Mīlestības izgudrošana

Mīlestības izgudrošana. Tā sauc pēdējo un — kā uzskata kritiķi — labāko Toma Stoparda lugu, kas ar milzīgiem panākumiem tiek izrādīta Nacionālajā teātrī no 1997. gada.

Taču kāpēc izgudrošana? Un kāpēc Stopards? — Atbildu. Britānija, kas, kā mēs zinām, atrodas (jau ļoti ilgi, kopš divdesmitā gadsimta vidus) dziļa pagrimuma stāvoklī, joprojām ieņem pirmo vietu pasaulē divās cilvēka darbības jomās. Nē, nē, neuztraucieties. Runa nav par mīlestību, pat ja tāds čempionāts būtu iespējams. Pirmkārt, pēc izgudrojumiem uz vienu cilvēku tā tālu apsteidz ASV un Vāciju. Otrkārt, teātrī. Par ko tad ir luga, ar kuru mēs sākām savu mazo stāstiņu par mīlestību šodienas Britānijā?  — Par mīlestību. Precīzāk, par to, ka apmēram pusgadsimtu pēc tam, kad Stīvensons izgudroja lokomotīvi, dzejnieks Alfreds Hausmans izgudroja mīlestību. Un viss. Patiešām — viss? — Nē, protams, ne viss. Jo tā vis nav vienkārši mīlestība — tā nav jāizgudro —, bet patiesa mīlestība. Atšķirībā, teiksim, no lokomotīves, kas var arī būt vienkārši lokomotīve. Un Alfreds Hausmans arī nav vienkārši mīlnieks vai mīļākais, bet ir vēl arī dzejnieks. Nav iespējams to nešķirt. Tikai grūtības ar to nebeidzas: Hausmans ir ne vien dzejnieks, bet arī zinātnieks. Viņš zina latīņu un grieķu valodu, kā pirms viņa, iespējams, tās nezināja neviens — vismaz Oksfordā un Kembridžā jau nu noteikti nē. Zinātnieks un dzejnieks? Jūs abi šeit ieradāties vai viens no jums? — Hārons jautā Hausmanam, kad tas nostājas Stiksas krastā un jau sper soli laivā. Bet ko darīt vecajam profesoram ar savu no jauna izgudroto mīlestību brīdī, kad viņš lūk lūk satiks tos, ko mīlēja pirms pusgadsimta? — Viņš no Stiksas krasta atgriežas Aizisas krastā, atpakaļ savas un viņu jaunības Oksfordā. Un ko darīt dramaturgam Tomam Stopardam, kā atgriezties no divu gadu tūkstošu robežas 19. gadsimta beigu Oksfordā, lai saviem laikabiedriem atklātu to, kas viņos vēl dzīvo, to britu mīlestības tēlu un stilu, kas pastāvēs, kamēr pastāv Britānija un pāris dzīvu britu.

Labi. Pagaidām atstāsim Stopardu un Hausmanu ar viņu studentiskajiem mīlestības izgudrojumiem. Un paklausīsimies, par ko tomēr runā klasicisti Stiksas un Aizisas krastos. Viņi runā par to, ka, ja vien pareizi izliktu komatus, ko līdz šim neviens vēl nav spējis pareizi izdarīt, tad arī tekstu varētu izlasīt pareizi. Un secinājums, kas māca pazemību tam, kurš grib kļūt par īstu zinātnieku: patiesais zinātnē ir pareizais. Vai tik tas neskan pārāk angliski? Labi, bet mīlestībā? “Britānijā mīlestība ir pieklusināta,” žēlojās Bairons 19. gadsimta sākumā, “šeit viss ir pieklusināts.” Kādā feļetonā es nesen izlasīju, ka vidējam londonietim galvenā vieta, kurā runā par mīlestību, protams, ir pabs. Par mīlestību tur nākas bļaut — lai izlauztos cauri mežonīgajam balsu troksnim. Nelaiķis Grēms Grīns teica, ka daudziem viņa paaudzes cilvēkiem, lai mīlētu, nācās aizbraukt uz ārzemēm (mēs zinām, ka Bairons un viņa vieglprātīgie draugi tā arī darīja). Patlaban vidusšķiras cilvēkam brauciens uz ārzemēm ir periodisks laika pavadīšanas veids, gandrīz vai obligāta ikdienas kultūras sastāvdaļa. Bet vai mīlestība Anglijā arī ir vidusšķiras ikdienas kultūras sastāvdaļa? Atbildēt uz šo jautājumu ir daudz grūtāk, nekā stāstīt par 19. gadsimta astoņdesmito gadu Oksfordas studentu mīlas dēkām un pārdzīvojumiem, par ko Stopards ir sarakstījis savu lugu. Un tomēr pamēģināsim.

