Napoleons, Suvorovs, Lembergs…

Riharda Eigima vārds Rīgā pagaidām izsaka visai maz. Varētu pat domāt, ka ne vairāk kā Rīgas Laika vārds Daugavpilī. Pareizāk gan būtu teikt — Eigima vārds “vēl nesen neko neizteica”, jo personu, kas sāk figurēt laikraksta Diena smalko aprindu hronikā un kuras ienākumu deklarācijas sāk publicēt valsts laikraksti, diezin vai var nosaukt par mazizteiksmīgu, jo vairāk tādēļ, ka Eigims šobrīd ir mērs Latvijas otrajā lielākajā pilsētā. No Rīgas raugoties, grūti izprast Daugavpilī notiekošo. Vēl lielāka neskaidrība rodas, lasot Daugavpils avīzes — vienīgajā latviski iznākošajā izdevumā Latgales Laiks atrodami tikai sausi komentāri par domē notiekošo, kas ļoti atgādina preses sekretāra sagatavoto informāciju. Laikrakstos Seičas un Miljon — pārsvarā komplimentāras intervijas, savukārt laikrakstā Naša Gazeta — sašutušo daugavpiliešu vēstules un dzēlīgi komentāri par Eigima karstasinīgajiem un brīžiem nepārdomātajiem izteikumiem, galvenokārt — attiecībā uz masu informācijas līdzekļu pārstāvjiem. Piebildīšu, ka Naša Gazeta pieder uzņēmējam Guščinam, kura iesniegums pret Eigimu par apmelošanu vēl šobrīd atrodas Daugavpils tiesā. Daugavpils prese nevairās no tādiem apgalvojumiem kā: “Eigims izvairās no sarunas ar Vidavski.” “Pa Rīgu Eigims brauc Jaguārā, bet pa Daugavpili — pieticīgā Reno.” “Eigims teica — “avīžu uzturētāji”; tad ziniet, Eigima kungs, uzturēt mēdz tikai bordeļus un moteļus!”

Hokeja krekls un mašīnas numurs ar trīs sešiniekiem; Latvijas čempions autosportā; ziņa par to, ka a/s Stalkers D īpašumi ir ieķīlāti; nejaušs čuksts žurnālistei ausī, ka savulaik Eigims mainījis tautību no poļa uz latvieti — it kā zilās pases dēļ… Neapšaubāmi, interesi par Rihardu Eigimu pastiprināja tas, ka daudzi Daugavpilī pazīstami cilvēki atteicās par Eigimu teikt vispār jelko; žurnālisti teicās nogaidām, viņiem esot “argumentēts kompromats ar dokumentiem”, vēl neesot pienācis īstais laiks, kritiski cilvēki atrunājās, ka šis nu esot gadījums, kur neesot, ko piebilst, jo Eigims “pats sev Bēthovens”.

Daugavpiliešus varētu iedalīt divās komandās: pirmajā ietilptu tie, kam garšo pirmsvēlēšanu tortes un patīk skatīties salūtu, otrajā — tie, kas “netic danajiešu dāvanām”. Daugavpilij vēl daudz kas būs jāredz. Šķiet, ka mums arī.

A. A.

Rīgas Laiks: Spriežot pēc presē pieejamās informācijas, starp jums un bijušo Daugavpils mēru Alekseju Vidavski ir izveidojusies zināma konfrontācija?

Rihards Eigims: Ja man kāds pateiks, ka es pēc vēlēšanām kaut vārdu esmu teicis par Vidavski, to, ka viņš ir tāds vai šitāds… Kaut gan varēju to izdarīt, bet tad man vēlēšanas būtu beigušās! Lai arī tagad daudzi mūs mēģina sanaidot, pievērst tam uzmanību, es to negribu darīt.

RL: Kādas īpašības jūs cienāt Vidavska kungā?

Eigims: Mana attieksme pret viņu mainījās kopš notikumiem ar Ķīmiskās šķiedras rūpnīcu, kad vairāk nekā divtūkstoš cilvēku palika uz ielas, pasvītroju — tikai “pateicoties” pilsētas domei! (Ātri izlabo.) Bijušajai. Rūpnīca varēja strādāt un viss būtu bijis normāli: viņi apsolīja pilnīgu atbalstu šiem cilvēkiem, Rīgas bankai, apsolīja, bet tie bija tikai vārdi… Rezultātus jūs zināt — sākās pretdarbība starp pilsētas Domi un firmu Stalkers par Ķīmiskās šķiedras rūpnīcu. Un mans viedoklis paliks līdz mūža beigām, ka pilsētas dome ar Alekseju Antonoviču priekšgalā ir vainīga pie tā, ka šķiedras rūpnīca šodien nedarbojas. Es to teicu viņiem atklāti — tieši acīs, lai arī viņi to neatzina, bet fakts ir fakts. Un pat pašā pēdējā brīdī, kad 15 cilvēku delegācija brauca uz Rīgu, un kad Unibankas prezidents sēdās pie garā galda un kad tur bija Zviedrijas bankas pārstāvji klāt (runā arvien pieaugošā tempā), un kad mēram vajadzēja atbildēt — vai jūs varat šodien rūpnīcu izīrēt firmai Stalkers, visi gaidīja, ka viņš teiks “jā” — tur bija arī strādnieki no arodbiedrības —, bet viņš pateica: “Es šodien neesmu gatavs atbildēt uz šo jautājumu,” kaut gan rūpnīcas sapulcē divas dienas iepriekš, kur bija divtūkstoš cilvēku, viņš teica: “Es cīnīšos par šo firmu, par Stalkeru!” Tāda bija viņa cīņa, tie vienkārši bija meli. Kādas īpašības viņā cienu? Bet jūs mēģiniet iedomāties…

RL: Tas jūs personiski aizvainoja?

