Mūžīgais Reihs

Visās intervijās repetitatīvās mūzikas klasiķis atkārto vienu un to pašu. Uz jautājumiem, kurus dzird pirmo reizi, neatbild. Fotografējas tikai tad, ja skatās tieši kamerā. “Pasakiet, kad gribat fotografēt,” viņš paziņo fotogrāfam. “Jūs tagad gribat fotografēt? Labi. Pietiks? Paldies! Cik daudz laika jums vajag intervijai? Stundu? Pietiks ar pusstundu.” Viņš lieliski zina laika vērtību. Viņš runā ātri un precīzi, sen dzirdētās frāzēs iepin pa kādai jaunai odziņai, uz pieklājīgiem jautājumiem atbild pieklājīgi, uz provokācijām reaģē strupi. Ar Stīvu Reihu ir tāpat kā ar Ēģiptes piramīdām – pēc tam, kad tik daudz esi dzirdējis, tu tās ieraugi un saproti, ka viss ir tieši tā, kā stāstīts: nobružāti ķieģelīši, trīs skaldnes, nekas īpašs, tikai fantastiska darba un cilvēciskas pašpārliecinātības radīts kultūras piemineklis, kura tuvumā aizraujas elpa. Piemineklis, kas eksistēs vēl tūkstošiem gadu.

Rīgas Laiks: Vai ir kāda īpaša nepieciešamība, kuras dēļ jūs rakstāt mūziku?

Stīvs Reihs: Tā ir vienīgā lieta pasaulē, ko man patīk darīt. Izņemot manu ģimeni. Nav nekā cita, kas interesētu mani kaut par desmito daļu no tā, kā mani interesē mūzika. Mūzikas rakstīšana man ir vissvarīgākā lieta pasaulē no visām, ko es daru. Ja es to nevarētu darīt, es nezinu, cik ilgi varētu tā izdzīvot.

RL: Bet jūs esat nodarbojies ar daudzām citām lietām.

Reihs: Nē, tas ko es darīju jaunībā, bija, lai nopelnītu iztiku. Tiklīdz es sāku pelnīt iztiku ar mūziku, es vairs neesmu darījis neko citu.

RL: Jums nav nekāda hobija?

Reihs: Man patīk fotografēt. Bet visiem patīk fotografēt.

RL: Vai jums patīk spēlēt savu mūziku?

Reihs: Man tas ir ļoti svarīgi. Kad es biju jaunāks, tas bija vienīgais veids, kā garantēt labu priekšnesumu. Turklāt es ar to sāku pelnīt naudu. Sākot ar 1972. gadu, es atklāju, ka Eiropā par to labi maksā – par to, ka ārzemju mūziķi brauc un spēlē koncertus. Ne tāpēc, ka eiropieši labi pirktu biļetes, bet tāpēc, ka Eiropā bija nodokļu maksātāju nauda, ko tērēt šādām vajadzībām. Es toreiz biju pats sev menedžeris, es visu darīju pats. Es ar savu ansambli spēlēju savus skaņdarbus, patiesībā mēs bijām vienīgie, kas toreiz to darīja. Mums paveicās nokļūt ļoti labās koncertzālēs un vēl vairāk paveicās ar to, ka izdevās ierakstīt vairākus izcilus ierakstus. Deutsche Grammofon ierakstīja Bungošanu, tika ierakstīta Mūzika 18 mūziķiem, ko vēlāk izdeva ECM vairāk nekā simt tūkstoš eksemplāros. To dzirdēja tādi cilvēki kā Deivids Bovijs, to dzirdēja Braiens Īno un daudzi progresīvās rokmūzikas izpildītāji. To dzirdēja džeza mūziķi. Tur man paveicās. Es tiešām esmu ļoti, ļoti liels veiksminieks.

RL: Vai jums ir nepieciešams klausītājs?

Reihs: Absolūti! Vai jums ir vajadzīgs lasītājs? Vai jūs gribētu, lai to, ko jūs uzrakstāt, lasītāji saņurcītu, iemestu tualetē un aizmirstu? Vai arī jūs gribat, lai cilvēki to lasītu?

