu dzimtajā valodā, nekādas nevajadzīgas replikas neizsaka. Ir jau vaļā viens itāļu restorāniņš, kura frakotais viesmīlis, dzirdot vārdu Latvija, ar saucieniem “Eirovīzija! Eirovīzija!” sāk locīties kā makarons — un sanāk patiešām visai līdzīgi!  

Pie durvīm klauvē apkopēja — gribu viņu atraidīt, jo šodien nav ko kopt un vajag man likt mieru, bet viņa ir atnākusi, lai paziņotu: “Vai tu zini? Miloševičs kaput! Miloševiču vedīs uz Hāgu!” Man pašlaik nav pie rokas avīžu, televizora, radio, telefona, interneta un e-pasta — taču svarīgās ziņas mani sasniedz.

Tikmēr Atis kopā ar kādu garu, sprogainu kalifornieti ir devies uz Prizrenu un pēc tam iet pāri sniegotajiem kalniem, pa kuriem stiepjas Maķedonijas-Kosovas robeža. Turienes ciemu iedzīvotāji aizbēguši lejā uz otru pusi, uz Kosovu. Desmit stundas no vietas kāpuši uz augšu, nekalnietim jau pēc 1000 metru augstuma sāk pamazām sāpēt galva, bet robeža atrodas pāri 2000, kur ir sniegs. Bēgļi nav bijuši pierunājami rādīt ceļu pat par pieklājīgu samaksu. Toties pa priekšu žurnālistiem, skatīdamies, vai uz takas nav mīnas, gāja holandietis, kura dzīves lieliskā leģenda, “leģenda par Marko un Musu,” skan tā: septiņi gadi profesionālās īpašu uzdevumu vienībās, tad, laikam gan kā algotnis, viņš nonāca Horvātijā un karoja pret serbiem, apprecēja horvātieti — bet varbūt otrādi, vispirms apprecēja un tāpēc karoja? — tas atkarīgs no teicēja interpretācijas. Sieva un bērns gāja bojā, kad serbi uzmeta bumbu kādas mazas horvātu pilsētiņas tirgum, pēc tam Marko atgriezās Holandē, mēģināja būt “civils”, redzēja sliktus sapņus, kļuva par nelaimīgu narkomānu, zaudēja visu, kas tam piederēja, gadu ārstējās, izārstējās (tā viņš vismaz saka) — un atbrauca uz Kosovu, lai atkal karotu pret serbiem. Kosovas atbrīvošanas armijā Marko bija majors. Pēc NATO uzvaras viņš apmetās Prizrenā, nolika ieročus, apprecēja Kosovas turcieti, kļuva par vietējo būvuzņēmēju, pieņēma islāmu un vārdu Musa. Par kareivīgākajiem Kosovas līderiem, piemēram Hašimu Tači, un viņu nelegālā biznesa interesēm Musa zina pārāk daudz, lai uzticētos kaut vienam apgalvojumam par kosoviešu nepiedalīšanos Maķedonijas albāņu dumpī. Protams, izrādījās, ka NATO tur neko nevar nosargāt, ja vien nemitīgi nelidinās helikopteros, tātad kas viņiem atliek? — Protams, maksāt vietējiem informatoriem un ķert kosoviešu brigādes un ieroču piegādātājus tieši tad, kad tie veic lielāku pārvietošanos.

Skopjes filatēlijas veikalā ir marka ar suni; Atis pēc pārgājiena nopērk veselu bloku: līdzīgs kaukāzietim, bet rakstīts — šarplaninec. Šara Planinas aitu suns. Tieši tāds liels un lādzīgs bēgļu suns no Augšvejces ciema esot kalnos rādījis pareizo taciņu.

