Mēs un nāve

Johens Raks: Cilvēces vēsturē attieksme pret nāvi iestrādāta dažādos mītos. Taču mūsu šodienas Rietumu kultūra tik lielā mērā tiecas pēc nāves demitoloģizācijas, ka mums par nāvi vairs nav nekāda priekšstata; tā tiek aplūkota labākajā gadījumā kā tehniski medicīnisks izaicinājums – ar perspektīvu, ka to, iespējams, līdz ar gēnu tehnoloģijas progresu kādreiz varēs vispār novērst. Vai nāves apzināšanās tiek arvien vairāk izstumta?

Klauss Heinrihs: Es šeit šķirtu nāvi no miršanas, un šī atšķirība pēdējos – varam droši teikt – simt gados mūsu augsti civilizētajā, industrializētajā sabiedrībā, manuprāt, ir ļoti būtiska. Nāve kā nāve nešķiet svarīga, kamēr miršana kā, iespējams, mokoša dzīves pēdējā nodaļa kļuvusi ārkārtīgi svarīga. Es gribētu norādīt uz diskusiju par mirēju aprūpi un viņu rīcībspēju: kādreiz cilvēkiem bija bail tikt apbedītiem dzīviem, tagad viņi baidās, ka, pieslēgti medicīniskajiem aparātiem, var kļūt rīcības nespējīgi. Tas nozīmē, ka miršanai kā pēdējam dzīves nogrieznim pievērstā uzmanība šķietami izstūmusi nāves metafizisko un reliģisko svarīgumu. No otras puses, viss joprojām tepat vien ir – visi senie šamanisma un animisma priekšstati, un nāve ir daudz klātesošāka nekā tajos laikmetos, kur tā bija stingri iebūvēta kultūrā un nebija visu laiku kaut kā īpaši jāapstiprina. Piemēram, Berlīnē mani ļoti pārsteidz, ka mirušam sunim uzstāda kapa pieminekli, bet mirušos piederīgos kaut kā ierušina zemē. Nāves nesvarīgums nozīmē, ka nesvarīgi ir kļuvuši arī mirušie, un tam ir dažādi, savstarpēji cits citu balstoši pamatojumi: ekonomiskais pamatojums – apglabāšana un kapu kopšana kļuvusi dārgāka; saimnieciskais, ja drīkst tā teikt, pamatojums – visi tiecas kļūt mobilāki, taču mirušos nav iespējams paņemt līdzi, tāpēc no tiem cenšas atkratīties; un arī garīgais – nav vairs vajadzības pēc mirušo pieminēšanas noteiktā laikā un vietā, kur būtu iespējams vērsties pie aizgājēja aizstājēja. Tādējādi mirušos izmet kā balastu, tāds, mazliet pārspīlējot, ir mans iespaids par mūsdienām. Arvien vairāk uzmanības tiek pievērsts miršanai kā kaut kam, kam vispār nevajadzētu būt, un, ja tomēr tas notiek, tad lai tas notiek tik saprātīgi, tik nesāpīgi, cik vien iespējams. Tiek atņemta iespēja dzīvot dzīvi, kas sastāvētu gan no dzīves, gan no nāves, un nomirt nāvi, kas būtu šķiršanās no dzīvā.

Raks:Ciktāl nāve atrodas pretstatā mūsu sabiedrības racionālismam?

Heinrihs: Tā ir pretstatā vienīgi tam, ko mūsu sabiedrībā vairs atklāti nedara gandrīz neviens, proti, līdzmiršanai. Līdzmiršana ir tas, ka sēru ceremonijas visā pasaulē ir apgrūtinājums jebkuram, kam mirst tuvinieki. Līdzmiršana, pārtraucot darbu, ir luksuss.

Raks: No kurienes cēlusies šī mūsu nespēja sērot? Vēl 19. gadsimtā mums piemita izteikta miršanas kultūra, kad piederīgie sapulcējās pie mirstošā gultas, kad aicināja mācītāju, veica atvadu rituālus. Kas ir pamatā šai miršanas rituālu izzušanai?