RL: Protams, lai lasītu.

Reihs: Labi. Tad jūs man patīkat! Katrs cilvēks, kurš kaut ko dara, vēlas, lai tas kādam būtu vajadzīgs. Santehniķis, kurš salabo tualetes podu, vēlas, lai cilvēki nāktu un lietotu to, un teiktu: “Tu to salaboji, paldies tev!” Galdnieks, kurš izgatavojis krēslu, vēlas, lai cilvēki teiktu: “Tas ir labs krēsls, es uz tā sēdēšu.” Un, ja tu raksti mūziku, tu vēlies, lai cilvēki to klausītos un lai tā viņiem patiesi patiktu. Es piekrītu Stravinskim, kurš teicis, ka komponists ir amatnieks, kurš izgatavo cilvēkiem noderīgas lietas. Un, ja tās nav noderīgas, viņš ir caurkritis amatnieks.

RL: Vai jūs vēlaties, lai cilvēki jūs mīlētu?

Reihs: Es vēlos, lai cilvēki mīlētu manu mūziku tik stipri, ka asaras saskrien acīs.

RL: Bet vai jūs vēlaties, lai cilvēki mīlētu personīgi jūs?

Reihs: Nē, tas nav nekas. Ja jūs teiktu, ka Bēthovens bija pretīgs, smirdīgs un šermuļus uzdzenošs kretīns, jums būtu taisnība. Vāgners? Es personīgi viņu varētu nošaut kā nacistu. Bet viņi bija izcili komponisti! Un, ja jūs nespējat samierināties ar šo pretrunu, es varu tikai ieteikt pameklēt citu planētu, kur dzīvot.

RL: Jūs bieži pieminat enerģiju, kas ir mūzikā, piemēram, Bēlas Bartoka mūzikā. Ko jūs saprotat ar enerģiju?

Reihs: Tas ir saistīts ar ritmu. Ikviens to uzreiz jūt. Tā parasti ir ātra mūzika, taču tā var būt arī lēnāka. Enerģiska mūzika liek cilvēkiem kustēties, dejot. Stravinskis ir labs piemērs ļoti enerģiskai mūzikai. Šēnbergs ir pretējs – viņa mūzikā tikpat kā vispār nav enerģijas, ne miņas no dzīves un asinīm. Man tas šķiet acīmredzami – enerģiska mūzika ir tā, pie kuras rodas vēlēšanās dejot, kustēties. Visbiežāk tā ir sava laika populārā mūzika. Tautas mūzika.

RL: Bet vai ir tāda mūzika, kas liek cilvēkiem domāt?

