Ar Viktoru Suvorovu sarunājas Gints Grūbe

Napoleons Bonds Suvorovs

Kad 1990. gadā žurnāls Avots publicēja radiostacijas Deutsche Welle pārspriedumus par 1980. gadā uz Angliju pārbēgušā Viktora Suvorova grāmatu Ledlauzis un šā sacerējuma tulkojumu, viņa īstais uzvārds — Rezuns — vēl netika izpausts: “Viktors Suvorovs ir pseidonīms. Aiz tā slēpjas bijušais padomju virsnieks. Pēc paša sniegtajām ziņām, Suvorovs beidzis divas militāras mācību iestādes un absolvējis Diplomātisko kara akadēmiju Maskavā. Strādājis Ģenerālštābā, līdz Galvenā izlūkošanas pārvalde viņu ar diplomāta pasi “nosūta darbam padomju vēstniecībā Rietumeiropā”. Tur Suvorovs nozuda. Padomju tiesa aizmuguriski piespriedusi viņam nāvessodu, saprotamās bailes no vajāšanām lika tam izvēlēties pseidonīmu.” Šopavasar, kad daudzi jau redzējuši arī garo un pretrunīgo krievu televīzijas filmu par virsnieku Rezunu — rakstnieku Suvorovu, ieradies Latvijā, tātad pirmo reizi sperot kāju teritorijā, kas viņa pārbēgšanas laikā bija Padomju Savienība, Suvorovs jau apgalvo, ka pseidonīmu izvēlējies pavisam citu apsvērumu dēļ.

No Viktora Suvorova runas Polijas Republikas senātā sakarā ar sešdesmito gadadienu kopš Padomju Savienības nodevīgā uzbrukuma Polijai 1939. gada 17. septembrī Staļins vācu valdībai piedāvā slepeni, laužot Versaļas līgumu, vācu tankistus gatavot Kazaņā, lidotājus — Ļipeckā, ķīmiķus — Saratovā un Voļskā. Tos arī sāk gatavot. Tās vācu armijas pamats, kas 1939.-1940. gadā satrieca Eiropu, ir radīts Padomju Savienībā. Otrā pasaules kara sēklas — Versaļā, bet pirmie asni — padomju slepenajās siltumnīcās.

Kāds ir Staļina aprēķins? Kāpēc Staļinam vajadzīga stipra agresīva Vācija? Pret ko Staļins centās atjaunot vācu militāro spēku? Skaidrs, ne jau pret sevi. Pret ko tad? Atbilde: pret visu pārējo Eiropu.

Taču Vācija joprojām bija demokrātiska valsts. Un tad Staļins spēra otru soli uz kara pusi — viņš panāca Hitlera nākšanu pie varas. Bez Staļina tas nebūtu bijis iespējams. Vēlēšanās hitlerieši dabūja 43 procentus balsu, bet komunisti un sociāldemokrāti — 49. Staļins pavēlēja vācu komunistiem nostāties pret sociāldemokrātiem. Staļins sašķēla 49 procentus un tādā veidā nodrošināja Hitleram vairākumu. Staļins pavēra Hitleram ceļu, zinādams, ka Hitlers — tas ir karš. Lūk — Otrā pasaules kara sakne.

Staļinam vajadzēja skaidri un gaiši paziņot — ja Hitlers uzbruks jebkurai kaimiņvalstij, tad nedabūs padomju naftu un labību. Pie tādas Padomju Savienības nostājas Otrais pasaules karš vienkārši nebūtu varējis sākties. Bet Staļins izdarīja tieši pretēju gājienu. Viņš paziņoja Hitleram: karo, ne no kā nebaidies, blokādes nebūs, es tev došu visu, kas karam vajadzīgs. Tāda ir Ribentropa un Molotova pakta jēga. Tāda ir Polijas sadales jēga.