Eigims: Nē, es šajā gadījumā no tā personiski necietu. Personiski nē! Cieta cilvēki, es jums varu pateikt vēl vienu lietu: tieši pēc visa šī atgadījuma ar šķiedras rūpnīcu. Sākās… Jūs zināt — mēs reģistrējām partiju un vispār sākās politiska cīņa Daugavpilī. Tieši pēc šī notikuma! Jo līdz tam man bija priekšlikumi un arī pats Aleksejs Antonovičs man piedāvāja iestāties pilsētas partijā. Es teicu, ka es politikā nepiedalos un nepiedalīšos. Ticiet, tas īstenībā bija tieši tā — nu, nebija man it nekādas vēlēšanās. Bet es ieraudzīju šo netaisnību un es sapratu, ka… Godīgi sakot, es nenožēloju un šodien es esmu šeit un redzu, ka mani pieņēmumi par to, ka mūsu valstī… — es saku “valstī” pēdiņās, bet domāju Daugavpili — kaut kas nav kārtībā… Ziniet, ir tāds teiciens: “Valstī kaut kas nav kārtībā…” Un šodien es pārliecinos, ka tiešām nav kārtībā. Bet attiecībā uz Alekseju Antonoviču… Uzskatu, ka tā nedrīkst spēlēties ar cilvēku likteņiem, tādi meli ir sodāmi, un Dievs sodīs — agri vai vēlu.

RL: Tā teikt esot bīstami.

Eigims: Katrs tiek sodīts, ja ne šajā dzīvē, tad nākamajā.

RL: Jūs ticat reinkarnācijai?

Eigims: Ticu. Ticu.

RL: Gribētos parunāt vairāk par jums pašu.

Eigims: Labi, par mani… (Iesmejas.) Man ir jauna aizraušanās, visiemīļotākā, un kopš 1. februāra…

RL: Tikai nesakiet, ka šaujat!

Eigims: Nē! (Apvainoti.) Man ir mans hobijs (ar entuziasmu). Tas ir pats labākais, ko es mīlu. Kā saka Visockis — labāki par kalniem var būt tikai kalni. Tās ir kalnu slēpes, un man laikam tas ir… Viss. Nū — ūdensslēpes, tas jau ir cits, bet arī interesanti.

RL: Bet lidmašīnas, helikopteri?

Eigims: Nē, helikopteru nepirktu, bet lidmašīna mūsu puišiem ir, un vispār… Izpletņi un viss pārējais, kas pieder pie lietas.

RL: Atgriežoties pie Daugavpils. Jūs reiz minējāt, ka Vidavskis ir norādījis uz jūsu saistību ar reketu.

Eigims: Tas nebija vienkāršs pārmetums! Visu priekšvēlēšanu kampaņu viņš runāja par to, ka varu grib sagrābt kriminālas rokas, bet es paskatījos vecos avīžu izgriezumos, ko man sameklēja Valentīna Ivanova par tām vēlēšanām, kas bija 1997. gadā. (Indīgi.). Apbrīnojama lieta, tad Aleksejs Antonovičs tieši to pašu teica par tiem biznesmeņiem, par to pašu Drīksnu, kurš arī bija deputāts, bet citā komandā. Kā izrādās — arī šoreiz pie varas raujas kriminālisti. Dīvaini… Ļoti dīvaini, cik lielā mērā cilvēks ir, tā teikt, prognozējams. Bet es domāju… kā es mēdzu teikt — dzīve visu saliek savās vietās. Jūs zināt — mēs nepretojāmies, ja jūs pievērsāt tam uzmanību.

RL: Sabiedrības acīs tomēr, grozi kā gribi — pret cilvēkiem, kas nodarbojas ar naftas biznesu, ir visai neviennozīmīga nostāja. Daudzu naftinieku vārdi tādā vai citādā veidā ir “sasmērēti”.

Eigims: Es gribu teikt… Man to nav kauns teikt, un es pateikšu — runājot par mums, tad uz šo brīdi un uz šo dienu, tomēr 7 gadi, es uzskatu, ir labs laiks — tas ir tikai avīžu troksnis un konkrētu pierādījumu par to, ka mēs ļoti cieši būtu saistīti, nav! Es varu teikt, ka pēdējos 4 gados, teiksim tā (uzsvērti), pēdējos trīs gadus mēs bijām pirmajā nodokļu maksātāju desmitniekā! Padomājiet par to — pirmajā nodokļu maksātāju desmitniekā Latvijā, kur ir 98 tūkstoši reģistrētu firmu! Bet šogad mēs iegājām piecdesmitniekā! Tas par kaut ko liecina — vismaz par to, ka mēs nodokļus maksājam tā, kā vajag. Viena lieta ir runāt, bet runāt, kā zināms… Firmai Stalkers ir princips: “Mazāk vārdu, vairāk darbu!”

RL: Pirmo reizi Rīgā jūsu vārds izskanēja daudzkārt pieminēto trīs sešinieku sakarā. Jāsaka, tas atstāja iespaidu. Lai gan numurs uz jūsu spēlētāja krekliņa ir nomainīts.

