Mūžīgais absolvents

Rampas gaismā ir neliela auguma jauneklis bītlenē un “pieklājīgā uzvalkā”, kurš stāv skatuves centrā pie mikrofona un, kautrīgi nolaidis skatienu, knibina nagus. Lielo, skumjo acu skatiens, bālā seja un “diedziņā” savilktās lūpas atgādina Pjero: jo skumjāka un žēlabaināka kļūst jaunekļa sejas izteiksme un smagākas likstas, par kurām viņš stāsta, jo lielāku smieklu vilni tas izsauc skatītājos. Stāsts ir par kulinārijas tehnikuma absolventa pirmajām darba gaitām sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumā: jaunekli bez sava gala piemeklē dažādi negadījumi un pārpratumi.

Pirms dažām dienām vēlreiz noklausījos Arkādija Hainca stāstu. Nezin kāpēc joki vairs nelikās smieklīgi, smiekli uznāca no atmiņām par smiešanos un jocīgo stāstītāja knibināšanos. Varbūt tieši šīs knibināšanās dēļ Genādijs Hazanovs 1975. gadā kļuva slavens. Saprotams, pateicoties kulinārijas tehnikumam.

Lūk, arī Hazanova “Pelnrušķītes stāsts”: mākslinieku, kurš kopš bērnības sapņoja kļūt par aktieri, audzināja māte un vecmāmiņa komunālajā dzīvoklī, kur kaimiņi “vairāk par ebrejiem nemīlēja tikai blaktis”. Veiksmīgā dalība skolas pašdarbībā neradīja šaubas par profesijas izvēli. Tomēr ceļš līdz augstskolai – kā īstam atraitnes dēlam, izrādījās tāls: vairāku augstskolu “aktieru” iestājeksāmenos viņš netika pat līdz pirmajai kārtai un, lai iegūtu izglītību, iestājās Inženierceltniecības institūtā un kļuva par aktieri institūta pašdarbības kolektīvā. Kādā uzstāšanās reizē viņu ieraudzījis aktieris Aleksandrs Širvindts un ieteicis izmēģināt spēkus Cirka un estrādes mākslas tehnikumā. Uz lielās estrādes Genādijs Hazanovs nokļuva jau 1967. gadā, bet lūzums aktiera karjerā notika 1975. gadā, kad Centrālajā televīzijā parādīja Arkādija Hainca feļetonu Hazanova izpildījumā. Pēc tam aktiera karjeru var nosaukt par galvu reibinošu: skatītāju pārpildītas zāles, tautas mīlestība, partijas iecietība un gadiem ilgas turnejas, sākot ar “Pribalķiku” un beidzot ar Tālajiem Austrumiem.

Deviņdesmito gadu beigās, novērtējot mākslinieka iesniegto teātra attīstības projektu, Maskavas mērs Jurijs Lužkovs Genādiju Hazanovu iecēla par Maskavas Estrādes teātra māksliniecisko vadītāju. Vienlaicīgi palikdams teātrī kā aktieris, Hazanovs apliecināja savu dramatiskā aktiera talantu, nospēlēja desmitiem spožu lomu. 2005. gada beigās, tuvojoties mākslinieka 60 gadu jubilejai, Krievijas prezidents Putins piešķīra Izraēlas pilsonim aktierim Genādijam Hazanovam IV pakāpes ordeni “Par nopelniem Tēvijas labā” (par lielu ieguldījumu Tēvzemes estrādes mākslas attīstībā).

Interesanti, ka pēdējā laikā daudzās intervijās Hazanovs par satīras žanru izsakās, teiksim tā – ne visai maigi, tomēr turpina uzstāties arī estrādes žanrā. Vēl pagājušajā gadā Hazanovs, ekspluatējot savu jokdara tēlu, bija arī populāra humora raidījuma vadītājs. Uz pārmetumiem par nekonsekveci Hazanovs sniedz skaidru atbildi: summa, kas tika piedāvāta televīzijā, bijusi līdzvērtīga vairākiem simtiem viņa nospēlēto dramatisko izrāžu atalgojumam. Tomēr tā esot pēdējā viņa “krišanas” robeža, jo seriālos viņš nefilmēšoties.

