Mocarts gāzmaskā

1791. gadā 30. septembrī Vīnes priekšpilsētas teātrī Auf der Wieden notika Mocarta operas Burvju flauta pirmizrāde. Rīgā pirmais Burvju flautas uzvedums parādījās 1797. gada 14. aprīlī. 2001. gada 2. februārī Rīgā notika līdz šim pēdējā Mocarta Burvju flautas uzveduma pirmizrāde. Par šo Burvju flautas uzvedumu Latvijas Nacionālās Operas beletāžā sarunājas diriģents Māris Kupčs, rakstniece Nora Ikstena, kino producents Augusts Sukuts, muzikants Zigmars Liepiņš un mākslas kurators Kaspars Vanags. Sarunu vada students Arnis Rītups.

Rītups: Kā jums šķiet, kā šajā uzvedumā saspēlējas notiekošais uz skatuves un tas, ko radījis Mocarts?

Sukuts: Man ir vieglāk runāt, jo es esmu tikai trešo reizi mūžā operā. Abas pirmās reizes es sasitu galvu, jo es iemigu. Un šī ir pirmā reize, kurā es neiemigu. Par to Mocartu. Ko mēs zinām par viņu? Neko. Vai mēs varam teikt, ka viņš ir bijis? Diez vai pat to mēs varam teikt. Par to mūziku mums ir liecība uz nošu partitūras. Bet tas pat nav dokuments. Tā pat nav liecība. Tās ir pēdas. Es pat teiktu — pēdu atblāzma.

Ikstena: Mēs tomēr runājam par reāli eksistējošu mūziku, kura ir pastāvējusi cauri laikmetiem. Man tā sajūta, es nezinu, vai to var nosaukt par disharmoniju, bet katrā gadījumā es to varētu formulēt tā: ka tas, kas ir mūzikā, tas ir šo trīs jēdzienu — daba, saprāts un viedība — saplūsme. Es jūtu to, ka uz skatuves pasaule ir saskaldīta un tā ideja par to brālību, vienlīdzību un gudrību, un mīlestību klīst un kaut kur plandās tajā saskaldītajā pasaulē.

Liepiņš: Konservatorijā ir tāda veca anekdote, faktiski tā vienlaicīgi ir dzīves patiesība. Sākumā, kad es esmu jauns, es saku: “es”, tad es saku: “es un Mocarts”, tad es saku: “Mocarts un es” un pašās beigās es saku — “Mocarts”. Šeit to visu varētu pārfrazēt: sākumā ir Blumbergs un, aizmirsu… Kairišs, ja, tad pēc tam ir Blumbergs, Kairišs, Mocarts, tad attiecīgi Mocarts, Blumbergs un Kairišs, un pašās beigās, pēc simt gadiem, ticiet man — Mocarts. Nav ne Blumberga, ne Kairiša. Pretēji iepriekš teiktajam Mocarts ir absolūti saglabājies.

Kupčs: Mocarta notis ir visdārgākās. Tās pēdas ir briljantvērtas.

Rītups: Tas, kas notika uz skatuves, man traucēja uztvert mūziku. Prioritātes, manuprāt, bija izkārtotas pretim vizuālajam un prom no muzikālā.

Liepiņš: Mocartu tu nepamanīji?

Vanags: Bet vai tad, no otras puses, Latvijā cilvēks iet uz operu mūziku klausīties? Nu, tā atklāti runājot. Ko tu gaidi no Mocarta? Man tieši patīk tā kombinācija — Blumbergs un Kairišs, un Mocarts. Jo tas Mocarts jau ir tas, ko es varu lieliskā kvalitātē noklausīties CD mājās, uz lieliskām aparatūrām un tamlīdzīgi. Un mani interesē tas redzējums, kādēļ Mocarts joprojām ir aktuāls.

Rītups: Skatuves tēla nozīme varētu būt izgaismot vai izcelt to, kas notiek mūzikā.

Kupčs: Tas teksts un tā mūzika ir tik vienoti, ka tos nevar šķirt. Ja tos šķir, tur nekas nesanāk. Mocarts un Šikenēders ir apzināti roku rokā strādājuši, lai izveidotu kaut ko vienotu. Lai izveidotu apaļu lodi. Un jūs viņu sākat raustīt un sadalīt, un tur vairs nesanāk tā aina. Un Mocarta mūzika ir tik stipra, ka tā uzvarēs jebko.