Reihs: Neticu, ka tāda pastāv. Lai gan, protams, var gadīties. Reizēm. Laba mūzika ir tā, kas izdzīvo. Tā mūzika, kas ir laba pirmdien, būs laba arī otrdien un trešdien. Tas nenozīmē, ka tā liek klausītājam domāt, bet tā liek domāt komponistam. Lidojot no Losandželosas uz Ņujorku, es lidmašīnā uzrakstu skaņdarbu, kas man šķiet lielisks, bet nākamajā dienā es saprotu, ka tas nekam neder un izmetu ārā. Un tas ir jāsaprot ikvienam, lai ko viņš darītu – reizēm tev sanāk uzrakstīt kaut ko labu, bet reizēm nesanāk. Un, ja nesanāk, met to ārā, neuzplijies ar to citiem cilvēkiem! Mūzika var likt tev domāt par mūziku. Ja tajā nav teksta, par ko gan tā ir? Tā ir par mūziku. “Ta, ta, ta, tā!” (nodungo Bēthovena 5. simfonijas sākuma taktis) – par ko tas ir? Tas nav par likteni, kurš klauvē pie durvīm. Tas ir par trīs toņu motīvu, kas parādās simfonijas pirmajā daļā, parādās otrajā, tad atskan timpānos trešajā daļā un vēlreiz atgriežas ceturtajā daļā. Un tā ir pirmā reize, kad tik vienkāršs motīvs, trīs notis sasaista kopā veselu simfoniju. Tas ir ģeniāli! Lūk, par ko tas ir. Bet, kad kāds sāk apgalvot, ka tas ir par likteņa klauvējieniem, cits teiks – nē, tas ir par to, kā uzveikt nāvi, nē, tas ir par viņa nelaimīgo mīlestību, nē, tas patiesībā ir par viņa homoseksualitāti. Blēņas! Tas viss ir blēņas! Tās ir tikai trīs notis. Cita lieta, ja mūzikā ir vārdi. Tad atbilde uz jautājumu, par ko ir šī mūzika, ir šie vārdi. Par ko ir Tuksneša mūzika? (citē Viljama Karlosa Viljamsa dzejoli, kas izmantots kā teksts Tuksneša mūzikā): “Well, shall we think or listen ? Is there a sound addressed not wholly to the ear ? We half close our eyes. We do not hear it through our eyes.It is not a flute note either, it is the relation of a flute note to a drum. I am wide awake. The mind is listening.” (Nu, vai ir jādomā vai jāklausās? Vai eksistē skaņa, kas nebūtu domāta vienīgi ausīm? Mēs pieveram acis. Mēs nedzirdam ar acīm. Tā nav arī flautas skaņa, tās ir attiecības starp flautu un bungām. Es esmu nomodā. Mans prāts ir tas, kurš klausās.) Lūk, par ko ir šī mūzika. (Citē psalmus ebreju valodā.) Lūk, par ko ir Tehillim! Visa vokālā mūzika ir par to, par ko ir tās vārdi. Un šie vārdi var tikt izmantoti simboliski, tie var tikt melodiski iekrāsoti. Bahs to darīja fantastiski!

RL: Vai vārdu nozīme ir saistīta ar skaņu, ko tie rada?

Reihs: Absolūti! Visos laikos! Kad Pilsētas dzīvē tu dzirdi iesamplētu frāzi “It’s honeymoon!” (Ir medusmēnesis), tu dzirdi dusmas. Un, kad tu to atkārto: “It’s honey...honey...honey...ho... honey...honey...honey...ho...”, šīs dusmas tiek paplašinātas, tās kļūst vēl sarkastiskākas. Izmantojot ierakstītu balsi, iespējams pastiprināt vārdos paslēpto vēstījumu. “It’s gonna rain” (Būs lietus) – tas skan tik sirreāli, tāpat kā “The world is going to the end” (Pasaule iet uz galu), bet tas viss ir par to pašu – ir medusmēnesis un es tevi jau ienīstu! Un tas ir vēstījums, kuram komponists pievērš uzmanību. Citādi viņš ir melis.

RL: Uz kompaktdiska ar Pilsētas dzīves ierakstu ir fotogrāfija ar mazu puiku. Tas esat jūs?

Reihs: Tas esmu es! Jā, tas esmu es! (Izvelk līdzpaņemto kompaktdisku un aizrautīgi rāda.) Redzat? Šis te puika esmu es. Atceraties, bija tāda ļoti slavena fotogrāfija no Varšavas geto 1943. gadā?  Tajā redzams puika ar paceltām rokām un nacistiem viņam aiz muguras. Tas nebiju es, taču tas varēju būt es. Tajā brīdī es biju Ņujorkā.

RL: Vai jūsu personiskā vēsture jums daudz nozīmē?

Reihs: (Pirmo reizi intervijas laikā kaut nedaudz samulst un atbild ar pussekundes nokavēšanos, nevis uzreiz.) Ne vairāk un ne mazāk kā jums, viņam, viņai. Protams, ka tā man kaut ko nozīmē. Mēs visi esam vēstures produkti un savas personiskās vēstures produkti. Mēs visi nākam no kaut kurienes, mums ir vecāki un mēs esam dzimuši noteiktā laikā. Es uzaugu Otrā pasaules kara laikā un, protams, tas ir atstājis zināmu iespaidu. Taču mums ir jārēķinās ar realitāti mums apkārt, un tas nozīmē dzīvot tagadnē.

