Nams ar idejām
Foto: Ainars Gulbis
Zinātne

Ar biofiziķi Armеnu Sarvazjanu sarunājas Arnis Rītups

Nams ar idejām

Mēģinot Armenu Sarvazjanu raksturot pēc ierastiem profesiju vai nodarbošanos parametriem, viņš droši vien būtu zinātnieks – biofiziķis, inženieris, elastogrāfs vai kaut kas tamlīdzīgs. Tomēr vairāk viņam atbilst pretenciozais, mazliet noslēpumainais “izgudrotāja” statuss. Jo kā gan citādi lai dēvē cilvēku, kurš no esošām lietām izveido jaunas, un to, ka tās viņiem bija vajadzīgas, pārējie saprot tikai pēc tam, kad tās ir izgudrotas. Sarvazjana plašajā izgudrojumu klāstā ietilpst gan ierīce, kas apaļīgiem cilvēkiem atvieglo zeķu uzvilkšanu, gan jaunākās paaudzes mīnu detektori, tomēr visnozīmīgākais viņa ieguldījums ir elastogrāfijā – medicīniskās diagnostikas nozarē, kas ar viļņu palīdzību modelē organisma mīksto audu struktūru. 90. gadu sākumā Sarvazjans izgudroja jaunu tehnoloģiju, kas, neiejaucoties organismā mehāniski, ar ultraskaņas vai magnētiskās rezonanses palīdzību ļauj iegūt audu struktūras attēlu. Tiesa gan, omulīgais un runātīgais single malt viskija mīļotājs Armens Sarvazjans it nemaz neatbilst zinātniskās fantastikas, Holivudas un komiksu nostiprinātajam “trakā izgudrotāja” tēlam.

1939. gadā Erevānā dzimušais Sarvazjans savu dabaszinātnieka karjeru veidoja Maskavas Valsts universitātē un PSRS Zinātņu akadēmijas Biofizikas institūtā, kur pētījumi mīksto audu biomehānikā viņam 1983. gadā atnesa doktora grādu. 80. gadu beigās arvien lielāku uzmanību Sarvazjans veltīja elastogrāfijai, un nākamajās desmitgadēs – nu jau dzīvodams ASV – viņš kļuva par vienu no šīs nozares pionieriem.

Taču ne visi, kas apdāvināti idejām, kā uzlabot cilvēces stāvokli, ir pietiekami apķērīgi, lai ar šo ideju palīdzību uzlabotu arī savu personīgo labklājību. Izmantojot grantu un pabalstu sistēmu, Sarvazjans nodrošina ātru savu izgudrojumu ieviešanu praksē, vienlaikus parūpējoties gan par to, lai pa rokai vienmēr būtu pietiekams daudzums laba single malt, gan par to, lai ap viņa Prinstonas māju būtu pietiekami daudz teritorijas, ko piepildīt ar dīvainām skulptūrām un instalācijām.

H.C.

Armеns Sarvazjans: Jums ar ledu vai bez? Single malt parasti dzer bez ledus.

Rīgas Laiks: Protams, bez.

Sarvazjans: Skoču vai burbonu var dzert ar ledu, tas pat ir ļoti labi, bet single malt... Un Glenmorangie starp tiem ir viens no labākajiem.

RL: Jūs pats tur esat bijis? Tas tiek izgatavots uz salas?

Sarvazjans: Skotijā šādu darītavu, kurās izgatavo single malt, ir ap sešiem simtiem, un katra no tām ir unikāla. Mēs tur bijām, apceļojām Skotiju. Dažās tikām iekšā, dažās ne, bet šī single malt kultūra, protams, ir apburoša.

RL: Un jūs tos singl malt iemīlējāt.

Sarvazjans: Iemīlēt nav īstais vārds. Sāku cienīt.

RL: Jūsu sieva man ieteica labu sākumu sarunai. No kāda skatpunkta jūs kritizējat vienkāršu izpratni?

Sarvazjans: Es jums parādīšu vienu no savām bildēm, kura ir tieši par šo tēmu. Lūk, šis ir Konfūcijs. Viņš dzīvoja 500 gadus pirms mūsu ēras, nevienas viņa fotogrāfijas nav, tādēļ nevar teikt, ka esmu kaut ko samelojis. Bet šīs ir viņa domas. Es pret tām izturos ar lielu cieņu. Lūk: “Mākslai ir jēga, ja tā ir patiesāka par realitāti.” Realitāte ir vieni vienīgi māņi. Tā ir uzposta, izlaizīta, skaisti pasniegta – vienalga, vai pa televizoru vai stāstos. Kaut kāda fasāde, Potjomkina sādža. Un, lai apšaubītu jebkuru realitāti un censtos izprast tās dziļākos aspektus, zināmā mērā jābūt māksliniekam, saprotat? Un tad rodas jautājumi, kā un kāpēc. Tā ir dzīves filozofija.

RL: “Ja tev spļauj mugurā, tu esi visus apsteidzis.”

Sarvazjans: Tā ir dziļa doma.

RL: Jūs jūtat, ka jums spļauj mugurā?

Sarvazjans: Viena no manām mākslinieciskajām izklaidēm ir ļoti skaista. Es rakstu palindromus, kas no abām pusēm ir lasāmi vienādi. Viens no šādiem palindromiem ir “Я ярок укоряя.”[1. Aptuveni “Esmu spilgts pārmetot” (krievu val.).] Tā ir pašapliecināšanās, noniecinot citus cilvēkus. Ja palasa pusi no recenzijām par mani dažādos rakstos, žurnālos un citur – tās ir tādas samazgas! Kaut kādi analfabēti pašapliecinās, mēģinot mācīt tevi dzīvot. Es cenšos būt pamanāms, nāku ar svaigām idejām, ar kaut kādiem jauniem projektiem, bet tad kāds mazizglītots ķīnietis pašapliecinās, sakot: “Jā, bet es tev tūlīt pierādīšu, ka arī esmu kaut kā vērts.” Tas ir tas pats princips – Я ярок укоряя. Tāpēc, ja kāds tev spļauj mugurā, tas nozīmē, ka esi pacēlies augstāk. Muša rej uz ziloni.