Rītups: Vai šajā gadījumā tā arī uzvarēja?

Vanags: Neuzvarēja, jo…

Rītups: …kļuva par fonu.

Kupčs: Šī mūzika nekad nevar kļūt par fonu. Tas ir atkarīgs no katra cilvēka īpatnējās uztveres. Vai, teiksim, no muzikālās inteliģences. Visam, kas ir konservēts, trūkst operas burvības.

Vanags: Nē, es to domāju tajā ziņā, ka es jau eju uz operu skatīties, kas tur cīnīsies ar Mocarta mūziku, un tādēļ man ir svarīgi, kas notiek uz skatuves. Kāda ir dramaturģija un kāda ir scenogrāfija.

Kupčs: Es nezinu. Es eju baudīt operu kā veselumu. Kā mākslu, kurā ir mūzika, kurā ir aktiermāksla, kur ir arī tērpi un kustības, viss ir vienā lielā veselumā, tā ir sintētiska māksla. Tādēļ jau tas ir visperfektākais un arī visgrūtākais žanrs, jo tas ir visa apvienojums.

Ikstena: Mocarta mūzika pieļauj radīt fantastisku pasauli. Man bija tikai viens brīdis operā — tas zaļais spīdvads. Man likās, ja šajā brīdī tas uz skatuves izskatījās kā dzīvības lēkājošā līnija, kardiogramma, tad no tā brīža varēja sākties opera par dzīvības vērtību, un es domāju, ka Mocartam tas viss ir iekodēts tajā mūzikā un tajā libretā — cīņa starp labo un ļauno, cīņa starp miesu un garu.

Rītups: Vai jūsu pieminētais kods ir pieejams tikai tādās banalitātēs kā labā un ļaunā, gaismas un tumsas cīņa?

Ikstena: Caur katarsi.

Rītups: Un kāds kods jums ir pieejams caur katarsi?

Ikstena: Tas ir jautājums, kāpēc Mocarta mūzika ir izdzīvojusi, kāpēc Nakts karalienes ārija ir kaut kas, kāpēc cilvēki to klausās un klausās, un klausās? Tas ir katarses moments, kas ir grūti definējams.

Liepiņš: Jāņem vērā, ka vēl ir izpildītāju māksla, kas ir māksla pati par sevi. Tāpēc operā var pat nebūt dekorācijas uz skatuves, bet man ir jādzird Nakts karaliene, kas ir viens no grūtākajiem darbiem sieviešu vokālajā… Es domāju, ka tas ir tuvu apogejam un vokālista varēšanas robežai. Bet ja mani kā muzikantu pārņem nevis — tur vairs nav runa par katarsi, tur ir pretējas sajūtas. Mani pārņem dziļš… dziļa nepatika, kas man saglabājas divas un pat trīs dienas.

Rītups: Kas izraisīja šo nepatiku?

Liepiņš: Noskatoties visu to, es pat gribētu teikt — šajā operā ir pieļauti cilvēktiesību pārkāpumi. Uz skatuves atrodas trīs nepilngadīgi puikas, no kuriem viens ir mans dēls. Režisors nav paskaidrojis, kas tas ir — tā ir kāda androgīna būtne, tas ir kaut kāds nekatrās dzimtes veidojums, vai tas ir pedofilijas skandāla laika, teiksim, šis zēna simbols, vai tas ir Mocarta suvenīrparodija, vai tas ir vēl kaut kas cits, kas viņš ir un kāpēc viņi kustas tādā formā, kā viņi to dara uz skatuves.

Rītups: Jūsu teiktais skar šajā izrādē jūtamu mēģinājumu peldēt ar lētu, seksuāli iekrāsotu asprātību palīdzību. Publikas ķiķināšana varētu liecināt par pārliecinošu, vispārēju un nožēlojamu banalizāciju.

Sukuts: Es operu mīlu tad, kad ir priekškars un kad ir dziedātājs. Un ir atvēries šis priekškars, un es pirmo reizi saku: jā, vajag. Jo visa tā skatuve man ir atbrīvota līdz pašam dibenam. Un man nekas netraucē — skatuve ir tumša, melna, un es pēkšņi redzu detaļu, kuru es nekad neesmu iedomājies ne šajā, ne citā operā. Šai Blumberga instalācijai, un es nebaidos no šī vārda “instalācija”, Mocarts ir nevis fonā — viņš veido šo instalāciju, viņš piedalās tās būvē. Bija luste skatīties, es guvu milzīgu baudu. Kāpēc man būtu jādomā par katarsi šai operā? Nu, nav man nekādas katarses, man nevajag šo katarsi. Es priecājos.

