Mierīgā telpa

Šunmjo Masuno, kurš palīdzēs projektēt piemiņas vietu totalitāro režīmu upuriem, Latvijā viesojās pēc Kokneses fonda lūguma. Viņa radošajā biogrāfijā ir daudzu budistu klosteru dārzu iekārtojums, taču arī viesnīcu, administratīvo ēku un privātmāju pagalmu projekti.

Rīgas Laiks: Kas bija pirmais darbs, ar kuru jūs sākāt?

Šunmjo Masuno: Es biju vidusskolas skolnieks. Mans pirmais darbs bija tempļa dārza iekārtojums, sadarbībā ar manu skolotāju.

RL: Ar ko jūs sākat, iekārtojot dārzu?

Masuno: Vispirms ir jāmēģina “izlasīt” attiecīgo teritoriju. Pievērst uzmanību tam, kas ir šīs vietas labās puses, kas – sliktās. Plānojot jāmēģina izcelt pozitīvo, bet negatīvais jāmēģina izdzēst. Otrais, jāmēģina iejusties to cilvēku prātos, kas šajā vietā ieradīsies. Jāmēģina saprast, kāpēc viņi tur nāks. Kāpēc dārza saimnieks lai aicinātu turp savus viesus.

RL: Vai var apgalvot, ka ikvienai vietai ir savs uzdevums?

Masuno: Jā, tā ir.

RL: Šo uzdevumu piešķir cilvēks vai arī tas piemīt vietai jau sākotnēji?

Masuno: Piemēram, ja jūs iekārtojat viesnīcu, tai jākļūst par vietu, kurā cilvēkiem gribētos dzīvot. Taču ir jāskatās, kas ir viesnīcas apkārtnē. Kāda tur ir daba, ēkas, kādi trokšņi ir līdzās. Kas tur varētu traucēt cilvēka vēlmei uzkavēties, bet kas – palīdzētu. Tā vienmēr ir kombinācija no cilvēku vēlmēm un apstākļiem.

RL: Vai vieta var likt cilvēkam domāt?

Masuno: Telpas iekārtojums ir ļoti svarīgs cilvēka noskaņojumam. Mierīgā telpā cilvēkam ir mierīga dvēsele. Bet trokšņainā vietā arī cilvēka dvēselei nav miera. Cilvēks var kļūt pat agresīvs. Telpa veido un audzina cilvēku.

RL: Kāds mērķis tiek ņemts vērā, iekārtojot budistu klostera dārzu?

Masuno: Ir svarīgi saprast, kā šajā telpā izpaust garīgumu. Un forma jau būs atkarīga no mērķa. Noņemot nost visu lieko, paliek tikai kodols.

RL: Kāpēc tieši Rjoandzi tempļa dārzs tiek uzskatīts par izcilāko dzena estētikas paraugu?

Masuno: Rjoandzi tempļa akmens dārzs ir vislabākais. Kāpēc? Tajā ir tikai piecpadsmit akmeņi, grants, debesis un koki fonā. Tas ir vislabākais tāpēc, ka tajā nedrīkst izkustināt nevienu akmeni. It kā tik vienkāršs dārzs, bet tajā ir tāda spriedze. Un vēl – tā ir slēgta telpa, taču tajā ir jūtams plašums. Šis plašums dod cilvēkiem iespēju padomāt. Patiesību nevar izpaust vārdos vai formās. Tikai tukšās telpās ir vieta domām. Tā ir kā pauze, kuras laikā nekas netiek pateikts – tāpat kā No teātrī vai kabuki. Tajās pauzēs cilvēki domā.

RL: Kā jābūt iekārtotai telpai, kas domāta meditācijai?

Masuno: Viens no meditācijas veidiem ir dzadzen – kad cilvēks sēž, sakrustojis kājas un cenšas neko nedomāt. Nedomāt arī par to, ka nedrīkst domāt. Telpai jābūt pustumšai, klusai, taču to var arī darīt brīvā dabā. Dzadzen meditācijas laikā ir svarīgi harmonizēt ķermeni – gan elpošanu, gan izjūtas. Cilvēks sevī atbrīvo tukšumu un dažādas dabas skaņas – putnu čivināšana vai cikādes dziesma nevis traucē, bet ienāk viņā iekšā. Ienāk tukšumā.

RL: Vai tādā telpā ir vieta mūzikai?