Motelis stipri atplaucis un sarosījies, izrādījās, ka līdzšinējā aptumšošana bija tāda kara laika piesardzība, tagad spīd viss vienās ugunīs. Tur apakšā ir paliela zāle ar skatuvīti, kur plikās meitas var dancot ap spīdīgu bleķa mietu, kā šādās vietās pieklājas. Spriežot pēc piepīpētības, visu nakti bārā ir bijuši cilvēki — brīnum klusi gan tas viss notiek. Brīvajā laikā, gurdi pīpēdamas, tur sēž četras moteļa strādnieces, viena ar bērnu, un zemnieciska izskata albāņu vectēvs; meitenes tepat no Tetovas un ciemiem, albānietes un čigānietes; vectēvs arī piestrādā saimniecībā. Bez krieviski runājošās blondīnītes varam apmainīties tikai pāris vārdiem un dažām draudzīgām grimasēm, jo angļu valoda te nenoder nemaz. Tie daži vārdi ir vācu valodā.

Naktsbārs pieder Tetovas albāņu futbola klubam. Vakaros pie durvīm parādās arvien vairāk mašīnu, trokšņu daudzveidība ir ārkārtīgi pieaugusi un šonakt jau sāk reāli traucēt. Kad no rīta gaitenī ieraugu trīs uzdzīvotājus, kas atvadās no izspūrušas meitenes neaizjoztā halātā, viņi visi izskatās drausmīgi nomocījušies.

Jocīgi, ka viņām ir tik maz drēbju — es domāju, ne jau gultā, bet uz veļas auklas pagalmā. Kāds treniņtērps, kāds džemperītis. Neilona priekšauts darbam virtuvē. Un tās, kas tur plivinās, es tieši pirms tam vai uzreiz pēc tam arī redzu meitenēm mugurā. Vienu rītu tumšmate nāca pa kāpnēm pretī noraudājusies un bija redzams, ka viņai kāds iesitis pa seju. Dažreiz kāda no meitenēm tieši zem mana loga iznāk uz pagraba kāpnēm un vētraini runā pa mobilo telefonu. Es aiztaisu logu, lai gan neko nesaprotu. Neērti klausīties, ja raud. Rīt mēs dodamies projām un es negrasos viņām piedāvāt nofotografēties “atmiņai” — tā būs mierīgāk un neradīsies kārdinājums šīs bildes publicēt.

Uz zvaigžņu ciemu, kas jau vairākas dienas kopš atradies, šorīt pa kalnu ceļu lēni aizlīkumo pirmās mašīnas. Gandrīz divas nedēļas tur neviens nav braucis — ja nu vienīgi kāds ēzelītis, kuru es nepamanīju. Rīta saule atrodas man aiz muguras, es varu pēc žilbinošajiem atspulgiem stiklos labi izsekot līdzi mašīnu gaitai un daru to tik cītīgi, it kā vērotu pirmo raķeti uz Mēnesi paceļamies no kosmodroma.

Ceļš pāri kalniem, kas šķir Ohridas un Prespas ezerus, ir stāvs un šaurs, arī nobirušos akmeņus sestdienas rītā neviens nav nolasījis. Toties ir viegli sevi iztēloties par marmorbaltu būtni, kas no augšas pārlaiž skatu dūmakainajam milzu ezera plašumam un izvēlas vienkāršu zvejnieku savai dievišķajai kaislībai. Ar katru jaunu loku brauciens aizvien vairāk līdzinās lidojumam. Gandrīz jau sasniegta pāreja, kad parādās pirmais albānis ar āboliem. Pirmajam seko otrais, trešais, ceturtais. Tās visas ir vieglās automašīnas ar Albānijas numuriem, un visas piebērtas ar āboliem tā, ka atlikusi vieta tikai šoferim; ja atvērtu durvis, āboli izripotu zemē un ritētu lejup uz ezeru kā sārtu apaļu akmeņu lavīna. Daži velk līdzi piekabes. Nav taču nekāds ražas laiks, no kurienes un uz kurieni viņi ved šos ābolus 6. aprīļa rītā? Otrpus pārejai satiekot arvien jaunus ābolu karavānas dalībniekus, izsakām dažādus murgainus minējumus. Varbūt viņi ābolos ved narkotikas — tos taču neviens robežsargs nespēs izkontrolēt, pat ja liks izbērt kravu zemē. Vajag tikai kaut kā iezīmēt tos ābolus, kuros narkotikas paslēptas. Un ko pēc tam — pārcilāt pa vienam, lai atrastu īstos? Aizrunājamies pat līdz ābolos paslēptiem ieročiem un munīcijai. Dažas mašīnas ir apstājušās, pie tām stāvošie vīrieši manā iztēlē jau kļuvuši par bruņotiem kontrabandistiem. Protams, vienam no viņiem vienkārši sabojājusies vecā, pārlādētā automašīna. Lejā, siltā miklā ielejā, pa kuru Golema ietek Prespa ezerā, plešas ābeļdārzi. Turpat atrodas arī liels augļu kombināts vai “bāze”, kas droši vien jaunās sezonas gaidās par grašiem izpārdod pērnās atlikumu, bet albāņi cenšas kaut ko nopelnīt, to uzpērkot un iztirgojot.

