Mesners un jetijs

Kad es 1986. gada naktī pirmo reizi ieraudzīju jetiju, es nodomāju: “Kas tas ir?” Un būtnes pēdas, kādas pēc tam es redzēju tajā vietā, precīzi atbilda tām, kuras es biju redzējis 1950. gada fotogrāfijās. Un es sev noteicu: “Dīvaini.” Jo tās pēdas atgādināja uz divām kājām ejošu radījumu. Jau daudz vēlāk es atklāju, ka Tibetas lācis sniegā mēdz iet, pakaļējo kāju liekot tieši priekšējās kājas atstātajā pēdā, tādējādi izskatās, ka tur ir tikai viens nospiedums.

Un kas tad tomēr ir jetijs?

Jetijs ir daudzu daudzu nostāstu un leģendu summa. Vietējie cilvēki rada ļoti daudz šādu stāstu, jo viņi dzīvo bez televīzijas un bez Holivudas, rada paši savus varoņus un mītus. Tomēr lielākā daļa no šiem tēliem, līdzīgi jetijam, atspoguļo reālas dabas būtnes.

Kāds šajās leģendās ir jetijs?

Leģendās tas tiek aprakstīts kā divarpus metrus garš, liels un melns. Mazāki eksemplāri ir sarkani. Visi stāsta, ka, izdzirdot jetiju svilpjam, jāmūk, jo tad tas esot saniknots. Satiekot cilvēkus, tas pārvietojas uz divām kājām, lai demonstrētu, cik viņš ir liels, stiprs un bīstams. Tādēļ vietēji saka: mūc, citādi tu būsi pagalam.

Vai tas patiešām ir “liels, stiprs un bīstams”?

Tas spēj nogalināt jaku ar vienu sitienu. Es vienu tādu nosistu jaku esmu redzējis. To bija zem zemes paslēpis jetijs jeb Tibetas lācis, un pēc pēdām varēja redzēt, kā tas bija jakam sekojis un pēc tam aizgājis prom.

Jūs esat teicis, ka jetijs ir interesējis arī nacistus?

Hitlers un Himlers uz Himalajiem sūtīja profesoru Šeferu, lai tas meklētu jetiju. Vācieši domāja, ka jetijs varētu būt āriešu rasei tā saucamais iztrūkstošais posms. Himlers bija pilnīgi nojūdzies ar šo “teoriju”. Šefers saprata, ka jetijs visdrīzāk ir Tibetas lācis, un viņš divus tādus atveda uz Zalcburgu, taču savu versiju viņš toreiz neizklāstīja, baidoties no nacistiem.

Vai vietējie jums ir likuši saprast, ka lācis ir jetijs?

Austrumtibetā viņi man teica, ka šis jetijs ir zadzis sievietes, nositis jakus, reizēm ziemā tas aizstiepjot kādu kazu. Un tas esot mazliet līdzīgs mums, bet, kad tas svilpj, mēs bēgam — tieši to pašu stāstīja arī šerpas.

Galu galā viņi man vienu parādīja — redzi, tas ir! Un tas bija Tibetas lācis. Un viņi teica — tas ir tieši tas, kas zaga sievietes un sita nost jakus.

Kāds ir tuvākais attālums, no kāda jūs esat redzējis jetiju?

Tas bija Pakistānā, mazā ciematā augstu kalnos. Tur man stāstīja, ka pirms 100 vai 200 gadiem tur esot bijis jetijs, kurš ir nolaupījis kādu sievieti un divus gadus ar to dzīvojis[1. Tieši šādu pašu stāstu es esmu dzirdējis pirms divdesmit gadiem par kādu svānu ciematu Gruzijā lekcijā par sniega cilvēku Planetārijā. Pie tam meita, kas piedzimusi jetijam un tā nolaupītajai sievietei, esot vēl dzīva un dzīvojot tajā pašā ciematā. Uz galēji ieintriģēto klausītāju jautājumu, kāda viņa izskatās, lektors atbildēja: “Kā “kāda”? — Normāla padomju sieviete. Par pastnieci strādā.” — U.T.].  Es teicu, lai nestāsta pasakas, un jautāju, vai tādi jetiji vēl dzīvo arī tagad. Viņi atbildēja, ka jā — varbūt vēl kādi trīs, četri. Es jautāju — kur? Viņi atbildēja — turp neviens neuzdrošinās iet. Tas esot pārāk bīstami. Es viņiem piedāvāju naudu un teicu, lai mani turp aizved, pierādot, ka viņi runā taisnību. Viņi mani turp aizveda, un ko es tur ieraudzīju? — Tibetas lāci. Tas gulēja, un es piegāju tam apmēram 20 metru attālumā.

Intervijas fragmenti no National Geographic mājas lapas Adventure.
http://nationalgeographic.com/adventure

RL mājaslapā lasāma intervija ar Reinholdu Mesneru Aizvērt acis un lūpas, Ulda Tīrona raksts Oci, kuru gandrīz atrada Mesners, kā arī fragments no paša Reinholda Mesnera sarakstītas grāmatas - Kiosks Materhornā.