Montevideo smarža

Tādai, kāds ir Rīgas vēsturiskais centrs, manuprāt, jāizskatās īstai pilsētai —  ar skaistām ēkām un pamatīgu vēstures garšu. Man ļoti patīk Aleksandrs Čaks, patīk, kā viņš apraksta pilsētu — par pēdējo tramvaju, par meiteņu lūpām. Šeit ielās ir tāda smarža... it kā biezpiens ar putekļiem sajaucies. Tas ir tāpat kā Urugvajā, kur esmu dzimis. Tā ielas smaržo arī Montevideo. Tagad tā smarža Rīgā ir mazliet izzudusi, labāk to jūt tuvāk centrāltirgum. Mana māsa, kad izkāpa Rīgas autoostā, uzreiz sāka ostīt gaisu un izsaucās: “Te smaržo tāpat kā Montevideo!” Man tas ļoti patīk. Rīga, tāpat kā Montevideo, ir pilsēta ar lielu pagātni. Arī domāšana rīdziniekiem ir līdzīga kā Montevideo — cilvēki piešķir milzīgu nozīmi pagātnei, vēsturei. Latviešu identitāte ir saistīta ar parādībām, kas eksistēja kaut kad sen sen.

Tomēr Rīga ir ļoti dinamiska pilsēta, kurā ir daudz notikumu. Tā ir liela atšķirība no Dienvidamerikas. Tur jaunas lietas neienāk. Rīgā vecās lietas ir sajaukušās kopā ar jaunajām. Arī domāšanā. Tās ir divas puses. Jūs it kā dzīvojat divās sistēmās — padomju un kapitālismā. Divas tik pretrunīgas domāšanas maisās kopā. Visa pasaule, manuprāt, šobrīd transformējas, bet Latvijā cilvēkiem vieglāk adaptēt jaunumus nekā Rietumeiropā dzīvojošajiem. Vācu jaunieši domā, ka viņi ir pasaules centrs. Ka viņu stils ir briljantvērts. Taču viņi vēl dzīvo divdesmitajā gadsimtā. Latvijā  jaunieši jau dzīvo un domā kā divdesmit pirmajā gadsimtā. Vācijā jaunieši domā par pensiju, un tas viņiem ir svarīgāk, nekā radīt kaut ko jaunu, darīt kaut ko interesantu. Svarīgākais viņiem ir drošība, mierīga dzīve bez lielām problēmām. Latvijā arī cilvēki grib nodrošinātu dzīvi, bet te jaunieši daudz ko dara tāpēc, kas tas viņus pašus interesē. Vācijā es nedrīkstu strādāt par advokātu, pirms man nav 30 gadu. Šeit jaunieši jau 3. kursā praktizējas par advokātiem. Vācijā ir 50-60 gadus vecu cilvēku diktatūra, viņi ir paši svarīgākie. To varēja redzēt pat Eirovīzijas konkursā! Vāciju pārstāvēja ļoti stulba meitene ar nemodernu dziesmu. Bet Latvijas un Igaunijas dziesmas, manuprāt, bija jaunākais stils. Eiropas centrs ir tukšs, jaunākās idejas nāk no Austrumeiropas. Un tā tas būs turpmāk visu laiku. Šeit viss ir iespējams. Gan lielas veiksmes, gan lielas neveiksmes. Man Latvijā ir brīvības sajūta. Brīvība, brīvība! Ar lieliem burtiem — BRĪVĪBA! Te ar idejām var tālu tikt, tā ir brīvība.

Man vienmēr ļoti patikusi ģeogrāfija. Visu laiku bija viena liela valsts Padomju savienība, bet pēkšņi — tik daudz mazu valstu! Mans vectēvs kā pulkvedis Latvijā bija kara laikā. Viņš man stāstīja, ka Latvija un Igaunija ir ļoti skaistas zemes. Es gribēju to redzēt pats. Pēc vidusskolas 1994. gadā ceļoju pa Baltijas jūras reģiona valstīm, biju Skandināvijā, tad caur Igauniju braucu uz Latviju, Lietuvu. Toreiz Latvija un Rīga vēl bija diezgan padomiska. Piemēram, universālveikalā bija sistēma, ka vispirms jāsamaksā un tad ar čeku jāiet pakaļ precei. Bet tas man šķita tikai interesanti. 1989. gadā, kad sabruka Berlīnes mūris, es nebiju Vācijā. Man vienmēr bija sajūta, ka esmu to nokavējis. Taču pēc tam es bieži biju Austrumvācijā. Šeit un Austrumvācijā notika ļoti līdzīgas lietas. Attīstība, izmaiņas, tas viss man bija šausmīgi interesanti.

Pirms 2 gadiem manam Austrumeiropas institūta profesoram bija grāmatas projekts, kurā viņš salīdzināja privatizācijas struktūru Austrumeiropā. Es rakstīju daļu par Latvijas privatizāciju, aptuveni sešdesmit lappuses, un šo darbu ņēmu par sava maģistrantūras darba pamatu. Vācot materiālus, pamanīju, ka ir viegli iegūt vajadzīgo informāciju, viegli sarunāt tikšanos ar amatpersonām. Privatizācija Latvijā diemžēl bija pārāk politizēta, Saeimas frakcijas bija pārāk ieinteresētas. Tomēr salīdzinot man šķiet, ka Latvijā privatizācija bija veiksmīgāka nekā Vācijā. Nagļa ēra bija ļoti veiksmīga. Taču man šausmīgi nepatīk, ka Latvijā ir daudz cilvēku, kas zīmējas ar to, cik viņiem ir naudas. Un ir redzams, ka tā nauda nav tīra. Cilvēki, kuri ir pārliecināti, ka par naudu var nopirkt visu, sākot ar ceļu policiju, izglītību un tā tālāk. Viņi ir kā karikatūras.