Vanags: Kādēļ cilvēki smejas? Tas ir baigi cieši saistīts ar jautājumu, kāpēc, kad autori saņem 100 000 latu, viņi kļūst mietpilsoniski? Un tadēļ arī nav brīnums, ka, ķipa, tur smējās — tur ir atnākusi tā pati mietpilsonība, tas ir viņu uzvedums.

Ikstena: Man īstenībā bija vairāk dusmas par to, ka es uz skatuves redzu Blumberga idejas laboratoriju, un viņš taustās, viņš meklē, jo mēs neviens nevaram pateikt, kā tas attīstīsies, kas notiks ar pasauli, un nemitīgi šie režijas iekritieni, kas mani vienkārši atvelk atpakaļ. Kaspars rakstīja, ka uz skatuves ir gan primātu komēdija, gan Blumberga asiņaino pērlīšu spēle. Tas būtu bijis brīnišķīgi. Bija Blumberga asiņaino pērlīšu spēle, bet šī primātu komēdija visu laiku tevi atsit atpakaļ…

Vanags: Jā. Tur jau tā lieta, tās ir atsevišķas grāmatas. Reāli tev traucē otra grāmata.

Liepiņš: Tad mēs nonākam pie tā, kāpēc tad tas vispār ir. Jāatgriežas atpakaļ, kas tad bija ar Mocartu un ar viņa brīvmūrniecības idejām, kas, būtībā — to nevar aizmirst — ir šim darbam apakšā.

Kupčs: Bet nevajag pārspīlēt masonisma nozīmi Mocarta mūzikā. Īstenībā tā problēma ir savādāka. Iestudējums par spīti tam ir avangardisks, teiksim, jā, laikmetīgs. Tātad pretendē uz salīdzināšanu ar kādām izrādēm, kas notiek Vācijā un citur. Tādā gadījumā iestudējumam bija jābūt ļoti pārdomātam. Šajā izrādē, man likās, ka materiāls nav zināms, ka ir paņemta virspuse un būvēts savs materiāls, kurš nav uzbūvēts līdz galam. Tagad ir ne šis ne tas. Baigais tāds strupceļš.

Vanags: Es nevarēju saprast… tikai vēlāk es mājās izlasīju to libretu, būtībā nav priesteru — ir Zarastro un ir dzīvnieku bars.

Kupčs: Šī ir tāda izrāde, ka pirmā cēlienā ļaunie ir vieni un labie ir otri…

Vanags: Jā, tas pilnīgi nestrādā.

Kupčs: … pēc tam notiek maiņa.

Rītups: Tas nav redzams uz skatuves.

Kupčs: Bet nav arī skaidrs, kas tad vispār ir.

Sukuts: Bet šīsdienas pasaulē vairs nav priestera. Kurš tad ir šīsdienas pasaulē priesteris? Tikai cilvēks pats sevī, pats ar sevi.

Vanags: Mani ļoti izbrīna Latvijas situācijā šī te ļoti straujā zvaigžņu izvirzīšanās. Mēs nevaram viegli nosaukt alternatīvu, nē, tas un tas ir labāks, ja, bet tā šausmīgā uzticēšanās jaunam talantam, ka tu uzdod viņam šo Mocartu, kas īstenībā ir ar drausmīgāko intelektuālo pagātni, un blakus vēl tu iedod Blumbergu, kas nu tiešām ir stikla pērlīšu virtuozs, ja, un vēl plus tu viņam iedod to naudu.

Kupčs: Ja mani atmiņa neviļ, tad neviens mākslas darbs nav radīts pārticībā.

Ikstena: Zināmā mērā tas degradē mākslinieku, ka viņam ir neierobežotas finanses. Mums nav jāaicina uz trūkumu, bet tas vienkārši degradē.

Sukuts: Par naudu nevajag runāt vispār. Tā nav nauda — 100000 latu. Tikai nabags runā par naudu. Mēs neesam nabagi.

Vanags: Mani kaitina, ka Latvijā, tiklīdz viens jaunais asns izbāž galvu ārā, tā viņam uzgrūž virsū. Nedrīkstēja viņam uzgrūst tādēļ, ka viņš ir strādājis uz mazās Dailītes skatuves.