Kad ierodos uz interviju, man nākas cīnīties “par vietu zem saules” ar vairākiem krievu žurnālistiem: pārpratuma pēc mākslinieku vēlas intervēt vienlaicīgi vismaz trīs mediju pārstāvji – divas televīzijas un es. Iemeslu ir gana: apaļā jubileja, apbalvojums un benefices izrāde “Burkāni imperatoram”: Hazanovs spēlē savu mūža lomu – Napoleonu, jau varu zaudējušu sv. Helēnas salā. Neliels, stiegrs augums, labi kopta āda un bezgalīgu skumju pilnas acis. Nodomāju, ja es viņu būtu redzējusi tikai tās dažas reizes bērnībā un tagad uz ielas, tad noteikti pazītu. Viņš piemiedz ar aci un imidža uzturēšanai izmet, ka, ja viņu intervēšot sievietes, tad nedrīkst sēdēt blakus, jo viņam būšot uztraukumi. “Jūs taču saprotat?” viņš nokrekšķinās. Ā, viņam bija arī diezgan zīmīga kinoloma “Lielais mazā seksa gigants”.

Intervijas laikā Hazanovs ir pat pārlieku nopietns, un, man par lielu pārsteigumu, ļoti koncentrēts: viņš rūpīgi apsver katru pateikto vārdu. Rodas sajūta, ka šādā veidā viņš mēģina abstrahēties no mūžīgā āksta lomas.

A.A.

Rīgas Laiks: Lidostā manās rokās nokļuva žurnāls, kurā lasīju interviju ar jums. Tā sākās ar jūsu bērnības stāstu: to, ka esat ebrejs, jūs esot uzzinājis no kaimiņiem. Un es gribēju jautāt, vai jums piemīt tas, ko varētu dēvēt par nācijas apziņu, vai jūs sevi apzināties kā ebreju?

Genādijs Hazanovs: Ai, ziniet… Nācijas apziņa nepastāv ārpus tradīcijas, ārpus valodas. Esmu izaudzis krievu vidē, Maskavā, un šī iemesla dēļ man grūti runāt par kādu... nacionālo momentu, nacionālo tēmu. Nekādās citās valodās, izņemot krievu, neesmu runājis, un mana ebreju izcelsme drīzāk kalpoja tikai par iemeslu manu kompleksu un nepilnvērtības sajūtas kāpināšanai. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tā nebija titulēta nācija, vēl jo vairāk – tā nebija pat nācija, tai vēsturiski bija visai sarežģītas attiecības ar apkārtējiem, un tas man vienkārši ir nācis līdzi mantojumā kā jebkuram nekrievam.

RL:Un jūs šo nāciju izjūtat tikai kā sāpes?

Hazanovs:Es domāju, jā. Drīzāk tieši kā sāpes.

RL:Varbūt tieši tas rada iespēju paraudzīties uz “ebreju lietu” no cita skatu punkta: scenārists Vladimirs Volodarskis ir teicis, ka, piemēram, “lai uztaisītu vienu labu filmu, ir jābūt vismaz 25 procentiem ebreju asiņu”.

Hazanovs: (Lēnām, pārdomāti.) Es nesāktu dalīt cilvēkus pēc nacionālajām pazīmēm, ja runā par kādām īpašām spējām. Un tomēr, ļoti iespējams, ka viss tik tiešām vēsturiski ir izveidojies tā, ka ebrejiem, gadsimtiem ilgās vajāšanas dēļ, elementāras izdzīvošanas dēļ svešu kultūru vidū, ir radusies nepieciešamība dzīvot… hmm… daudz atbildīgākā režīmā. Laikā, kad Krievijas impērijā pastāvēja nometinājuma robeža, ebrejus nespieda iekļauties krieviskajā vidē, viņi savos miestiņos dzīvoja ļoti norobežoti. Savukārt es pats esmu piedzimis absolūti integrētā telpā, tāpēc uz mani šī tīri ģeogrāfiskā aizsardzība neiedarbojās. Un ebreji tādēļ, ka vienmēr dzīvoja diasporā, bija spiesti izstrādāt sevī…(domā), ziniet, tādu pretošanās vai pat izdzīvošanas fermentu. Iespējams, tieši šī iemesla dēļ visi cilvēciskie resursi tika veltīti, lai ebrejos ieaudzinātu tādu… daudz augstāku attīstību. Citus iemeslus es vienkārši neredzu.

RL:Vārdu sakot – sekmīga vide visu iespējamo kompleksu attīstībai.

