Mūžīgā miesa

Sākums

Cilvēks nomirst, un viņa miesas apēd tārpi. Bet reizēm tā nenotiek, un miesa saglabājas neskarta. Kad baznīctēvs Ambrozijs atdarīja mocekļa Nācarija kapu, izrādījās, ka viņš, sārts un maigs, dusēja šķirstā itin kā vakar kapā guldīts – tīrs, nomazgāts, baltiem matiem un bārdu, no brūcēm mazliet ritēja svaiga asins. Taču bija pagājuši vairāki simti gadu!

Šā gada jūlijā Rīgā, Pokrova kapos atvēra latviešu pareizticīgā garīdznieka un politiķa Jāņa Pommera kapu. Kaps bija cieši aizdarīts, lai tam nepiekļūtu laupītāji. Un arī Pommera mirstīgās atliekas, kā apgalvo pareizticīgo garīdznieki, ir saglabājušās laika zoba neskartas. Līdz Pommera iecelšanai svēto kārtā latviešiem nebija neviena sava svētā, tagad latviešiem ir arī sava daļa no mūžīgās miesas. Kaut arī pareizticīgie arheologi mēģina analizēt šo mīklu, vienkāršam mirstīgajam pats miesas netrūdēšanas fakts var šķist kā sakrāla teātra aina, kurā sakrālais šoreiz burtiskā nozīmē ienāk no aizkapa priekškara puses.

Relikviju tradīcija

Netrūdējušas miesas parasti dēvē par relikvijām, taču vienkāršā valodā tās saucamas par atliekām (no latīņu vārda reliquiae – atliekas, paliekas). Tacita valodas lietojums ļauj domāt, ka senatnē par relikvijām dēvētas cilvēku vai dzīvnieku mirstīgās atliekas (Ann. II,69). Taču, pirms rodas kauli un beigtas miesas, tās kāds valkājis, vēl būdams pie dzīvības. Parasti pēc miršanas savāca un glabāja tikai to cilvēku, puscilvēku vai vispār ne cilvēku ķermeņa daļas, kuri dzīves laikā bijuši apveltīti ar pārdabiskiem spēkiem. Relikviju nozīme ir saistīta ar ticību tam, ka šie spēki ir saglabājušies arī mirstīgajās atliekās, kuras iespējams iedalīt vairākās kategorijās.

Pirmajā, pilnīgākajā kategorijā ir nesadalīts mirušā ķermenis, tas ir visstiprākais un labākais, taču arī atsevišķām ķermeņa daļām piemīt tāds pats sakrālā lietderīguma koeficients. Pie otršķirīgu atlieku kategorijas pieder mirušā kādreiz lietotie sadzīves priekšmeti, apģērbs vai pat spīdzināšanas rīki, ja tas bijis moceklis. Trešajā kategorijā ietilpst priekšmeti, kas bijuši ciešā saskarsmē ar pirmās kategorijas atliekām, piemēram, eļļa, kurā glabāts kāds pirksts vai nags, vai mirušajam piederējušās rotas. Atlieku godināšanas mērķis ierastajā reliģiskajā izpratnē ir visai pragmatisks – iegūt sev kādu daļu no atlieku spēka vai svētuma. Šī fenomena attīstība ir daļa no sarežģīta reliģiska procesa. Senajā pasaulē bija tikai viens atlieku vērtības noteikšanas kritērijs, proti, jo “spēcīgāks” kāds bijis dzīves laikā, jo lielāku labumu var iegūt no tā atliekām. Senie uzglabāja ne tikai zintnieku, burvju un pūšļotāju kaulus, kā to varētu iedomāties, bet arī bezbailīgu karotāju, nereti pat ienaidnieku atliekas. Piemēram, džainismā atlieku glabāšanai tika izmantotas arī budismā pazīstamās stūpas, kur kā lielu vērtību uzglabā Budas pelnus. Daži gan domā, ka sākotnēji visa tā kaulu (kā labāk uzglabājamo atlieku) būšana bijusi saistīta ar kanibālisma praksi.