Bērni te spēlē “kontrolposteņos”. Viņi bariem metas pretī mašīnai, vicinot pagaras nūjas, kam miza izgriezta riņķīšiem, lai līdzinātos militāro patruļnieku strīpainajiem zižļiem, un ir stipri sašutuši, ka mēs nedomājam apstāties.

Pēc nebeidzamā lietus Skopjē šodien atkal spīd saule un pa ielām klusējot soļo pagara demonstrantu kolonna ar saulainajiem maķedoniešu karogiem un plakātu: “Ļaundariem, kriminālistiem un teroristiem nav vietas mūsu kalnos.” Tie ir alpīnisti, kas sašutuši par žurnālista Josifa Josifovska noslepkavošanu. Veco kalnu pazinēju nesen atrada nogalinātu viņa kalnu namiņā, bet pirms tam viņš it kā paspējis uzrakstīt un nomest zemē neuzkrītošu zīmīti, kurā teikts “šurp nāk UČK” — vai kas līdzīgs.

Sapērkos grāmatas un mēģinu lasīt Slavko Janevska Deviņus Kerubina gadsimtus, vienu no daudzajiem neomitoloģiskajiem Balkānu romāniem, bet traucē trīs nēģeru priecīgā pļāpāšana aiz sienas, kas nemaz nav siena, bet gan logs, aizklāts ar kartona gabalu un aizkariņiem. Viņi runā kādā no tām valodām, kur katra vārda pēdējo skaņu ierauj rīklē kā kunkuli; izklausās, ka runātājiem pie katra vārda palecas gultā stāvus, vienlaikus grūzdams ārā un rīdams uz iekšu: “Eņ’! Eņ’! Eņ’!” Vai arī skaņu, kas plūst viņam no mutes, kāds cits kapā ar lielu nazi. Brīnums, ka ANO savus militāros policistus sabāž tādos ūķos. Šī privātā viesnīciņa sastāv no trim pažobelē iebūvētiem kambarīšiem ar salauztiem durvju rokturiem un vannas/tualetes ar sabojātiem krāniem. Un ielu sauc Leninova. Melnie policisti šķiet tik mīļi kā balti salavecīši, jo tagad ar viņiem ir pilnas visas istabiņas, izņemot mūsējo, un tas nozīmē, ka nekādas maukas ar saviem noņēmējiem te šonakt nešiverēs.

16.10 mani nēģeri sāka arī dziedāt.