RL: Es neesmu pārliecināts, ka pareizi saprotu šo: “Vadīt nozīmē savaldīties.”

Sarvazjans: Nu kā.Ja vēlaties būt līderis... Tas ir labi redzams suņu baros. Es esmu ziemeļos dzīvojis ar suņiem.

RL: Kur jūs dzīvojāt ar suņiem?

Sarvazjans: Aiz polārā loka piešancēju. Celtniecībā. Bet tas nav svarīgi. Nu lūk, ja alfa dzīvnieks ir kļuvis par līderi, tad jebkurš cits, kurš pretendē uz līdera pozīciju, tiek sodīts ar nāvi. Tāpēc, ja vēlies būt līderis, tev noteikti jāizskauž šīs vēlmes un tendences citos. Vispār sakarīgs vecis. Es esmu viņa domubiedrs.

RL: “Nav svarīgi, cik lēni jūs virzāties. Galvenais ir neapstāties.”

Sarvazjans: Jā.

RL: Un kurp jūs virzāties?

Sarvazjans: Kā kuro reizi. Visbiežāk tu nevirzies, tevi ved.

RL: (Smejas.) Kurš ved?

Sarvazjans: Dažkārt šoferis. Dažkārt liktenis. Dažkārt sieva. Dažkārt ved kļūdaina ideja. Kura tev liks vilties pēc tam, kad būsi veicis noteiktu ceļa posmu. Ir dažādi veidi, kā tikt vestam.

RL: Nesen es jautāju Mārvinam Minskim, kāpēc viņš savā grāmatā tik bieži citē Budu. Viņš atbildēja: “Ja es būtu dzīvojis pirms Budas, viņš citētu mani.” (Abi smejas.) Vai jūs varat to pašu teikt par savām attiecībām ar Konfūciju?

Sarvazjans: Nē, patiesībā es filozofēju tikai tad, kad uz mani izdara vardarbīgu spiedienu.

RL: (Smejas.)

Sarvazjans: Es dodu priekšroku nevis pārdomām, bet gan radīšanai dažādos žanros. Burtiski pirms nedēļas es saņēmu ļoti prestižu Amerikas Akustikas biedrības apbalvojumu. To piešķir par starpdisciplināriem sasniegumiem dažādās akustikas jomās – medicīnā, fizikā, inženierijā. Nodarbju un interešu daudzveidība man ir viens no galvenajiem stimuliem, lai kaut ko meklētu, censtos uztaisīt kaut ko jaunu. Piederība kaut kam vienam – nav svarīgi, vai tā ir filozofija, zinātne, reliģija vai kas cits, – kaut kādā ziņā padara dzīvi bālu. Zūd krāsas. Lūk, šī balva ir par to, ka mani sasniegumi ir starpdisciplināri un skar dažādas sfēras.

RL: Ja neiebilstat, atgriezīsimies pie pirmā jautājuma. No kāda skatpunkta jūs kritizējat vienkāršu izpratni?

Sarvazjans: Kritika rodas no tā, ko tu esi ieraudzījis. Kritika ir šaubu rezultāts. Un, ja ir šaubas, tad tās tiek aplūkotas kā kaut kas racionāls. Kāpēc šīs šaubas ir radušās? Kas te ir vai nav kārtībā? Bet apšaubīt vajag visu. Tas ir manas profesijas pamatā – es esmu zinātnieks.

RL: Proti, zinātne ir balstīta uz šaubām?

Sarvazjans: Zinātnē galvenais ir nevis atrast atbildi uz jautājumu, bet atrast pareizo jautājumu. Bet, lai to izdarītu, ir jāšaubās, ka viss ir tīri un gludi. Jāšaubās, ka klasiskā Ņūtona mehānika ir augstākā virsotne. Šaubas ir sākumpunkts, no kā rodas pārdomas un nākamais solis uz priekšu. Ir jāpārkāpj pāri dogmai. Šaubas rada kritiku. Kritika izraisa jaunradi, rezultātus. Kritika palīdz pacelties nākamajā līmenī.

RL: Jūs teicāt, ka šaubas ļauj apšaubīt realitāti. Kuru realitāti? Šo?

Sarvazjans: Nav tādas vienas realitātes. Viena ir tā realitāte, kas mani nosacītā formā piemeklē sapņos. Cita realitāte ir tas, ko es lasu jūsu žurnālā un citos cienījamos izdevumos. Ir labi zināma filozofiska ideja, ka reālās pasaules nav. Ir tikai tas, ko mēs atspoguļojam savās domās, sajūtās, mūsu iespaidi, rezultāti mūsu mijiedarbībai ar šo pasauli.

RL: Vai jūs piekrītat, ka reālās pasaules nav?

Sarvazjans: Nē. Reālā pasaule ir. Taču es redzu tikai kaut kādus greizus atspulgus. Un pats interesantākais ir noskaidrot robežu starp patiesākiem un mazāk patiesiem priekšstatiem par realitāti.

RL: Bet, kad jūs izgudrojat kādu uzparikti, jūs taču nevarat to izdarīt, balstoties uz savu greizo realitātes uztveri. Šajā uzpariktē ir klāt patiesa realitātes uztvere. Tā darbosies tikai tad, ja jums ir patiesa saikne ar realitāti. Vai arī es kļūdos?

Sarvazjans: Nē, ir lietas, kuras apšaubīt nevar. Lūk, lai ko arī kāds teiktu, es neticu, ka šis galds var palēkties divu metru augstumā. Nobīdei no novērojumiem ir savas robežas. Jā, tas, ko mēs redzam, ir nevis reālā pasaule, bet mūsu šībrīža sajūta. Taču tajā ir daudz sastāvdaļu, par kurām nevajadzētu šaubīties. Es nemēģināšu apšaubīt to, ka stikls ir caurspīdīgs. Tērēt laiku tam, lai nodalītu apšaubāmos priekšmetus no neapšaubāmajiem, ir sarežģīts un apjomīgs uzdevums. Un ar to nav vērts nodarboties.

