Mīļās vietas, kuru nav

1. Dārziņi pie hipodroma

Tā bija vieta, kur es gāju staigāt ar suni. Vieta, kur nebija aizliegts gulēt (bet suņukam – izvārtīties) zaļā zālē, varēja klīst pa dārziņu labirintu ejām, satikt bomžu kompāniju, un kaut uz stundu Rīgas centrā iedomāties, ka esi īstos laukos. Gadījās, ka dārziņu pļavās novakarēs izjādē drasēja kāds vientulīgs zirgs. Kā Raņevska no Ķiršu dārza tagad varu tikai nopūsties: “Ak, mans mīļais, brīnišķīgais dārzs, paliec sveiks!”

2. Stacijas laukums

Vecās stacijas pulkstenis un plašais laukums man bija mīļš – ne tikai tāpēc, ka “jaunības sentiments”: būdams students, no stacijas ar vilcienu bieži braucu uz Daugavpils teātri… Kaut kad redzēju sapni, ka atrodos starp milzīgām, aklām betona sienām bez logiem un tās spiežas man virsū, un es nevaru atrast izeju. Tagad šo sapni dienas laikā ikviens var apskatīties jaunajā Stacijas laukumā.

3. Planetārijs

Grēks jau teikt, bet žēl, ka nav vairs  planetārija, kur Dieva vietā – zvaigžņotā  debess. Atceros, šai ēkā katrs stūrītis bija noslēpumains (piemēram, apaļajā ēkā atrast, kur paslēpusies mazā izstāžu zālīte – tas vienmēr no jauna bija piedzīvojums: kad pa šauro gaiteni zem kāpnēm nonāci galā, sākās mākslas brīnumi), un te atradās kafejnīca  ar skaistāko nosaukumu Rīgā – Dieva auss.  Tur kā bērns pirmo reizi ēdu smaržīgas, vienmēr svaigas kanēļmaizītes par 6 kapeikām, kuras joprojām ir manas mīļākās “bulciņas”.  Tur vienmēr pulcējās dīvaini simpātiski cilvēki, kas šķita cits citu pazīstam – kā viena liela ģimene.

4. Kinoteātris Pļaviņās

Pagājušā gadsimta 70. gados manā dzimtajā pilsētā Pļaviņās bija mazs, bet savs kinoteātris. No drusku rūcošā projektora tur vienmēr smaržoja pēc petrolejas, ziemā tur kurināja krāsni. Lēni vērās blāvi zils priekškars, un sākās filmas. Tie bij’ mani bērnības kolektīvie emocionālie pārdzīvojumi: indiešu mākslas filma Ziloņi – mani draugi, kad beigās visi raudāja. Lēdija Kerolaina Lema, Mūzikas skaņas, Pūt, vējiņi, Neticamie itāļu piedzīvojumi Krievijā. Pagalam ir kino lauku klubiņā.