Hazanovs: Kā bērns es, piemēram, uzzināju, ka būt par ebreju kaut kādu iemeslu dēļ ir grūtāk nekā par neebreju. Un tas izpaudās it visā: kad par tevi pagalmā smejas, kad nepārtraukti kaitina. Gandrīz visi ebreju bērni, ko es pazinu, no apkārtējiem izjuta zināmu agresiju. Visādā ziņā es nevaru teikt, ka tā nav bijis. Un līdz ar to, ka tas viss ir bijis, tas arī atstājis samērā lielu iespaidu. Kad es saņēmu komjaunieša uzskaites karti, ailē, kur tika prasīts ierakstīt tautību, es ierakstīju, ka esmu osetīns, un izdarīju to automātiski, nemaz nedomājot. Laikam jau šī bērna dvēselē bija kaut kas tāds, kas baidījās teikt patiesību.

RL:Vai jūs esat izjutis ko līdzīgu triumfam pār saviem pāridarītājiem? Džordžs Orvels to iemeslu vidū, kas viņu pamudinājuši kļūt par rakstnieku, kā vienu no noteicošajiem ir minējis ko līdzīgu “pierādīšanai” apkārtējiem, ka esi labāks par tiem.

Hazanovs:Domāju, ka man ļoti svarīga motivācija bija cīņa par vietu zem saules, jo man to nācās pierādīt nepārtraukti. Nepārtraukti izcīnīt šo vietu, nepārtraukti kauties. Un ja jau man nemitīgi teica, ka es neesmu tāds kā visi, tad man vajadzēja pierādīt, ka esmu tieši tāds pats. Un pat labāks! Visādā ziņā, daudz labāks par tiem, kuri dara man pāri.

RL:Kādas iekšējas vai ārējas pārmaiņas noteica jūsu attieksmes maiņu pret satīru kā žanru? Žanru, kuram pateicoties, jūs kļuvāt pazīstams?

Hazanovs: Ziniet… No mana viedokļa raugoties – satīriķis ir cilvēks ar nelāgu raksturu.

RL:Kāpēc gan?

Hazanovs: Kāpēc – “kāpēc?”?

RL:Kāpēc jums tā šķiet?

Hazanovs: Tāpēc, ja cilvēkam raksturs ir lādzīgs, viņš neņemas citus apsmiet. Reizēm tā ir pat tāda kā ņirgāšanās. Tā bieži vien ir augstprātības un agresijas izpausme, pat tad, ja tas notiek it kā aizstāvoties. Teiksim, var paskaidrot, kāpēc ezim ir adatas – tās domātas viņa dzīvības aizsardzībai. Var paskaidrot, kāpēc satīriķis ir ass. Bet diezin vai apkārtējiem no tā ir kāds labums.

RL:Un tomēr, piemēram, jūs spējāt publiku sasmīdināt vai līdz asarām. Arī šodien, kad reklamē humora šovus vai estrādes aktiera uzstāšanos, tos anonsē kā pasākumus, kur būs “smieklu jūra”, “smiešanās līdz asarām”, “smiekli kā prieks”, tiek pat piebilsts, ka smiekli paildzina dzīvi, tiek piesolīta “smiešanās kā nekad” un tā joprojām. Un neraugoties uz piedāvātā šaubīgumu, nevar teikt, ka apkārtējie šo prieku nesaņemtu. Cilvēki, kas apmeklē šāda veida šovus, to uztver citādi.

Hazanovs:Es tagad pat nerunāju par to, kā ļaudis to uztver, bet par ražošanas kaitīgumu kā tādu.

RL:Satīras kā industrijas? Kas kaitē apkārtējai videi?

Hazanovs: Jā, pat ļoti! Ziniet, smiekliem ir bezgalīgs nokrāsu daudzums… Bet satīriķis lieto tikai vienu toni un savā būtībā ir nevesels cilvēks.

RL: Ar ko gan viņš ir neveselāks par kādu citu?

Hazanovs: Tāpēc, ka neuztver pasauli tādu, kāda tā ir! Viņš nezin kādēļ alkst to pārveidot.

RL: Bet kā tad var uzreiz zināt, kāda tā pasaule īsti ir?

Hazanovs: (Uzsvērti.) Tāda, k ā d a t ā i r. Iecietība… ir īpašība, kas satīriķim ir traucējoša. Iecietība. Un tur dominē neiecietība! Gadiem ejot, esmu ieraudzījis, iepazinis dzīvi kā daudz apjomīgāku, daudz reljefāku. Nu, nav viss tik viennozīmīgi, tik plakani. Nu nav tas – melns, bet cits balts. (Patētiski.) Ne-ē! Bieži vien bendes un upuri “valkā” vienu un to pašu seju.

RL:Vai tagad varat teikt, ka jūs pazīstat cilvēkus?