Ainars Gulbis
Foto: Ainars Gulbis

RL: Filozofiskajā tradīcijā pastāv šāds īstenības raksturojums: ja kādai problēmai ir atrasts tehnoloģisks risinājums, tad šajā risinājumā izpaužas patiesība. Vai tas atbilst jūsu izgudrotāja pieredzei?

Sarvazjans: Saprotiet, daudzi izcili cilvēki, balstoties uz pašu atrastajām likumsakarībām un tehnoloģijām, izdarījuši tālejošus secinājumus. Rezerfords, kurš pirmais noskaidroja, kas ir atoms, kategoriski paziņoja, ka tam, ko viņš šobrīd pēta, neviens nekad neatradīs praktisku pielietojumu. Ar tādu secinājumu beidzās visi viņa dižie atradumi. Tieši tas pats notika ar ievērojamiem aerodinamiķiem, kuri teica, ka priekšmeti, kas smagāki par gaisu, nekad nespēs lidot. Tāds bija visu viņu atklājumu un zināšanu rezultāts. Es daļēji esmu atbildējis uz jūsu jautājumu.

RL: (Smejas.) Jā, jūs esat atbildējis. Dekarts dažās vēstulēs min, ka mehānikas attīstība un dažādi izgudrojumi ir tiešā veidā saistīti ar cilvēka slinkumu. Proti, cilvēks ir slinks. Viņš grib izdomāt, kā mašīna visu darīs viņa vietā. Vai tas atbilst jūsu izpratnei par to, kādēļ tiek izgudrotas jaunas ierīces?

Sarvazjans: Absolūti! Tīrākā patiesība. Lai ko es darītu, pirmā doma, kas man ienāk prātā, kā es to varētu izdarīt, pēc iespējas mazāk nopūloties? Tāda ir mana attieksme pret jebkuru savu darbību. Nu, man ir daži amizanti izgudrojumi. Lūk, piemēram, tādam manam paziņam Žeņam Mamutam diabēta dēļ ir liels vēders, kas traucē pieliekties. Viņš man saka: “Man grūti uzvilkt kājās zeķes.” Es izgudroju vienkāršu ierīci, ar kuras palīdzību viņš var uzvilkt zeķes nepieliecoties.

RL: Vai varat izskaidrot, kā tā darbojas? Tā ir kaut kā īpaši viņam pielāgota?

Sarvazjans: Nē. Ļoti vienkārši. Ņemat šādu kartona gabaliņu, uzvelkat tam virsū zeķi. Jūs ieliekat iekšā kāju, un, kad uzvelkat šo visu, kāja iziet tai cauri, zeķe paliek kājā, bet kartona gabaliņš iznāk ārā.

RL: (Smejas.)

Sarvazjans: Ļoti eleganti. Man ir arī izgudrojums, kas saistīts ar cūku mākslīgo apsēklošanu.

RL: Mākslīgo apsēklošanu? Bet viņas taču... Kas tad tur vēl jāizgudro? Viņas tāpat mākslīgi apsēklo.

Sarvazjans: Nē. Cūku tēviņš precīzi zina, kad mātīte jāapsēklo. Bet veterinārs, kura uzdevums ir šo elitārā cūku tēviņa vērtīgo spermu ievadīt, var kļūdīties. Tāpēc viņam vajag instrumentu, kurš ļauj apsēklot cūku tieši tad, kad pastāv maksimāla varbūtība, ka tā paliks stāvoklī. Tagad dabīgu cūku vairs nav, tās visas tiek apsēklotas mākslīgi.

RL: Pagaidiet, un kur tad ir šis jūsu izgudrojums?

Sarvazjans: Nu, man teica: “Lūk, ir šāds uzdevums.” Bet mana uzņēmuma lozungs ir šāds: “Jums ir problēmas, mums ir risinājumi.” Tas ir mūsu princips.

RL: (Smejas.) Un atradās cilvēki, kuriem bija problēmas ar cūku mākslīgo apsēklošanu?

Sarvazjans: Pirmkārt, ir viegli paņemt asins paraugus un pēc dažādām analīzēm un cikliem noteikt, kad ir efektīvi veikt apsēklošanu. Bet, lai to varētu paveikt, vispirms ir jāņem asinis, jānosaka kaut kādas molekulas; taču kā to izdarīt vienkārši mehāniski, kā noteikt: “Lūk, īstais laiks, apaugļošanās iespēja ir ļoti liela...” Un, ja cūku tomēr nav izdevies apsēklot, pēc iespējas drīzāk jānoskaidro, ka process nav izdevies. Un apsēklošana jāatkārto nākamajā ciklā. Nu lūk, un, lai to varētu noskaidrot, es esmu izgudrojis ļoti vienkāršu ierīci. Bet vispār – tas nav svarīgi, nav svarīgi. Man ir arī vairākas publikācijas un patents par to, kā no attāluma atrast mīnas.

RL: Mīnas?

Sarvazjans: Mīnas – tā ir liela problēma. Milzīgas teritorijas ir nosētas ar zemē ieraktām ķīniešu mīnām koka korpusos, kuras nav iespējams atrast ar metāla detektoru. Atrast un neitralizēt vienu mīnu maksā 100–200 dolāru. Tāpēc zūd līdzsvars: mīnas vairojas ātrāk, nekā no tām spēj tikt vaļā. Un pieaug upuru skaits, bērni ar norautām rokām un kājām reģionos, kuros ir notikušas dažādas operācijas... Ar šīm mīnām ir pilni lauki. Tā ir liela problēma. Es saņēmu pasūtījumu no amerikāņu armijas un izgudroju metodi, ierīci, ar kuras palīdzību mīnas var atrast no attāluma. Es gribu teikt, ka mūsu risināmo uzdevumu spektrs ir ļoti daudzveidīgs.

RL: Es tā sapratu, ka daļai izgudrojumu ir medicīnisks raksturs?

