Nāc sacenties ar manu dzejoli

Lūk, tā jūs sairstat pa atsevišķiem rēķiniem. Jūs, kuri nākat izklaidēties, un kuri nākat vinnēt! Rūdītie spēlmaņi, atkarīgie un noplukušie, es jūs pazīstu, zinu kaites, un kad jūs zaudējat – jūs tā lamājaties, tā lamājaties. Nākošreiz, kad zaudēsit, jūs atkal mani lamāsiet tiem pašiem vārdiem, un man būs jākož lūpā, lai nesāktu smieties. Jūs, kas pusdienlaikā sabļaujaties pāri ielai, pusnaktī pa pagalmu skraida melns suns. Tuvojoties intensīvās terapijas nodaļai, jūs sākat iet uz pirkstgaliem, sačukstaties, saraujaties. Ik pa laikam kāds nomirst. Vienīgi te jūs uzturaties par brīvu un pakļaujaties ārstam. Un jūs – spurdzošās meitenes, kas uz tualeti dodaties bariņos, jūsu sarunas nepārtrūkst pat kabīnēs – tās turpinās caur sienu – par lūpu zīmuļiem, par kādu puisi. Un vecās kundzes, kas divos naktī izkāpjat no trolejbusa, kad “Panorāma” sen beigusies, veikali slēgti, pie draudzenēm vairs neciemojas, mazbērni guļ un arī mājas darbi apdarīti. Arī ballītē jūs neesat bijušas. Un jūs, kas pulcējaties pie grillētām vistiņām – vīratēvs un vīramāte, krustmāte ar ģimeni. Vectēvs priecājas, ka mazdēls dūšīgi ēd – īstam vīram dūšīgi jāēd. Vecāmāte klusē. Un jūs, divas meitenes pie jūras, kas smēķējat ūdenspīpi, ilgi krasta zonā esat redzamas tikai jūs. Pēc 10 minūtēm jums piebiedrojas melns labradors. Tad pludmalē iebrauc puisis ar velosipēdu, iesviež kociņu jūrā un labradors aizskrien tam pakaļ. Vai varbūt jūs, mani jaunie draugi, kas nolēmuši iegādāties dzīvokli bankā, un jūs, konsultanta jaunskungs, kam trīc rokas un kurš nevarat atcerēties, kur jaunā māja atrodas – jums visiem būs jāmaksā turpmākos gadus. Bet jums ar mani nav jāsacenšas, es pārvēršu jūsu kustības dzejolī. Labāk nāciet jūs, kuri prognozē strauju cenu kritumu visam, kas vecs un saistāms ar principiem – jūs iepērkaties spīgojošos veikalos un politiskos tirgos, no kuriem ceļas mūsdienu pasaule. Kur raugās jūsu acis, ka tās neko neredz? Un jūs, intelektuāļi, ieurbušies pretējā sienā. Tas, ko visi redz, apslēpj to, ko visi neredz. Jūs, kuriem vienmēr vajag, labāk skatieties uz tiem, kuri grib! Un jūs, izbijušais priekšsēdētāja vietniek, un visa jūsu izbijušo suga! Kur pazudusi jūsu biogrāfija? Kādos kambaros tā noslēpta? Māmiņa dēliņam mājiņu uzcēla. Zinu to dēliņu un viņa aldziņu. Nāc sacenties ar mani legālajā prezumpcijā un bankas izdruku transparencē! Ak nevari? Nu tad uzraksti dzejoli, sacenties ar mani poētiskajā prezumpcijā! Arī to tu nevari. Tad vismaz izskaidro to, kas redzams tavā sejā un augumā – ak Dievs, kāpēc kukuļi tik ātri pārvēršas tādās grimasēs! Vai jūs, jūras izsmēlēji un kāpu nolīdzinātāji, uzrādiet izvērstu CV uz 14 lapām, kā to dara dzejnieki! Vai daži darbi jums tomēr tur neietilpst? Lūk, tā jūs sairstat pa atsevišķiem rēķiniem. Ar ko gan izskaidrojams jūsu stila trūkums? Ar slēpjamiem darbiem, noklusējumiem un izgulētu kaunu. Jūs cenzējat biogrāfiju! Bet dzejniekiem gan viss redzams – cik ilgi dzīvo, tik dzejoļu un grāmatu – un nav jākaunas. Viņu atšķirības neklasificē kriminālkodekss vai ēšana no rokas, cik nu kuru reizi kāda pagrūžas priekšā, bet mākslas vēsture. Ceļa līkumā aizbrauc motocikls ar blakusvāģi. Tas bija stils, iedoma vai īstenība? Īstenība. Nāc sacenties ar manu brīvību! Ne jau tāpēc, ka tev tā lielāka vai man mazāka, bet tāpēc, ka man tā vissvarīgākā.