RL: Kas jums ir svarīgāk – būt ebrejam vai būt amerikānim?

Reihs: Apmēram tikpat.

RL: Piecdesmit pret piecdesmit?

Reihs: (Strupi.) Piecdesmit pret piecdesmit.

RL: Tādā gadījumā – ko nozīmē būt par amerikāni?

Reihs: Es esmu piedzimis Amerikā, es runāju angliski, es saprotu Ameriku vairāk vai mazāk, tāpat kā pārējie amerikāņi, es apbrīnoju Ameriku līdz sirds dziļumiem un šobrīd – vairāk nekā jebkad agrāk, es ļoti cienu amerikāņu darba tautu, nedaudz mazāk es cienu masu medijus un inteliģenci, es cienu tos, kuri piegādā pastu, strādā policijā vai par ugunsdzēsējiem. Bet es esmu arī ebrejs, tā ir mana reliģija, kas liek man apsegt galvu, lai izrādītu cieņu pret dievišķo gaismu, tā liek man pārtraukt strādāt no piektdienas saulrieta līdz sestdienas saulrietam un tā nav tikai divdesmit minūšu meditācija. Tā ir vesela diena ik nedēļu. Mūzikas biznesā tas nemaz nav viegli.

RL: Nu ja, piektdienas vakaros taču ir īstais peļņas laiks.

Reihs: Bet tas ir ļoti svarīgi. Sabata ievērošana iesēj sēklu, kas pilnībā izmaina jūsu dzīvi. Es esmu mainījis savu ēdienkarti – neēdu cūkgaļu un jūras dzīvniekus. Tā kā es daudz ceļoju, esmu kļuvis par veģetārieti, vairāk gan veselības apsvērumu dēļ, taču tas palīdz ievērot arī ebreju diētu. Mana ticība ir vairojusi paškontroli. Rakstos ir teikts – kurš ir stiprs? – Tas, kurš valda pār sevi. Kurš ir bagāts? – Tas, kurš ir apmierināts ar to, kas viņam dots. Tāpēc nav svarīgi, cik daudz naudas tev pieder. Un ir svarīgi būt laipnam pret citiem, jo cilvēks, kurš dusmojas, jūdaisma izpratnē grēko tāpat kā elku pielūdzējs. Elks, ko šāds cilvēks pielūdz, ir viņš pats. Es esmu daudz mācījies un ar katru dienu iemācos aizvien vairāk. Kopš 34 gadu vecuma. Pirms tam es uzaugu reformjūdaisma vidē, tas bija tāds kā protestantisms, tas bija nekas.

RL: Jūdaisms ir viena no konservatīvākajām reliģijām.

Reihs: Agrāk jūdaisms bija viena reliģija, starp kuras sekotājiem bija tādi, kas vairāk praktizēja, un tādi, kas mazāk praktizēja. Tagad tas ir sadalījies dažādos novirzienos. Jūdaisms patiesībā ir ļoti vieda reliģija, kurā katrs var atrast sevi piemēroto.

RL: Es gribēju jautāt, kā tas ir savienojams ar avangarda komponista darbību.

Reihs: Tā ir pilnīgi cita veida dzīve. Lielākā daļa ortodoksālo jūdu nenodarbojas ar mākslu, viņi dzīvo nomaļus savā vidē, strādā pavisam vienkāršu darbu, lielāko daļu laika velta Talmuda studijām. Mēs ar Maiklu Gordonu esam izņēmums. Viņš ir tas cilvēks, kas dibināja apvienību Bang on a can un aizvedis mani uz nelielu hasīdu sinagogu, kuru es joprojām apmeklēju. Protams, tas rada zināmu spriedzi manā dzīvē, taču tā ir tāda pozitīva, radoša spriedze. Jā, mēs esam izņēmums. Es nezinu vairāk nevienu citu, kas spētu apvienot tradicionālu jūdaismu ar radošu darbību. Lielākā daļa ebreju, kas nodarbojas ar mākslu vai mūziku, nezina par jūdaismu pilnīgi neko. Viņu dievs ir The New York Times.