Sarvazjans: Nu protams! Kāpēc? Tāpēc, ka medicīnas nozarei šajā valstī ir visvairāk naudas jaunu pētījumu atbalstam. Medicīnas uzdevumu risināšanai man naudu saņemt ir visvieglāk. Viņiem ir daudz naudas. Esmu saņēmis pasūtījumus no flotes un gaisa spēkiem, no armijas un tā tālāk. Taču pārsvarā tā ir medicīna, jo...

RL: Armijai ir mazāk naudas nekā medicīnai?

Sarvazjans: Nē, taču armija iegulda naudu pati savās specializētajās, profesionālajās struktūrās. Saņemt pasūtījumu no armijas ir grūti, jo tad jākonkurē ar viņu pašu jaudīgajām laboratorijām, specializētajiem institūtiem un tā tālāk. Bet nacionālais veselības institūts saka: “Ja ir kāda problēma, atraksti, kā tu to spēj atrisināt, un mēs tevi finansēsim.” Man ir bijuši pasūtījumi, kas saistīti gan ar krūts vēzi, gan prostatu, gan osteoporozi, gan muskuļiem. Tagad, lūk, esam saņēmuši pasūtījumu, kas saistīts ar kolonoskopiju. Tādiem kā es, kam patīk risināt problēmas, finansējumu dabūt nav grūti. Lai gan vispār tas ir sarežģīti. Milzīga konkurence. Jo kas tad ir šī pētījumam piešķirtā nauda? Tā ir dāvana. Tev piešķir naudu, lai tu kļūtu bagāts. Lai tu varētu izgudrot tehnoloģiju, to tiražēt, komercializēt un pelnīt daudz naudas. Tev piešķir līdzekļus bez jebkādām saistībām. Protams, ja tu vienreiz piekrāpsi, otrreiz vairs naudu nesaņemsi, taču principā tā ir dāvana. Es diemžēl pieprotu tikai pirmo daļu.

RL: Proti, tikai kļūt bagāts?

Sarvazjans: Nē. Ceļā uz bagātību ir vairāki posmi. Ir jāatrod risinājums. Jāpierāda, ka tas ir iespējams. Bet pēc tam sākas tā briesmīgā lieta, ko sauc par komercializāciju. Tiražēšana. Ražošana, atļauju saņemšana. Dažādu licenču kārtošana. Šī daļa man ir sveša. Es varu tikai kaut ko izgudrot, atdot un teikt: “Tālāk dariet, ko gribat.” Kas tālāk noticis ar manām cūku apsēklošanas idejām, es nezinu. Kā tās tiek izmantotas...

RL: Bet kas tieši jūsu prātā ir tāds, kas ļauj izgudrot visas šīs lietas?

Sarvazjans: Nu, zināmā mērā tā ir mana neizglītotība.

RL: Paskaidrojiet, lūdzu.

Sarvazjans: Ir tāda frāze, kas man ļoti patīk: tam, kurš daudz saprot, ir grūti kaut ko izskaidrot. Padomājiet par to. Viņš ir savas izglītības, savu zināšanu vergs. Skaidrs, ka izglītots cilvēks var bez grūtībām izskaidrot, kāpēc kaut kas nav iespējams. Bet tas, kurš nezina, ka tas nav iespējams, vienkārši ņem un dara. Tas, kurš daudz zina, nespēj iziet ārpus savu zināšanu rāmjiem, kas saistīti ar matemātiskām, fiziskām un cita veida ilustrācijām. Viss, kas apgāž dogmas, kuras viņā iesakņojušās izglītības dēļ... Universitātē – un arī visur citur – es nekad neesmu bijis labāko vidū. Mani daudz vairāk interesēja dejas, kur mēs ar Taņu sagājām kopā. Atceraties, ka komjaunatnes vai komunisma ideju apšaubīšana tika uzskatīta par apolitiskumu? Lūk, mums bija tāds kopīgs princips: labāk būt amorālam nekā apolitiskam.

RL: (Smejas.)

Sarvazjans: Šis princips darbojās lieliski. Un, kad nav šādu saistību, dziļu zināšanu un izglītības, tas ļauj atrast pretdabiskus risinājumus. Un bieži vien izrādās, ka tie ir vienīgie vienkāršie risinājumi.

RL: Tas ir interesanti, bet kas vēl, izņemot neizglītotību, jūsu prātā ir tāds, kas ļauj...

Sarvazjans: Tas, protams, ir nedaudz nekaunīgs un bravūrīgs apgalvojums, taču patiesībā es esmu pateicīgs Maskavas universitātei. Tai radošajai atmosfērai, kāda tur valdīja.

RL: Kuros gados tas bija?

Sarvazjans: Universitātē es studēju no 1956. līdz 1964. gadam. Un pasniedzēji mums deva ne tik daudz stingro zinātni, cik cieņu pret zinātnes vēsturi. Un šī brīvība, proti – spēja uzlūkot zinātni kā no putna lidojuma... Krievijā bija divas ļoti labas augstskolas. Bija Fizikāli tehniskais institūts, kurā mācīja augstākās klases fiziķus, ļoti izglītotus, lieliskus speciālistus un tā tālāk. Un Maskavas Valsts universitāte. Protams, tur studenti nebija tik spēcīgi matemātikā, inženierzinībās un tā tālāk. Taču principā universitātē varēja iegūt universitātes līmeņa izglītību. Esmu pateicīgs universitātei, kura manī izkopusi īpašības, kas ļauj bez bailēm ķerties pie neatrisināmiem uzdevumiem.

RL: Nesen es saskāros ar sūfiju izmantotu metaforu par atvērto prātu. Domājoša cilvēka uzdevums ir turēt savu prātu atvērtu. Tas ir kā istabā atvērt logus. Lai tur cirkulētu gaiss. Taču ir svarīgi, lai šajā istabā būtu arī sienas. Lai šī atvērtība būtu produktīva. Lai tas nebūtu vienkārši caurvējš.

No kā sastāv jūsu sienas?

Sarvazjans: Saprotiet, reālā, praktiskā pasaulē nevar runāt ne par kādu kustību un sasniegumiem, ja šai kustībai nav materiāla pamata – jo sevišķi, ja darīšana ar tehniskajiem aspektiem. Es teiktu, ka galvenā siena ir – pavisam vulgāri, vienkāršojot – nauda.