Eigims: Tie bija vienkārši skaitļi. Savulaik kāds bija pateicis, ka sešinieks ir “mans” cipars pēc kādas tur metodes, un, tā kā numurus mūsu spēlētāji varēja izvēlēties un daudziem bija trīsciparu skaitļi, tad tā iznāca. Prese rakstīja, ka es esmu kā sātans un kas tur vēl, izpūta visu to lietu. Es daudz esmu ziedojis baznīcām un domāju, ka labāk, lai tāds “sātans”, kurš ziedo baznīcai, nekā tāds, kurš to nedara vispār! Iegaumējiet, ka “sātans” es saku pēdiņās — prese mani par tādu ir padarījusi! Lai viņi raksta, ko grib, bet cilvēki, kas nāk uz baznīcu, zina, ka Eigims nav tāds! Tas ir cilvēks, kurš turpina ziedot baznīcai, dalīt bezmaksas pusdienas un uz Jauno gadu pilsētniekiem sagādāt salūtu! Svarīgs ir kas cits — viss, ko es prognozēju priekšvēlēšanu kampaņas laikā, par 90% ir piepildījies. Viena no prognozēm bija, ka paies vēlēšanas un šie nelaimīgie sešinieki tiks aizmirsti. Pēc 11. marta es ne reizes neesmu dzirdējis, ka kāds ko būtu teicis, rakstījis vai to nelaimīgo skaitli atcerējies.

RL: Tomēr atcerējās gan, pavisam nesen bija publicēta jūsu fanu fotogrāfija, kur vienam no viņiem mugurā bija krekls ar trīs sešiniekiem!

Eigims: Tas bija mans krekls! Tas bija vienā eksemplārā un reiz pazuda no ģērbtuvēm, vienkārši pazuda, kā jebkuram cilvēkam kaut kas pazūd.

RL: Jūs daudz esat minējis konfliktus ar avīzēm? Starp jums un žurnālistiem ir konflikts?

Eigims: Es neteikšu, ka tas ir konflikts, starp mums ir kaut kas cits — mums… man… mums ir stingra, es nevaru teikt, nežēlīga, bet stingra politika attiecībā uz presi. Es uzskatu, ka ir diena (uzsit ar dūri pa galdu), kad notiek preses konferences, bet staigāt ik pa pusstundai pēc intervijas, kad ienāk prātā — tas nav pareizi. Dome nav caurstaigājamā sēta. Tādēļ pēdējā laikā dzirdu, ka Eigims ir diktators, ka šeit tiekot apspiesta preses brīvība, bet tad, kad es sāku uzdot jautājumus, kā piemēram: “Cienījamie žurnālisti, sakiet, man, lūdzu — vai šādas preses konferences tika organizētas Vidavska laikā, tādas, kā mēs organizējam katru nedēļu, un vai jūs varējāt saņemt veselu nedēļu uz priekšu domes dienas kārtību?” Un man atbildēja: “Protams, nekā tāda nav bijis!” Nu… (vēlreiz ar dūri pa galdu) Ko lai es saku! Bet ir vēl viena lieta, tas jums jāsaprot — mūsu pilsētā ir daži izdevumi, kā mēs sakām, dzeltenā prese, tā ir Naša gazeta (vēlreiz pa galdu), kura līdz vēlēšanām aplēja mūs ar dubļiem, un tā ir Daugavpils televīzija ar Kuzminas kundzi priekšgalā.

RL: Es sapratu, ka jūs to jau slēdzāt?

Eigims: Starp citu, es tieši šodien pacēlu jautājumu un saklausījos ļoti daudzus pārmetumus… Bet es to neaiztaisīju ciet. Ceturtdien mēs organizējām pārbaudes daudzos uzņēmumos, un viens no tiem bija arī Daugavpils televīzijā. Un ko jūs domājat? Mēs atradām nelicencētas programmas, kas maksā apmēram trīsdesmit tūkstošus latu! Tika izsaukta policija un ne mēs — kā daudziem patīk teikt: “Lūk, Eigims, atnāca un aiztaisīja Daugavpils TV!”, bet — vai tad es pārkāpju likumu, vai tad es to darīju? Policija izdarīja to, kas bija nepieciešams.

Šodien ir ļoti liels troksnis ap spīdveja stadionu, ka pie mums to taisījās būvēt un tā tālāk, bet mēs domē atcēlām lēmumu par celtniecību, precīzāk — piebremzējām. Un te sacēlās troksnis! Kaut arī celtniecība apturēta vienkārša iemesla dēļ — iepriekšējā dome parakstīja ar spīdveja centru līgumu. Uz desmit gadiem! Tas liecina par to, ka spīdveja centrs nekādu īres maksu nemaksā, un pat vairāk — pilsētas dome maksā 8000 latus par visām adminstratīvajām celtnēm un vispār — par visiem pakalpojumiem, un vēl apbrīnojamāk ir tas, ka dome piešķīra 800 tūkstošus latu privāta stadiona celtniecībai, pie tam desmit gadus neko nesaņems atpakaļ! Un vēl — par jebkurām starptautiskām sacensībām, es nerunāju pat par reklāmu un biļetēm, tikai par piedalīšanos, privāta firma saņem no 10 līdz 30 tūkstošiem latu. Varat iedomāties! Kā pelna privāta firma uz budžeta naudas rēķina, uz vēlētāju un nodokļu maksātāju rēķina!

RL: Atgriežoties pie žurnālistiem — kāds, pēc jūsu domām, ir žurnālistikas līmenis Daugavpilī un Latvijā?