Globočicas robežpunktu, caur kuru iebraucam Kosovā, sargā lietuvieši. Lietus turpina līt, un jau nākamajā dienā ir redzamas sekas: lauku ceļš starp Džilani un Prištinu pārvērties ūdenskritumā, mašīnas, kam jātiek cauri, gandrīz vai tur ar rokām, lai neaizpeld, zemnieki stāv un kasa pakaušus, bet zviedru karavīri domīgi bradā un pēta, kas no ceļa atlicis — jo tieši viņiem nāksies to atjaunot. Daudzus lauku ceļus KFOR pa šo laiku ir uzbūvējis pilnīgi no jauna. Šosejas apsēduši nesen celti moteļi, kuros ekonomiski aktīvā iedzīvotāju daļa ražo prieku un naudu. Džilane, kurā 1999. gadā dzīvojām, izskatās pēc liela skudru pūžņa, tik ļoti pārpildīta ar mašīnām un cilvēkiem, ka veidojas sastrēgumi. Lielā viesnīca, kurā bijām pirmie iemītnieki pēc kara, tagad nez kāpēc stāv melna un izdegusi, tikai apakšstāvs atjaunots, taču pie “mana” balkona augšstāvā albāņu karogs joprojām plīvo kā toreiz Jāņu rītā iesprausts.

Lieldienu rītā mūs piemeklē biezs sniegs uz ziedošām plūmēm. Mēs to sagaidām Prištinas albāņu katoļu baznīcā, par reiz Skopjes kafejnīcā man stāstīja Teki Derviši. Jau tad radās aizdomas, ka būt katolim, orientēties uz Vatikānu un Škodras katoļu priesteriem, kas pirmie veidoja albāņu literāro valodu, nevis uz vardarbīgajiem islamizētājiem Osmaņiem, varētu izrādīties inteliģenta albāņa “labais tonis”: arī Kadare taču uzskata, ka islamizācija ir albāņu sociālā nelaime. Teki fiziski aptaustāmos jēdzienos iemiesoja savu nepatiku pret musulmanisko, turcisko: karsts, biezs, trekns, salds, tumšs. Viņš ilgojās pēc ziemeļiem, pēc vēsā un caurspīdīgā, un raudzījās uz diviem baltiešiem kā uz divām pārģērbtām sniega karalienēm.

Mēs neejam uz piektdienas vakara dievkalpojumu angļu valodā, jo ir skaidrs, ka tur redzēsim starptautisko publiku. Prištinas katoļi, atšķirībā no vairuma ļaužu, kas rosās ielās, tiešām izskatās tādi kā nākuši pa taisno no Prištinas universitātes. Priesteris gluži luteriskā stilā sprediķo par aktuālo situāciju, tas noprotams no dažu pazīstamu īpašvārdu pieminēšanas un baznīcēnu ieinteresētajiem skatieniem, taču visumā albāņu valoda nu reiz ir tā, kurā nezinot neko nevar uzminēt — un visā sprediķa gaitā viņš pasaka tikai trīs svešvārdus. Viens no tiem ir “Krisht”. Mēs saņemam viņa svētību un dodamies uz Melnkalni un Serbiju — tālāk un tālāk ziedošās un piesnigušās ielejās.

Belgradas žargona vārdnīca

Pilsēta

Begiš, Bombaj — Belgrada

Bulevar — Bulevar Kralja Aleksandra

bombar dan — labdien (bombardēšanas laikā, no dobar dan)

nevidljivi — “neredzamais”, amerikāņu kara lidmašīna Stelt

šizela, smirela, zakasnela — gaisa trauksmes sirēna (no šizofrenija, smiren — mierīgs, zakasniti — nokavēt)

Dejtonka — benzīntanks pie viesnīcas Hajat Belgradā

A; Demija, Rupa (caurums, ala), Majdža — “kulta” naktsklubs Akademija

Cezar — Centrālais cietums

Padinjak — trakomāja-cietums Belgradas nomalē, Padinska skela rajonā

Džordžika — venērisko slimību institūts Džordža Vašingtona ielā

kod Konja — pie Zirga (Republikas laukumā)

Knez, Knezička — Kņaza Mihaila iela

Novak — rajons Novi Beograd (za Novaka — tosts “Par jauno gadu!”)