Bet Staļina velnišķīgā spēle ar to vēl nebeidzas. 1939. gada 19. augustā tika realizēta visspožākā un elegantākā politiskā kombinācija visā cilvēces vēsturē. Staļins paziņoja Hitleram par gatavību sadalīt Poliju. Tas automātiski veda Eiropas un, tālāk — pasaules kara virzienā. Staļins to saprata. Hitlers — nē. 1939. gada 1. septembrī Hitlers, rīkojoties saskaņā ar savstarpēju vienošanos, sāka karu pret Poliju, bet Staļins… karā neiesaistījās. Tēlaini izsakoties, divi noziedznieki sarunājuši nogalināt cilvēku. Viens iesita tam ar cirvi pa galvu, bet otrs neiesita. Pēc tam visa vaina par Otrā pasaules kara izraisīšanu krita uz hitlerisko Vāciju.

Gints Grūbe: Kā jūs domājat, vai Otrais pasaules karš ir beidzies?

Viktors Suvorovs: Visa ideoloģiskā dzīve Krievijā tiek būvēta uz tā kara ideoloģijas bāzes. Mēs vēl šodien mīlam tos stereotipus. Jo, saprotiet, visa vēsture, visa padomju vēsture — tā nav kļūdu sērija, tā ir viena liela kļūda. No 1917. gada 7. novembra līdz 1991. gadam tur notika vienas vienīgas muļķības un noziegumi. Ir tikai viens gaišs datums — 1941. gada 22. jūnijs, kuru mēs atceramies bez kauna. Uz šī datuma bāzes turējās un turas visa mūsu ideoloģija. Beidzot mums kāds uzbruka, jo parasti mēs visiem uzbrukām.

Mēs negribam no šī datuma šķirties. Lūk, Hitlers uzbruka mums — tādēļ mēs tagad tik slikti dzīvojam. Hitlers uzbruka mums — tādēļ mums tagad visiem jāuzbrūk. Hitlers uzbruka mums — tādēļ mums vajag tik daudz atomzemūdeņu, vairāk par visiem pasaulē. Jā, man šķiet, ka Otrais pasaules karš turpinās.

Grūbe: Jūs pirmais sākāt publiski runāt par šo svarīgo ideoloģisko leģendu un par to, kurš īsti grasījās uzbrukt pirmais, Hitlers vai Staļins. Kā jums tas ienāca prātā?

Suvorovs: Tā nebija nekāda atklāsme. Visi, piemēram, zina, ka Padomju Savienība pirms kara gatavoja simtiem tūkstošus izpletņlēcēju, tā bija kaut kāda izpletņlēcēju psihoze. Paskatieties jebkuru hroniku: visi — krievi, ukraiņi, kazahi, turkmēņi — visi lec ar izpletņiem! Kāds anglis man sāka skaidrot, ka tas esot bijis nacionālais hobijs. Es saku, ak Die’s, valstī bija kanibālisms, kāds tur hobijs — lēkt ar izpletni! Vajadzēja tikai aizdomāties par to, kāpēc tas bija vajadzīgs! Es neuzskatu, ka veicu kādu atklājumu, es drīzāk esmu mazs zēns, varbūt pat ļoti dumjš — visi pieaugušie, gudrie cilvēki redz, ka karalis ir apģērbts, bet, lūk, dumjajam zēnam ienāca prātā savāda doma: ka tas, ko viņi saka, tā arī ir.

Pirms kara mēdza dziedāt tādu pirms­kara dziesmu “I na vražjei zemļe mi vraga razobjom...” Visas mūsu doktrīnas, visas mūsu mācības vienmēr bijušas par uzbrukuma tēmu. Pulkvedis stāsta, kā jāgatavo uzbrukuma operācija. Mēs mācījāmies tikai par uzbrukuma operācijām. Lūk, viņš saka, gatavojam uzbrukumu, tāpēc visus lidlaukus vajag piebīdīt tuvāk priekšējām pozīcijām vai robežai, jo karaspēks ies uz priekšu un lidma­šī­nām būs jālido arvien tālāk, to darbības rādiuss tiks izsmelts, iznāks, ka tām būs jāpārvadā arvien vairāk deg­vie­las un arvien mazāk bumbu, tāpēc, jo tuvāk robežai mēs piebīdīsim lidlaukus, jo labāk. Komandpunktus vajag pietuvināt robežai, hospitāļus vajag piebīdīt, ja mēs gatavojam uzbrukuma operāciju. Pauze, nākamā operāc... lekcija, uzstājas cits pulkvedis un saka: mēs esam šaus­mī­gi dumji ļaudis, 41. gadā visi mūsu lidlauki bija pie pašas robežas, cik muļķīgi — visi mūsu hospitāļi bija pie pašas robežas, un mēs uzreiz palikām bez hospitāļiem, bez lidlaukiem, mēs zaudējām visu aviāciju. Un tad lekcijā par aizsardzību mums saka: ja jūs gatavojaties aizsardzībai, tad stratēģis­kajām rezervēm jābūt kaut kur tālu — aiz upes, maizei un naftai tātad toreiz bija jāatrodas aiz Dņepras vai pat aiz Volgas.