Tomēr, kā jau minēts, attieksme pārsvarā bija pragmatiska. Senie grieķi sev mīļos kaulus nereti paslēpa, lai tie nenokļūtu nelabvēļu rokās – valdīja uzskats, ka no relikviju neskartības atkarīga polisas labklājība –, bet zemāku kategoriju atliekas izrādīja tempļos. Tās gan tolaik bija drīzāk apbrīnas, nevis godināšanas objekts.

Eiropas tradīcijā svēto atlieku kultūra parasti saistās ar kristīgajā ieražām. Šajā ziņā kristietība ir atrāvusies no ābrahāmisko reliģiju tradīcijas – jūdaismā no atliekām nekas dižs nav atlicis (ja neskaita Jeruzālemes templi, bet tas nav saistīts ar ķermeniskumu), bet islāma ticīgie, kaut arī liedzas, ka atliekas būtu turamas vērtē, tomēr lepojas ar Jāņa Kristītāja galvu Damaskas Lielajā mošejā, bet tas arī viss. Kristieši atlieku tradīciju uzskata par pagānisku. Interpretācijas tekās viņiem nemitīgi jāuzmanās, lai kopjot savu tradīciju, negadītos iekāpt kādā tukšā cilvēku upurēšanas bļodā vai grieķu tempļos glabātos pīšļos. Sākotnēji kristīgā tradīcija visai kritiski attiecās pret atlieku godināšanu, retajās reizēs tā tika pamatota ar garīgā un miesīgā ķermeņa vienību. Sākotnēji tas bija trumpis strīdos ar gnostiķiem, kuri apgalvoja, ka miesiskajam ķermenim nav nekādas nozīmes. Galu galā gnostiķi pazuda, bet relikvijas palika, iemantojot būtisku lomu vienkāršās tautas reliģiozitātē.

No kristietības atslēgas figūrām – Pētera, Pāvila vai Marijas – nekas pāri nav palicis. Formāli staipīšanos ar līķiem sāka Ambrozijs 386. gada 17. jūnijā, kad no kapiem uz dievnamu aiznesa mocekļu pīšļus. Pāris gadsimtu laikā sarkofāgi un miniatūras kapličas kļuva jau ierasta lieta, kas, droši vien, skaidrojams ar ticīgās tautas vēlmi dalīties sakralitātē. Vienkārši runājot, katram gribējās dabūt savu gabalu svētās gaļas, un lai met ar akmeni pirmais, kurš apgalvos, ka agrīnajā kristietībā nav vērojams mednieku un vācēju sabiedrības arhetips. Atlieku tehnoloģijas nākamais solis bija ķermeņa saglabājamības princips – balstoties uz 34. psalmu: “Viņš pasargā visus viņa locekļus,/neviens no tiem netiek samaitāts.” Drīz vien tas kļuva par svētuma kritēriju, ko pavadīja nostāsti par tikko izraktas miesas jaunavīgo sārtumu, vai asinīm, kuras šļākušās tā, it kā nelaiķis būtu tikko aizgājis. Visbeidzot triumfēja vienlīdzības princips – sakrālā telpa ir vienota, un kristīgajā ekumēnē katram jādabū sava relikviju daļa. Atliekas sāka dalīt gabalos, lai tiktu visiem. Sākotnēji interesenti drīkstēja ņemt tikai ataugošās ķermeņa daļas: matus, nagus un piena zobus, bet 9. un 10. gadsimta mijā slūžas bija vaļā, un miesas tika dalītas uz nebēdu. Par autentiskumu tolaik pārliecinājās ar “uguns pārbaudi”, jo īstas svētās atliekas uzskatīja par nedegošām. Apgaismības laikmetā situācija mainījās. Izrādījās, ka svētās miesas ir nevis noderīgas, bet nederīgas – galu galā līķu inde varētu būt pat nāves iemesls. Vīraka smarža pārtapa smārdā, un arvien biežāk izskanēja aicinājumi atliekas nevis skūpstīt, bet gan piesargāties no tām. Kopš tā laika atlieku godināšanas tradīcija kļuvusi nepopulāra pat katoļu un pareizticīgo aprindās. Taču nomaļākās baznīcās visiem vēl nebija tikusi sava daļa, un, pārfrazējot senu tautas gudrību, arvien biežāk sāk likties, ka tieši pīšļos ir nākotne.