Eigims: Labs jautājums. Jūs zināt, dažādi var teikt, bet es uzskatu, ka tas ir apmierinošā līmenī. Šodien mans uzskats ir tāds, ka daudzi žurnālisti neatkarīgi no savas gribas — es tā domāju — ir atkarīgi no kādām struktūrām. Pirmkārt, tas ir finansiālu iemeslu dēļ — zemās algas. Domāju, ka tā laikam ir visā Latvijā — tas ir mans viedoklis, grūti spriest, bet laikam tas tā ir — kopējais fons iezīmējas, lasot dienas avīzes. No kurienes man tādas domas — esot šeit mēra amatā… Atveras durvis (bet pie mums sēž cilvēki!) — atveras durvis, un viņi, žurnālisti, saka: ”Mēs mērojām 250 kilometrus lielu attālumu!” Viņi atbrauc, šeit ir cilvēki — “Mums vajag no jums interviju!” Kad es viņiem teicu: “Atvainojiet, jūs esat tieši tādi paši žurnālisti, kā Daugavpilī! Vai tad tā var atnākt un tā pateikt?” (sašutumā) Vēl vairāk, viņa man izmet frāzi: “Bet mēs atbraucām rakstīt par jums labu!” Ziniet… Es biju vienkārši satriekts — no kurienes viņi zina, ka par mani var rakstīt un ka jāraksta tikai labais? No kurienes viņi zina, ka es esmu labs? Varbūt es nemaz neesmu nekāds labiņais? Iznāk, ka viņi jau zina, ka par mani jāraksta labais?

RL: Spriežot pēc valsts avīzēm, nudien rodas iespaids, ka par jums raksta tikai labu.

Eigims: Dieva dēļ! Es jums gribu teikt tikai to — kritikai ir jābūt! Bet — taisnīgai, ja kritika ir netaisnīga, tad tas ir slikti.

RL: Kura no šī brīža politiskajām personām Latvijā jums šķiet vissimpātiskākā?

Eigims: Šobrīd tikai viens cilvēks ir mans etalons — pat ne cilvēks, bet viņa darbs — tas ir Lembergs. Saku, un tas daudziem nepatīk, bet šā vai tā — lieta tāda, ka man patīk šī cilvēka darba stils. Tieši viņa stils. Kāpēc? Man bieži uzdod šo jautājumu, un es parasti tā atbildu: visi saka — viņiem tur ir ostas un viss pārējais, bet es domāju — ja viņš nostrādātu šeit septiņus gadus, tad Daugavpils būtu tāda kā Ventspils, varbūt kaut kur atpaliktu, bet — nedaudz. Es gribētu, lai arī Daugavpils būtu zaļa, ziedoša un skaista pilsēta, bet, galvenais, lai ielās varētu sastapt cilvēkus, kuri tev uzsmaida vienkārši tāpat. Ventspilī tādi cilvēki ir — jaunās māmiņas iet pa ielu, un var redzēt, ka viņas ir laimīgas, Daugavpilī jaunas sievietes ar bērniem izskatās norūpējušās. To es esmu ievērojis.

RL: Kāds Rīgas uzņēmējs, atgriežoties no ārzemēm, atklāja, ka viņa firmā ieliktie direktori viņam sagādājuši iztrūkumu 70 000 latu apmērā. Tad viņš teica: “Jums nepatīk demokrātija, labi — būs totalitārisms.” Un drīz vien iestājās kārtība. Jūs vilina iespēja būt diktatoram?

Eigims: Neaizmirstiet pašu galveno — žurnālisti ir cilvēki, kas vienmēr mēģina atrast visu to sliktāko, es jau neko nesaku, laikam jau viņiem dzīve saka priekšā. Tas ko jūs teicāt — ir slikti. Jūs saprotiet — jebkurš cilvēks, pat zīdainis saprot, ka tas ir slikti. Kas tad labs var būt diktatūrā? Lieta tāda, ka jūs (uzsvērti) man pajautājāt, kas man patīk, un es atbildēju. Bet nekad taču nemēdz būt tā, ka… Lūk, jūs ar mani tagad sarunājaties — ne jau visu jūs uzrakstīsiet un publicēsiet vārds vārdā.

RL: Iespēju robežās…

Eigims: Pareizi! Jums vietas nebūs tik daudz — tas ir jūsu iemesls, man, piemēram, ir citi iemesli, kuru dēļ es Lembergu vai kādu citu cilvēku varu ņemt par piemēru. Tāpēc, ka viss nav iespējams. Arī manī kāds kaut ko var pieņemt, bet kaut kas ir nepieņemams, kāds mani nosoda, bet kāds cits — nē. Tā, lai kādu pieņemtu simtprocentīgi, tad es kā mērs būšu graša vērtē! Es vienkārši paskaidroju, ka tas man ir zināmā mērā etalons. Centrs.

RL: Bet kad jūs, tā teikt, izaugsiet kā mērs, tad būsiet kā Lembergs?

Eigims: Ziniet, es gribētu jums pateikt vienu apbrīnojamu lietu — gribētos satikt jūs pēc trīs gadiem un tad mēs parunāsim. Lieta tāda, ka vara un nauda cilvēkus bojā. Bet man taču ne mazāka vara piederēja firmā Stalkers, tas attiecas arī uz finansiālo stāvokli. Manā dzīvē nekāds straujš lēciens nav noticis. Dzīve rādīs. Ne man, bet jums par to nāksies spriest. Ja mēs ar jums pēc gada satiksimies un es teikšu: “Ziniet, nebrauciet, un vispār, kas jūs tādi?”, tikai tad jūs varēsiet teikt:” Lūk, redziet, kā Eigims ir mainījies!” Ja jūs tad nevarēsiet teikt: “Viņš mūs cienāja ar tēju un vispār, mēs tikāmies desmitos vakarā”… Tikai tad varēsiet tā teikt.

RL: Tēju vēl varētu?

