Mūsu pašu neveiksme

Izrādījās, ka Sauja ložu ir filma par diviem cilvēkiem — neveiksminieka tipa pusmūža vīrieti un pēcpubertātes vecuma jaunieti, kas reizē ir arī šī neveiksminieka māsasdēls, kuram gadījies palikt bez tēva. Abi filmas varoņi dzīvo tādā kā atslēdznieku darbnīcā. Darbnīca tā kā atrodas kādas fabrikas teritorijā; abi it kā pelna iztiku ar dažādiem gadījuma darbiem un pa reizei, šķiet, kaut ko nozog. Nu, varbūt ne zog, bet palīdz zagt. Šķiet, ka abi dzīvo diezgan bezjēdzīgi, tiesa, reizēm viņi aiziet mazliet pašaut ar kaut kādu nez kam piederošu šauteni ar optisko tēmekli. Un gadās taču tā, ka jauneklis iet pa ielu tieši tajā brīdī, kad no kāda džipa tiek izmesta tieši tā pati meitene, uz kuru viņš reiz jau nejauši bija paskatījies, nu un, īsāk sakot, viņa sāk mitināties tajā pašā darbnīcā. Spriežot pēc visa, meitene ir diezgan vieglprātīga, tomēr ar ticību labajam. Meitene grib draudzēties ar jaunekli, taču viņš kautrējas, un tad pie lietas ķeras tēvocis, kas savu jākļa dabu jau pierādījis gadījuma rakstura kontaktos ar paziņām. Jauneklis nolemj meiteni nošaut, taču tas kaut kā neizdodas. Pēc šīm peripetijām jauneklis dodas atpakaļ uz laukiem pie savas mātes. Tur uzrodas arī viņa nu jau bijušais līdzgaitnieks, kas pastāsta lietas, no kurām skaidrs, ka meitene ir ļoti slikta. Jaunekļa māsa mēģina doties savam tēvocim līdzi uz pilsētu, taču jauneklis neļauj šim mērķim īstenoties. Te filma beidzas.

Tas arī viss stāsts, un, patiesību sakot, var būt arī šitāds stāsts, tiesa, tas atgādina scenārija shēmu: ņemsim divus cilvēkus, kaut kā viņu dzīvē iesaistīsim trešo, vēlams, sievieti, un tad jau redzēs. Taču filmā es nespēju atrast nevienu pavedienu, ko varētu pārdomāt, pat tas, kas iesākas, nekā neturpinās, viss kā pret sienu. Vienu brīdi man pat likās, ka uzrakstot radīsies kaut kāda skaidrība — taču nu jau esmu atmetis tam ar roku. Tomēr galīgi bez nozīmes visa šī mocīšanās ar jēgas meklējumiem Saujā ložu nebija. Aizdomājos līdz Saurona gredzenam. Tiem, kas nepieder pie Gredzenu pavēlnieka cienītājiem, paskaidrošu, ka Saurons ir visu slikto sliktais, kas alkst atgūt savu burvju gredzenu, lai valdītu pār pasauli. Savukārt labajiem ir uzdevums iznīcināt šo gredzenu. Tas nebūt nav viegls uzdevums, jo, lai šo mērķi īstenotu, ne tikai jāpārvar daudz grūtību, bet arī jāuzmanās no paša gredzena, kas vienā mirklī spēj pārvērst labos par sliktajiem.

Kāpēc es to pieminēju? Tāpēc, ka šis stāsts ir universāls — tas zināms kopš mūžseniem laikiem un attiecināms gan uz jebkura cilvēka dzīvi kopumā, gan arī uz ikvienu pārbaudījumu, kas cilvēkam jāpārvar, un filmas veidošanu jau nu noteikti par tādu var nosaukt. Mērķis ir vienkāršs un nemainīgs — cīnīties pret haosu jeb neziņu, kuras pastāvīgo klātbūtni un materiālumu tad arī simbolizē Saurona gredzens. Jebkura izdevusies filma ir reizē stāsts par cilvēku veiksmi vai neveiksmi cīņā ar šo haosu, un arī liecība tam, vai filmas veidotājiem izdevies izvairīties no gredzena postošās ietekmes. Ja nav izdevies, filma pārvēršas par haosu.

Sauja ložu arī ir šāds haoss. Bet jebkuri spriešanas un saprašanas mēģinājumi, domājot par haosu, pārvēršas par tukšu pļāpāšanu, jo haosā vēl neviens ne par ko nedomā un neko nesaprot. Var, protams, paņemt kādu atsevišķu epizodi, aktierdarbu, vai specifisku režisora paņēmienu, un mēģināt izteikt kādu spriedumu. Piemēram, man var nepatikt ārkārtīgi primitīvais veids, kā filmā tiek iezīmēta jaunekļa tēva bojāeja, vai arī, gluži otrādi, patikt dokumentālajā manierē ieturētā epizode ar kāršu spēli ģimenes lokā, taču šiem vērtējumiem nav nekādas nozīmes, jo tos nav iespējams izteikt par filmu kopumā, par filmu kā skaidru domu, vienu virzību. Bet tur, kur kāds kaut ko iepriekš jau nav domājis, nav iespējams neko saprast.