Pommers – politiķis

Jānis Pommers Latvijas politikas vēsturē pamanījies iekļūt kā nevienai frakcijai neizdevīga persona. Pareizticīgs latvietis, kurš pēc atgriešanās no Krievijas apmeties Rīgas katedrāles piesmakušajā pagrabā, Latvijas politiskajā vidē palika nesaprasts, jo vietējie politiķi nespēja sekot Pommera diplomātijas smalkumiem un bizantiskajām spēlēm. Neņemot vērā nianses, jo tās pareizticībā vienmēr ir saistītas ar laipošanu starp Konstantinopoles un Maskavas patriarhiem. Tieša vai netieša politiska saistība ar Krieviju gandrīz automātiski nozīmē pakļautību Maskavas patriarhātam, un otrādi. Pareizticīgajai baznīcai tolaik tieši nebija vadības, un jaunās Latvijas valsts iestādes vēlējās panākt pilnīgu Pareizticīgās baznīcas autonomiju (lasi: pakļautību Konstantinopoles patriarham), taču, neraugoties uz Krievijas impērijas un arī baznīcas struktūru sabrukumu, tas neizdevās. Pommera vadībā tika izstrādāts diplomātisks dokuments, kas turpmāk noteica Pareizticīgās baznīcas stāvokli Latvijā:  1. Latvijas Pareizticīgā baznīca savā iekšējā dzīvē ir patstāvīga un neatkarīga. 2. Hierarhiskā ziņā Latvijas Pareizticīgā baznīca uztur garīgus sakarus ar Maskavas patriarhātu. Maskavas patriarhs Tihons saskaņā ar Svētās Sinodes un Augstākās Baznīcas Padomes dekrētu piešķīra arhibīskapam Jānim autonomiju Latvijas Pareizticīgās baznīcas pārvaldīšanā. Tika saņemts ar 1921. gada 6. (19.) jūliju datēts dokuments Nr. 1026 un atzīta Baznīcas autonomija administratīvās, izglītības un saimniecības lietās.

1925. gadā Latvijas Republikas 2. Saeimas vēlēšanās arhibīskaps Pommers iekļuva parlamentā no krievu nacionālā saraksta Pareizticīgo vēlētāju un krievu sabiedrisko organizāciju bloks. Par šo sarakstu balsoja arī pareizticīgie latvieši. Visneapmierinātākie ar arhibīskapa Jāņa iesaistīšanos politikā bija sociāldemokrāti. Pommeram tika pārmesta sadarbība ar lieliniekiem, Bermontu, līdzdalība ebreju grautiņos, soda ekspedīcijās, simpātijas pret monarhistiem utt. Pommers nepalika atbildi parādā: “Es neņemšos apgalvot, ka mūsu soc. demokrātija līdzinās Ļeņina smirdošai zeķei, bet Pareizticīgai baznīcai nav nekā kopīga ar cara zābakiem, jo mēs zinām, ka tos jau sen valkā sociālisti, kuru rokās ir nākušas visas cara noliktavas. Varbūt daži no mūsu sociālistiem valkā cara apģērba piederumus, mēs gan nē.”