Hazanovs: Ne jau tā, ka pazītu. Vienkārši, maksimālisms – tā ir jaunības priekšrocība, līdz kaut kādam brīdim tas var pastāvēt. Kamēr nav iepazītas citas šķautnes.

RL: Bet atkal jau: ja cilvēks var pasmieties par sevi, atrast vietu pašironijai, tad tas liecina par veselīgu personību.

Hazanovs: Par sevi? Tas jau ir pavisam cits stāsts! Bet tur jau tā lieta, ka satīriķis ne par sevi smejas, bet par citiem! Kas gan viņš būtu par satīriķi, ja to darītu!

RL:Pagājušā gada beigās saņēmāt augstu valdības apbalvojumu: ko jums tas nozīmē?

Hazanovs: Tas nozīmē to, ka...Dzīve mani provocē, lai es kļūtu par pieminekli. Bet es cenšos turēties pretī.

RL:Mihails Zadornovs to komentē: “Lūk, Putins Hazanovam iedeva ordeni, toties man viņš tādu ordeni nemūžam nepiešķirtu!” Kā jūs pats uzskatāt: par ko ir šis apbalvojums?

Hazanovs:Uzskatu, ka man piešķīra šo ordeni par to, ka atrodos kustībā, savā radošajā attīstībā virzos uz priekšu. Pie tam… ziniet, valdības apbalvojums, tas vienmēr nozīmē zināmu atalgojumu par nodzīvoto un nostrādāto… Jo Zadornovam, pret kuru, starp citu, es ļoti labi izturos, tik tiešām ordeni neviens nepiešķirs! Neiedos, kaut vai par to, ka – kā Zadornovam pašam liekas – viņš cīnās pret varu.

RL: Kāpēc, jūsuprāt, viņam tikai “liekas”, varbūt viņš patiešām cīnās ar viņam pieejamajiem līdzekļiem?

Hazanovs: Kas gan tā par cīņu? Kāda gan ar varu var būt cīņa? Kā teica viens augstu stāvošs milicis: “Apstāklis, ka jūs atrodaties brīvībā, ir nevis jūsu nopelns, bet gan mūsu nolaidība!” Vienkārši. Man nav interesanti darīt to, ar ko nodarbojas Mihails Zadornovs. Man ir profesija: mākslinieks. Un es nevaru saprast, kāpēc vajag mani ar viņu salīdzināt? Jo man ir cita profesija. Viņš ir autors, satīriķis, bet es esmu mākslinieks. Tas arī viss.

RL:Kā varētu raksturot jūsu attiecības ar varu?

Hazanovs: Ziniet ko – mani tas vairs neinteresē! Vispār neinteresē. Frāze, ka “tauta ir pelnījusi to varu, kāda tai ir”, ir taisnīga un der visos laikos. Tur pat piebilst nav ko! Ja reiz tautu apmierina tas cilvēks, kurš šobrīd atrodas varas virsotnē, tad kāpēc gan man ir jāizmanto publiska tribīne, lai visiem paskaidrotu, ka tas, redziet, nav tas īstais, kurš viņiem būtu vajadzīgs. Jautājums: no kurienes tad es tādu domu rautu? Cita lieta: tas noteikti nav īstais cilvēks tam, kurš viņu kritizē. Tomēr interesanti, kāpēc šis cilvēks it kā tautas vārdā uzņemas uz sevi tādu atbildību.

RL:Varbūt vara jūs uzskata par galma mākslinieku un tāpēc vēlas pienācīgi atalgot?

Hazanovs: Galma… tas ir kaut kāds tāds… nosacīts jēdziens, jo tā taču ir vara, kas iet pie manis uz izrādēm. Ne jau mani sauc uzstāties pie viņiem galmā, bet paši nāk. Un ja jau šai valdībai patīk manis spēlētās izrādes, tad kādēļ gan lai tas mani uztrauktu? Šajā gadījumā viņi ir skatītāji un – visas tiesības viņiem, šiem skatītājiem! Bet tas, ka viņi ieņem kaut kādus augstus amatus… Nu labi. Bet kaut kad agrāk viņi tieši tāpat neieņēma šos amatus un tieši tāpat kā tagad nāca un skatījās, kad es uzstājos.

RL:Kādas ir personiski jūsu kā cilvēka attiecības ar šo valdību?

Hazanovs: Es nezinu, ko jūs konkrēti ar to varu domājat, bet man ir ļoti labas attiecības ar valsts galvu. Un šīs labās attiecības izveidojās jau tajā laikā, kad viņš šim amatam nebija ne tuvu. Es Putinu pazīstu ne vienu vien gadu desmitu. Tas arī viss.