RL: Vai jūs spējat iedomāties sevi, pametot mūziku un veltot visu laiku vienīgi lūgšanām?

Reihs: Nē. Kad es rakstīju Mūziku 18 mūziķiem, man bija prātā kļūt par rabīnu, bet tā bija pirmā iemīlēšanās stadija jūdaismā, ļoti spēcīga iemīlēšanās. Taču tad es sapratu, ka Dievs man ir lēmis šo spriedzi – dzīvot divās atšķirīgās pasaulēs, tas ir mans uzdevums, tas ir mans darbs.

RL: Jūs ticat tam, ka katram ir noteikta misija dzīvē?

Reihs: Jā, pilnīgi noteikti. Es tam ticu. Tiesa, paiet ilgs laiks, pirms to saprot. Un šī misija var būt jebkāda, tev varbūt  jākļūst par labu maiznieku. Tas ir saistīts ar apmierinātību, ar to, lai justos labi savā paša ādā, un ar apziņu, ka, ja tu to nedarīsi, neviens cits no neizdarīs. Kad man jautā, kāpēc es nerakstu mūziku lielam orķestrim, es atbildu – ja es to nedaru, to dara Džons Adamss. Bet, ja es nebūtu uzrakstījis Dažādos vilcienus, neviens to nebūtu uzrakstījis. Tas bija mans darbs. Es esmu atradis savu vietu mūzikā, vietu, kas man patīk, jomu, kurai es varu veltīt savu laiku. Jā, es ticu tam, ka mums katram ir savs norīkojums no augšas.

RL: Jūsu mūzika labi iet kopā ar etnisko mūziku – indonēziešu gamelānu vai kečaka mūziku. Jūs esat teicis, ka jums patīk baroka laika mūzika, bet vai mēdzat klausīties arī agrīnāku mūziku?

Reihs: Es mēdzu klausīties visu ko. Es klausos Perotīnu, 12. gadsimta Parīzes skolas komponistus. Nupat Losandželosā pirms mana skaņdarba Tu esi pirmatskaņojuma es klausījos viduslaiku mūziku un man bija tāda sajūta, ka to sacerējuši mani skolnieki – tikai sešus gadsimtus pirms manis. Tas izklausījās citādi, bet domāšanas veids bija tas pats. Es ļoti daudz esmu mācījies no senās mūzikas, it īpaši no kanoniem. Es neko neesmu mācījies no Mocarta, Bēthovena, Brāmsa, Mālera un Šēnberga. Varbūt  kaut ko no Bartoka, Stravinska, Ravēla un Debisī. Kaut ko no Džona Koltreina un Mailza  Deivisa, no afrikāņu bungām un indonēziešu gamelāna.

RL: Vai esat dzirdējis Mailza Deivisa 70. gadu sākuma koncertus? Viņš esot stāvējis uz skatuves kā azartisks jaunas sporta mašīnas izmēģinātājs un klausījies, ko spēlē džeza, roka un etnisko instrumentu ansamblis, pats tikai retumis izvilinot no trompetes vienu vai divas skaņas.

Reihs: Neesmu pārliecināts, vai esmu dzirdējis, taču es to lieliski varu iztēloties. Esmu dzirdējis viņa albumu Bitches Brew, esmu dzirdējis viņa pēdējo studijas albumu, kurā izmantota samplēšanas  tehnika. Viņš bija izcils mūziķis, kurš prata spēlēt cik vien iespējams maz. Taču viņš bija apbrīnojami vērīgs pret visu, kas notiek. Viņš necentās kļūt populārs, sapludinot džezu ar rokmūziku, viņu gluži vienkārši interesēja, ko dara jaunieši. Viņu interesēja, vai viņš spētu darīt to pašu. Viņš bija neparasts cilvēks.

RL: Vai jūs esat daudz lasījis Ludvigu Vitgenšteinu?