Arhibīskapa un sociāldemokrātu konflikts saasinājās 1928./1929. gada valsts budžeta likumprojekta apspriešanā, kad sociāldemokrāts Bruno Kalniņš paziņoja, ka “ir liels kauns būt kopā ar šādu vīru ikvienam godīgam latviešu pilsonim vienā koalīcijā, būt vienā rindā ar šo krievu monarķistu.” Sociāldemokrātu frakcija pat atteicās ar Jāni Pommeru sasveicināties. Arhibīskaps tika apvainots krievu nacionālisma paušanā un krievu atbalstīšanā Krievijā. Uz to arhibīskaps atbildēja, ka viņš atbalsta gan latviešu nacionālās tieksmes, gan krievu, jo nevienām nacionālajām tieksmēm nevarot likt šķēršļus ceļā.

Arhibīskaps atklāti uzstājās Saeimā, uzsverot galēji labējo krievu emigrantu nostājas bīstamību. Tie pārmeta viņam “pareizticīgo baznīcas vienības graušanu”, nošķirot Latvijas Pareizticīgo baznīcu no Maskavas. Galēji labējās emigrantu aprindas mēģināja nostiprināties Latvijas Pareizticīgajā baznīcā un pārcelt savu centru no Parīzes uz Rīgu, pret ko krasi nostājās arhibīskaps. Viņš uzsvēra, ka pret Latvijas Pareizticīgās baznīcas suverenitāti ir nodibinājusies “apbrīnojami raiba fronte” – gan anarhisti, gan komunisti, jo Baznīcas patstāvībā tie redzēja Latvijas suverenitāti, kas šīm aprindām nebija patīkama.

Daugavpils universitātes pētniece Runce raksta: “Arhibīskaps Jānis nebija pieņemams nedz Latvijas neatkarības pretiniekiem, nedz arī atbalstītājiem. (..) Valsts nostāja pret Latvijas Pareizticīgo baznīcu politisku, drošības un nacionālu apsvērumu dēļ bija nogaidoša un aizdomīga, kas neveicināja stabilitāti Baznīcas iekšienē, gan arī visā sabiedrībā kopumā. Līdz galam nenoskaidrotā situācija par Baznīcas autonomiju, vēlāk (1934–1940), pēc arhibīskapa Jāņa zvēriskās noslepkavošanas, bija pamats cīņām par ietekmi Latvijas Pareizticīgajā baznīcā. Taču kā viens no pozitīvākajiem faktiem Latvijas Pareizticīgās baznīcas dzīvē, gan arī Latvijas vēsturē kopumā 1920.–1934. gadā bija Baznīcas nesadalīšanās nacionālajās grupās. Gan pareizticīgie krievi, gan latvieši palika vienoti, lielākoties pateicoties arhibīskapa Jāņa politikai un diplomātiskajām spējām. Neapšaubāmi, situācija būtu daudz sarežģītāka un nopietnāka gan Baznīcā, gan arī valstī, ja šķelšanās būtu notikusi.”

Bizantiskās spēles

Latvijas Pareizticīgā baznīca turpina bizantiski slideno diplomātijas taktiku tagadējā arhibīskapa Aleksandra vadībā. Daži runā, ka viņš ir obskurants, kam ne visai tīk izglītoti garīdznieki, kas par centieniem studēt viegli var izpelnīties ieslodzījumu attālākā klosterī vai citādas nepatikšanas. Lai arī tikpat kā neiespējami pierunāt kādu no intelekta mocekļiem izteikties publiski, arhibīskapa politika ir kā uz delnas. Mūsu Varvarai, kā krievi nereti sauc V.V.F., pareizticīgo vadonis stāsta, ka bez viņa stingrās rokas Baznīca ātri vien pārvērstos par Maskavas intrigu piekto kolonnu, bet Maskavas patriarha aprindās tiek klāstīts, ka viņš ir vienīgais Baznīcas vienotājs un bez viņa pūlēm Konstantinopoles patriarhs jau sen būtu pievācis Latvijas pareizticīgos sev.