RL: Tiešām?

Sarvazjans: Jā. Man ir absolūti fantastiskas idejas. Arhimēds teica: “Iedodiet man atbalsta punktu, un es pacelšu zemeslodi.” Lūk, iedodiet man 10 miljonus, un es arī pacelšu zemeslodi.

RL: Un viss, tikai 10 miljonus?

Sarvazjans: Skatoties kāda ideja. Man ir idejas par 10 miljoniem, ir par 100.

RL: Ir arī tāda?

Sarvazjans: Ir. Taču tā ir tik fantastiska, ka es pat nestāstīšu. Bet man ir viens interesants jauns projekts, kuru varētu īstenot 10 miljonu robežās.

RL: Labi, tad izmantojiet mūsu sarunu kā prezentāciju. Kam jums 10 miljoni? Vienā teikumā, neizpaužot noslēpumus. Kāda problēma tiks atrisināta?

Sarvazjans: Nu, tas apbalvojums, kuru man piešķirs akustikas biedrības plenārsēdē, ir par fundamentālu ieguldījumu tā sauktajā ultrasonic imaging – iekšējo struktūru vizualizācijā ar ultraskaņas palīdzību. Nu lūk, man ir ideja, kā, izmantojot jau pieejamus līdzekļus, vizualizēt ķermeņa iekšējās struktūras un audus tā, lai nebūtu jātaisa biopsijas. Pašlaik, lai diagnosticētu vēzi, ir jāņem audu paraugi, jāskatās ar mikroskopu, lai gan to visu var izdarīt no attāluma. Pirms rentgena parādīšanās bija exploratory medicine.[2. Izpētes, izmeklējumu medicīna (angļu val.).] Cilvēku grieza vaļā, skatījās iekšā un teica: “Ā! Tagad skaidrs, kas tev tur notiek. Labi, mēģināsim ārstēt.” Pēc tam tehnoloģijas jau sniedza iespēju tāpat ieraudzīt, kas notiek cilvēkā iekšā, – sākumā bija rentgens, pēc tam ultraskaņa, un tā tālāk.

Šīs iespējas arvien attīstās, kļūst daudzveidīgākas un dziļākas. Lūk, esmu izdomājis vienu soli uz priekšu, kā labāk saprast, kas notiek audos, un kā to izmantot ārstniecības stratēģiju izstrādē. Taču problēma ir tāda: pat ja man arī piešķirtu 10 miljonus vai pat 100 miljonus, es nekad tam neķertos klāt. Jo dzīve ir pārāk īsa.

Foto: Ainars Gulbis
Foto: Ainars Gulbis

RL: (Smejas.) Tātad jums tos 10 miljonus nemaz nevajag?

Sarvazjans: Ideja ir 10 miljonu vērta. Bet man dzīvē ir citas prioritātes.

RL: Tas, protams, ir skaisti. Jūs ar sievu to esat saskaņojis?

Sarvazjans: Nē, viņa man ir īsts jaukumiņš.

Sarvazjana sieva Taņa: Es, protams, ik reizi, kad Armens ir gatavs, atvainojos, pakāst visas tās idejas, kas knosās viņam galvā... Es uzskatu, ka Armenam cita starpā ir piešķirta arī apbrīnojama galva. Īsta dāvana. Un, kaut vai tikai rūpējoties par cilvēci, nedrīkst tās idejas vienkārši izmest miskastē.

RL: Tad iedzersim par Armena galvu.

Taņa: Jā, par galvu.

Sarvazjans: Nē, draugi. Vajag tomēr sakārtot prioritātes. Es uzskatu, ka rokas ir tieši tikpat svarīgas. Mēs gadu nodzīvojām Ganā, es tur biju fizikas un matemātikas pasniedzējs. Tas bija fantastiski. Vēl aiz dzelzs priekškara. Nu lūk, tai ciltij, kas dzīvo Ganā, ir interesanta filozofija par evolūcijas koku, kura virsotnē kā dabas augstākais sasniegums sēž cilvēks, bet zem viņa – pērtiķi un citi zīdītāji. Taču patiesībā tas nav pareizi. Šīs piramīdas virsotnē ir nevis cilvēks, bet pērtiķis. Jo augstākais evolūcijas produkts ir roka. Jo tā gan nodrošina brīvību, gan ļauj izpildīt visdažādākās funkcijas. Nav cita orgāna, kas spētu sacensties ar roku. Cilvēkam ir divas rokas, pērtiķim ir četras. Pērtiķis sēž kokā vienkārši tāpēc, lai nebūtu jāpakļaujas cilvēku likumiem un jāmaksā nodokļi. (Smejas.)

RL: Bet bez naudas jābūt taču vēl citām divām, ja ne trim sienām. Kādas vēl sienas ir jūsu iekšējā namā?

Sarvazjans: Saprotiet, vārds “siena” paredz vienkāršotu priekšstatu par divdimensiju pasauli. Nē, mūsu pasauli ierobežo ne tikai sienas, bet arī grīda un griesti.

RL: Tātad vismaz sešas vienības?

Sarvazjans: Jā. Pirmā no tām ir zeme, uz kuras mēs stāvam. Tie ir pamata ierobežojumi. Lai paceltos gaisā, ir jāatsperas pret šo zemi. Tā nav vienkārša plakne. Tas ir dažādu priekšstatu, ierobežojumu un likumu kopums. Tas ir daudz svarīgāk nekā siena. Un otra lieta ir debesis. Tas, cik lielā mērā mums tās ir svarīgas un vai mēs jau sākotnēji esam gatavi pacelties gaisā.

RL: Kas ir šīs jūsu debesis? Ne jau debesu valstība, kā es noprotu. Jūs tiecaties augšup – uz kurieni?

Sarvazjans: Ir dažādas atrakcijas. Var iesēsties panorāmas ratā un apskatīt kaut ko no augstuma... Nu lūk, debesis ir pozīcija, no kuras var aplūkot zemeslodi, visu pasauli, – tādēļ tās ir interesantas. Tā ir iespēja ieraudzīt šīs mazās skudriņas, kuras sevi sauc par cilvēkiem un rāpo apkārt. Debesis – tā ir iespēja ieraudzīt big picture no putna lidojuma.