Reihs: Kad es mācījos Kornela universitātē, trīs gadus no četriem es pavadīju, studējot Vitgenšteinu. Pamatā – Filozofiskos pētījumus. Agrākie darbi mani neinteresēja, viss šis loģiskais pozitīvisms, pret ko viņš pats vēlāk vērsās. Mani interesēja tas, kas sākās ar Zilo burtnīcu, Brūno burtnīcu. Aforismi, kas apkopoti krājumā Par kultūru – no turienes es paņēmu tekstu savam Teicienam: “How small a thought it takes to fill a whole life.” (Cik gan maza doma reizēm spēj aizpildīt veselu dzīvi.)Viņš bija izcils ģēnijs. Viņš teica – “glāze” ir lietvārds un “prāts” ir lietvārds, šeit ir glāze, bet kur ir prāts? Aizmirstiet par to? Kā iespējams bērnam iemācīt vārdu “prāts”? Mēs sakām bērnam: “Domā ar prātu!”, taču patiesībā tas nozīmē: “Nedari to! Esi uzmanīgs!” Pilnīgi cita valodas spēle! Ir kaut kas kopīgs Vitgenšteinam un Viljamam Karlosam Viljamsam, kurš savā dzejā izmanto ikdienas amerikāņu valodu, to, ko iespējams dzirdēt uz ielas.

RL: Jūs bieži stāstāt par savu papīrgrozu, kurā iemetat deviņdesmit procentus no visa, ko sarakstāt.

Reihs: Nu, varbūt, tie nav gluži  90%, bet pamatīga daļa gan.

RL: Ja mēs būtu ļāvuši Vitgenšteinam rīkoties tāpat, līdz mums būtu nonākusi knapi pusotra grāmata.

Reihs: Es zinu, ka viņš ir izmetis pamatīgi daudz. Taču tas, kas saglabājies, lielākoties ir piezīmes, ko veikuši citi. Tas ir vienmēr bijis raksturīgi dažādu reliģiju vēsturē un tas bija raksturīgi arī Vitgenšteina gadījumā. Daudzi izcili rabīni neko nav rakstījuši, taču viņiem līdzās vienmēr atradās kāds, kas pierakstīja visu, ko tie teica.

RL: Vitgenšteins mūždien bija traģiski neapmierināts ar sevi.

Reihs: Jā, tā šķiet. Es domāju, ka tas daļēji ir tāpēc, ka viņš tā arī nekļuva par jūdu. Viņam bija ļoti jūdaisks prāts, viņa dzīve būtu iegrozījusies daudz savādāk, ja viņš būtu saņēmis jūdaisku izglītību. Turklāt vēl ir uzskats, ka viņš visu mūžu slēpis savu homoseksualitāti.

RL: Vēl runā, ka viņš esot simpatizējis komunismam.

Reihs: Nevar būt! Es par to neko nezinu. Es domāju, ka viņš bija par gudru, lai to darītu.

RL: Viņš viesojās Padomju Savienībā.

Reihs: Jūs graujat manu priekšstatu par viņu! Ja es to būtu zinājis, es viņu cienītu daudz mazāk! (Smejas.)

RL: Vai jums patīk atrasties priekšā savam laikam?

Reihs: Piedodiet?

RL: Vai jums patīk atrasties priekšā savam laikam?

Reihs: Iespējams, kad es biju jaunāks, es tā varēju domāt. Tagad es par to vispār nedomāju. Es zinu tikai vienu – man patīk darīt to, ko es daru. Man patīk darīt to, no kā skudriņas skrien pa muguru. Un pie velna vēsturi un pie velna to, kurš bija pirmais! Man patīk darīt to, kas man patīk. Un šis tas no tā, ko es esmu darījis, vēlāk izrādījās visai radikāls. Stravinskis teica, ka viņš ir kā dzīvnieks, kurš aposta visu, ko redz, un apēd to, kas tam patīk.

RL: Vai viņš nav teicis arī to, ka labs komponists vienmēr ir zaglis?