Un zābaki, pieņemsim. Kāpēc zābakiem jāatrodas pie pašas robežas?

Kad es 1968. gadā devos uz Čehoslovakiju, bija tāda situācija. Pienāk večuks un saka: Dieviņ tētiņ, kā četrdesmit pirmajā gadā. Es saku: kā? Viņš saka, jā, Sarkanā armija saņēma jaunus zābakus 1941. gada jūnijā, pirms vācu iebrukuma.

Grūbe: Jūs arī saņēmāt jaunus zābakus?

Suvorovs: Jā, jā, pirms Čehoslovakijas — tāpēc, ka padomju zaldāts staigāja kirzas zābakos, un tikai Maskavā, Ļeņingradā, iespējams, tāpēc, ka parādījās ārzemnieki, staigāja jēlādas zābakos. Tāpat Vācijā, Čehoslovakijā un tā tālāk. Un, lūk, pirms Čehoslovakijas atbrīvošanas mēs sēžam mežā, bet sēdēt un gaidīt vienmēr ir nepatīkami, labāk ir kaut ko darīt, nu, kaut vai iet nāvē, tikai ne gaidīt. Gaidām dienu, divas, bet mežā pirts nav, kara­vīru sadzīts — miljons, atmosfēra sakaist, zampoļiti lasa lekcijas, ka čehi, tā sakot, ripo ne uz to pusi, tūlīt imperiālisti ie­radīsies Čehoslovakijas teritorijā un uzbruks mums no turienes. Rāda karti: Čehoslovakija — tas ir kori­dors. Visi piekrīt: nu jā... tas ir šausmīgi.

Un pēkšņi vienā vakarā piebrauc milzīgie URAL 375, piekrauti ar jauniem jēlādas zābakiem. Ne jau mums, virsniekiem, bet zaldātiem. Kirzas zābakus novilkt, jēlādas — uzvilkt! Tad mēs nolēmām: viss, skaidrs, ejam Čehoslovakijā!

Nu, lūk, un 1941. gada 15. jūnijā Sarkanā armija saņēma jaunus jēlādas zābakus. Savam tēvam, kurš man neticēja, es reiz teicu: tēvs, saki man, 1941. gada 14. jūnijā izskanēja tāds dīvains TASS paziņojums, avīzēs bija publicēts — ka Vācija mums negrib uzbrukt, pareizi? Bet vai tu izlasīji līdz galam? Kas tur tālāk bija rakstīts? Sākās tā: klīst baumas, ka Vācija grib uzbrukt, tās ir muļķīgas baumas, Vācija negrib uzbrukt. Bet tālāk rakstīts: klīst baumas, ka mēs gribam Vācijai uzbrukt, protams, ka mēs negribam. Es tikai salīdzināju datumus: četrpadsmitajā jūnijā tāds TASS paziņojums, muļķīgs paziņojums, un visi nez kāpēc izlasīja tikai tā sākumu, neviens neizlasīja līdz galam...

Tajā pašā dienā — tā ir nacionāla traģēdija Baltijas valstīm — tajā pašā dienā NKVD (Iekšlietu tautas komisariāts) sāka izvest uz Sībīriju simtiem tūkstošus cilvēku. Dīvaina sakritība? Vācieši sāk izvest cilvēkus no pierobežas zonas 7. jūnijā, mēs četrpadsmitajā. Un es prasu savam tēvam — tu tad biji baterijas komandiera vietnieks, vai 14. jūnijā taviem zaldātiem iedeva jēlādas zābakus? Iedeva taču, vai ne? Viņš saka: pareizi, iedeva. Es saku: tagad tu man tici? — Ticu.

