Nakts lidojums uz seno Divupi

Maija vidū biju kādā mazā lauku pamatskolā. Tālu Sēlijā. Kā vienmēr tādās reizēs, jau tuvojoties pārmāca mulsums un neērtības sajūta. Smilšainais pagalms bija pedantiski nogrābts, grābekļa zaru atstātais raksts likās tik ornamentāli pabeigts un pārliecinošs, ka negribējās kāpt uz tā, bet citādi pagalmam pāri tikt nevarēja. Pie skoliņas parādes durvīm stāvēja saposušies vecāko klašu bērni – zēns un meitene – ar ziediem rokās. Viņu uzdevums bija mūs sagaidīt un pasniegt ziedus: meitene sniedza pušķīti vīriešiem, zēns – sievietēm. Šāda ziedu saņemšana mulsina vēl vairāk: liekas, kāpēc bērniņiem tur tā jāstāv, liekas, kas es tāds  esmu, ka man sniedz  ziedus tikai  tāpēc, ka es te vispār atrodos. Esmu taču tikai garāmgājējs, “pasākuma“ dalībnieks, ēna, kas uz brīdi paslīd un pārslīd, bet viņi ir savā skolā, vienā no sava dzīvesgājuma vissvarīgākajām teritorijām, īsā, bet, kā viņiem pašiem šķiet, gandrīz vai bezgalīgā personiskā laika nogrieznī, kura ietvaros rodas un savērpjas viņu vētras un dziņas.

Pēc ziedu  pasniegšanas biju jau tiktāl sapinies neērtības sajūtā, ka, nosēdināts mazajā skolas zālītē, ar lielu piespiešanos vairs varēju pacelt  acis, lai paskatītos speciāli mums sarīkoto koncertu (nez kāpēc tie bērni, kas nepiedalījās, zālē nebija aicināti, arī tie, kas dziedāja vai dejoja, tūdaļ pēc  sava priekšnesuma aizgāja). Tika izpildīta skolas himna, kāds vingrinājums break dance ievirzē, viens no zēniem pat nedaudz uzrepoja par skaisto dzimtenes dabu un tās simboliskajām vērtībām, bet tad skolēnu ansamblis atskaņoja dziesmu, ko daudzi jo daudzi vēl labi atceras no diskoēras klasiķu Boney M 1978. gada albuma Nightflight to Venus. Pie Bābeles upēm – tā laikam gan būtu pareizi jāsauc šis skaņdarbs. Man nav pa rokai attiecīgā albuma, tāpēc varu tikai minēt, kas bija norādīts kā Bābeles upju mūzikas autors: Frenks Farians vai kāds cits, vai varbūt, kā tas ir izcilās dziedātājas Lizas Makombas Triloģijas ieliktnī – Trad. (tradicionāls meldiņš). 

Šī, iespējams, nebūs īstā vieta – un brīdis, lai plaši un dziļi atskatītos uz Bābeles upju muzikālo versiju ģenēzi; sacerējumus ar tādu nosakumu, turklāt ne tikai muzikālus, bet arī grāmatas un pat filmas radījuši daudzi. Būtu, protams, intriģējoši iedomāties, ka tieši Boney M par hitu padarīto un Sēlijas lauku skolā dziedāto ir komponējis Čarlzs Mārtins Leflers (1861–1935) izcilais amerikāņu vijolnieks  un komponists, kurš visu mūžu slēpa, ka ir dzimis Berlīnē un uzdevās par Elzasas francūzi. Kijevā, Berlīnē un Parīzē studējušajam Lefleram bija nopietnas identitātes problēmas (tas – sakarā ar viņa tēva pretprūsisko darbību, kas pašu darbinieku noveda cietumā, kur viņš, kā raksta, arī esot miris). Bet Bābeles upes komponējis arī, piemēram, Džefs Snaiders un vēl visādi, jaunāko laiku reperus ieskaitot. 

Lai kā, pirmsākumi šai melodijai noteikti ir meklējami tajā biežņā, kas radās ASV Dienvidu vergu aprindās, psalmu un lūgšanu dziesmu tradīcijās, kas pēc verdzības atcelšanas 1865. gadā līdz 19. gadsimta beigām jau izvērtās par plašu un visā Amerikā sadzirdamu muzikālu straumi, kurā bija gan spričueli (spirituals), gan gospeļi (gospels), ko komponēt sācis kāds Tomass Dērsijs, aizkam tos dažkārt dēvējuši arī par dersijiem. Sākot ar 20. gadsimta 20. gadiem, ko afroamerikāņu studiju entuziasti dēvē par “melno renesansi”, spiričuelu un gospeļu dziedāšana ir kļuvusi vispārpieņemta. Internetā lasīju pat šādu izteikumu: “Izskatās, ka mūsdienās gospeļus var dziedāt jebkurš. Galvenais ir zināt, kā, tos un citus kristīgos dziedājumus izpildot, ir iespējams sekmēt afroamerikāņu integrāciju.” 