Reihs: Jā, jo viņš nozog svešu ēdienu. Komponēšana vispār ir instinktīva darbība, protams, ir vajadzīgs intelekts, lai to kritizētu, bet rakstīšanai pietiek ar intuīciju. Ir daudz dažādu metožu, kā rakstīt, bet pēdējais spriedums, kurā es izlemju, vai tas kam der vai neder, šis pēdējais spriedums nav loģiski pamatojams. Mani neinteresē mūzikas loģisks skaidrojums. Mani interesē, pēc kā tas ož. Un man ir paveicies – pēdējo gadu laikā pasaule ir bijusi tādās pašās domās kā es.

RL: Vai eksistē tāda lieta kā politiska mūzika?

Reihs: Jā, ir tāda slikta mūzika, ko var nosaukt par politisku mūziku. Ir diezgan daudz sliktu, stulbu, politisku komponistu, es nesaukšu viņu vārdus, taču es domāju, ka tā ir muļķīga nodarbošanās. Tas neko nesasniedz politiskā nozīmē, taču rada sliktu mūziku. Ja gribat kaut ko mainīt politikā, ņemiet šauteni, piedalieties vēlēšanās, bet lieciet mierā mūziku! Trīsgrašu opera bija lielisks darbs, jo precīzi notvēra laikmeta garu un Veimāras republikas raksturu, bet vai tā apturēja Hitleru? Ne par milisekundi! Pablo Pikaso bija izcils mākslinieks, iespējams, izcilākais 20. gadsimtā. Viņš uzgleznoja Gerniku, lielisku gleznu. Vai tā apturēja aviācijas uzlidojumus? Ne par milisekundi! Kādu morāli mēs te varam atrast? Ja tevi kaut kas aizkustina, dari to! Glezno, raksti, taču neceri, ka tu mainīsi pasauli. Rokmūziķi, kas ziedo kādai izsalkušai trešās pasaules valstij, kurā briesmīgs musulmaņu miesnieks nogalina melnādainos, viņi vēl kaut ko var mainīt, jo savāc daudz naudas. Rokenrols pulcē lielu auditoriju, viņi nokļūst televīzijā, viņiem pievērš uzmanību – viņi var kaut ko ietekmēt. Bet augstās mākslas pārstāvji, pat tik populāri kā Pikaso, viņi nespēj ietekmēt neko.

RL: Vai jums ir kāds padoms klausītājam – kā klausīties jūsu mūziku?

Reihs: Nē! Viņš var atnākt uz koncertu, viņš var nopirkt ierakstu, viņš var apsēsties, var stāvēt, ja vēlas. Mūzika viņam var patikt, var nepatikt. Es ceru, ka tā viņu novedīs līdz asarām, es ceru, ka viņš to iemīlēs. Ja tas nenotiek, tad lai ņem disku ārā no atskaņotāja, izmet un pērk citu! Tāds ir mans ieteikums.

Intervijā minētie
Stīva Reiha skaņdarbi:

1965
Būs lietus
(It’s Gonna Rain),
izmantots cilvēka balss ieraksts,
17 minūtes

1970-71
Bungošana (Drumming),
55 līdz 86 minūtes

1974-76
Mūzika 18 mūziķiem
(Music for 18 Musicians),
55-65 minūtes

1981
Tehillim, teksts:
psalmi ebreju valodā,
30 minūtes

1984
Tuksneša mūzika (The Desert Music),
teksts: Viljams Karloss Viljamss,
46 minūtes

1988
Dažādi vilcieni (Different Trains),
izmantoti cilvēku balss ieraksti,
27 minūtes

1995
Pilsētas dzīve (City Life),
izmantoti pilsētas trokšņu ieraksti,
24 minūtes

1995
Teiciens (Proverb),
teksts: Ludvigs Vitgenšteins,
15 minūtes

2004
Tu esi (You Are),
teksts: Breslavas
rabīns Nāmans,
psalmi, Ludvigs
Vitgenšteins, Pirke
Avots, 27 minūtes