Železnjak, Štajga — Dzelzceļa stacija, rajons pie Dzelzceļa stacijas

Picin park — “pežu parks”, parks pie Belgradas Dzelzceļa stacijas, prostitūtu uzturēšanās vieta

Kukuriku Siti — rajons Petlovo brdo

Staklenac — “Stiklinieks”, tirdzniecības centrs Republikas laukumā

dva keca — “divi štoki”, 11. maršruta trolejbuss

ča-ča-ča faktor — Ovča, Borča, Krnjača, ciemi netālu no Belgradas

ekipa, ekipica — draugu kompānija

Duvaj ga! Odjebi! Ko te jebe! Puši ga! — Iepūt! Tinies dirst! Kas tev par daļu! Laidies! Fuck off!

čemerika — turku kafija bez cukura (čemer — rūgtums), šlogiruša — ļoti stipra turku kafija (šlog — blieziens, trieka), šećeruša — salda kafija (šećer — cukurs), sikteruša — pēdējā kafija, ko viesiem piedāvā pirms promiešanas (sikteti — šņākt, rāties), zornjača — pirmā rīta kafija (zora — rītausma), top-gan — ūdens ar ledu, ko par brīvu pasniedz pie turku kafijas

keša — viesmīlis

dindža, dingeri, fileri — dināri

dema, demoni, kerma (no marka), rkema, keke, maroni, marulje — vācu marka, konj (zirgs) — tūkstoš marku

banka — 1. viens dinārs; 2. desmit dināri; 3. desmit gadi; 4. desmit grami narkotikas; 5. desmit (vai simt!) vācu markas

zelembaći — “zaļie”, ASV dolāri

džaba, džabalesku, za dž, za džabaka — par brīvu, džabalebariti — slaistīties, slinkot, džabalebaroš (arī lezilebovič un mrsomud) — slaists

džiberaj — pilsētas nomale, džiberijada — viss primitīvais, tizlais (džibra — brāga, šļura)

škorpion-generacija — bruņotas pilsētas jauniešu bandas

fiča, fikus — Dienvidslāvijā ražotā automašīna Zastava 750, stojadin, stojko — Zastava 101, jaje (olas) — Audi 80, buba (vabole), bubidžon — Volkswagen 1300, kockica (“kantaine”, kārts), guzonja (“saspiestais”) — Volkswagen Golf1, mečka (lācene), slon (zilonis), svinja (cūka) — Mercedes, škodilak — Škoda, spaček, spale (no spale — nokritis, noslīdējis?) — Citroen, pegla (gludeklis) — FIAT 125 , kontejner, krš, kršolomija — lūznis, veca automašīna

turbo-folk — mūsdienās sacerēta tautas mūzika

Jugovič, Jugos — dienvidslāvs

Tizlie, svešie un sliktie

pāķis, primitīvs tips: džukac (krancis, paklīdenis), seljak (lauķis) — arī ljaksa, ljakson, lose (no loš — slikts, neglīts), gedža — “platkājis”, iebraucējs no ciema Belgradas tuvumā (no gegati — staigāt gāzelējoties), donji sisojevci — (“apakšas sūkātāji”, tumši ļautiņi no tāla ciema, viņi arī pizdiči un pičkovci — “pežinieki”)

muļķis: abortus, bilde (apvērsts debil), krembil, krele, moron, mandril, buzdovan (pālis), cepanica (pagale), divča (no divljak — mežonis), dupeglava(č) (dupšgalvis?), glupander, glupson, tupson (no tup — truls), šlog (ķerts), marsovac vai vanzemaljac (citplanētietis) — persona, kas vāji orientējas apkārtējā pasaulē