Rītups: Daudzās vietās rodas jautājums: kāpēc tā? Tikai tāpēc, ka tā ienāca prātā, tā gadījās.

Liepiņš: Nu, tu pēc tam vari pievilkt klāt.

Rītups: Man tā šķiet tāda pašdarbnieciska patvaļa, kas mēģina izrādīties uz ģeniāla skaņdarba fona. Kāpēc veļas mašīna? Nu, tāpēc, ka ienāca prātā.

Sukuts: Es pateikšu par to veļas mašīnu. Man bija interesanti. Tad, kad tā pacēlās, es ieraudzīju perfekti uzbūvētu giljotīnu. Un neviens no jums un neviens man nekad nepateiks, ka tā nebija giljotīna, jo es pats viņu redzēju. Nofiksētu, precīzu, un kad tā laidās tai bedrē, kad puse loga bija jau ārā un puse bija iekšām, rotācija apstājās. Tā ir perfekta režija. Kairišs un Blumbergs nāk no manas saimes, no kino saimes. Blumbergs ir nobriedis kinematogrāfists. Viņa domāšana ir absolūti kinematogrāfiska. Viņš ir piegājis ne tikai klāt, viņš jau ir iekšā šajā kino, opera viņam ir par šauru.

Vanags: Par kino domāšanu. Varbūt, ka tur ir kino izteiksmes līdzekļi, es, ķipa, nepamanīju. Bet ko es tiešām nepamanīju — es nepamanīju domāšanu. Attiecībā uz Kairišu, pieņemsim, man nebija sajūtas, ka viņam vispār ir interpretācija par to, kas notiek uz skatuves.

Sukuts: Bet par to, kas notiek pasaulē, viņam ir funktieris, to nevar noliegt.

Rītups: Nu, piemēram, ja kāds saka, ka gāzmasku es uz skatuves uzlieku tāpēc, ka draud Trešais pasaules karš, tā ir tik bezjēdzīga patvaļa…

Sukuts: Bet kāpēc tu to tā uztver? Tu atkal domā par simboliem! Nu, atmet tos simbolus. Veļas mašīna nav nekāds simbols.

Rītups: Pieņemsim, ka tas nav simbols. Kas tas ir?

Kupčs: Par simbolu atmešanu īstenībā Kairišs ļoti smalki pateica, un tas ļoti piesaistīja manu uzmanību. Kādā intervijā viņam bija tāds nevainīgs teiciens: “Jā, eksistē daudz štampu,” tā brīvi pārfrazējot viņa teikto: “Viņi visi iestudē Burvju flautu kā pasaku.” Te man sanāca baigais niknums, jo man likās, ka te kaut kas nav kārtībā, jo tā vispār savā būtībā ir pasaka. Un ja pašu pamatu — pasaku atmet kā štampu, nekas vairs nevar palikt. Tur ir tā sakne.

Ikstena: Katrā gadījumā, ja uz skatuves cīņas ar 21. gadsimta nāvējošām sērgām tiek izcīnītas ar vienu āmuriņa sitienu pa noģērētu govs galvu, mani tas nepārliecina. Es piekrītu tam, ko teica Kaspars, ka cilvēks tur nav domājis.

Sukuts: Bet jūs pāri tam visam gribat dabūt dzelžainu konceptu. Atļaujiet man peldēt brīvi.

Rītups: Ar visu gāzmasku?

Sukuts: Es te nedomāju par gāzmasku. Ir lietas, ko es tev nevaru pateikt. Būtu ideāli, ja turpmāk gleznu autori, romānu autori, mūzikas autori nekur neliktu apakšā savus parakstus, un tad mēs redzētu pa īstam, ko domā kritiķi, vai kritiķi vispār ir spējīgi domāt. Ja nu nav Mocartam šī paraksta — ir šī nots, ir vienkārši skaņa.

Kupčs: Man nav skaidra tā doma, tāpēc ka Mocartam partitūra ir tāds paraksts. Vispār — jebkuram komponistam, izņemot pilnīgus beztalantus un diletantus. Kāds paraksts? Viņš ir atpazīstams no divām taktīm. Tikai sliktu mūziku var padarīt anonīmu.

