Bērnībā es nepratu pareizi izrunāt divus vārdus. Es teicu “Leniņš” un “kohejs”, kamēr ar tādiem vārdiem kā “sinhrofazotrons” man grūtības neradās.
Visas lielās padomju ražotnes ir sabrukušas, tādas kā VEF, RVR un citas. Kad izrādīju skumjas par šo monstru bojāeju vai degradēšanos, man paskaidroja, ka nekas vairs nav iespējams, jo detaļas esot vestas no dažādām tālām PSRS rūpnīcām, kuras arī jau sen izputējušas.
Nebrūk vienīgi padomju laikā celtās sapņu pilis, piemēram, sportā. Ar Brežņeva gādību Latvijā sākās bobslejs. Hokejs bija arī agrāk, taču Viktora Tihonova vadībā Rīgas “Dinamo” sasniedza visaugstāko līmeni. Mums pat bija viens ekstraklases hokejists – Helmūts Balderis. Daudz kas ir mainījies, tomēr mūsu valstsvienībā vēl joprojām spēlē hokejisti, kuri spēlēja arī padomju laikā, tostarp izcilais vārtsargs Artūrs Irbe, kurš gan vairs nerāda agrāko sniegumu.
Pateicoties Rīgas pasaules čempionāta vēsmām, mums nu ir vairāk ledus laukumu nekā sīvajiem konkurentiem Baltkrievijai un Kazahstānai, un reģistrētu spēlētāju mums ir 2740 – par trešdaļu vairāk nekā Kazahstānā (1800), un apmēram tikpat, cik Baltkrievijā (2810). Mums ir mazskaitlīgs iekšējais čempionāts, tādēļ divas komandas ir spiestas paralēli spēlēt Baltkrievijas atklātajā čempionātā. Taču dominē lielas ambīcijas gan no hokeja federācijas, gan no sporta žurnālistu un līdzjutēju puses. Kā nu ne, ja, neņemot vērā olimpisko sniegumu, pirms pasaules čempionāta IIHF ranga tabulā esam augstajā 9. vietā, un virs mums atrodas tikai izteikti favorīti, pie kuriem jau dažus gadus pieskaita arī Šveici, kur ir aptuveni desmit reizes vairāk reģistrētu hokejistu un sešas reizes vairāk laukumu nekā Latvijā. Tomēr mēs spītīgi izliekamies neredzam lietu un spēku samērus.
Zivis pūst no galvas, skan banāli, taču paraudzīsimies. Tagadējās neatkarīgās Latvijas hokeja federācija tika dibināta 1991. gadā un pēc gada atjaunoja Latvijas hokeja federācijas dalību Starptautiskajā Hokeja federācijā (Latvijas hokeja federācijas priekštece Latvijas Ziemas sporta savienība dibināta 1923. gadā).Šajā laikā bijuši trīs Latvijas hokeja federācijas prezidenti.Vilnis Burtnieks (1992–1994) – viņa darbības laikā tātad atjaunoja Latvijas dalību Starptautiskajā Hokeja federācijā un sākās sarunas par iespēju Latvijas hokejistiem spēlēt starptautiskajās līgās. Latvijas izlase atkal sāka piedalīties pasaules čempionātos hokejā, iekļūstot B grupā. Burtnieka kungu es neatceros. Nākamais bija Uģis Magonis (1995–1998). Viņa darbības laikā Latvijas izlase izcīnīja tiesības pasaules čempionātā spēlēt A grupā. Magoni es atceros. Un, visbeidzot, Kirovs Lipmans. Viņš ir federācijas prezidents divreiz: 1994.–1995. g. un no 1998. gada līdz šim brīdim. Viņu es droši vien atcerēšos ilgi. Vārds viņam akurāt tāds kā Sergejam Kirovam uzvārds. Viņa laikā Latvija ieguvusi tiesības rīkot Pasaules čempionātu hokejā A grupā 2006. gadā. Latvijas hokeja izlase piedalās Pasaules čempionātos A grupā, tā spēlējusi XIX Ziemas olimpiskajās spēlēs Soltleiksitijā 2002. gadā un izcīnīja tiesības piedalīties XX Ziemas olimpiskajās spēlēs Turīnā 2006. gadā. Piedalījās ar’. Nu un? Kādēļ tik ilgi Lipmans pielipis federācijai un man kā līdzjutējam? Jautāju paziņām. Viņiem arī šī situācija riebjoties, bet Kirovam esot nauda, tā viņi saka. Nu un? Viesturam Koziolam arī ir nauda.
Beresņeva rezumējums par olimpiādi ir nožēlojams. Šāds tas derētu tad, ja pirms pēdējās spēles ar Kazahstānu būtu runāts par to, ka pietiek ar neizšķirtu, lai dalītu 9. – 10. vietu olimpiskajā turnīrā, un ja neizšķirts arī būtu noturēts vai panākts. Taču neviens par tādu varbūtību pirms spēles beigām pat neieminējās. Tikai LTV sporta ziņās lieliskā Ija teica, lai paskatoties, kā “Dienas momentā” kazahi palīdz Latvijas izlasei gūt abus vārtus, jo pirmos vārtus ieslidināja paši kazahi un Aigara Ciprusa otro vārtu guvumā bija rikošets, aizsargam neloģiski metoties ceļā ripai, kas nebija vajadzīgs, jo vārtsargs situāciju kontrolēja. Vēl vairāk pārsteigts biju, kad olimpiādes laikā atkārtoja epizodes no divām izcilajām Latvijas izlases spēlēm ar Krievijas izlasi, Pēterburgā tūkstošgades sākumā. Tur bija tik neloģiski vārtu guvumi, autogoli utt., kam toreiz sajūsmīgajā neprātā nebiju pievērsis uzmanību. Latvijas hokejistu centība gan toreiz bija daudz lielāka. Mēs jau varam sevi atkal piemānīt, zinot, ka Pasaules čempionātā izlases būs vājāk komplektētas nekā olimpiādē. Trakākais ir tas, ka olimpiādē izlase pazaudēja vidusmēra komandai raksturīgu īpašību: spēju imitēt labu spēli cīņā ar spēcīgākiem pretiniekiem, kas gan Latvijas izlases gadījumā reti izpaudies rezultātā. Sensāciju autori parasti bija citi.
Ja skatāmies Baltijas kontekstā, tad mēs esam visizšķērdīgākie. Mēs piekopjam ne visai lēto bobsleju, un mums ir komandas augstā līmenī trijos sporta spēļu veidos. Hokejā – Pasaules čempionāta A grupā, basketbolā regulāri esam Eiropas čempionāta finālturnīrā, futbolā arī pelnīti iekļuvām Eiropas čempionāta finālturnīrā, kas gan laikam tik drīz vairs neatkārtosies. Leišiem ir basketbols – vēl augstākā līmenī nekā mums, futbolā visas trīs valstis šobrīd ir aptuveni vienā līmenī, un tas arī kaimiņiem viss, hokejs viņiem ir knaps. Viņu stratēģija pie viņu iespējām atbalstāmo sporta veidu izvēlē ir adekvātāka.
Es tikai gribēju atgādināt, ka mēs neesam hokejistu tauta, mēs pat neesam futbolistu tauta. Mēs esam basketbolistu tauta. Bet ko lai dara, ja Viktors Tihonovs sataisījis tādu vezumu, kurš nu jāvelk. Tik izcili treneri ir reta parādība. Latvijas hokeja “augšas” šobrīd ir padomju fabrika, kas vēl darbojas.