Ideoloģiskā mašīna vienmēr meloja, visai pasaulei teica, ka mēs esam muļķi un nekam neesam gatavi, bet es teicu — nē, mēs nemaz neesam tādi muļķi. Un Staļins nav idiots un gļēvulis. Viņam bija ģeniāls plāns, vienkārši to līdz galam neizdevās realizēt, Hitlers to izjauca.

Žurnālā Krasnaja Zvezda reiz parādījās raksts, tajā pulkvedis Nikolajs Poroskovs apgalvo, ka visu manis rakstīto ir uzrakstījis angļu izlūkdienests. Es saku savai sievai: viss, Taņečka, taisi vaļā šampanieti, sākam svinēt uzvaru. Kad viņi to pateica, tā bija mana uzvara. Jūs saprotat, kāpēc? Tāpēc, ka viņiem pēc būtības nav ko iebilst. Filmā Pēdējais mīts — 18 sērijās! — pēkšņi pieceļas GRU (Galvenās izlūkošanas pārvaldes) priekšnieka vietnieks ģenerālpulkvedis Pavlovs un stāsta, ka es esmu nerealizējies virsnieks, ka es esmu bijis netalantīgs, šausmīgi nervozs. Tas ģenerālpulkvedis Pavlovs pats personīgi mani aizsūtīja uz Ženēvu, uz spiegošanas centru. (Ilgi smejas.) Pašu netalantīgāko, dumjāko virsnieku vispirms izvirza uz armijas ģenerālštābu, pēc tam neatstāj vis Maskavā, bet aizsūta uz Ženēvu! Kāpēc tad jūs mani uz Ženēvu sūtījāt, ģenerālpulkvedi, kurš tad no mums ir muļķis?

Es izsaucu uz divkauju cilvēkus, kas ieņēma augstu, ļoti augstu stāvokli Padomju Krievijā! Manis mestais izaicinājums līdz viņiem nav nonācis, un izmantojot šo gadījumu, es viņus aicinu vēlreiz: pieņemsim, ģenerālpulkvedi, Padomju Savienības maršal Kuļikov, Viktor Georgijevič, nāciet, pastrīdēsimies! Jūs bijāt padomju Bruņoto spēku ģenerālštāba virspavēlnieks, nāciet pie galdiņa, uzrādiet dokumentus, iebilstiet man, lūdzu! Kā Iļja Muromietis Zmejam Goriničam es piedāvāju... Vai kā jums tur ir: nacionālais varonis, ar zobenu?

Grūbe: Lāčplēsis.

Suvorovs: Es vakar Jūrmalā satiku tēlnieku un šņabi ar viņu dzēru. Viņam, tam jūsu varonim, visu laiku to zobenu izrauj no rokām, tas tēlnieks visu laiku to atjauno, es vakar ar viņu šņabi dzēru, labu šņabi. Es esmu kā tas varonis ar zobenu, vai, iespējams, kā puisītis ar mietu, es saku: ģenerāļi, ģenerālpulkveži, PSRS maršali, nāciet šurp, televīzijas kameras priekšā, es piedāvāšu savus argumentus, nodemonstrēšu savu atmiņu, bet jūs parādiet savas zināšanas, jums ir visi arhīvi, man tikai publiskā informācija.

Grūbe: Vai Krievijā jūs uzskata par nodevēju?

Suvorovs: Jā, protams, uzskata.

Grūbe: Ko jūs nodevāt?