Heinrihs: Šie rituāli sāka būtiski izzust jau 19. gadsimtā, kad nāvi uzurpēja vācu nacionālisms un tā upuru kults. Nacionālisms pie mums bija neīstenotas nācijas aizstājējs. Nāciju kaut kā vajadzēja atdabūt šurp, un, aplūkojot 19. gadsimta sākuma liriku, kas pavadīja brīvības karus, redzams, ka tā nācijas radīšanas nolūkā slavina vienu vienīgu asinspirti. Atsevišķais mirst, taču nācija ceļas – tie ir, varētu teikt, nacionālisma nāves meli. Nācija ir jāatjaunina, un tas notiek vienīgi kaujas laukos. “Kauties” šeit ir vārds, kādā tiek saukta upurēšana. Nācijas būvēšanu kopš paša sākuma pavada upurrituāli. To var ievērot ķeizara Vilhelma laika arhitektūrā pēc tam, kad nācijas veidošana bija šķietami paveikta – tās oriģinalitātes kalngals ir nacionālās upuru piemiņas vietas, karavīru pieminekļi. Kifhoizera piemineklis [1. 81 metru augstais Kifhoizera (1890–1896) piemineklis (Kyffhäuserdenkmal, arhitekts Bruno Šulcs) uzcelts par godu vācu ķeizariskajam reiham, kas turpina vācu nācijas svētās Romas impērijas tradīciju.], Tautu kaujas piemineklis pie Leipcigas [2. 91 metru augsto Tautu kaujas pieminekli, ko projektējis arhitekts Bruno Šulcs, 1913. gadā atklāja par godu 1813. gadā notikušajai tā saucamajai Tautu kaujai, kurā Austrijas, Prūsijas, Krievijas un Zviedrijas karaspēks sakāva Napoleona armiju.] ir monumentālas liecības spilgti izteiktam mirušo kultam. Tas nozīmē, ka tai pašā mirklī, kad dzimst nācija, tā tiek arī stiepta uz kapu. Nacisma laikā mirušo kults tika vēl kāpināts, kļūstot jau totāls: kas nebija upuris, nebija nekā vērts. Tautas sanāksmju vietas un nacisma laika lielpasākumi inscenēja upuri, kas man jānes un kas arī es esmu. Iztēlojoties, kā cilvēki plūst ārā no pilsētas uz tādu tautas sanāksmes vietu un kā “gaismas doms” [3. "Gaismas doms” (Lichtdom) – runa ir par nacistu iecienītu ] izrauj upurēšanas vietu no nakts ar prožektoru kūļiem, kļūst skaidrs, kas tas ir – upura kults. Tādēļ es izjūtu šausmas, kad šodien tāds “gaismas doms” tiek demonstrēts kā pilsētas svētku noformējums Vecgada vakarā. Manā saprašanā tas joprojām saistās ar upuru un kara izraisītu aizrautību un uzbudināšanos. Upura dievināšana iznīcina miršanas rituālus. Upuris nāvi padara cildenāku, piesavinās to.

Raks: Nāvi nacionālisms padara par līdzekli, lai atdzemdinātu vācu nāciju vai stiprinātu nacismu – tas liek domāt par nāvi kā ideoloģijas sastāvdaļu. Bet kas notiek ar privātajiem mirušajiem?

Heinrihs: Privātos mirušos var vieglāk aizvākt. Pirms divdesmit, trīsdesmit gadiem, kad Vācijas saimniecībā bija uzplaukums, cilvēki apmeklēja kapus, un zināmos apstākļos jūs varējāt neoficiāli samaksāt, lai iegūtu kapavietu kādā labā kapsētā. Šodien kapsētas ir kā izmirušas. Bieži notiek anonīmā apbedīšana, vairs nav svarīgi, kas ar mirušajiem notiek. Agrāk tas vēl bija svarīgi kaut vai reprezentatīvā ziņā, ja arī ne vairs individuāli – izņemot tos sērotājus, kam no cilvēkiem bija smagāk šķirties nekā no vietām vai īpašuma. Man tas patiešām šķiet šausmīgi, ka nāve un mirušie tiek attālināti pēc iespējas nostāk – nevis tādēļ, ka no tiem baidītos, kā tas bija visā garajā neolīta periodā, bet gan tādēļ, ka tie tiek izmesti kā lieks balasts.

