Naids un tango Argentīnā

Nomierinoši pelēks asfalts, rūpīgi spodrinātas kurpes, pēdas 45 grādu leņķī, kājas plecu platumā, pareizāk sakot, tā tikai mēdz teikt “plecu platumā”, īstenībā tās vienmēr novietotas nedaudz platāk. Izgludinātas, tumšas bikses, plata ādas siksna, pie tās karājas pistole, steks, duncis un rokudzelži. Bruņuveste, sakrustotas rokas, pulkstenis uz labās. Nedaudz spiež formas cepure ar nagu un kokardi, kurā mums vajadzētu saskatīt Argentīnas ģērboni. Fonā valsts. Priekšplānā restes. Kaut kur ārpus fotoobjektīva redzeslauka — visparastākie vidusšķiras cilvēki. Mietpilsoņu trieciengrupa. Naidā pārgrieztas sejas. Un viss. Pārējās pasaules bezkaislīgās avīzes raksta, ka Argentīnas ekonomiskā lejupslīde esot turpinājusies četrus gadus. Četrus gadus valdība un tauta abpusēji izlikās to nemanām, turoties pie negrozāmā dolāra kursa, milzīgiem tēriņiem sociālajā jomā un valsts parāda pieauguma. Šķiet, vēl pavisam nesen Argentīna bija saldākais no investoru sapņiem. Stabila valūta, laimīgas ģimenes, augstas cenas un pirktspēja. Un pēkšņi viss sagriezies kājām gaisā, cilvēki zaudējuši darbu, ietaupījumus un cerības. Puse no tiem 15 miljoniem, kas šobrīd dzīvo zem nabadzības sliekšņa, vēl pirms pieciem gadiem bija stabilas vidusšķiras pārstāvji. Janvārī viņi devās ielās un laupīja veikalus. Nevis kreisi noskaņotie jaunieši, nevis apspiestais proletariāts, nevis bezpajumtnieki un ubagi, bet izbadējušies vidusšķiras pārstāvji.

Borhess esejā par tango vēsturi raksta, ka šī argentīniešu deja cēlusies no ielu kautiņu estētikas. Agresīvas, jutekliskas kustības, pārsteidzoša plastika un intīms acu kontakts. Dzīvē, tāpat kā dejā, argentīniešiem ir svarīgas tikai personiskas attiecības. Valsts kā tāda viņiem neeksistē, ja to nav iespējams personificēt. “Hēgeļa aforismu “Valsts ir morālā ideja, kas iemiesota realitātē” argentīnieši uztver kā draņķīgu joku. Valsts ir bezpersoniska, bet argentīnieši atzīst tikai personiskas atteicības. Sabiedrības mantas nozagšanu viņi neuzskata par noziegumu.” To nesaku es. Es nevienu argentīnieti personiski nepazīstu un nekad mūžā neesmu dejojis īstu tango. Citēto rakstīja Borhess pirms astoņdesmit gadiem. Bet šodien Argentīnas supermārketos ir novietoti plakāti: “Palīdziet mums noturēt zemākas cenas — ziņojiet par tiem, kas zog pārtiku!” Naivs aicinājums uz sociālo solidaritāti.

Prasme dzīvot kopā ar citiem cilvēkiem vienmēr ir nonākusi pretrunā ar katra konkrētā cilvēka konkrēto attiecību īpašo raksturu. Pietiek ar nelielu grūdienu un cilvēks labprāt kļūst agresīvs, metot akmeņus no sava “es” pozīcijām pret to savu “es”, kas ar neapbruņotu aci saskatāms citos. Agresija vienmēr ir labprātīga, to nav iespējams uzspiest. Agresija šajā ziņā ir spēcīgāka par mīlestību, jo mīlestība ir pret citiem (arī tad, ja mīl tikai sevi), bet agresija vienmēr pret sevi pašu, ieraudzītu citos.

Bērnībā viens no lielākajiem apvainojumiem, kas pelnījis tūlītēju piekaušanu, ir mēdīšanās — izlikšanās par otru, cita iemiesošana sevī. Tas šķita tik pašsaprotami un arī taisnīgi — fizisks sitiens ir adekvāts tam pāridarījumam, ko saņem izmēdītais. Savukārt bērnam, kas piekauts un aizmucis no fiziska pārspēka, bieži vien atliek pedējais ierocis — izmēdīt agresoru, šādi parādot: tu esi tikpat vārgs un nožēlojams kā es, tu ne ar ko neatšķiries, tu nupat esi piekāvis pats sevi, idiot. Ieskatīšanās acīs ir labi zināms agresijas katalizators — plēsoņa saskata tavās acu zīlītēs savu atspulgu. Kāpēc ielu kautiņos pirmā neapzinātā darbība ir sitiens pa seju? Tas izlīdzina pretinieka individualitāti, atsit vēlēšanos mēdīties, kaut kādā nozīmē — saplēš spoguli. Tālāk jau ir vienkāršāk.

Policijas formastērpu vienādā precizitāte šajā kontekstā ir melnais spogulis. Atsvešināts, bezpersonisks spēks, kuram pretoties ir bezjēdzīgi. Tajā nav iespējams saskatīt ne druskas no sevis. Ar to nav iespējams tango — vienīgā īstā pāru deja. Visas citas ir parodija par sinhrono peldēšanu. Tango vienmēr tiek dejots ar vienīgo partneri deju zālē. Ar vienīgo cilvēku visā ielā. Argentīnas krīzes laikā viens pēc otra demisionēja pieci prezidenti. Sestais vai septītais — tur vairs nav atšķirības. Var iet uz ielām un sist veikalu skatlogus.

Fotogrāfijās redzamos ielu konfliktus grūti nosaukt par sacelšanos vai pat par nemieriem. Drīzāk tur ir tas, ko mēdz saukt par nekārtībām. Eksaltētie, naida pārņemtie pilsoņi neveido noslēgtas rindas un nebūvē barikādes. Viņi uzbrūk un mūk pa vienam. Sabiedrība ir izjukusi. Katrs par sevi. Psihiatrijā to sauc par apziņas dalīšanos. Tāda situācija, kad vairākas personības turpina dzīvot vienā cilvēkā, taču savā starpā nesatiekas. Kā paralēlās ielas kādā posta piemeklētā pilsētā.