Suvorovs: Tas tik ir jautājums! Ja krievi tā uzskata, nu, Die’s ar viņiem. Mana māte ir simtprocentīga krieviete no Voroņežas apgabala, bet tēvs īsts hohols. Man bieži jautā: kas tu esi, krievs vai ukrainis? Tas ir kā jautāt, ko tu mīli vairāk, mammu vai tēti? Muļķīgs jautājums. Kad krievi saka — tu esi nodevējs, es piekrītu, jā, jā, es esmu nodevējs. Bet, kad arī ukraiņi saka — tu esi nodevējs, tad es atbildu: puiši, klausieties, katrs vīrietis, sākot dienēt armijā, deva zvērestu un solīja līdz pēdējai asins lāsei aizsargāt PSRS, pareizi? Un kad šī savienība bruka, kurš no jums iznāca uz barikādēm ar ieroci rokās karot par Padomju Savienību? Es esmu nodevējs — bet kas jūs esat? Mani pakārt pie laternas par nodevību? Visu Ukrainu vajag pakārt. Jūs taču izstājāties no Padomju Savienības sastāva. Tad, es domāju, vispirms vajag pakārt tos, kas sagrāva Padomju Savienību. Es Padomju Savienībai izdarīju milzu ļaunumu, bet ne jau lielāku kā Boriss Nikolajevičs Jeļcins. Viņš uzkāpa uz tanka un PSRS sabruka. Tad Jeļcinu vajag kārt pie lielas laternas.

Grūbe: Es lasīju kāda jūsu kolēģa apgalvojumu, ka jūs esot zaudējis cīņā ar pretizlūkošanu. Ko viņš ar to domāja?

Suvorovs: Es personīgi sameklēju to cilvēku, viņi bija divi — pulkvedis Poroskovs, Nikolajs Nikolajevičs un Morozs, Vitālijs Ivanovičs, arī pulkvedis. Es viņiem teicu: parunāsim par tiem, ko esmu nodevis, nosauciet vārdus. Es esmu zaudējis kauju pretizlūkošanai, tad taču man bija jāatnāk un kāds jānodod angļu, amerikāņu, vai franču aģentūrai, es taču nevarēju četrus gadus strādāt Ženēvā, nevienu nepazīstot. Un, ja es esmu kādu nodevis, tad viņš bija jātiesā. Nav taču iespējams, ka kādu angli Anglijā vienkārši ņem un iesēdina uz 15 gadiem, jābūt taču tiesai. Nosauciet vārdus! Viņš saka, tu esi nodevis savus biedrus, es saku: nosauciet vārdus!

Bet par biedriem... No vienas puses, es neieredzu to iekārtu. No otras — ir puiši, ar kuriem kopā es esmu mācījies. Varbūt tas nav labi, bet tie ir mani draugi. Pēc tam, kad es aizgāju, visus atsauca uz Maskavu — no Austrālijas, Jaunzē­lan­des, Argentīnas, ak Dies... Un es izdodu grāmatas ar smieklīgu pseidonīmu. Principiāli smieklīgu. Napoleons Bona­parts vai kaut kā tamlīdzīgi: Suvorovs. Saprotiet, tas bija principiāls vēstījums viņiem, ka es nenosaucu savu vārdu.

Grūbe: Jūs baidījāties?

Suvorovs: Nē... Tas bija vēstījums. Puiši, savu vārdu es nenosaucu — varbūt arī citus vārdus es nenosaucu... Vēstījums tika pieņemts. Pēc laika kādam no viņiem ļauj atgriezties Rietumos un sākt strādāt, viņš redz, ka viņam pat neseko. Tad tika dota iespēja vēl otram, trešajam. Viņi visi atgriezās — un saņēma ģenerāļu pakāpes. Puiši bija labi un talantīgi. Kad viņi viens pēc otra sāka iet pensijā, rezervē, mans tēvs reizumis no viņiem saņēma telefona zvanus. Te, Bogdan Vasiļjevič, zvana jūsu dēla draugs. Tēvs saprot, ka tā var būt provokācija. Arī viņi saprot, ka viņš tā var saprast. Tad viņi uzreiz saka: lai jūs kaut ko nepadomātu, es jums pateikšu tādu detaļu, ko zinu es, jūs un viņš. Viņš nosauc detaļu, un tēvs saprot, ka tas patiešām ir cilvēks, kurš mani zina. Un pēc tam viņš izsaka manam tēvam pateicību, ka neesmu viņus nodevis. Un viss. Nonāca pat līdz tam, ka tad, kad mēs svinējām mūsu izlaiduma divdesmitgadi, puiši, kas vēl strādā, tie nevarēja atbraukt, bet tie, kas beiguši aktīvu darbību, atbrauca pie manis uz Londonu, atrada mani, mēs kārtīgi iedzērām, viņi atgriezās Maskavā. Daudzi no viņiem tagad ir ārzemēs, un viņi uz mani netur ļaunu prātu. Tam, kurš apgalvo, ka es zaudēju cīņā ar pretizlūkošanu, ir jāņem vērā šis fakts.