Eigims: Var. (Meklē tēju.) Tā, mums ir piecas minūtes, es jau kavēju, mani gaida. Tā, es jūs piemānīju, labāk es jums labu kafiju ieliešu — tējas, izrādās, vairs nav.

RL: Tādā gadījumā, vai es varētu jūs lūgt, lai jūs atbildiet uz jautājumiem īsāk?

Eigims: Bet jūs uzdodiet precīzāk!

RL: Kāda ir jūsu attieksme pret Latvijas prezidenti?

Eigims: Pozitīva. Es domāju — nāk laikmets, kad ļoti lēni… Latvijas prezidente parādīja mums, ka tieši sieviete var noregulēt un kļūt par labāko starptautisko attiecību diplomāti. Ļoti lēni… Vēlreiz pasvītroju — lēni, nāk sieviešu vadības laikmets. Kāpēc es tā saku? Tāpēc, ka man ir vietniece Līvija un man ļoti patīk viņas darba stils.

RL: Par tiem skaitļiem… Visu laiku rēķināju: jā, iznāk jums tas sešinieks —1+9+6+2+1+5[1. Dzimis 1962. gada 1. maijā.]. Ja jūs reiz esat pievērsis uzmanību sešiniekam, tad pēc numeroloģijas sešinieku raksturo…

Minēšu tikai četras īpašības: maigs, viegli iemīlas, ātri uzliesmo, apveltīts ar māksliniecisku domāšanu.

Eigims: Sāksim ar pēdējo: nedomāju, ka tas atbilst patiesībai. Neiznāks no manis nekāds mākslinieks. Attiecībā uz gaumi, vai tad pēc mana kabineta iekārtojuma nav manāma gaumes izjūta?

RL: Laikam ir.

Eigims: Tad atbilst. Kas tur vēl? Ātri uzliesmo. Domāju, tad, kad es būšu pensionārs, es būšu mierīgāks un nosvērtāks. Protams, gadās. Svarīgi, lai tas nenotiktu cilvēkos. Attiecībā uz to uzliesmošanu, kolosāli palīdz sports. Aizeju uz hokeju vai sacensībām, man tas viss aiziet.

RL: Par maigumu un iemīlēšanos.

Eigims: Par maigumu ne man spriest. Arī par iemīlēšanos nē. Par to lai sievietes lemj. Un bērni. Kā gan es varu pateikt: “Ziniet, jā, es esmu maigs!”

RL: Vai jums ir kādas iekšējas vai ārējas īpašības, kas jums pašam sevī netīk?

Eigims: Man nepatīk, ka man ir lieks svars.

RL: Nu, cik liels?

Eigims: (Iesmejas) Un to jūs arī uzrakstīsiet? 92 kilogrami! Mans mīļotais cilvēks mēdz teikt, ka man tas traucē, un es piekrītu, jo jūtu svaru hokeja vai futbola laukumā, tur šie kilogrami kļūst tonnīgi, tas ir pārbaudīts.

RL: Atvainojiet, kā būtu jātulko “mīļotais cilvēks” — mīļotā sieva vai mīļotā sieviete?

Eigims: Tas ir viens un tas pats. Starp citu, arī mani bērni man saka: “Tēti, tev vajadzētu samazināt svaru.” Pat iesauku man ir piešķīruši — “resnais”.

RL: Pie tik aktīvas sporta dzīves jābrīnās par liekajiem kilogramiem

Eigims: (Smaida) Mūsu priekšā ir konfekšu kastīte, un es pret konfektēm esmu ļooooooooti nevienaldzīgs. (Asorti konfekšu kastē ir palikušas tikai četrkantainās konfektes ar ievārījumu.)

RL: Tad jūs apēdāt malējās ar balto krēmu?

Eigims: Vaaaai… (Koķeti) Es paklusēšu. Redziet? Jūs ievērojāt. Tātad arī neesat vienaldzīga.

RL: Kurš cilvēks vēsturē jums ir autoritāte prāta ziņā?

Eigims: Jā, es pateikšu… Ha! (Sasit plaukstas.) Tagad es tiešām līdzināšos… Bet ko lai dara — taisnība vien jāsaka, — es vienmēr esmu lasījis ļoti daudz literatūras, apmeklējis muzejus un pat bijis Napoleona kapenēs — tas mani vienmēr ir interesējis. Lai cik tas arī būtu dīvaini, bet tas tā ir. Un man ļoti žēl, ka cilvēks tā beidza savu mūžu, jo uzskatu, ka tik cienījamiem un gudriem cilvēkiem jāaiziet citādāk. Otrs cilvēks ir Suvorovs.

RL: Iedomājieties, ka dzīvojat laikā, kad valstu robežas tika paplašinātas ar iekarojumu palīdzību. Jūs esat Daugavpils valdnieks, un jums steidzami jāiegūst jaunas teritorijas. Kuru no kaimiņu valstīm jūs pēc karagājiena pirmo pievienotu Daugavpilij?

Eigims: Kuru valsti? (Ieinteresēti.) Vareni teikts! Bet es domāju, ka neietu karagājienā. Ne par ko! Drīzāk ietu risināt miera sarunas.

RL: Ar ko?

Eigims: Ar tiem, kas vēlas ar mani draudzēties, strādāt kopā ar mums, bet galvenokārt ar tiem, kas Daugavpilij nestu labumu. Ar jebkurām valstīm! Svarīgs ir tikai viens apstāklis: lai mani cilvēki — es saku mani, jo šodien esmu mērs — no tā neciestu. Jūs gan uzdodat viltīgus jautājumus! Neaizmirstiet, ka Daugavpils nav atsevišķa valsts, tā jau atrodas valstī, un es neesmu valsts prezidents, bet tikai pilsētas mērs.