Patiesībā situācija Rīgas patriarhijā vērtējama kā nestabila, reliģiskā ziņā pareizticīgie sadalījušies dažādos segmentos, no kuriem daži saistīti ar mistiski ievirzītu reliģisku subkultūru. Interesenti stāsta, ka arhibīskaps Aleksandrs nelabprāt pieļaujot šādu marginālu “tētiņu” popularizēšanu, tādēļ, no vienas puses, viņš plašu roku rīko pusakadēmiskas starptautiskas konferences, bet no otras – ap sevi veido uzticīgu stukaču loku, kas nekavējas ziņot, ja kāds no garīdzniecības patiešām nolēmis dabūt kādu gramu izglītības.

Šādā gaisotnē kā ēst ir nepieciešams brīnums, kam piemistu politiski reliģisks potenciāls. Es ticu brīnumiem, jo, kā sacījis Saltikovs-Ščedrins: “Gadās brīnumi, kuros, uzmanīgi ielūkojoties, var pamanīt diezgan spilgtu reālu pamatu.” Jānis Pommers ideāli aizpilda tukšo vietu ne tikai tāpēc, ka svēta vieta parasti tukša nepaliek, bet divu citu iemeslu dēļ. Pirmkārt, Latvijas pareizticīgie nav pārstāvēti politikā, un beigts, bet veiksmīgs politiķis ir daudz izdevīgāks par dzīvu, bet neveiksmīgu. Otrkārt, tagad latviešu pareizticīgajiem ir kanonizēts savs svētais. Kanonizācija apmierina gan ticīgās tautas vēlmes, gan stiprina saistības ar Maskavu. Kopš 90. gadu sākuma rūpīgi plānotā kanonizācijas procedūra, Pommera biogrāfijas aktualizēšana un citi pasākumi, kas vainagojās ar šogad atrakto kapu Pokrova kapos, liecina, ka protestantu teologam F. Šleiermaheram nav taisnība. Proti, viņš teicis, ka “brīnums ir gadījuma pseidonīms”, taču, pavērojot brīnumus, redzams, ka lielākoties brīnumi tiek rūpīgi plānoti un ir paredzami.

Pommers – martīrs un svētais

Pareizticīgo biogrāfiskajā literatūrā Pommers tiek aprakstīts romantizētiem epitetiem, piemēram, “šajos gados jauneklī briest vēlēšanās pēc vientuļnieka varoņdarbiem” (par jaunību). “Valdnieks mīlēja bērnus un bērni mīlēja viņu, bieži viņš kopā ar bērnu pulciņu devās uz grāmatu veikalu un pirka visiem grāmatas, reizēm maksājot vairākus desmitus latus. Priecīgie bērni aizspurdza, un viņš smaidot skatījās tiem nopakaļ” (par ikdienu Rīgā). “Viņa mājoklis bija tumša un mitra istabiņa katedrāles pagrabā ar aizrestotu logu” (par labprātīgu/valdības uzspiestu askēzi).

Kanonizācijas sākums tiek dokumentēts, atsaucoties uz kādas Marijas Violas Beateres grēku nožēlas vēstuli, kurā viņa arhibīskapam Aleksandram “pauž nožēlu par apliecinātāja un Pareizticīgās Baznīcas un Rīgas un Latvijas arhibīskapa Jāņa (Pommera) apmelošanas grēku.” Šī bise, kas karājas uz baznīcpolitikas teātra skatuves, nekad neizšaus, jo, atsaucoties uz grēksūdzes noslēpumu, tuvākajā laikā droši vien neizdosies noskaidrot, kas tad tajā īsti rakstīts.

Vēstule formāli pieliek punktu dažādām baumām par Pommera mocekļa nāves iemesliem. Saskaņā ar vienu versiju – Pommeru nomušījuši čekas aģenti, jo tiem nav patikusi viņa politiskā darbība. Liktenīgajā nāves naktī Pommers atvēris durvis kādam operdziedonim, kurš bieži braukājis uz Krieviju un kura līķis atrasts pirmajā stāvā... Pēc otras versijas – Pommeru noslaktējuši viņa pavesto un pamesto sieviešu vecāki. Pazīstama ir arī tā saucamā “vietējā” versija, proti, Pommers grasījies atmaskot vietējo politiķu nelietības, tāpēc viņu nogalināja, pie viena izlaupot un sadedzinot arī viņa arhīvu.