Raks: Savā ziņā kā atkritumi.

Heinrihs: Jā.

Raks: Vai tas būtu saistīts ar to, ka mēs šodien dzīvojam izmešanas sabiedrībā, kas balstās uz īslaicīgu produktu ražošanu un šo ekonomisko loģiku attiecina arī uz cilvēku?

Heinrihs: Lielais līdzsvars, kas kopš neolīta revolūcijas apmēram desmit tūkstošus gadu pastāvēja starp laiku un telpu, nu ir izjaukts. Neolīta kultūrā vairs nebija baiļu no Visuma, kurā cilvēks bija iesviests, jo uz zemes varēja atdarināt debesu mājas, nebija vairs baiļu no pazušanas nāvē, teiksim, tikt plēsīgu zvēru aprītam vai iet bojā katastrofās, grēku plūdos un tamlīdzīgi. Zemnieku kultūrā tika sperts iezīmīgs solis laikā, jo cilvēku varēja apglabāt zemes klēpī, no kura tas atkal varēja tikt radīts. Mirušo kults, tā teikt, apliecināja telpas un laika līdzsvaru. Ikviena pilsēta, ikviena mazākā apmetne jau bija kosmiskās kārtības atjaunošanas vieta. Taču informācijas sabiedrības apstākļos, kad vairs neko nenozīmē attālums telpā un secība laikā, kad var tikt iegūta informācija bez pagātnes un nākotnes, attieksme pret telpu un laiku ir kļuvusi virspusēja. Telpas un laika balastu mēģina atmest. Tas līdzinās daudziem mistikas virzieniem, kas cenšas pārcelties kādā identitātē ārpus telpas un laika, kādā kopībā vai mūžībā bez atšķirībām, tātad – nirvānā, tādā kā abstraktā klēpī. Visās reliģijās – un klēpja reliģijas lielākoties ir mātes reliģijas, tātad, ne praviešu reliģijas – ir ārkārtīgi svarīgi izrauties no šausminošās griešanās pa apli: dvēseļu pārdzimšana ir sods un lielais mērķis ir no tās atbrīvoties. Tādēļ budismam kā glābšanas reliģijai bija tik liela ietekme; un tādēļ ir tik nožēlojami, kā dažādās sektās šodien tiecas pēc dvēseļu pārdzimšanas, cerot tādējādi turpināt dzīvot. Jebkuram antīkajā pasaulē vai jebkuram Austrumu reliģijās tās būtu šausmas per se.

Raks:Neolītiskā [4. Neolīts jeb vēlais akmens laikmets: pāreja no mednieku un vācēju kultūrām uz lopkopju jeb nomadiskajām un zemnieku kultūrām.] revolūcija nozīmē apmešanos uz vietas. Cilvēki sāka nodarboties ar zemkopību, uzturēties vienā vietā, un tas nozīmēja arī, ka mirušajiem bija sava vieta: radās apbedījumi noteiktā vietā, un ar šo vietu saistījās arī mirušo pieminēšana. Kāda attieksme pret nāvi bija klejotāju, pirmsneolītiskajās kultūrās?

Heinrihs: Ir skaidrs, ka no ciltīm vai klejojošajiem klaniem savdabīgs “pagarinājums” stiepās mirušo valstībā. To pierāda vecākie “gaisa apbedījumi” [5. "Gaisa apbedījumi” – runa ir par koka “sarkofāgiem” jeb primitīviem zārkiem, kas uz pāļiem novietoti virs zemes.] un tas, ka mirušos ierīvēja ar sarkanu krāsu, kas atgādināja asinis – pie tam ne vien līķa, bet arī menstruālās asinis. Pieaug ciltij piederīgo mirušo skaits. Senči ir varenākie virsaiši. Mums pastāvīgi jāaizsargājas no šiem pirmtēviem, kas var atgriezties; taču, no otras puses, mums viņi nepieciešami kā tie, kas spēj dot spēku. Pie tam tas kuriozā veidā turpinās arī šodien kā blakus efekts anonīmajai mirušo aizvākšanai: svinīgi tiek atzīmētas kādreiz ievērojamo cilvēku atceres dienas. Mēs pat neiedomājamies, kāpēc rīkojam šos Einšteina, Mocarta un citus gadus. Tā ir kā nodrošināšanās ar senčiem un kā apmaiņas pasākums pret izzūdošo nepieciešamību pieminēt pašiem savus mirušos.

