Miķelsons ēd

(Saruna notiek darba kabinetā. Pulksten 9.15 sekretāre atnes kafiju)

Jums cukuru?

Nē, jau gadus divdesmit cukuru nelietoju. Pat nezinu, kā tas tika iesākts… Laikam jau zināmā mērā baidoties no tā, ko sauc par lieko svaru.

Vai jūs pieturaties pie kādas īpašas ēšanas sistēmas?

Negribu teikt, ka es rezervēti izturos pret ēdiena daudzumu. Tomēr cilvēks, kurš ikdienā ir stresā — tāds ir mans darbs un sen jau, sāta sajūtu sāk zaudēt. Es ļoti labi atceros: kad sākās visas pašreizējam statusam atbilstošās lietas, sāka aicināt uz pieņemšanām, kur obligāti jāēd, un tā ir vesela māksla — būt tajā iekšā un neaiziet par tālu. Negausība pārņem ātri… Un es neesmu tievs! Drīzāk varētu teikt — proporcionāls, un es negribu sasniegt maģisko centnera robežu. Man raksturīga tāda tendence… Jo vecāks kļūstu, jo mazāka nepieciešamība ēst gaļu, vēl jo vairāk desas, kas ir gaļas maisījumi ar kaut ko. Tāpat arī žāvētas lietas.

Un ko prasa organisms?

Zivis. Viennozīmīgi! Un jo tālāk, jo proporcionāli vairāk. Kartupeļus vispār nelietoju, ja nu vienīgi jaunos.

Vai šorīt paspējāt kaut ko apēst?

Jā, man ir diezgan tradicionāls rīts: tāda lieta, bez kuras nevar iztikt, ir kafija, vēl jogurts un tas, kur tie graudi iekšā… līdzīgs cornflakes — diezgan mazās devās.

Vai jūs ievērojat kādus rituālus ēšanas laikā?

Nevaru iedomāties, bez kā es nevarētu iztikt… varbūt vienīgi bez zināmas kārtības uz galda. Es nevaru kā amerikāņi: paķert bulciņu un iet pa ielu. Bet ir obligātais vakara pasākums ar knakstīšanos ap ledusskapi — tā gan ir lielākajai daļai vīriešu. Kaut kas no dārzeņiem, siers, jogurts — tās ir tās lietas, ar ko jānašķojas.

Ko jums patīk ēst ārzemēs?

Austeres! Atceros kādu epizodi Normandijā: okeāna krasts, bēgums un zvejnieki iet jūrā, pēc tam turpat ar austerēm tirgojas. Tās ir svaigas, jūs redzat visu procesu. Neatceros, cik tieši es apēdu tajā reizē, bet kopā ar baltvīnu kādu duci noteikti.

Vai jūs pats gatavojat?

Varbūt esmu izlaists, bet nē — kā nekā četras sievietes mājā. Vasarā gan. Bārbekjū, ja vien to var nosaukt par gatavošanu. Es varu uzklāt galdu, es varu pagatavot elementāras lietas, bet tā, lai ievērotu proporcijas un piedalītos ilgstošā gatavošanas procesā — nē.

Kādā TV raidījumā es noskatījos, kā gatavo vienu burvīgu lietu — tā sauktos dedzinātos saldos piparus, ugunī dedzina, kamēr virsējā kārtiņa ir melna kā ogle. Izņem sēklas ārā, tad tas pipars ir kā lupata. Tad — mazliet olīveļļas, mazliet ķiplociņu, ieliek ledusskapī, un pēc laika ir gatavs. Visiem garšo. Tā ir populāra uzkoda pie vīna Itālijā.

Vai jūs vērojat cilvēku uzvedību pie galda?

Katrs cilvēks ir savādāks. Mani neuztrauc, ja kāds nelieto nazi, teiksim, netur dakšiņu kreisajā rokā, bet es vienmēr to ievēroju. Neizdaru secinājumus, bet… drīzāk es ievēroju, cik daudz cilvēks pie galda runā, nekā to, kā ēd. Kā runā. Tas mazliet nervozē, ja pie galda uzvedas skaļi, bet — nu, ja cilvēkam tā patīk… Visas tiesības.

Ja jūs esat ievērojusi, ir tā saucamās kontinentālās brokastis lielajos hoteļos. Ir zemes, kur pēc ēšanas var redzēt kaudzi ar atkritumiem, es pat nezinu, vai mājās viņi tā dara. Tāds stils ir Rietumeiropā. Žēl.

Vai jums patīk, ja par jums pie galda rūpējas?

Kā kuram tas sanāk. Ome ik pa brīdim mēdza uzprasīt: “Vēl šo, vēl to?” — un bija situācijas, kad neprasīja, bet uzlika. Arī manai sievas mātei ir izteikta spēja kaut ko nepārtraukti piedāvāt. Tas, pie kā es varbūt neesmu pieradis — kad ir augstākā līmeņa vakariņas un tu jūti viesmīļa elpu aiz muguras. Tas tā… dīvaini.

Vai sievietes ēd savādāk nekā vīrieši?

Man liekas, parasti sievietes nemaz neēd! (Smejas.) Sievietēm ir robeža, kad viņas lūzt. Nē, nē, drīzāk viņas nespēj sev aizliegt! To nevar un to nevar, bet kad noliek priekšā to, ko nu galīgi nevar, tad viņas ēd. Vienreiz dzīvojam.

Cik daudz laika cilvēki patērē, lai tikai izdomātu vien, ko ēdīs un kā! Zvērs jau vien ir tas cilvēks, kaut kā degviela ir jāuzņem. Bet, ja tā pragmatiski padomā — cik viens cilvēks var apēst nedēļā? Piemēram, virs desmit kilogramiem. Tādās lielpilsētās kā Maskava, kur dzīvo virs 14 miljoniem cilvēku… Plus vēl ūdens. Ne velti pārtikas bizness ir viens no lielākajiem — maizi, piemēram, cep katru dienu.

Vai jūs bieži domājat par tik globālām lietām?

Es speciāli neplosos, nerēķinu. Tikai mēģinu iedomāties tos milzīgos apjomus, mērogus. Reizēm iedomājos šo milzīgo masu — pārņem šausmas. Cik lielu daļu naudas mēs noēdam. Pelnām katru dienu un…

Iznāk, ka ēst ir kaut kā muļķīgi…

Bet vajag, nu, neko nevar darīt. Tā Hruščova saule — sapnis, ka vajadzēs dienā apēst tableti, lai būtu paēdis — diez vai spīdēs. Galu galā — tā ir trešā lielākā bauda, ko sagādā ēšana. Jāatceras, ka jāēd, lai dzīvotu. Kāpēc mēs ēdam? Mums ir vajadzīga enerģija. Jautājums, cik daudz. Ar elektrību viss ir vienkāršāk. Cilvēks ir sarežģītāks.

Sagatavoja A.A.