Sukuts: Bet mēs ļoti turamies pie vārdiem visu laiku, ļoti, mēs katrs gribam būt iekalts ar vārdu. Un tas ir ļoti slikti. Ja es tā godīgi saku. Tas ir neforši. Anonīms ir pats skaistākais. Un tas zemnieks, kas strādājis, nezinu, tur Kanādā vai Armēnijā, kas ar zemi, viņš ir anonīms, un viņš ir skaists. Mēs neesam skaisti.

Rītups: Kas pamato kopējā vizuālā tēla eklektiku?

Liepiņš: Es nezinu, vai visās augstskolās studenti izspēlē tādu jēdzienu, katrā ziņā konservatorijā un mūzikas vidusskolā, kad es mācījos, bija tāds jēdziens “kapustņiks”. Visi noelšas un baigi forši.

Rītups: Tā varētu būt pārejošā mirkļa burvība.

Liepiņš: Nu jā, redz, kā es šovakar izklaidējos operā. Es paķiķināju, es labi jutos, nebija pārāk skaļa mūzika, man ausis nesadragāja, samērā labs sastāvs, bija jautri skatīties, jo bija daudzas foršas bildes, re, kur govs ar galvu pa skatuvi, ar mobilo telefonu, es arī mobilo telefonu lietoju. Šīs te lietas izveido kapustņiku.

Ikstena: Eklektiku pamato laikmets. Šis vienkārši ir paralēlo pasauļu laikmets.

Sukuts: Par Blumbergu runājot, es gribētu vēlreiz atkārtot to, ko Ilmārs teica, ka tās sajūtas, ar kurām mēs esam dzīvojuši, tās paliek tajā gadsimtā, tās nebūs vairs šajā gadu tūkstotī un gadsimtā, nebūs. Un Blumbergs kaut kur tajā bukletā runā, ka viņam būs kaut kāda urna. Nu, nebūs nekādas urnas, nebūs.

Rītups: Viņam būs fails.

Sukuts: Vai nu fails vai gaismas stars, kurš aizies kosmā un savienosies ar citu gaismu. Nu, nebūs citas dzīves, nebūs.

Ikstena: Man, tā teikt, rada tādu atvieglojuma sajūtu, ka vēl joprojām pastāv nāve, jo tās priekšā mēs visi esam proletārieši, un kamēr tā mīkla nebūs atminēta, tikmēr trīs jēdzieni — dzīve, nāve un mīlestība — pastāvēs cauri gadsimtiem.

Sukuts: Bet nāve ir tas skaistākais, kas var būt cilvēka mūžā, vienīgais, par ko var domāt un uz ko virzīt savu mākslu, mūziku vai grāmatu.

Rītups: Ingmars Bergmans, kurš kinematogrāfiski interpretēja Burvju flautu, uz žurnālistu jautājumu “Ko par to varētu teikt Mocarta zinātāji?” sacīja: “Man ir pilnīgi vienalga, ko teiks Mocarta pētnieki un operas speciālisti, bet Mocarts man teica, ka viss ir labi izdarīts.”

Liepiņš: Zini, ko es tev teikšu — man vakar Mocarts teica, ka nav gan tik labi.

Ikstena: Es gribētu pateikt, ka, lai arī kā tas būtu, šī tomēr ir divu radošu personību fantastiska daiļrades laboratorija, kurā mums ir bijusi iespēja ieskatīties.

Kupčs: Es esmu pret, īstenībā, nē, nu, tā nav. Ir izdarīts muzikāli drausmīgi liels darbs. Muzikāli spoža izrāde. Mēs visu laiku runājam tikai par Blumbergu un par Kairišu. Opera tomēr ir dziedāšanas un mūzikas māksla, kura sevī apkopo visu to pārējo. Mūziķu un mūsu jauno solistu veikums ir vienkārši fenomenāls.

Rītups: Mani kā nespeciālistu vairums solistu nepārliecināja un nesaviļņoja.

Liepiņš: Tāpēc jau Sukuts guļ operā, tur jau ir tā problēma.

Šajā negulēja — tāpēc, ka viņam parādīja mobilo telefonu un laida tos prožektorus ar nazi. Viņam zilonis uz auss uzkāpis, te viņš neaizmieg — tas nav pārāk pagodinoši tiem dziedātājiem. Visgrūtākais pianismā ir Mocarts. Viņam ir jābūt perfektam. Es eju uz izrādi un pirmais, ko es meklēju, ir muzikants. Ja pa vidu bāžas ar mobilo telefonu un veļas mašīnu, es nesadzirdu šo operas būtību.