RL: Tā jau tāda iedomāta situācija, un Daugavpils tomēr ir īpaša pilsēta Latvijā.

Eigims: Es tam nepiekrītu! Gribētu, lai mūsu četros gados mēs šo tradīciju lauztu. Tā runā, ka Daugavpils ir krievvalodīga pilsēta, un tā tālāk — sarkano pilsēta! Protams, tam ir savi iemesli, bet tomēr gribētos, lai tas tā nav. Lūk! Viens piemērs: mūsu partija pusgadu par brīvu mācīja latviešu valodu, un es gribu teikt, ka esam sasnieguši fenomenālus rezultātus! Uzskatu, ka cilvēki var mācīties valodu, balstoties vienīgi uz brīvprātības principiem un par brīvu.

RL: Un kādi ir jūsu paša panākumi latviešu valodas apguvē?

Eigims: Mani panākumi (pauze) ir sekojoši: sestajā datumā — ak tu viens, ko tur lai dara! — atkal sestajā! (Sasit plaukstas.) Pie manis atbrauks cilvēki no Valsts valodas komitejas. Nevaru teikt, ka esmu tāds superzinošs, jo Daugavpilī vienkārši tādus atrast būs pagrūti, bet varu pateikt tikai vienu — šajās divās nedēļās, kopš esmu mērs, sapratu to, ka saskarsme ar cilvēkiem aprindās, kur visi biedri runā latviski, šī atrašanās latviskā aurā atsver pusgadu ilgas teorijas mācības. Zināšanas jāapgūst praktiski, preses konferences notiek latviešu valodā. Gadās tā, ka es nesaprotu, bet es uzdodu jautājumus, tādā veidā savas zināšanas papildinot. Pat mans latviešu valodas skolotājs brīnās: “Kas noticis? Kāpēc tik straujš lēciens?” Tādēļ… (Papleš rokas.)

RL: Līgo svētkus arī svinat?

Eigims: Protams, jūs taču bijāt mūsu (firmas Stalkers) ofisā pie Jāņa. Kā gan neapsveiksi savu draugu! Parasti svinam pie viņa, izdomājam bērniem dažādas izklaides, ļoti interesanti. Pagājušajā gadā ar ģimenēm spēlējām futbolu.

RL: Dziesmas dziedat?

Eigims: Dziedam!

RL: Kāda ir jūsu mīļākā latviešu tautasdziesma?

Eigims: Neteiksim latviešu, bet man ir mīļākā dziesma. To izpilda Anna Germane. Dedzi, dedzi zvaigzne. Par mīlestību. Tam cilvēkam bija ļoti smags liktenis, ja kāds viņu klausās, tad pat balsī jūtama sāpe. Ziniet, kā mēdz būt? Cilvēks dzied un pat no ekrāna otras puses var pārnest sajūtas. Tāda, manuprāt, ir tikai viena dziedātāja — Anna Germane. Viņu klausoties, acīs sariešas asaras un zosāda metas.

RL: Jūs ticat tam, ka cilvēks jebkurā brīdī var sākt dzīvi no jauna?

Eigims: Ticu. (Nopietni.) Ir iespējams sākt no baltas lapas, no nulles. Tikai gribasspēkam jābūt. Cilvēkam jāpārvalda savs prāts un emocijas, un tas ir ļoti smagi.

RL: Visu jūsu firmas jaunuzcelto objektu atklāšanā, arī tad, kad jūs ievēlēja par domes priekšsēdētāju, uzstājās visu četru konfesiju garīdznieki.

Eigims: Es īpaši neuzsveru savas simpātijas ne pret vienu no reliģijām. Esmu kristīts kā katolis, bet nekad neteikšu, ka katolicisms man ir tuvāks — man tas ir pilnīgi vienaldzīgi. Nedomāju, ka tas man ko īpašu nozīmē vai ka tieši viņiem man būtu jāpalīdz. Man mēdz prasīt, kāpēc vislielāko palīdzību esmu sniedzis luterāņu baznīcai? Pievēsiet uzmanību — kirha 18. Novembra ielā — kreisajā pusē, tieši pirms tilta, ir ļoti skaisti apgaismota no visām pusēm. Šo apgaismojumu gatavojām mēs. Un vēl sētu arī drīz uzbūvēsim.

RL: Jūs iepriekš minējāt, ka esat daudz lasījis. Kura no grāmatām jūs visvairāk ir ietekmējusi?

Eigims: Man ir mīļākā grāmata — Grāfs Monte Kristo. Ļoti daudz reižu esmu to pārlasījis, tiesa gan, pēdējo reizi pirms gadiem desmit. Laba, pamācoša grāmata, par to, ko jūs man tikko vaicājāt: vai cilvēks var sākt dzīvi no jauna? Vispār es neticu bezizejas situācijām — izeju var atrast visur! Tāāāāāāds gribasspēks ir tajā grāmatā, ne katram tas ir pa spēkam. Un pat šaubos, vai… pats varētu tā cīnīties līdz beigām. Teodors Dreizers, tas jau ir otrkārt.

RL: Kā jūs domājat — vai visās baznīcās, kurām esat palīdzējis, lūdzas par jums?