Sāksim ar galējībām. (Bet vai mīlestība pati nav galējība? No Alfreda Hausmana viedokļa tas tā arī ir.) Šodien Lielbritānija joprojām ieņem vienu no pirmajām vietām Eiropā (ja ne pirmo) pēc noziegumu skaita, kas izdarīti kaislības ietekmē. Ja neticat — palasiet avīzes vai šodienas prozu. Nu ko, lasām. Kā jebkurā citā civilizētā valstī, Anglijā mīlestība ļoti bieži iekļaujas kādā citā laika pavadīšanas veidā, teiksim, iedzeršanā, visā tās konkretizāciju plašajā spektrā — no nožēlojamām “pārtijām” ar ļoti sliktā franču vīna negausīgo tempšanu līdz garām, nopietnām pusdienām, kas arī, saprotams, ir ar vīnu, gan daudz ciešamākas kvalitātes, un kas iesākas un nobeidzas ar stipro alkoholisko dzērienu lietošanu. Un, pats par sevi, pabi ar alu un viskiju, šeit — līdz bezgalībai. “Es laikam gan iedzertu vēl vienu viskiju, mīļais. Starp citu, ko tu domā par Džeku? Viņš, manuprāt, kaut ko sāk ar Margo, kurai ir beidzies ar Bobu.” — “Es domāju, ka tev beidzot pašai vajadzētu tikt skaidrībā par savām attiecībām ar Džeku.” — “Starp citu, kā ar mūsu braucienu uz Provansu, par ko mēs jau gandrīz sarunājām? Es laikam gan iedzertu vēl vienu.” Kur šeit ir atzīšanās? — “Atzīšanās,” manā vietā atbild dzejnieks Hausmans, Stoparda lugas varonis, “ir vardarbības veids pār nevainīgo.” Un turpina: “Lai šī skumjā mīla turpinās, līdz neatbildētā kaisle rimstas un kļūst neatšķirama no gaisa; līdz tā aiziet.”

Nav grāmatas ar nosaukumu Kaisles socioloģija, taču ir Mīlestības socioloģija divos sējumos (23 mārciņas studentiem, ar atlaidi). Nekas, mīlestība pārdzīvos arī to, kā pārdzīvoja Viktorijas laikmeta spaidus, par ko briti vidējos gados, kuriem nav ne mazākā priekšstata par to laiku, runā gandrīz vai ar skumjām kā par nacionālā apkaunojuma periodu. Viņi saka: “Sabiedrība izrēķinājās ar Oskaru Vaildu par to, ka viņš bija homoseksuālis.” Kāds Vailda laikabiedrs par viņu teica: “Viņš sevi pazudināja, jo mīlēja.” Vaildam un viņa jaunajam paziņam Hausmanam mīlestība nebija laika pavadīšana. Tā nebija ikdienas kultūra un nebija tas, ko varētu “objektīvi analizēt” un kur varētu lietot instrukcijas. Bet Ovīdija Māksla mīlēt? “Tā ir māksla,” vienā balsī atbild Hausmans un Vailds. Jau pirms 13 gadiem kāda manas koledžas aspirante seminārā par senindiešu poētiku uzstājās ar priekšlasījumu Sievietes orgasma sasniegšana — klasiskās indiešu mīlas mākslas mērķis. Mūsdienu Anglijas domāšanā par mīlestību tā jau ir aizvakardiena. Vakardiena — tie ir lētie lieltirāžas Kama-Sūtras izdevumi neaprakstāmi sliktos tulkojumos un grāmatnīcu plauktos iegūlusī Mīlestības socioloģija. Šodiena tiek iezīmēta ar jaunu, līdz šim nezināmu terminu “dženderisms” (“džender” ir seksa vietā). Tā saucas ikviena tēma vai problēma, kas attiecas uz sievietēm “kā atšķirīgām no vīriešiem”. Lūk, jums zinātniskā dženderisma piemērs. Pavisam nesen Londonas universitātes aspirantu konferencē īpaši tika slavēts (un apbalvots) priekšlasījums Indoeiropiešu mīts par diviem brāļiem kumeļiem kā sieviešu tieksmes pēc vīrišķās pārības atspoguļojums. Lai gan arī tā nav dženderisma robeža. Katoļu teoloģijas gadagrāmatā tikko kā publicēts Eimana Keima raksts Sieviešu pirmslaulību seksuālie sapņi kā morālās teoloģijas problēma. Nu, šī gudrība līdz pabam tik drīz vēl nenokļūs, lai gan, iespējams, ar savu zilganpelēko spārnu jau skārusi pusdienojošos (kas zina, varbūt arī iemīlējušos!) intelektuāļus Hempstedā un Griničā.