Vanags: Cilvēks iet uz operu, atzīst, ka viņš nesaprot, nerubī fišku no tās mūzikas un cer, ka tajā pašā laikā režija, scenogrāfija utt. spēs kompensēt viņa nezināšanu. Un tas izskaidro to, ka filharmonija ir tukša, un opera ir pilna.

Rītups: August, tu saproti kaut ko no mūzikas?

Sukuts: Man šķita, ka Mocartam tā ir bijusi haltūra.

Liepiņš: Ārprāts, Sukut, tu degsi elles ugunīs! Kupčam sirdi sarāva.

Sukuts: Degšu. Jā, un es pie tā palieku. Es to dzirdēju ar savu ausi. Es nevaru varbūt reproducēt ar balsi. Bet mana auss ir pietiekoši attīstīta.

Rītups: Ko nozīmē haltūra? Viņš to ir pa roku galam izdarījis? Vai arī sasprindzis, lai to pārdotu?

Liepiņš: Nu, August, tu brauc iekšā baigos sūdos.

Sukuts: Tagad ir drūmi, ja? Es domāju, ka pasaule sastāv no pasūtījumiem, un mēs katrs, ieskaitot mani, ieskaitot Noru, pildām pasūtījumus…

Liepiņš: Jau nepiekrītu.

Sukuts: …un tie pasūtījumi nenāk no konkrēta cilvēka vai no konkrētas organizācijas, un mums tikai liekas, ka mēs esam ģēniji, un vajag obligāti apakšā uzrakstīt, ka tie ir Augusts Sukuts, Nora Ikstena vai Zigmārs Liepiņš. Tā nav. Mēs sevi pārāk augstu vērtējam.

Kupčs: Patiesībā šis operas uzvedums ir kolosālākā mārketinga kampaņa operai vispār.

Vanags: Fantastiska mārketinga kampaņa, bet slikts produkts.

Ikstena: Man liekas, ka Blumbergs kā mākslinieks un droši vien arī Kairišs kā mākslinieks, šajā iestudējumā ir padevušies kaut kādai sajūtai radīt kaut ko, kas ir vajadzīgs, radīt kaut ko, kas būs laikā, radīt kaut ko, kas trāpīs kaut kādos punktos.

Rītups: Varbūt jūs varētu aprakstīt tos punktus, par kuriem jūs runājat.

Ikstena: Punkti ir mēģinājums apjēgt laiku, izmantojot klišejas, kas ir saprotamas.

Liepiņš: Es tagad kā komersants pasacīšu. Normāli visiem teātriem visur raksta izrāžu skaitu. Cik konkrētais uzvedums ilgstoši dzīvo. Tas būs vienīgais rādītājs, un citu rādītāju nebūs. Viss.

Rītups: Kaut kādā rakstā es saskāros ar viedokli, ka šī ir opera, kuru veido visabsurdākais librets, kas savienots ar ģeniālu mūziku. Kādā mērā librets bija saprotams?

Kupčs: Nu, es jau zinu tos dialogus no galvas, man viņu nevajag, bet par citiem man grūti spriest.

Liepiņš: Ja nelasa tekstu līdzi, tu gribēdams nevari saprast.

Kupčs: Nav dramaturģiska pamatojuma daudzām lietām, vienkārši daudz ko izņēma ārā. Ir aiziets prom no tā, bet vietā nekas nav ielikts.

Sukuts: Bet librets tikai kalpo manam tālākam stāstam. Es atnācu trešo reizi mūžā uz operu un atcerējos vienu dokumentālu filmu par aunu, kurš ievilina lopkautuvē aitas. Viņš iet pa priekšu 40 vai 60 aitām — ieved viņas tai kautuvē, viņas visas ar elektrisko steku nogalina, viņš iziet ārā, viņš redz to visu un ved jaunu saimi otrā dienā. Bet tas kaifs tanī lietā ir, ka auns ved aitas. Un tad kādu dienu viņš to vairs nespēj, un tad viņu nogalina.

Rītups: Kāds sakars šim stāstam ar libretu?