RL: Un kāda veida instruments vai iekšējs process jums palīdz šīs debesis sasniegt?

Taņa: Re, šis, piemēram. (Smejas.)

Sarvazjans: Cita starpā.

RL: Kā šo instrumentu sauc? Glenmorangie?

Sarvazjans: Glenmorangie, jā.

RL: To, ka tas palīdz šajā virzienā, es zinu. Bet kas vēl?

Sarvazjans: Gulta palīdz. Es daudz sapņoju, naktīs esmu ļoti aktīvs, kaut kur lidoju, skrienu. Sapņi ir viens no veidiem, kā nokļūt kosmosā, no kura var redzēt lielo kopainu. Man ir ļoti bagātīgi sapņi, es neeju ne uz kino, ne uz teātri, jo tas, ko varu ieraudzīt savos sapņos... Es parasti eju gulēt, tad ap diviem naktī ceļos, nedaudz pastrādāju, pēc tam atkal eju gulēt – šajā ziņā man ir elastīgs režīms.

RL: Interesanti. Jūs noteikti zināt, ka daudzi radoši cilvēki ir izmantojuši šo starplaiku starp miegu un nomodu, lai rastu jaunas idejas. Tur ir kaut kāds starpstāvoklis, kurā daudz ko var atrast. Kā jūs saprotat šo radošo enerģiju, kas ir pieejama pusmiega stāvoklī? Kas ir šis lauks, kas sniedz pieeju jaunām idejām?

Sarvazjans: Saprotiet, jūs tagad šos stāvokļus nodalāt. Bet patiesībā man viss ir ļoti elastīgi. Es, lūk, ātri iemiegu. Pēc tam pusmiega stāvoklī sāku piedalīties kaut kādā dīvainā dzīvē. Un, ja kaut kas no tā visa man nepatīk, es to pielaboju, ieviešu scenārijā nedaudz atšķirīgu sižetu. Jaunus varoņus. Proti, es šo filmu neskatos pasīvi. Es esmu režisors. Tas viss ir pilnīgi sirreāli, taču es to kontrolēju, un tas ir interesanti.

RL: Bet es esmu gandrīz pārliecināts, ka jūs neesat nodarbojies ar Tibetā un Indijas ziemeļos izplatīto miega jogu.

Sarvazjans: Nē, nekad.

RL: Taču pastāv īpašas tehnikas, cilvēki paši mācās kontrolēt savus sapņus. Nu kurienes jums tas? Jūs jau kopš bērnības kontrolējat savus sapņus?

Sarvazjans: Nē, tas man notiek galvenokārt pēdējā laikā. Kad maz guļu, šie sapņi ir tik reālistiski, ka es sāku uztraukties. Taču visbiežāk tas ir starpstāvoklis, kad es vēl atrodos mākslīgajā sapņa pasaulē, taču spēju to koriģēt. Nevis vienkāršojot, bet, gluži otrādi, piešķirot tam interesantu attīstību. Tā ir sirreāla pasaule, bet es to veidoju kopā ar autoru, kurš man nez no kurienes šos attēlus sūta.

RL: Bet no kurienes jums šī spēja piedalīties un kontrolēt? Tā vispār ir reta parādība.

Taņa: Tāpēc, ka viņam patīk kontrolēt pilnīgi visu. (Smejas.)

Sarvazjans: Es nevaru pasīvi peldēt pa upi. Es gribu paņemt rokā airi un nedaudz pielabot kursu. Ja reiz kāds mani kaut kur ved, man kaut vai daļēji jāņem kontrole savās rokās.

RL: Es joprojām gribu uzcelt šo jūsu iekšējo namu. No kā sastāv atlikušās divas vai trīs sienas?

Sarvazjans: Nu, te patiesībā var fantazēt...

RL: Pafantazējiet.

Sarvazjans: Šo sienu ir ļoti daudz.

RL: Vairāk nekā trīs vai četras?

Sarvazjans: Protams! Viena siena ir saistīta ar kaislībām, otra ir saistīta ar morāli, sirdsapziņu, godu. Ierobežojumi, kuri apstādina ceļā uz nezināmo, mēdz būt ļoti dažādi.

RL: Tad paskaidrojiet, kādēļ kā pirmo ierobežojumu jūs minējāt naudu?

Sarvazjans: Nu, es to saistīju ar zināmiem pasaulīgiem ierobežojumiem. Pasaulīgās lietās tas, protams, ir būtisks faktors. Bet, ja skatāmies plašāk par mūsu attiecībām ar racionālo pasauli, ja skatāmies, teiksim tā, uz vēsturi un cilvēci, tad parādās dažādi morāli ierobežojumi, dažādi principiāli liegumi. Lūk, es uzaugu tādā ģimenē, kurā viss bija ļoti tradicionāli. Cieņa pret vecākiem, pret ģimeni. Kad mans tēvs 20. gados noklausījās Lunačarska lekciju par “ģimenes pelnīto nāvi” – par to, ka bērni jāatdod nometnēs, ka pieaugušajiem jāstrādā, bet ar bērnu audzināšanu jānodarbojas komunistiskajai sabiedrībai, – viņš kļuva par niknu padomju varas pretinieku. Un šajā ziņā man, protams, ir nopietni ierobežojumi, kas saistīti ar izpratni par dzīves pamatvērtībām.

RL: Saprotu. Bet tā vēl nav atbilde uz to, kāpēc pirmā siena, kuru jūs bez jebkādām šaubām nosaucāt, bija nauda.

Sarvazjans: Es esmu darītājs; filozofēšana par radošo procesu man ir greznība. Pirmā siena, kas nosaka visas tavas kustības, tomēr ir saistīta ar materiālo pusi. Jūs varat iziet ārā un paskatīties uz to skaistumu, kuru esmu radījis. Un man vienīgais ierobežotājs bija nevis mākslinieciskā fantāzija, bet domas par to, kā es to visu apmaksāšu. Lūk, iziesim uz brīdi, es jums parādīšu.