Grūbe: Ko nozīmēja būt padomju spiegam?

Suvorovs: Tas ir brīnišķīgs darbs, tā ir fantastiska veiksme un es vienmēr lepojos, ka mani paņēma ģenerālštābā. Tur tomēr ņēma cilvēkus ar atlasi. Es lepojos, ka pabeidzu akadēmiju, ka mani aizsūtīja nevis uz Āziju, bet uz Eiropu, nevis uz Katmandu, bet uz Ženēvu, uz spiegošanas centru. Savās grāmatās es daudz ko noklusēju. Es nenosaucu datumus, mainīju vārdus, vietu nosaukumus. Es varēju stāstīt par Ženēvu, kur es patiesībā strādāju, bet stāstu par Vīni, kas bija spiegošanas rezerves vieta. Patiesībā es strādāju augstāk — Ženēvā.

Grūbe: Bet kas tas ir — spiegošana?

Suvorovs: Spiegošana — tas ir pats interesantākais darbs pasaulē. Tas ir apbrīnojams darbs. Es mīlu armiju, es mīlu tankus, man mājās ir ordeņu kolekcija, uniformu kolekcija. Ja būtu iespēja nopirkt tanku... ir iespēja nopirkt, bet nav, kur to nolikt. Kad Padomju Savienība sabruka, uz Angliju atdzina 2500 padomju tankus T 62 un T 55. Pārkausēšanai. Pietika spēka, lai šos tankus saražotu, bet, lai pārstrādātu, nepietika. Saražoja atomzemūdenes, un tagad nezina, ko ar tām darīt, stāv Murmanskā, visas cauras. Par 700 mārciņām bija iespējams nopirkt tanku. Es pārmeklēju kabatas, atradu tās 700 mārciņas, bet nav to tanku kur likt. Iedomājieties: pie pilsētas nama, kuras fasādi regulāri krāso tēvocis Blū, novietotu padomju tanku! Aiz mājas nevar, tur pat ir vieta, bet vienkārši nav iebrauktuves.

Grūbe: Kā jūs domājat, vai Valsts drošības komiteja vēl eksistē?

Suvorovs: Jā, protams. Tā pastāv, zeļ un plaukst kā nekad, nonāca līdz tam, ka čekists ir nostājies Padomju Savienības, piedodiet, Krievijas priekšgalā.

Grūbe: Vai tā darbojas arī Latvijā?

Suvorovs: Pats briesmīgākais no manas puses būtu teikt, ak jā, tā darbojas arī Latvijā. Es vienkārši aprakstīšu situāciju, kā es to saprotu, nenosaucot Latviju vārdā. Kad valsts sāk grimt purvā, tā sāk meklēt ārējus ienaidniekus, lai pārslēgtu sabiedrības uzmanību no valdības kritikas uz kādu ārēju ienaidnieku. Tā ir vienmēr. Principā 20. gadsimts Krievijai sākās ar domu, ka vajadzīgs uzvaru nesošs karš. Ar to arī sāka. Nu, ne jau teritorija mums vajadzīga, nu, pietiek mums teritorijas, piekrītiet, pietiek! Vajag, lai cilvēki nedaudz aizmirstu par savām problēmām. Un beidzām mēs 20. gadsimtu… atkal vajadzīgs viens uzvaru nesošs karš. Man liekas, Krievija ir zaudējusi 20. gadsimtam, zaudējusi pilnībā.

Mēs esam atmesti atpakaļ 19. gadsimtā, kurā mums bija vairāk brīvības nekā ir pašlaik. Kad valdība nevar piedāvāt neko, tad tā meklē ienaidniekus, ienaidniekus visur. Tad mēs sūtām savus spiegus uz visām pasaules valstīm, paziņojam, ka dzīvojam ienaidnieka ielenkumā. Es nerunāju par Latviju. Es esmu pārliecināts, Igaunijā tie ir, Latvijā arī... vai, piedodiet, es domāju, Lietuvā arī.... Bet par Latviju es nezinu.