Lai kā arī būtu, Pommers patiesi aizgāja bojā šausmīgā nāvē – viņu mocīja, sašāva, aplēja ar degvielu, uzlika no eņģēm izceltām durvīm, kas novietotas uz ēvelsola (vaļas brīžos nelaiķis gluži kā Jēzus nodarbojās ar galdniecību), apkrāva ar sienu un salmiem un aizdedzināja. Mediķi sekcijā konstatēja, ka Pommers dedzināts dzīvs. Policija līķi atrada stipri apdegušu, kājas ceļgalu locītavās bija atdalījušās no ķermeņa.

Kad šā gada jūlija beigās speciāla komisija, kurā ietilpa arī Krievijas ZA līdzstrādnieks, vēsturnieks Sergejs Beļajevs, kurš specializējies Baznīcas arheoloģijā, atvēra Pommera kapu, pēc komisijas locekļa, virspriestera Nila Druvaskalna, teiktā, atklājies, ka garīdznieka miesa izskatās kā tikko guldīta, un visus šos gadus nav trūdējis arī viss, kas bija ielikts kapā līdzi. Kopš vasaras notikumiem laikrakstu ziņas un citi populāri teksti arvien biežāk piemin arhibīskapa miesu absolūto nevainojamību, it kā tur nekas nebūtu dedzis. Pommera atlieku sakarā vērojams viss komplekts – bēru aculiecinieku nostāsti par dažādām vīzijām, kas viņu piemeklējušas, vēstis par to, ka mocekļa kaps atdevis daudziem veselību, ka tas kļuvis par svētceļojumu vietu un ka Pommeru kā svēto daudzviet godinājuši arī pirms kanonizācijas, tādējādi uzsverot kanonizācijas pareizību.

Tomēr līdz šim svētā Pommera atliekas nav radušas rimtu vietu. Iespējams, ka kāds politisks akts tiks pieskaņots nāves dienai 12. oktobrī. Nav pirmā reize, kad Pommera pīšļi nerod mieru – viņš pats savulaik vēlējās tikt guldīts zemes klēpī katedrāles pagrabā, taču varasiestādes to nepieļāva. Kavēšanās ar atlieku novietošanu (vai guldīšanu atpakaļ zemes klēpī?) liecina vai nu par kārtējo bizantisko spēlīti, meklējot piemērotāku laiku, kad politiku varētu apvienot ar reliģiju, vai nu par savstarpējiem pareizticīgo strīdiem par to, ko īsti ar miesām iesākt.

Beigas

Visa šī pīšļu lieta ļauj pareģot vairākas lietas. Pirmkārt, droši vien Pommers uz ilgiem laikiem paliks vienīgais latviešu svētais. Otrkārt, pilnīgi ticami, ka Latvijas pareizticīgajiem izdosies atrast viņa atliekām piemērotu vietu, kas nākotnē pildīs politiski reliģiskas funkcijas. Kaut arī Rīga ir pietiekami pieblīvēta ar “spēka vietām”, mēs vēl pieredzēsim, kā dažādu frakciju politiķi pulcējas pie Pommera pīšļiem (kapa?) – visticamākais, katedrālē. Treškārt, kaut arī nevienam negribas novēlēt skandālus un nepatikšanas, Pommera pīšļi nav panaceja, un pareizticīgo hierarhiskās šķelšanās procesu miris politiķis neapturēs, bet dzīva pagaidām nav. Patiesi, patiesi.

Ilustrācijas no grāmatas Rīgas un
visas Latvijas Arhibīskaps Jānis (Pommers).
I, II. Bezpeļņas labdarības organizācija Labvēsts,
Rīga, 1993