RL: Ar lielāko prieku.

Sarvazjans: Es jums tūlīt parādīšu savu lielāko darbu.

RL: Lielāko izmēra ziņā?

Sarvazjans: Visādās ziņās. Lūk, skatieties. Šeit kādreiz bija zeme. Un es nolēmu, ka mūsu māja atradīsies virs ūdenskrituma. Šeit bija sūkņi, ūdens tecēja no turienes, no turienes, un arī šeit bija ūdens. Taču izrādījās, ka ar to visu ir šausmīgas rūpes un ņemšanās, ūdens visu laiku jāfiltrē... Tāpēc es šo daļu izmetu ārā. Un uzcēlu sauso ūdenskritumu.

RL: (Smejas.)

Sarvazjans: Redziet, šeit bija uzkalniņš. Visi šie akmeņi ir atnesti, izkārtoti, pārveidoti, tas bija fantastiski sarežģīts darbs. Neviens neticēja, ka man tas izdosies. Es nomāju milzīgas mašīnas. Un tagad tu stāvi un uz to skaties. Un tu atrodies uz mākoņa. Tu! Un es esmu radījis šo mākslas darbu. Tie nav vienkārši kaudzē sakrauti akmeņi. Te ir gan zīmējums, gan savstarpējais novietojums. Šie akmeņi ir atvesti no dažādām tālām vietām. Tāpēc, runājot par domas lidojumu, bez materiālās bāzes ir ļoti grūti.

RL: Šis, protams, ir pārliecinošs piemērs. Tas ir vienkārši neticami. Vērojot šo privāto pasauli, kuru jūs esat radījis, es redzu brīnumus. Bet vai jūs tos redzat?

Sarvazjans: Nu, brīnums – tas ir daudzdimensionāls jēdziens. Viena lieta – kad krustā sists cilvēks augšāmceļas. Pavisam cita lieta... Piemēram, zinātņu akadēmijā bija tāds Jura Guļajevs. Viņš bija radioelektronikas institūta direktors Maskavā. Viņš pētīja Ņinu Kulaginu un visus tos, kuri nodarbojās ar telepātiju un tādā garā. Un viņš uzstājās prezidija priekšā, starp visiem akadēmiķiem, ar ziņojumu, ka beidzot esot noskaidrojis, kas īsti ir telekinēze, ka no cilvēka pirkstiem izplatās kaut kāda ultraskaņa. Viņš pat bija šos signālus izmērījis un ierakstījis. Un man uzdeva to pārbaudīt. Es pie viņa aizbraucu un tūlīt pat pierādīju, ka ar enerģijas daudzumu, kādu viņš bija reģistrējis, ne tuvu nepietiek, lai izraisītu kustību. Taču, kad Kulagina man šo eksperimentu gaitā deva roku, man teju vai radās apdegumi.

Pēc tam man tika dots uzdevums noskaidrot, vai tajā visā ir kaut daļa patiesības. Es izlasīju visu literatūru, kas bija pieejama, Journal of Parapsychology, veicu visus eksperimentus, kādus vien bija iespējams veikt par fizioķīmiskām parādībām, kuras šie brīnumi izraisa, – ūdens virsmas un lādiņa maiņām, kristalizāciju – visu, kas pārbaudāms eksperimentālā ceļā. Un es pierādīju, ka tā visa ir normāla zinātne, nekādu brīnumu tur nav. Pēc tam es atvedu šos cilvēkus, un mēs viņus testējām. Un ļoti daudzām fantastiskām parādībām, piemēram, Volfa Mesinga efektam, mēs atradām racionālu skaidrojumu. Nekādas mistikas tur nav. Tajā pašā laikā brīnumainās izārstēšanās ir un paliek fakti. Varbūt es to neizpētīju pietiekami dziļi. Labi, viena lieta, kad cilvēks ar pašiedvesmas palīdzību organismā mobilizē mums nezināmus pašārstēšanās resursus. Mēs daudz ko nezinām. Galvenais, ka es jau no paša sākuma izslēdzu šaubas, kuras aiz neiespējamā traucē ieraudzīt kaut ko vairāk.

Lūk, piemēram, Journal of Parapsychology parādījās raksts par to, ka beidzot esot atrasta objektīva metode, kā izmērīt cilvēka enerģētiku. Bija kaut kāda dāma, labi pazīstama francūziete, kura izdarīja kustības ar rokām, kā rezultātā mainījās ūdens virsma. Par to bija publikācijas. Infrasarkanais spektrs. Vārdu sakot, es nevilcinoties uztaisīju ierīci, kas bija 100 reizes jutīgāka par tām, kuras viņi izmantoja savos eksperimentos, aizvedu uz Maskavas biedrību, kurā sēž visi tie telepāti un parapsihologi, un teicu: “Te jums, zēni, raksts, kurā teikts, ka, izmantojot šos parametrus, var veikt mērījumus, nav problēmu.” Izrādījās, ka viņiem piemīt fantastiska spēja mainīt ādas temperatūru un izgarojumus. Šīs molekulas, kuras šaujas ārā no uzkarsētas rokas, maina ūdens virsmu. Proti, mēs atradām attiecīgos mehānismus. Patiesībā 90% gadījumu viņi nav krāpnieki, viņi godīgi strādā. Taču tā fizika, tas mehānisms, ar kuru to visu var izskaidrot, viņiem nav pieejams. Vēl jo vairāk, viņi patiešām dziedē, novērš dažādas sāpes. Šīs brīnumainās dziedniecības efekti ir vienīgais jautājums, kas man ir palicis...

RL: Necaurredzams?

Sarvazjans: Jā, nav šaubu, ka tie pastāv. Un es nevēlos to svītrot ārā. Lai noslēpums paliek. Kad ir noslēpumi, dzīve kļūst daudz krāšņāka. Ir jāatstāj vieta pasakām. Ticība brīnumam cilvēku padara labāku. Tā ļoti attīra.