Grūbe: Vai jūs baidāties braukt uz Krieviju?

Suvorovs: Ukraina mani oficiāli uzskata par nodevēju un ir oficiāli iesniegusi Krievijas ģenerālprokuratūrai pieprasījumu. Man nav ko braukt uz Ukrainu, neviens mani uz turieni nav aicinājis. Man nav ko darīt Krievijā. Reiz izskanēja tāds visnotaļ augstu stāvošu Krievijas amatpersonu paziņojums: palūdz piedošanu, mēs tev piedosim, uz ko es atbildēju, ka es ar savām grāmatām esmu lūdzis piedošanu krievu tautai, krievu tauta tās lasa un ar to man ir piedevusi. Jūs prasiet piedošanu tautai par to, ka pasaules bagātāko valsti esat iegrūduši tādos dubļos.

Grūbe: Kā jūs domājat, vai ir iespējama situācija, ka Krievija sāk karu ar Eiropu, ar Rietumiem?

Suvorovs: Ak, Dievs, es negribētu par to runāt, bet… Un atkal mēs nerunāsim par Krieviju. Piemēram, Argentīna pirms 17 gadiem: valsts galvgalī ir militāra hunta. Ekonomika iet uz leju, hunta nevar paskaidrot tautai, kas notiek. Tad tai vajadzīgs ārējs ienaidnieks. Hunta izsēdina karaspēku Folklendu salās, kuras viņi sauc par Malibu salām. Es neņemos spriest par to, kuram ir taisnība, bet Anglijai ir kodolieroči un varena, spēcīga armija, varena flote, ļoti spēcīgs izlūkdienests. Argentīna izsēdina savu karaspēku, to visu zinot. Izšķiras par pašnāvniecisku soli, kā rezultātā militārā hunta zaudē savu varu — bet tā vienalga sper šo soli.

Es negribu sevi iztēlot par gaišreģi, bet, ja Krievija neko nemainīs savā iekšpolitikā, tā būs spiesta meklēt jaunu ienaidnieku, ja ne Čečenijā, tad kaut kur citur, tā būs spiesta karot. Tas tā ir.

Grūbe: Vai jūs esat pazīstams ar Mitrohinu*?

Suvorovs: Nē, vēl neesmu pazīstams. Es esmu pazīstams ar viņa grāmatām. Viss liecina par to, ka tuvākajā laikā es viņu satikšu. Nokritīšu viņa priekšā ceļos un pateikšu, ko es domāju par viņu: viņš ir veicis varoņdarbu, līdzīgu tam, ko kādreiz veica Aleksandrs Solžeņicins. Tas ir personīgs cilvēcisks risks, staigāšana pa naža asmeni. Ja kāds viņu apturētu pie izejas un pārbaudītu, ja atrastu tos dokumentus, kurus viņš glabāja stikla burkās, viņu dzīvu sadedzinātu. Viņš to saprata, zināja to, bet viņš riskēja. Tas ir izcils, varens cilvēks.

Grūbe: Vai tas, kas ir šajos arhīvos, kaut kā ietekmē starptautisko situāciju?

Suvorovs: Nē. Tos, kuri valda Rietumos, tas nekādi neietekmē. Jau Ļeņina dzīves laikā tika iznīcināts vairāk cilvēku, nekā Hitlera laikā Eiropā, Rietumi to zināja — un brauca pie šī paša Ļeņina, un pieņēma no viņa zelta zobus... Kā tad Mitrohina arhīvs var iespaidot šos cilvēkus, ja jau Ļeņins atklāti pateica: es nopirkšu virvi un pakāršu tajā Rietumus, bet Rietumi paši šo virvi pārdod? Viņi ir gatavi pārdot jebko.

Grūbe: Kādā nozīmē jūs Rietumos esat aizliegts autors?