Sukuts: Bet tur tas stāsts ir iekšā, viņš turpinās. Tai Kairiša, Mocarta un Blumberga kopsadarbībā. Es to redzu, jo mēs esam tikai aitas, kas sekojam, un šajā gadījumā mēs sekojam tai burvju flautai, tai maģijai. Un tā burvju flauta ir nekas cits kā dzīves melodija, ko mums kāds spēlē priekšā.

Liepiņš: Man bija ļoti personīgas problēmas ar tiem zēniem. Šiem puišeļiem programmā pat nav vārdu, bet viņi dzied vienu no sarežģītākajiem gabaliem visā šajā pasākumā.

Kupčs: Bet tas ir fakts — tādas balsis tiešām nav bijušas vismaz 10 gadu.

Rītups: Libreta teksts ir pilns ar lieliem vārdiem. Kā jūs tverat šos vārdus — gudrība, mīlestība, ticība, harmonija?

Sukuts: Es domāju par Hamletu šai te brīdī, kāpēc viņu nogalināja? Tāpēc, ka viņš bija pļāpīgs. Par to neviens, nekad un nekur nav teicis — viņš bija šausmīgs pļāpa un tik šausmīgs pļāpa ir pelnījis tikai nāvi un neko citu. Mēs atļaujamies runāt, it kā mēs šeit būtu dievi. Deviņi dievi.

Rītups: Tu sevi divreiz pieskaitīji.

Sukuts: Un tāpēc vārdam ir ārkārtīgs svars, ārkārtīgs svars. Bet vārdu nedrīkst absolutizēt. Jo tad mēs pārvēršamies par pļāpām, un par to draud giljotīna.

Visi kopā: Veļas mašīna.

Vanags: Es runāju ar jaunajiem videomāksliniekiem, un mēs noreducējām līdz tam, ka šobrīd mākslu var iedalīt divos veidos — vienu sauc “ievilcējs”, tas ir tas, ka tevi velk iekšā tajā skatuvē. Un otrs ir “sagruzons”. Tāda tipiska narkoestētika. Vai nu tevi ievelk, vai arī sagruzī. Un neviens no šiem veidiem nav produktīvs, tie nespēj ģenerēt idejas.

Rītups: Hēgelis reiz sacīja, ka Burvju flauta ar mūziku un iestudējumu ir aizrāvusi viņa fantāziju un sildījusi sirdi.

Vanags: Ievilcējs!

Rītups: Kādu iespaidu uz jums atstāja šī opera?

Kupčs: Man tā liek domāt. Es īstenībā domāju vēl tagad. Es nekādi nevaru formulēt vienotu viedokli, un es droši vien nekad to tā arī nepanākšu. Es varu pateikt, ka man patika dažas lietas, un es varu pateikt, kas man nepatika. Kopumā es neesmu vienaldzīgs.

Ikstena: Jā, mudināja domāt. Un vienlaicīgi dusmas par idejas iespēju un par tās nerealizāciju. Bet tādas, nu, tādas nedefinējamas dusmas.

Sukuts: Jāsaka, ka pārkāpjot zināmu gadu slieksni, man 50 gadus, gadsimtam 100 un tūkstošgadei 1000, man vairs nevajag koncepciju. Es patiesi gribu ieskatīties pats sevī.

Rītups: Ko tu ar šīs operas palīdzību ieraudzīji pats sevī?

Sukuts: Prieku. Baudu. Es pie tā atgriezos. Pie zināmiem pirmsākuma klucīšiem, ko es varu pats savā prātā mierīgi variēt un ar tiem spēlēties. Es atgriezos savā bērnībā. Tas bija pats interesantākais posms, kad es biju ieņemts tai ūdenī. Savas mātes ūdenī, un izkārpījos no tā ārā. Un Mocarts, nu, visupirms Mocarts, un te es gribu Zigmāram piekrist, man atsauc atmiņā stāstu par manu māti, kas ar mani vēderā ceļo no Anadiras uz Rīgu.

Liepiņš: Mocarta interpretācija orķestra un dziedātāju līmenī bija visā visumā okei. Un Mocarts kā tāds ir noticis uz šīs skatuves. Mocarts vispār ir ļoti grūti, un operā tas ir tik reti, tāpēc tā muzikālā daļa ir pieņemama. Kā komersants es varu teikt, ka izrāde ir ļoti labi pārdota. Komerciāli labi nostrādāts pārdošanas produkts. Kā cilvēku tā izrāde mani neaizkustina, bet kā mana bērna tēvam man tā izrāde vienkārši riebjas.