čigāns/i: cigojner, afrikanci, ganci, ganjci, ganfer, ganglije, kalofonci, gurbeti, garagan, Rolando — čigāns, kas mēģina kļūt par futbolistu

amerikānis/ņi —amer, amerikanjci ganjci

albānis — šiftar, šipac, šipos, šića, ptarka, ptarši (no šiptar), vaterpolista (balto cepurīšu dēļ)

maķedonietis — semenkar (sēklinieks)

itālietis — žabar (žaba — varde)

vācietis, austrietis — švabotije (“švābelis”)

krievs — ruja (sarkanais), ruskajac (“krievnieks”)

policists (policajac): caja, cajkan, pandur, džandar, kljun (knābis), maler (ķeza, nelaime), maneken, njuškalo (ošņātājs), pub, ker (suns), pas (suns), plavac (no plav — zils), pilicar (no pile — cālis) vai prašinar (no prašina — puteklis) — policists, kas patrulē ielās

kontrolieris: ridža (rudais)

dizelaš — puisis ar īsiem matiem, treniņbiksēs, ar zelta ķēdi, mobilo telefonu, saistīts ar kriminālām aprindām (nularica — skūta galva)

jajoglavi (“olgalvis”) — cilvēks, kas uzsver savu intelektualitāti

mangaš — kriminālists, bīstams tips (no mangap — palaidnis)

šminker (grimētājs) — snobs

Politika

Politiķis, svarīgs cilvēks: glavonja (no glava — vadonis), guzonja, budža (no budž — pelējums), krupna zverka, mudo(nja) (no mudar — gudrs)

Hića — Ādolfs Hitlers

Čeda — Josips Brozs Tito

Cobi, Čika Cobe, Zloba (no zloba — ļaunums, niknums), arī Zlobica, Trta (trti — trīt, mīt; “rūdītais”?), Uške (uškopiti — rūnīt) — Slobodans Miloševičs

Baba Jula, Julka, Julkača — Mirjana Markoviča, kreisās partijas JUL priekšsēdētāja, Miloševiča sieva

Voja Pampers, Zeka — Vojislavs Mihailovičs, bijušais Belgradas mērs

TV Bastilja — Radio Televizija Srbije (Miloševiča valdīšanas laikā)

oktobarska revolucija — Miloševiča režīma gāšana 2000. gada 5. oktobrī

palata pederacije — Miloševiča vadītā Dienvidslāvijas federācijas palāta

ćuruvisati — nogalināt (politiska slepkavība) — asoc. ar žurnālista Slaveka Ćuruvijes slepkavību

Dažādi

Nejaukt: antikvarac — antikvāra grāmata, antikvar — vīrietis, kas uztur seksuālas attiecības ar vecām sievietēm, viņš arī babojeb(ac); stipendista — tāds, kuru uztur veca mīļākā

dzērājs — pijanista (no pijanac)

luftiguz, jebivetar — “vējagrābslis”, vīrietis, uz ko nevar paļauties

ludak, tantra-mantra — grāmatveikala ezotērikas un astroloģijas nodaļa (ludeti — jukt prātā)

žurka (žuran — steidzams, neatliekams), arī parti, šizenje, igranka, ludovanje — izklaidēšanās, “tusiņš”

antisluhista — “antidzirdīgs”, “pretdzirdīgs”, resp., kurls cilvēks

driblovati — neatlaidīgi censties pārliecināt par savu nodomu

opel donus, arī ford tabanus — iet kājām

limbotebimbo — nav tava daļa

malo morgen, arī limburga meseca — maz ticams, nekad

mek burek — “makbureks” (burek — kārtainās mīklas pīrāgs)

bižuterija vai kičerica — nevērtīgas, nekvalitatīvas lietas

limunada — šķidra, vāja filma vai grāmata

blamša — meitene, kas bieži nonāk nepiedienīgās situācijās (krīt kaunā)

blesimetar — televizors

giša — ginekologs

bugaron — bulgāru kompaktdisks

centralka — rokas galvenā vēna

čačkati mečku (u pičku) — bakstīt lāceni, lieki izaicināt likteni

bedak, depra, daun — depresīvs stāvoklis, nomāktība

mobilais telefons: debil, mobilaj, morbid, mobiliška, zipo-i po (mazs mobilais telefons), stacionārs telefons — stabil

ikebana — veca sieviete

venecija — WC

koferisati (“koferizēt”) — padzīt, “iedot kurvīti”

lupati, lupetati — runāt nejēdzības

krpe — apģērbs

frik — frīks arī Belgradā ir frīks