Muršu akmens vizitācija

Savu akmeni atrast nav viegli. It īpaši tad, ja tas ir maziņš. Pavisam citādas attiecības veidojas ar akmeni, kurš atrodas visiem pieejamā vietā — liels, nopietns un atbildīgs. Tādu akmeni labprāt grib redzēt dauzonīgu skolēnu ekskursijas, paranormāli tūristi ar savām zvaigžņu kartēm un vienkārši ziņkārīgie. Muršu akmens Ķoņu pagastā ir pamanīts un mīlēts ilgāku laiku. Apstaigājot tuvējo māju iedzīvotājus, ģimenes albumos var ieraudzīt gan pavisam senas, gan jaunākas fotogrāfijas, kurās tas izmantots romantiskam fonam. Stāvus atbalstīts pret nelielu pauguru, tas rosina uz dažādām domām. Dēvēts arī par Ķēniņa akmeni, 5 metrus augsts, 3,5 metrus plats, apmēram 150 tonnas smags. Meklējot ceļu līdz Muršu akmenim Lielajā piektdienā, mēs atklājām, ka pavasara iztvīkusī Latvijas zeme piepeši lēmusi vēlreiz apsnigt. Pāris stundu laikā visapkārt iestājās visīstākā ziema, kas vēlāk, uz Lieldienām kļuva par otrajiem ziemassvētkiem visai latviešu tautai. Šobrīd mēs varam diezgan droši apgalvot, ka sākumā sniegs parādījās pie akmens.

Lielais svars un apkārtnes augsnes struktūra daudziem pētniekiem ir likusi secināt, ka zem Muršu akmens atrodoties cietāka pamatne vai speciāli ierakti balsti, savādāk tas jau sen būtu nogrimis. Te nu jāatgādina, ka noslēpumu cienītāji vienmēr ir vēlējušies latviešu svētvietās atrast pazemes būves un grimušas pilis. Mūsu novērojumi neliecina, ka tur lejā kāds būtu.

Runā, ka visus akmeņus, kas vien Latvijā atrodami, ļaunais liktenis savulaik atnesis no Holendera dzimtenes Zviedrijas. Bet tas notika ļoti sen. Tikai pēc tam šeit parādījās latvieši, mājas un minējumi par to, kas Muršu akmenī tāds īpašs. Izmanīgi vērotāji zina teikt, ka akmens lejas pusē ir auksts, bet tajā, kas pret kalnu vērsta — siltāks. Nav šaubu, ka te, gluži tāpat kā daudzos citos svētakmeņos, ir mitinājies (un, varbūt, vēl joprojām snauž) tuvējo māju labais gars, kas Jurģu un Miķeļu dienā ticis slepus pacienāts ar brandvīnu vai alu. Labākos gados mājas garam par godu nokauts gailis un ierakts akmens tuvumā. Iespējams, ka dažs žēlīgāks saimnieks gaili apracis dzīvu, šādi turpinādams gan Ozīrisa, gan Asklēpija izsmalcinātos kultus. Apkārt Muršu akmenim redzamas koncentriskas gravas, kuru malās izvietoti mazāki akmeņi. Krūmi un kociņi ir saauguši viscaur šim veidojumam, liecinot, ka īstam mājas garu kultam tas jau sen netiek izmantots. Tiesa, ūdens, kas sakrājas svētakmeņu iedobēs, un izkusušais Lieldienu rīta sniegs joprojām saņem spēcīgu enerģētisku lādiņu un var tikt izmantots ne vienas vien nelāgas kaites ārstēšanai. Protams, tad, ja tam tic. Piekļaujot muguru akmens plakanajai virsmai (tās lielums precīzi atbilst pieauguša cilvēka ķermeņa vajadzībām), iespējams pamēģināt tikt vaļā no radikulīta. Bet varbūt arī ne. Katrā ziņā, uz akmens kaut kas ir uzrakstīts, tikai nevar saprast, kas īsti. Tāpēc sevišķi svarīgi ir zināt, kurš akmens ir tavs un kurš nē. Savam akmenim var uzkraut dažādus lāstus, kas ar svešu nemaz nav tik viegli izdarāms. Savam akmenim var aizsūtīt drudzi, zobu sāpes, ar tā palīdzību tiek apturēta asiņošana. Sakiet: “Asinis brauc pa ceļu, lai brauc vien, lai brauc vien, lai aizbrauc aiz lielā akmeņa un apstājas,” taču pirms tam pamēģiniet uzlikt žņaugu. Labs akmens noder arī cīņai pret grauzējiem un čūskām. Dzenot lopus ganos cauri šaubīgam pudurim, pie sevis atkārtojiet: “Čūska, čūška, krūmu līdēja, kod akmeņam, ne manam lopiņam!” Citā reizē noder vārdi: “Dižas čūskas, mazas čūskas, guļat kārklu krūmiņā, nekožat lopiņiem, ne maziem bērniņiem, kožat rudam akmenim, ne tam auga, ne tam pampa, ne tam puva.” Noderīgs paņēmiens slimībām, kuru izcelsmes noteikšana ir apgrūtināta, ir šāds — uzkāpiet savam akmenim mugurā un sitiet sev pa galvu ar citu, mazāku akmeni. Sakiet: “Cieta mana galviņa. Kā tērauds, kā akmens.” Nozīmīga loma akmens rituāliem ir drošības struktūru darbā ar latvieša organismu. Dodoties karā, pienāciet pie akmens un sakiet: “Pelēkais akmentiņ, kur tu tādu rotu ņēmi, ne tev skrēja svina lode, ne tērauda zobentiņš.” Bet, ja jums ir gaidāmi tiesu darbi, nevēlamus lieciniekus ir iespējams apklusināt ar akmens palīdzību, sakot: “Kad tava mute tik cieta paliktu kā šis akmens.” Jāņem gan vērā, ka ilgstošai un daudzpusīgai lietošanai vairāk derīgs lielāka izmēra akmens, jo, kas to lai zina, kur tas ļaunums pēc tam, kad iegājis akmenī, paliek.

Sagatavoja R. Š.