Eigims: Jā, es domāju, ka jā. Man bieži jautā: “Rihard, vai tu sveces liec?” Es atbildu: “Diemžēl nē.” Bet viņi: “Tad mēs noliksim par tevi,” saku: “Paldies,” un viss. Es to atcerējos tad, kad iekļuvu avārijā: braucu ar ātrumu 140 kilometri stundā, un uz ceļa izskrēja dzīvnieks, es bremzēju un… mašīna sāka mest kūleņus, tomēr dīvainākais ir tas, ka ne man, ne mašīnai nebija ne skrambiņas.

RL: Interesanti, kā jūs — latvietis pēc pases, izaugāt par krievu puiku?

Eigims: Laikam jau kā visi Daugavpilī. Vecāki dzīvo Aglonā, runā latviski, tagad arī man ir kļuvis vieglāk, jo ir pieredze no pilsētas domes. Bet mani draugi visi ir krievi. Nesen bija tāds gadījums: biju uzaicināts uz supermārketa atklāšanu, tur bija daudzi paziņas no biznesa laikiem, man bija jārunā un visi bija sagatavojušies runāt krieviski. Es teicu diviem maniem paziņām: “Saderam, ka visi tūlīt runās latviski?” Saderējām. Es norunāju latviski. Un pēc tam — kā jūs domājat, kurš uzvarēja?

RL: Jums patīk iet uz teātri?

Eigims: Jā. Bet diemžēl uzskatu, ka Daugavpils teātra līmenis neatbilst Latvijas otrās pilsētas teātra līmenim. Jautājums vietā — šajās dienās mēs rīkosim konkursu uz Daugavpils teātra direktora vietu — es uzskatu, ka daudz kam ir jāmainās. Uz operu neeju! Vienreiz esmu bijis — uz spāņu dziedātājas Kabaljē koncertu. Vispār, nepiemīt man šāda kaislība, arī pret baletu nē. Redzams — kādam ir, bet kādam nav — tas ir normāli. (Sasit plaukstas.)

RL: Tiešām? Un prīmas vai aktrises arī nepatīk? Visiem…

Eigims: Nu, nav man tādu… iemīļotāko aktrišu! Modeļu vēl jo vairāk. Savā laikā varbūt patika Ļubova Orlova, tad, kad rādīja vecās filmas. O! Man ļoti patīk viena no latviešu filmām! Pat tagad varētu skatīties no sākuma līdz beigām — Vella kalpi vella dzirnavās.

RL: Vēl ir viens jautājums no redaktora: iedomājieties, ka jūs stāvat pie Paradīzes vārtiem un izšķiras jūsu liktenis — iekļūsiet iekšā vai nē. Svētais Pēteris bargi vaicā: “Rihard, pastāsti man vienu labo darbu, un tiksi ielaists!”

Eigims: (Šķelmīgi.) Un ja es neko neteikšu?

RL: Ļoti vienkārši, netiksiet paradīzē un dosieties uz elli.

Eigims: Vienalga neko neteikšu! Tikai viena iemesla dēļ: tikt paradīzē tikai dēļ viena laba darba… Ziniet… Lūk, ja man teiktu: “Rihard, tu nāc vien iekšā: par visiem labajiem darbiem, ko esi izdarījis!”, tad gan ietu. Tīri principiāli es tur neietu — kaut kādu tur vārdu dēļ…

RL: Jūsu firmas nosaukums — Stalkers — droši vien ir radies Tarkovska filmas iespaidā.

Eigims: Tieši tā, to arī tas nozīmē: ceļš uz bīstamo Zonu, atrašanās tur un uz robežas — tas ir mūsu Stalkers.

RL: Filmas scenārijā ir tāds motīvs: visiem, kas atnākuši uz Zonu, piepildās nevis tās vēlēšanās, ar kurām viņi tur ieradušies, bet gan īstās, patiesās vēlmes, par kurām viņi, iespējams, neko nebija nojautuši, jo tās atrodas sirds dziļumos. Kāda ir jūsu karstākā vēlēšanās?

Eigims: Jāāāā… (nopūšas) Ja es pateikšu — tas, protams, būs smieklīgi. Es gribētu, lai cilvēkiem nebūtu jāpiedzīvo nelaimes… Šodien man domē bija pieņemšanas diena personiskos jautājumos un… ja varētu vēlēties — es negribētu redzēt tāāādas acis, kas man atrodas pretī, tas ir briesmīgi, un tādu acu nebūs tad, kad cilvēki normāli dzīvos, tad šie apdzisušie, skumjie skatieni izzudīs. Tas ir galvenais. Laikam tas ir iemesls, kāpēc devos politikā.

RL: Savulaik arī revolūciju vadoņi vēlējās padarīt laimīgus visus, pirms tam upurējot daudzus.

Eigims: Pirmkārt, es neesmu vadonis. Revolūciju es netaisos vadīt un kā pilsētas vadītājs es gribētu būt pēdējais no viņiem — sākumā lai visi kļūst laimīgi un tad tikai es. Ziniet, kas ir visbriesmīgākais? Kad cilvēkam ir spēks un iespējas, bet viņš (klusināti) nevar izdarīt. Tas ir šausmīgi. Bet uzskatu, ka manai komandai tas viss ir. Vislabāk to varēs novērtēt pilsētnieki pēc pāris gadiem.

RL: Vai jums nav bail, ka jūsu sirds vēlme tomēr var izrādīties cita?

Eigims: Baidos. (Pauze.) No tā es baidos.

Intervēja Anita Admine[2. Saruna notika krievu valodā.]