Tomēr ir viena pazīme, par ko Saurona veiksmīgas darbības gadījumos, kas vienmēr vienlaikus ir arī režisora neveiksme, var runāt pilnīgi noteikti — šādā filmā nav un nevar būt mērķa. Tas nebūt nenozīmē, ka nav iespējams uzņemt labu filmu par bezmērķīgi eksistējošiem cilvēkiem. Taču pat tādā filmā bez mērķa neiztikt, jo, lai parādītu bezmērķību, ir nepieciešams vismaz bezmērķības mērķis. Saujā ložu galvenie varoņi ir  bezmērķīgi funkcionējošas marionetes, kuras gadījuma pēc aiz baltiem diedziņiem rausta scenārists un režisore, pirms tam ievietojot tos kādā nejaušā, bezjēdzīgā vidē.

Kā varēja gadīties, ka šoreiz Saurona gredzens izrādījās stiprāks par režisora vēlmi tikt skaidrībā ar sev izvirzītajiem uzdevumiem? Droši vien filmas Sauja ložu režisorei ir aptuvens priekšstats, kāpēc viņa uzņēma šo filmu, kaut ko viņa gribēja pateikt. Es saku “aptuvens”, jo, gluži kā dzīvē, arī kino veidošanas procesā notiek daudzas neparedzētas lietas, pārējiem filmas veidotājiem vienmēr ir savs skatījums, kas ne tikai var atšķirties, bet lielākoties arī atšķiras no režisora redzējuma. Visu šo radošo Bābeli spēj noturēt kopā tikai maksimāla režisora uzmanības koncentrācija uz to, kas notiek. Gluži kā dzīvē, kur bez grēku apzināšanās atteikties no ilūzijām un kaut ko saprast nav iespējams. Iestājas haoss — katrs sāk taisīt savu filmu. Vēl vairāk — iespējams, filma sāk taisīt kaut ko ar filmas cilvēkiem, un tad vairs neko nespēj vērst par labu montāža un filmas ieskaņošana. Es nezinu, vai kāds no filmas veidotājiem uzņemšanas laikā saprata, ka tuvojas neveiksme. Ja tas tā būtu bijis, varbūt vēl nebūtu bijis par vēlu — pamācoša ir arī neveiksme, ja vien, teiksim, režisors apzinās šādu nedrošību, Angst [1. Bailes (vācu val.).] stāvokli iepretim topošajai filmai, un tādā gadījumā spēj kaut ko saprast par sevi. Ar filmu — par sevi. Šāda režisores bezpalīdzība Saujā ložu ir jūtama, taču režisore pati laikam taču to nesajuta.

Kārdinājums kaut kā “savilkt galus kopā” un ar pašapmāna palīdzību iestāstīt sev, ka viss ir okei, pieaug proporcionāli Saurona gredzena ietekmei. Arvien grūtāk un grūtāk kļūst atbrīvoties no tā valgiem. Lai kā tas būtu, Sauja ložu latviešu kino ir tipiska filma, jo, atšķirībā no Gredzenu pavēlnieka, pie mums nezin kāpēc Saurons gandrīz vienmēr izrādās uzvarētājs. To nebūt nevar norakstīt tikai uz niecīgā finansējuma rēķina. Jā, protams, Sauja ložu, piemēram, ir maza budžeta filma, pie tam lielāko daļu naudas filmai pati režisore sarūpējusi Zviedrijā. Taču filmas veidošana ir, pirmām kārtām, režisora darbs pašam ar sevi, un to nu gan naudas trūkums nevar negatīvi ietekmēt. Tieši otrādi — mazbudžeta apstākļos, kad režisoram ir visai ierobežotas iespējas justies kā demiurgam un nemitīgi jāsaskaras ar dažādām problēmām, prasīgums pret sevi, mēģinājums saprast, kas notiek, mēģinājums apzināties sevi kā cilvēku, kas kļūdās, ir pilnīgi nepieciešams. Lielākoties latviešu kinofilmās režisori ar sevi neko nedara, un neviena ekspertu komisija vai kino funkcionāri nekad nevarēs domāt režisoru vietā. Haosu izmainīt spēj vienīgi doma. Kāpēc tad režisors baidās domāt, ielūkoties sevī? Varbūt viņš baidās no tā, ko tur var ieraudzīt?