Latvija ir tik maza valsts, ka ir tikai daži cilvēki, kuriem ir ietekme ekonomikā un politikā. Tas, manuprāt, valstij nenāk par labu. Tāpēc es domāju, ka būs daudz labāk, ja Latvija iestāsies Eiropas Savienībā, jo tad procesus kontrolēs arī ārēji, un būs lielākas iespējas arī citiem cilvēkiem.

Mīļākās latviešu filmas man ir Es visu atceros, Ričard  un Ulda Brauna dokumentālā filma 235 miljoni, un Kurpe  ir fantastiski laba filma, ļoti inteliģents kino. 1996. gadā piedalījos intensīvajos latviešu valodas kursos Bonnā. Vēlāk Greifsvaldes universitātē latviešu valoda man bija izvēles priekšmets. Latviešu valoda ir visgrūtākā no tām, kuras zinu, īpaši darbības vārdu konjugācijas. Bet šī valoda skan kā melodija. Piemēram, “pieci santīmi”. Tik mīlīgi! Skaistas intonācijas. Uzsvars uz pirmo zilbi un tad vēl seko kāda zilbe ar garumzīmi. Vismīļākais vārds man ir “šurp”. Tas tik labi skan!

Latvijā pilnīgi noteikti vēl ir divas informācijas un domāšanas telpas — krievi lasa Čas, latvieši Dienu —  taču savstarpējās attiecības ir ļoti mierīgas. Austrumos un Rietumos nevar saprast, kā var tik mierīgi sadzīvot vienā valstī, ja tur ir 40% sveštautiešu, ārpus Latvijas visi domā, ka latvieši un krievi bezmaz karo savā starpā. Un tad atbrauc uz Rīgu un konstatē, ka te viss ir mierīgi. Tas vienmēr ārzemniekiem ir baigais šoks.

Vēl man ļoti patīk klusās Latvijas mazpilsētas. Bet Latvijā tas ir viens mirklis, un tu jau esi atpakaļ Rīgā, burzmā. Pilsēta un lauki ir tik tuvu, to var tik labi izbaudīt. Latvijā jauniešiem nav problēmu aizbraukt palīgā uz laukiem novākt kartupeļus, lai arī Rīgā viņi strādā, piemēram, kādā smalkā e-biznesa firmā. Tas ir deviņpadsmitais gadsimts kopā ar nākotni. Vācijā kaut kas tāds nemūžam nebūtu iespējams! Šeit arī pilsētnieki zina, kad mežā var lasīt ogas, kad sēnes. Vācijā daudzi jaunieši domā, ka piens rodas rūpnīcā. Man patīk, ka var iet uz tirgu septiņas dienas nedēļā, ka lielveikali ir atvērti visu dienu. Tas ir daudz ērtāk nekā Vācijā, kur, ja aizkavējies darbā, vairs nav iespējams nopirkt pienu. Es biju pārsteigts, kad Jāņos redzēju, ka jaunieši zina tik daudz tautasdziesmu. Un ne tikai pirmo pantiņu, bet visu dziesmu. Un nevis vienu dziesmu, bet neskaitāmas. Vācijā kas tāds jau sen ir zaudēts.

Rīgā jaunieši māk izklaidēties labāk nekā Berlīnē. Viņi ar mazāku naudu prot smaidīt un priecāties. Vācijā jaunieši tik maz smaida! Vispirms novērtē — vai tu esi viens no mūsējiem, kas tev mugurā. Te var iet uz klubiem un justies pilnīgi brīvi, iepazīties. Jaunieši ir daudz dabiskāki. Latvijā attiecības starp vīriešiem un sievietēm ir daudz dabiskākas, ir lietas, kuras dara, un lietas, kuras nedara, bet neviens nekrīt panikā. Tomēr jūtams matriarhāts. Šeit ir daudz veiksmīgu sieviešu, kurām ir labs darbs, bērni, taču viņu vīri arī ir kā lieli bērni, kuriem vajadzīga viņu palīdzība. Sievietes Latvijā ir ļoti stipras! Man patīk, ka viņas, lai kaut ko sasniegtu, lieto arī “sieviešu ieročus”, ārējo izskatu, apģērbu, šarmu — kopā ar “vīriešu inteliģenci”.

Latvijā nav iespējams saglabāt anonimitāti. Reizēm tas traucē, taču Berlīnē anonimitātes, savukārt, ir pārāk daudz. Tur cilvēks var nomirt, un varbūt pat tikai pēc gada kaimiņi pamanīs, ka blakus dzīvoklī kaut kas nelabi smird. Rīgā vēl ir iespējas būt kaut cik anonīmam, taču Tallina un Viļņa man šķiet kā ciemi uz Rīgas fona. Manai māsai milzīgs pārsteigums bija tas, ka Latvija ir tik rietumnieciska, ka jaunieši tik labi zina svešvalodas. Rietumvācijā lielākā daļa domā, ka Latvija ir Padomju savienības atbira ar vecām bābuškām. Man šķiet, Latvijai vienkārši ir slikts mārketings, šādās lietās latvieši ir pārāk lēni. Pārāk lēni.

Es esmu te iepazinies ar daudziem brīnišķīgiem cilvēkiem, atradis draugus uz mūžu. Es šeit esmu laimīgs.

Sagatavoja Alīse Zirne