RL:Vai to var nosaukt par draudzību?

Hazanovs: Par draudzību gan to būtu grūti nosaukt. Kas gan ir draudzība? Es teiktu, ka draudzība ir slēgta, iekšēja lieta. Un vispār: kā gan var draudzēties ar prezidentu? Var draudzēties ar cilvēku, kuru sauc Vladimirs Putins, – to jā. Bet tas nenozīmē, ka man ir draudzīgas attiecības ar prezidentu. Kā lai to nosauc, es nezinu gan. (Smejas.) Es jau nu gan būtu priecīgs, ja līdzīgā situācijā Putins pateiktu, ka ir mans draugs! Man patīk runāt ar viņu, jo viņš ir… dzīvs. Nevis no bronzas. Bez izrādīšanās: absolūti dzīvs cilvēks! Kas pats par sevi ir apbrīnojami: tikt līdz tādai varas virsotnei un nepārvērsties par monstru. Cilvēki, kuri ir sasnieguši daudz mazāk nekā viņš, jau sen ir pārvērtušies par nezvēriem.
Ar lielām skumjām domāju par to, kas gan notiks, kad viņš pārstās būt prezidents, tiešām ar lielām. Man liekas, ka Krievijai ir ļoti paveicies.

RL:Vai jums kā cilvēkam ar māksliniecisku iztēli ir kādas priekšnojautas par to, kas Krieviju gaida nākotnē?

Hazanovs: Nē. Diemžēl nav gan. Bet es tik tiešām dzīvē diezgan daudz esmu nodarbojies ar gaidāmo notikumu pareģošanu, īpaši attiecībā uz savu profesiju. 1991. gada sākumā uzstāšanās laikā satīras žanrā, kam es esmu ziedojis tik daudz laika – starp citu, tas notika Rīgā –, bija kāds zīmīgs notikums, kad es izmetu frāzi, ka mūsu žanram drīzumā sāksies lielas problēmas. Daudz lielākas nekā cenzūras laikā. Tas notika tajā vakarā, kad tika atcelts padomju konstitūcijas 6. punkts par partijas lomu dzīvē. Jo galvenais objekts ir aizgājis. Cita lieta, ka toreizējie orientieri, no mana tagadējā redzes viedokļa raugoties, bija diezgan šauri, jo dzīve jau nesastāv no tā, ka veikalos nav desu.

RL: Kas tieši, jūsuprāt, notika pēc 6. punkta atcelšanas?

Hazanovs: Izeja atklātā jūrā un absolūta klejošana pa to – lūk, kas notika. Orientēšanās bez kompasa, bez jebkā. Īstena reliģija tā arī nenomainīja komunistisko ideoloģiju, jo to pēc pavēles izdarīt nav iespējams.

RL: Maskavā man ieminējās, ka par to runāt nebūtu vēlams, un tomēr – pirms intervijas pat mana žurnāla redaktors pieminēja “kulinārijas tehnikumu”. Droši vien arī ne mazums maskaviešu galvās šī asociācija ir iegūlusi uz mūžu mūžiem. Kā jūs pats skatāties uz to cilvēku, kas bijāt toreiz, vai pazīstat sevi?

Hazanovs: Ziniet… Nevajag ne no kā atteikties. Viss, kas tavā dzīvē ir bijis, tas ir bijis. Ir muļķīgi sevi apzināties ārpus tā, kas tu esi bijis pirms tam, lai cik maz tur liktos kopīgā. Un tās bija ne jau nu pašas skumjākās manas dzīves minūtes! Bet… Ir pagājis ne viens vien gadu desmits. Iespējams, mēs varam nožēlot tikai vienu: to, ka esam pārstājuši būt bērni. Mēs esam izauguši un līdz beigām ir atlicis daudz mazāk laika. Tas ļoti organizē. Bet cilvēku, kuriem es vēl joprojām esmu “no tehnikuma”, man ir žēl viņu acīmredzot stereotipiskās domāšanas dēļ. Tas nozīmē tikai to: vai nu cilvēks par mani neko nezina, vai arī viņam pašam...

RL: …galvā ir kulinārijas tehnikums.

Hazanovs: Protams! (Pie durvīm klauvē administratore, atgādinot, ka līdz izrādei palicis mazāk nekā stunda.) Nudien,atvainojiet, – man vēl jāģērbjas un jāgrimējas izrādei. Man tagad nepieciešams pabūt vienam. Tas ir ļoti svarīgi.