Andris Paparinskis,
Valsts Cilvēktiesību biroja projektu koordinators Informācijas un analīzes daļā:

Biroja pārstāvjus uz Daugavpili uzaicināja pilsētas masu mediji, kuri iesniedza materiālus par iespējamiem vārda un preses brīvības pārkāpumiem šajā pilsētā. Iesniegums sastāvēja no 11 dažādām epizodēm, kas norādīja uz pārkāpumiem pret medijiem. Galvenokārt tie attiecās uz pirmsvēlēšanu un vēlēšanu laiku, bet uz pašreizējās domes laiku attiecas tikai viena epizode — par Daugavpils televīziju un viņiem atņemto aparatūru. Pats mērs kā indivīds apsūdzēts netiek, tas, ka tieši viņš būtu pie tā vainojams, ir tikai viens secinājums, ko varētu izdarīt. Iesniegto materiālu pārbaude turpinās.

Eleonora Kleščinska,
bijusī Daugavpils pilsētas domes lietu pārvaldniece, domes deputāte:

Par Eigima kungu grūti kaut ko teikt, jo ir bijusi ļoti maza saskarsme, par viņa vadības stilu ir grūti spriest, jo kopš ievēlēšanas ir pagājis ļoti mazs laiks, vērtējums gan man, gan pilsētai nav skaidrs. Varu teikt tikai to, ka raksturā jūtams kategoriskums, viņa vēlēšanās dominē. Kaut gan tie, kuri kopā ar Eigimu strādā ilgāku laiku, apgalvo, ka ar viņu varot diskutēt un sastrīdēties. Mēs visi no iepriekšējās komandas šobrīd veicam tīru deputāta darbu — strādājam komitejās, komisijās. No mūsu sešinieka es biju palikusi pēdējā: sākumā aizgāja izpilddirektori, vietnieki… man piedāvāja turpināt darbu, bet nu arī es eju projam — domē nav jūtama tā uzticības un kolektīvisma sajūta, kas bija Vidavska laikā, es jūtos vientuļa. Jāsaka, no paša sākuma bija vēlēšanās aiziet, tikai nebija nekādu konkrētu piedāvājumu, tāpēc varu teikt droši, ka attiecābā uz mani nekāds spiediens izdarīts netika — es aizeju pēc pašas vēlēšanās.

Jurijs Petrovskis,
žurnālists:

Personīgi es ar viņu kopā neesmu strādājis, vienīgi reiz viņš mani izsauca pie sevis un teica: “Jura, nedrīkst rakstīt tādas riebeklības!” Es atbildēju, ka es viņu cienu un ticu viņam kā pilsētas mēram.

Viņa komanda saka, ka vajag dzīvot draudzīgi, bet pēc neoficiālas informācijas — viņš izsauc pie sevis un saka: “Aiziesi ar labu vai ar ļaunu?”

Manuprāt, ir divi Eigimi — viens ir oficiālais, ar puķēm un bezmaksas pusdienām, bet otrs — aiz slēgtām durvīm. Pie manis ir nākuši cilvēki, kuri apgalvoja, ka viņš ir kliedzis un izteicis apvainojumus. Jā, viņš ātri uzliesmo. Toties — cik mērķtiecīgs! Mēs smējāmies, ja Eigims izdomās kļūt par Latvijas prezidentu, tad viņš būs arī! Es nebrīnītos. Cik zinu, viņam bija smaga bērnība, bet par to lai Freida kungs spriež.

Valentīna Šnipakova,
avīzes Naša Gazeta galvenā redaktore:

Godīgi sakot, ar šo domi mums kļuva grūtāk strādāt — vecajā domē informācija bija vieglāk pieejama. Šobrīd preses konferences notiek tādā veidā, ka domes darbinieki saka tikai to, ko viņi grib teikt, tiek sniegta tikai sausa informācija. Galvenokārt, informācija tiek sniegta tiem, kas ir domei nedaudz pielīmējušies un raksta tikai labu. Ja tas viss notiktu Rīgā, tad nebūtu tāda ažiotāža. Tas, kas tur pie jums Saeimā notiek, ir daudz trakāk, bet šeit: “Ak, Dievs, uzrakstīja! Ak, kā nu tā var!”

Fjodors Jasinskis,
bijušais a/s Stalkers līdzīpašnieks:

Negribētu dot par šo cilvēku personisku raksturojumu, jo man ir savs viedoklis par cilvēku, kurš man līdz šim brīdim nav atdevis naudu, kaut gan Eigimam draudzīgā raidstacija Alise plus teica, ka nauda ir atdota… Kur atdota, kam atdota — nezinu, manā kontā tās nav! Vai jūs neesat padomājuši, kāpēc firmā, kur ir četri līdzīpašnieki ar vienādām daļām (24%), ir tikai viens miljonārs? Viņš iet pāri līķiem, strādā ar cilvēkiem tikai tik ilgi, kamēr tie viņam ir vajadzīgi, aizmirst labo, toties ilgi piemin ļauno, neviena cita kļūdas nav piedevis. Kādreiz viņš bija policists, un ziniet — kā saka: “Ments vienmēr paliks ments!” Viņš neliksies mierā tik ilgi, kamēr visi nestāvās viņa ierindā un neskaitīsies uz pirmo-otro. Neko sliktu par pilsētniekiem es nevarētu teikt, bet uzskatu, ka nu viņi ir dabūjuši, ko pelnījuši, bet — ja cilvēki nesaprot, ko paši dara un par zupas šķīvi ir atdevuši pilsētu! Noticējuši populistam! Viņš dara visu, kas ienāk prātā — to var nosaukt par puiciskumu, bet jau šobrīd tur ož pēc totalitārisma, nenovēršami. Jūs neatradīsiet nevienu reāli domājošu cilvēku, kurš Daugavpilī varētu kaut ko objektīvu pateikt par Eigimu.