Nu, lūk, kad es šo ierīci viņiem atvedu, viņi to notestēja un teica: “Zini, tev ir negatīva enerģija, tu mums traucē strādāt, mēs tavā klātbūtnē nespējam demonstrēt savu spēku.” Es saku: “Zēni, es jums to ierīci atstāšu, pēc mēneša atnākšu, un jūs man parādīsiet, ko esat sasnieguši.” Šis neticīgā Toma efekts, kura dēļ kaut kas neizdodas, man ir ļoti labi pazīstams.

RL: Ko jūs domājat par mūsdienu zinātni? Kur jūs redzat iespēju nākamajam lielajam solim uz jaunām zināšanām, jaunu izpratni? Mēs joprojām daudz ko nezinām par cilvēku un pasauli.

Sarvazjans: Saprotiet, ir ļoti daudz fundamentālu jautājumu, kuri nosaka šī brīža pasaules robežas un jaunu sasniegumu iespējas. Vai Visuma izplešanās teorija atbilst patiesībai? Vai mēs varam ticēt paralēlu pasauļu esamībai? Un tā tālāk. Visās šajās sfērās ir iespējami jauni sasniegumi. Tagad ir noskaidrots, ka starp melnajiem caurumiem ir kādas saites, kuras ļauj veikt kaut kādu apmaiņu. Nu un tad? Tas nav saistīts ar atsevišķa cilvēka pasaules robežām. Tāpēc jūsu jautājums ir abstrakts.

RL: Tad es gribētu atgriezties tuvāk pie priekšzobiem. Man ir viens paziņa, kurš saka: “Es nesaprotu, kā kukaiņi zālē atrod ceļu.” Un viņš to ir jautājis dažādiem speciālistiem. Neviens nezina.

Sarvazjans: Jā, neviens nezina.

RL: Visus ļoti pārsteidz, ka nekas nav zināms par melnajiem caurumiem, taču nav zināmas arī visparastākās lietas, kuras ir tepat acu priekšā. Pasaules labākie entomologi nezina, kādā veidā kukaiņi savā starpā sazinās. Sakiet, kādi jautājumi jums šķiet visinteresantākie?

Sarvazjans: Smadzenes ir absolūts noslēpums. Lūk, ir pārbaudīts, ka skudras prot skaitīt līdz 57. Proti, ja uztaisa tādu konstrukciju ar 57 atzariem, viena skudra noies šo attālumu un secinās, ka 57. pagriezienā ir kaut kas ēdams. Viņa atskries atpakaļ un kaut ko pateiks pārējām skudrām, un viņas kopā paies garām visiem pārējiem pagriezieniem un atradīs piecdesmit septīto. Kā viņas skaita līdz 57? Tas ir fantastisks noslēpums. Vai arī putnu navigācija. Pētot migrējošos dzīvniekus, joprojām tiek atklāti kaut kādi jutīgi magnēti, molekulas, kas palīdz mērīt zemeslodes lauka magnētisko jeb gravitācijas komponenti. Un katrā no šīm jomām ir iespējami lieli atklājumi. Tagad pagājušā gadsimta lielākajam atklājumam – cilvēka genoma atšifrējumam – beidzot var atrast pielietojumu. Agrāk uzskatīja, ka visas slimības agrāk vai vēlāk iedalīs pēc gēnu modifikācijām un izārstēs. Taču izrādījās, ka šis atšifrētais genoms nevienam nav vajadzīgs. Tagad beidzot ir pierādīts, ka pat viena cilvēka gēni dažādās šūnās var būt atšķirīgi. Proti, atklājumu būs miljoniem. Taču tas nav saistīts ar to, ko mēs saucam par brīnumiem, pavērsieniem un tā tālāk.

RL: Jā, bet es gribēju, uz to balstoties, parunāt par cilvēka nezināšanu. Zinātnē populārs ir pieņēmums, ka notiek nepārtraukts progress un drīz mēs būsim uzzinājuši visu. Taču, saskaroties ar pavisam vienkāršu lietu nezināšanu, kļūst skaidrs, ka progress ir labākajā gadījumā nelineārs. Proti, ka nav tāda progresīva zināšanu pieauguma.

Sarvazjans: Jā, jā, jā. Jo vairāk mēs zinām, jo vairāk mēs nezinām.

RL: Ja es jūs lūgtu uzskaitīt trīs jūsuprāt interesantākās nezināšanas jomas, kas būtu šajā sarakstā?

Sarvazjans: Simtiem tūkstošu gadu evolūcijas gaitā daba ir radījusi milzīgu noslēpumu gūzmu, sākot ar kļavas lapas rakstu vai vienalga ko. Savulaik bija tāda ļoti populāra lieta kā bionika, ka, lūk, mēģināsim ar tehniskiem līdzekļiem imitēt to, ko radījusi daba. Šī zinātne nomira, un vairs pat nepiemin tās vārdu. Es gribu teikt, ka visfantastiskākais noslēpums ir veids, kā daba ir nodrošinājusi tās bezgalīgo daudzveidību. Visnesaprotamākie joprojām ir evolūcijas sasniegumi. Viena lieta, kad runa ir par kaut kādu mirušu planētu, kur pietiek ar elementārām ķīmijas pamatu zināšanām, bet šeit izveidojusies dzīvība ar visādām čūskām un skudrām. Tur ir tik daudz nezināmā! Angliski to var raksturot ar vārdu fascinating. Un to nav iespējams nosaukt par kaut ko citu kā vien brīnumu.

RL: Kas ir svarīgākais, ko jūs savā mūžā esat sapratis?

Sarvazjans: (Domā.) Esmu sapratis, ka dzīves jēgas jēdziens ir idiotisks formulējums, kurš maz ko dod, bet nereti ļoti traucē.

RL: Tas ir svarīgākais, ko esat sapratis?

Sarvazjans: Nav tāda svarīgākā, saprotat? Jūs cenšaties visu salikt viendimensionālā skalā.

RL: (Smejas.)

Sarvazjans: Pasaule ir ļoti koša un daudzkrāsaina. Un tāpēc teikt, ka šis, lūk, ir pats svarīgākais, – tā nemēdz būt.

Raksts no Jūlijs 2016 žurnāla

Līdzīga lasāmviela