Suvorovs: Piemēram, Ledlauzis... Ļaudis saka, ka Ledlauzis Maskavā tirgots uz katra stūra, es zinu, ka pirmā tirāža bija 320 tūkstoši, otrā bija miljons, cik vēl bija, es nezinu. Anglijā šī grāmata iznāca nelielā tirāžā, visa tika izpirkta acumirklī. Pēc visiem likumiem jebkurai grāmatai, kas tiek izdota Anglijā, jābūt Britu muzeja bibliotēkā, bet tās tur nav. Es saku izdevējam: klausies, tu esi izdevis grāmatu, tā ir izpārdota, tas ir tavās interesēs: taisām otru tirāžu, nopelnīsim kaudzi naudas. Viņš saka: nē. Es saku: es maksāju, vai es varu to nopirkt? — Nē, tu nevari to nopirkt, tāpēc, ka tā ir izpārdota. Kurā vietā, kam? — Nevaram atbildēt... Amerikā šī grāmata nav tikusi izdota nekad. Man saka: to tavā vietā uzrakstījis Džeimss Bonds...

Grūbe: Es vienalga nesaprotu...

Suvorovs: Kāpēc jūs nesaprotat? Atcerieties padomju propagandu: visur mēs esam gudri, paši labākie, olimpiskie čempioni mums ir labākie pasaulē, mūsu dejotāji ir labākie pasaulē, padomju — tas nozīmē — lieliski. Bet pastāv viens izņēmums, kas apstiprina likumu: 22. jūnijs, tur mēs pēkšņi paši skaidrojam, kādi esam muļķi. Pēkšņi Staļins ir muļķis un gļēvulis, lidmašīnas — zārki, armija — slikta. Rietumiem tas ļoti patīk — krievi sauc sevi par muļķiem. Kāpēc jūs nesaprotat? Te pieceļos es — tērpts baltā — un saku: nē, Staļins nav muļķis! Tas ir cilvēks, kas apmānīja Čērčilu un Rūzveltu. Saprotiet, viņiem tas ļoti nepatīk.

Grūbe: Kā es saprotu, jums netika piedāvāts strādāt pretizlūkošanā?

Suvorovs: Ko es varu viņiem pateikt, ko es varu pastāstīt? Nu labi, sēž jauniņais Džeimss Bonds, es viņam saku: Džeims Bond, ar pistoli jāšauj tā — bums, bums… To viņam arī bez manis var iemācīt. Arī izlūkošanas tehnika visās valstīs ir vienāda. Tas ir kā mīlestībā — tā darbojas jebkurā līmenī pēc vieniem un tiem pašiem noteikumiem. Es tikai pateicu, ka es neieredzu komunismu.

Grūbe: Kam jūs to pateicāt?

Suvorovs: Tiem cilvēkiem, kas atnāca ar mani runāt. Es nezinu, kas viņi ir. Viņi sāka runāt daudz ko tādu, uz ko es atbildēju: lūdzu, nebiedējiet mani! Jums stacijās ir tualetes, es sev darbu atradīšu. Es tīrīšu jūsu atejas savas brīvības dēļ. Es neieredzu komunismu, un pastāstīšu jums kaut ko tādu, ka jūs būsiet pārsteigti par to, no kurienes es to visu zinu. Varat pārbaudīt un būsiet pārsteigti par to, cik daudz informācijas manī sabāzts. Ir tādi jautājumi, par kuriem es jums nestāstīšu, pat ja mani spīdzinās. Lūk, tā. Es esmu noguris. Es esmu domās novilcis robežu — kur runa ir par komunisma graušanu, to es jums izstāstīšu, bet tas, kas nav… Ir tāds Bristoles tilts, aiziešu un nolēkšu no tilta, jūs mani nepiespiedīsiet runāt.

Kad es demonstrēju tādu gatavību tīrīt tualetes Anglijā, viņi teica, nē, varbūt mēs atradīsim tev kādu citu darbu.

Tulkojusi Taņa Žagare

—————————————————————————

* Vasilijs Mitrohins — “20. gadsimta svarīgākais pārbēdzējs”, bijušais VDK slepenā arhīva darbinieks, kas 1992. gadā nogādāja Rietumos sešus čemodānus dokumentu par PSRS spiegiem Itālijā, Lielbritānijā, Beļģijā, Šveicē un citās valstīs. Atklātībā tie parādījās 1999. gadā.

Raksts no Jūnijs, 2000 žurnāla
;script type="text/javascript" src="/js/compiled.min.js?1509713338">