Naglis ēd

Es varu pateikt uzreiz, ka no ēšanas viedokļa neesmu cilvēks, no kura šajā ziņā var kaut ko iemācīties. Un tādas lietas kā regularitāte, rūpes par kuņģi vai izsmalcinātība uz mani neattiecas. Ēdienam manā dzīvē ir ja ne gluži treššķirīga, tad otršķirīga loma. Pirms intervijas ieskatījos Rīgas Laikā — visi ir tādi... estēti.

Viņi sevi sauc par gardēžiem. Varbūt jūs uztrauc tāda pievēršanās ēdamlietām?

Nav nekādu aizspriedumu — es novērtēju to, ka viņi par atsevišķām lietām speciāli piedomā, mācās, ka ir cilvēki, kuriem ir īpašas zināšanas par to. Man personīgi daudz kas ir vienalga, bet ja visi būtu tādi kā es, tad vesela kultūras dzīves sastāvdaļa būtu izzudusi.

Nav taču tā, ka jūs nezināt, ar kuru dakšiņu kas jāēd?

Ar pirmo malējo jāsāk, tad jau nekļūdīsies. Kādreiz Dānijas karalienes rīkotajās vakariņās, kur bija milzumdaudz galda piederumu, izmantoju lielo aktieru priekšrocību — to lielo pauzi, pavēroju citus un vismaz kapitāli neizgāzos.

Raugoties uz jums, rodas iespaids, ka rūpējaties par sava ķermeņa formu.

Tikai ar sporta palīdzību. Kā savā laikā teica sievastēvs, tas ir skarbi, nezinu vai žurnālā būtu labi to rakstīt, bet vajag tikt ar cērmēm galā un tad viss būs kārtībā.

No rīta ēdu kafiju un maizītes. Pa dienu nav vaļas ēst — dzeru kafiju, tēju. Vakarā toties ēdu visu ko un krietni daudz, tas gan ir pavēlu — ap kādiem desmitiem, pusvienpadsmitiem. Citi saka, ka tad sapņi rādās murgaini, bet nē... diemžēl nerādās nekādi, vai arī ļoti reti. Es pat reizēm domāju, kā tas ir, kad murgi rādās... Kā filmā? Būtu interesanti paskatīties, ko tas nozīmē! Jā, regulāri ēdu naktīs, varbūt ja es pamēģinātu neēst, tad kaut kas rādītos?

Ir dzirdēts, ka jums kabinetā vienmēr ir konfektes.

Ai... šobrīd (paskatās uz galdu) beigušās. Parasti Laimas konfektes, vai arī jebkuras citas, ko atvedu no komandējumiem. Vispār — saldumi man garšo pēc definīcijas. Jebkurā laikā. Jebkuros daudzumos: Laimas konfektes, Salas kūciņas. Maizītes, bulciņas, tortes, kūkas — viss garšo. Katru dienu pēc darba braucot uz mājām, iebraucu lielveikalā SKY pēc bulciņām par 15 santīmiem. Garšo lielās šokolādes ar pilnajiem riekstiem, tās ir ļoti labas. Izcila konfekte ir Mini mani — ne jau dēļ tās manas niekošanās televīzijā, bet garšo (ar sajūsmu). Tās ir tik vieglas — sanāk liela tūta, vēl lielāka kā no Vēsmas konfektēm. Lācīši... žēl, ka neražo vairs baltos īrisiņus — ķiršu, apelsīnu, zemeņu. Toties ledenes tagad ir labas. Ja īpaši gribu panašķoties, tad pērku Laimas jubilejas konfektes metāla kārbā — padārgas gan, bet tur ir viss, ko pārtikas tehnoloģija spēj izdomāt!

Esmu ievērojusi, ka man ārzemēs pēc kādām pāris dienām sākas “lomkas” pēc Rīgas bulkām. Un jums?

Viennozīmīgi. Jā! Nezinu, ko viņi tur liek iekšā, bet tādu kā mūsējo nekur nav, sākot kaut vai ar Vecrīgu. Kad strādāju Mazsalacā par Patērētāju biedrības priekšsēdētāju, tur bija tā-ādas Vecrīgas kanēļa un magoņmaizītes! Lieliskas! Kaut gan dzīve šodien konditorejas ziņā ir vēl lustīgāka nekā padomijas laikā. Toreiz, piemēram, tortei recepti vajadzēja braukt apstiprināt uz Maskavu.

Un galvenais — visgaršīgākais ir visneveselīgākais, tad, kad tikko no krāsns un ar krēma pildījumu kā, piemēram, tējas maizītēm. Mmmm....

Un saldie?

Oi, kapitāli! Sāksim ar to, kad biju sīks, nevarēju ieēst maizes zupu, bet tagad tā garšo! Kur nu vēl buberti, debesmannā, vaniļas krēmi, saldās klimpu zupas uz zemeņu vai melleņu bāzes! Vareni! Vai, teiksim, jaunatklājumi — cepti banāni vai Rītiņa ceptie saldējumi — viņam perfekti iznāk. Vai arī visi tie brīnumi, ko pasniedz pie augļiem! Miljons!!! Un piena kokteiļi... Mani jau Jūrmalā ir atkoduši — pēc tenisa Lielupē aizbraucam uz Bulli iedzert kādu piena kokteili. Vai arī Mežaparkā, nacionālajā sporta bāzē — kam patīk alkohols, var iedzert, bet tur bārā ir izcili piena kokteiļi vai tāda tējiņa uz svaigu dzērveņu bāzes, virsū kanēlīti uzber, pievieno medu — garšīgs. Veselīgs arī. Un salds! Saldeni skābs (sapņaini).

Vai piena zupas jums garšo?

Oi! Vislabākā ir dārzeņu piena zupa. Izcili! Burkāniņš, zirnītis, kāpostiņš... Oi! Un kad ielej šķīvī, tad pieliek sviesta pikucīti. Vai arī — mannā putriņa ar zemeņu zapti!!! Viss — pasaka! Ja gribas pārmaiņas, tad garšo mammas gatavotā smalko putraimu zupa, kur kartupelītis iekšā. Vislabākais malums ir tas, kas nāk no mazajām dzirnavām. Tirgū var nopirkt.

Vispār esmu sivēna tips — tie ēd visu pēc kārtas, tā arī es.

Vai jūs kaut kas pie galda kaitina?

Nē, vienīgais — kad aizbraucu kalnos slēpot un ieeju tajos bāriņos, tur ir tik maz vietas! Tu gribi izgaršot tēju vai kafiju, bet kāds stāv aiz muguras ar paplāti un gaida, kad tu atbrīvosi vietu. Bet ne tā, ka kaitina. Biju gan pārsteigts, ka franči ir tik nerūpīgi pie galda, kas tur pēc viņiem paliek, ir mēmais ārprāts.

Vai jūs varat iedomāties situāciju, kad atskan balss — “Nagli, pēdējā stundiņa ir klāt, vai tu vēlies vēl kaut ko ieēst?”

Vispirms es pavaicātu, vai ir vēl kaut kas bez ēšanas... Bet ja nu Augstais atbild, ka tikai tas, tad es padomātu, jo kad ieēd, tad asinis no galvas ieplūst kuņģī un tu paliec gurdenāks... Nu labi, teikšu, lai atsūta no Mazsalacas vienu Vecrīgu, svaigu! Visādā ziņā, kādu saldumu prasītu. Bet... grūti būtu Visuvarenajam izmeklēt ko vienu no visuplašā saldumu klāsta.

Sagatavoja Anita Admine