Masuno: Mūzikai ir aizvietotājfunkcija. Ja tu ikdienā nemeditē un nedzirdi cikādes dziesmu, tu klausies mūziku un iekšēji sajūti to pašu – mūzika tev atgādina par cikādi un tukšumu. Tukšums prātā saasina šīs sajūtas. Piemēram, meditējot brīvā dabā, mēs varam dzirdēt vēja skaņu. Mēs tad jūtam, ka esam dzīvi tieši šajā mirklī. Bet, klausoties kompaktdisku, mēs saprotam, ka tā ir atkārtojama sajūta, to var atskaņot vēl un vēl. Un šī mirkļa izjūta samazinās.

RL: Kas ir tas, ko rietumnieki nesaprot japāņu tradicionālajā kultūrā?

Masuno: Visā pasaulē interesējas par japāņu tradīcijām, virtuvi. Iemesli var būt atšķirīgi. Cilvēki kļūst bagātāki, bet sajūt, ka sirdī kaut kā trūkst. Un viņi meklē citas vērtības. Meklē Austrumos, Japānā. Citi pamana, ka Japānā ir mazāk resnu cilvēku, un saka, ka tas tāpēc, ka mēs ēdam vairāk dārzeņu. Un aizraujas ar japāņu ēdieniem. Taču atšķirības ir ne jau formā, bet gan domāšanā. Ir arī daudz pārpratumu. Francijā ir kāda kompānija, kas ražo mājas tekstilu, traukus. Viņi vienu produktu līniju nodēvējuši par Dzen. Lakotu koka trauku dizainu izstrādājuši franču mākslinieki, bet tos ražo Vjetnamā. Protams, viņi tos nepārdod Japānā, jo ar dzenu tam ir maz sakara. Eiropieši bieži jauc dzenu ar minimālismu. Bet dzena būtība ir satikšanās pašam ar sevi. Rezultāts parasti izpaužas ļoti vienkārši, taču šī vienkāršība nav minimālisms.

RL: Izsakot sajūsmu par kādu priekšmetu vai vietu, Rietumu valodās mēdz teikt – tas ir skaisti vai arī – tas ir ērti. Kas ir svarīgākais japāņu tradicionālajā izpratnē?

Masuno: Tas ir atkarīgs no konteksta. Taču Japānā ir pārliecība, ka arī neērtībā ir sava bauda. Teiksim, ejot pa taisnu taciņu, galā var nonākt ātrāk un ērtāk, taču japāņu dārzā ir pieņemts iekārtot līkumotus celiņus, akmens tiltiņus – it kā ir ilgāk jāiet, bet katrā pagriezienā atklājas cits skats. Tā pati ainava tiek izmantota ilgāk un daudzpusīgāk, tiek izbaudīts process. Bieži tiek uzskatīts – jo bagātāks cilvēks, jo ērtāk viņš dzīvo. Taču ērtības nenozīmē bagātību. Tagad mums ir lidmašīnas, mobilie telefoni, viss notiek ātri un ērti, taču cilvēki nejūtas bagātāki kā pirms simt gadiem. Viņi nepamana savu iekšējo bagātību. Tāpēc japāņi arī mūsdienās bieži vien izmanto neērtības, lai apstātos un padomātu. Ir cilvēki, kas speciāli rīkojas tā, lai viņiem nebūtu ērti.

RL: Japāņu estētikas tradīcijas izskatās pēc kanoniem, kurus atkārto nemainīgus. Vai tur ir iespējams arī kaut kas jauns?

Masuno: Japāņu estētikas pamatprincipi šķiet nemainīgi, taču cilvēku dzīvesveids mainās. Agrāk japāņi sēdēja uz grīdas un viņu acu augstums atradās zemāk. Tagad viņi sēž uz krēsliem un redz citādi. Tas iespaido arhitektūru, mainās logu augstums. Celtniecībā mainās izmantotie materiāli – koka vietā nāk betons, dzelzs. Skaistā principi nemainās, taču tie tiek citādi iemiesoti formā.

RL: Kāds iespaids jums radās par Latvijas dabu? Kas tai ir raksturīgs?

Masuno: Es redzēju pavisam maz – Daugavas krastu un tā apkārtni. Latvijā daba ir ļoti mierīga, klusa, laiks te rit ļoti lēni. Ainava ir ģeogrāfiski plakana, taču lapu koku meži mijas ar skuju kokiem un tajā var atrast lielu dažādību. Tas ir patīkami.

Sagatavoja Ilmārs Šlāpins