Mūsdienas joprojām turpinās, un, kā man stāstīts, ap 1972. vai 1973. gadu brāļi Kokari no ārzemēm Latvijā pārveda pirmās spiričuelu (vai varbūt gospeļu) notis, šie dziedājumi parādījās kamerkora Ave Sol repertuārā. Es nezinu, vai tie tur ir joprojām, bet visur citur, sākot ar skolu ansambļiem un beidzot ar lielām koru skatēm, tie ir gan. Un diriģenti pa laikam pat žēlojas, ka koncertos publika ar nepacietību gaidot, kad beigsies latviešu klasiskais repertuārs un koristi uzdziedās melno vergu dziesmas, kam var ritmā sist līdzi plaukstas un ar ovācijām izsaukt uz “bis”.
Kā  visām lietām, arī melnās Amerikas garīgajām dziesmām ir kaut kāda jēga (ja rakstītājs un šo rindu lasītājs vienojas, ka ir iespējams ja  ne zināt, tad vismaz pieņemt, ka tāds jēgas apjēgums vispār pastāv). Šo  dziesmu jēga (sākotnējā) ir melno dziedātāju sevis apzināšanā, kas saistīta ar bibliskajiem apsolījumiem un ar ticību “kā tādu”. Bābeles upes, lai cik sagrozīts vai saīsināts būtu katra atsevišķā jaunlaiku darinājuma teksts, tomēr ir un paliek 137. psalms. 

Skaidrības un zināšanas labad te tas ir, ņemts no Latvijas Bībeles biedrības 2000. gadā izdotā Vecās Derības poēzijas grāmatu krājuma: Pie Bābeles upēm,/tur sēdējām raudādami/un atcerējāmies Cionu!/Turienes vītolos/pakārām/savas cītaras./Ak, tur mūsu gūstītāji/lika mums dziedāt/Un mūsu  tirdītāji –/Priecāties:/uzdziediet mums/Cionas dziesmu! –/Kā lai dziedam/Kunga dziesmu/svešā zemē?/Ja es aizmirsīšu tevi,/Jeruzāleme,/lai pamirst/mana labā roka!/Lai pielīp mana mēle/pie aukslējām,/ja es neatcerēšos tevi,/ja es neturēšu Jeruzālemi/vēl augstāk/par savu visaugstāko prieku!/Piemini, Kungs,/edomiešiem/Jeruzālemes dienu,/kad tie teica:/ārdiet/līdz pašiem pamatiem! –/Bābeles meita,/tu izpostāma – /svētīts, kas atmaksās tev/pēc tā mēra,/ko tu mums iemērījusi!/Svētīts,/kas grābs tavus mazuļus/un tos sašķaidīs pret klinti.

Tāds ir psalms, no kura gara izritējušu dziesmu maija vidū klausījos vienā tālā Sēlijas novada pamatskolā bērnu balsīs. Tā ir laba skola (jā, jā, protams, klašu stūros čurn apaļās, ar alumīnija krāsu regulāri krāsotās krāsnis, izmīdītie grīdas dēļi atmiņu un dzīvības pilni čīkst meldiņā, kas neko daudz nav mainījies pēdējos vismaz četrdesmit gadus, no kaut kurienes uzvēdī tik ierastā tualetes smaka), nesen ierīkota datorklase ar astoņām vai varbūt desmit darbavietām un pastāvīgo interneta pieslēgumu, bērni sekmīgi turpina mācības vidusskolās un pēc tam studē. Arī pagasts ir labs – nav ģimeņu, kam būtu atņemt vecāku vara, nav nosūtījumu uz bērnunamiem un speciālajām internātskolām, ko agrāk sauca par palīgskolām. Tiesa gan, skola, šķiet, nodrošina visvairāk darbavietu pagastā, kurā šogad līdz maijam nomiruši deviņi cilvēki, bet piedzimis vēl nav neviens.

Bērni dzied par Bābeles upēm un, visdrīzāk, nemaz nezina, kas teikts 137. psalmā, nezina par to baismīgo ienaida, graušanas un atriebības riņķdeju (“Svētīts,/kas grābs tavus mazuļus/un tos sašķaidīs pret klinti”), kas, šajā psalmā un citviet ierakstīta un iedziedāta, turpinās jau tūkstošiem gadu, un ne jau tikai pie Bābeles upēm un Jeruzālemē. Šiem pamatskolas ansambļa bērniem tā ir tikai ritmiski ievelkoša, patīkami dziedama dziesmiņa. Gribētos, lai tā tas arī paliek. Lai nebūtu prātotāju, kas saistītu lauku bērnu izvēles un to īstenošanas iespējas ar “vēsturiskiem pāridarījumiem” un neizbēgamu atmaksu. Bet vai tā būs? Vai jau pats šī rakstiņa uzrakstīšanas fakts neliecina par slēptu vēlmi sastatīt situācijas un jēgas, “reflektēt” un spriedelēt, un, nedod, Dievs, izdarīt secinājumus? Brīžiem liekas, ka vispareizākā nostāja būtu: nu, un, ka viņi tur dzied – kas man daļas par viņiem un viņiem – par mani. Bet miera nav.