Viņš: “Bet ir arī kaut kas tāds, kā mīlas mokas — vai jūs nekad neesat domājusi par tām, domājot par savu mīlu?” Tas ir no citas, arī nesenas lugas. “Mīlas mokas ir tikai no tā, ka mīlošie nesaprot viens otru,” atbild viņa. “Vai arī pati mīlestības daba ir mokas?” Hausmans jautā savam skolas draugam. “Un dzeja — arī? Tu taču nekad nebūtu uzrakstījis savus brīnišķos dzejoļus, ja tavas mīlas objekts būtu šeit, ar tevi, nevis tālajā Indijā.” Nu, labi, vai gan ir vērts bez gala cilāt pagātni, Vailds arī nekad nebūtu uzrakstījis savu Redingas cietuma balādi, ja viņu tur nebūtu ietupinājuši. Pietiks par mākslu. Un par zinātni arī. Bet nu nepavisam negribas atgriezties pēc mīlestības pabā, nerunājot nemaz par Hempstedas un Griničas viesistabām.

Avīzes virsraksts (apmēram pirms trim gadiem): Skolotājs nošāvis neuzticīgu mīļāko ar diviem bērniem un vecu māti. Savā komentārā par šo noziegumu reportieris paskaidro, ka skolotājs esot bijis briesmīgi pārslogots ar darbu un divus gadus neesot bijis atvaļinājumā. Skolotāja paziņa — bārmenis no tuvākā paba — ir neizpratnē: “Viņi (skolotājs un viņa mīļākā) taču bija kā divi balodīši. Pēdējā laikā viņš, manuprāt, bija brīnišķīgā formā. Nu, varbūt vienīgi dzēra mazliet vairāk nekā parasti. Mēs visi esam vienkārši satriekti.” Reizēm, runājot par mīlestību, man šķiet, ka mēs aizmirstam: runa jau faktiski nav vis par mīlestību, bet par attieksmi pret mīlestību, par sarunu par mīlestību. Pirmām kārtām tas tā ir Anglijā, kurai vislielākajā mērā raksturīgas nesteidzīgas sarunas par jebko. Šeit ļoti mīl visu izskaidrot. Kāds ārsts nesen paziņoja, ka mīlestības pagrimums Anglijā izskaidrojams ar vidusšķiras vīriešu galēji neveselīgo dzīves veidu un pārmērīgo alkohola patēriņu. Labi, nedzersim vairs tik daudz. Pazīstams psihosociologs angļu “emocionālo noplicināšanos” skaidro ar viņu pārmērīgo atkarību no mūsdienu elektroniskajām tehnoloģijām un masu komunikācijas līdzekļiem. Daudz interesantāku minējumu izteicis kāds visai pazīstams britu mūsdienu dzejnieks: pēdējā pusgadsmita laikā sabiedrībā noticis straujš jūtu izpausmes kultūras kritums — mīlestība zaudē savu ieroci, Kupidonam tiek atņemtas bultas. “Mīlestība,” viņš apgalvo, “ir tas, ko par to runā, raksta un dzied. Ņemiet lieliskāko no Roberta Bērnsa dzejoļiem Es tevi mīlu kā sarkanu sarkanu rozi. Šeit roze — tā ir mīlestības izpausme. Ja Bērnss nezinātu, ka mīl savu iemīļoto kā “sarkanu sarkanu rozi”, tad viņš viņu arī nemīlētu tā, kā viņš viņu mīlēja.” Citiem vārdiem sakot, vārdi par mīlestību — tā ir māksla, bez kuras mīlestības, kā mēs to zinām, — nav. Tas, ko mēs saucam par “ikdienišķu”, līdz pat pašām elementārākajām psihiskajām reakcijām, paliek pats par sevi, uztur sevi savā elementārajā līmenī, tikai pateicoties tam, kas to “tur” no augšas — uzvedības kultūrai, jūtu izpausmes kultūrai, intelektuālajai kultūrai.

Man šķiet, ka šī mīlestības “pieklusinātība” Anglijā izpaužas tajā, cik bālas un neinteresantas ir šodienas sarunas par mīlestību, stāsti, romāni un lugas, nerunājot par rakstiem un priekšlasījumiem. Varbūt patiešām iepriekš citētajam dzejniekam ir taisnība un visa nelaime ir kultūrā?

Nē. Nelaime, man šķiet, ir mūsos pašos — un vai tādā gadījumā mums pašiem kaut kad nenāksies “pār-izgudrot” mīlestību?

No krievu valodas tulkojis U. T.