Raks:Pastarpināts atceres kults kā mirušo piemiņas neīsta forma?

Heinrihs:Jā, izzūdošās mirušo piemiņas aizstājējforma. Mums tiek norādīts uz saistību ar mirušajiem, taču mums vairs nav tradīcijas. Daudz kas vēl nav aizmirsts un nav beidzies. Šī saistība liek sevi manīt, kad tiek svinētas šīs ievērojamo garu jubilejas. Pretējais jēdziens saistībai ar mirušajiem ir izcelsmes jeb sākotnes kults. Izcelsmes kults mūsu sabiedrību ir novedis līdz civilizācijas krīzei. Mirušo atcere ir civilizācijas triumfs pār izcelsmes kultu.

Raks: Vai jūs varat minēt kādu piemēru?

Heinrihs: Eiropas Apgaismība veidota uz līguma pamata: sabiedrība balstās uz sabiedriskā līguma. Tā nav kā nācija, kas sevi katapultē no cilvēku sabiedrības, kas ir veidojums ar savu izcelsmi. Nācijas pamatā ir romantisks, politisks jēdziens par sākotni, izcelsmi. Bet kad radās, teiksim, franču vai angļu nācijas, jēdziens par nāciju vēl neietvēra sevī priekšstatu par izcelsmi, tas vēl bija pavisam nevainīgs jēdziens: kā students Boloņā viņš piederēja natione tedesca [6. Natione tedesca – vācu nācija (itāļu val.)]. Taču nacionālisms saka, ka vācu sākotne ir stiprāka nekā prasība, ko mums uzstāda cilvēku sabiedrība civilizācijas vārdā. Kultūras un civilizācijas konfrontācija notika 20. gadsimta pirmajā pusē, tagad tas vairs tā nav, bet anglosakšu zemēs tas nekad tā nav bijis. Vācu nacionālisms bija viena no galvenajām kustībām pret civilizācijas bausli par vienotību. Civilizācija jau sen būtu nodota un pārdota, ja netiktu atzīta nepieciešamība pēc vienotības. Lielais civilizācijas kritiens atpakaļ un krīze, kas bija saistīta ar šo sākotnes mītu, bija nacionālisms, un, tā kā nācija vienmēr no jauna tiek radīta tikai no upuriem, asinīm un asarām, tad tajā mums vienmēr ir darīšana ar atgriešanos.

Raks:Sākotnes kults, ko jūs padarāt atbildīgu par nacionālismu, ir viena no mirušo atceres formām, kam savā ziņā piemīt totalitāras iezīmes. Viduslaikos jūs turpretim konstatējat nāves notikuma kultūru. Kas, jūsuprāt, varētu būt trešā iespēja, tātad, mirušo piemiņas forma, par kuru jūs teiktu, ka tā atbilst priekšstatam par cilvēku sabiedrības vienotību?

Heinrihs: Nav iespējams noteikt nekādas formas, sabiedrībai var tikai likt pie sirds, lai tā nāk pie prāta. Un cerēt, ka tā atteiksies no šīs, kā jūs to nosaucāt, atkritumu mentalitātes, apmēram tādā veidā, kā es to reiz redzēju uz kāda liela izstādes plakāta Ķelnē: “Vairāk teikšanas mirušajiem!” Mums jāmēģina tas, kas mirušajiem vēl nav izdevies. Es uzsveru, ka cilvēku sabiedrībai jātiek skaidrībā pašai ar sevi, ka tās attīstībā nav iespējams instalēt ne “pasaules garu”, ne “cilvēku dzimuma audzināšanu”, un ka tas patiešām ir pašanalīzes process.

Raks:Bet ko tas konkrēti nozīmē attiecībā uz mūsu apiešanos ar mirušajiem? Mēs taču nevaram šo jautājumu vienkārši atstāt nākotnei, mēs ik dienas tiekam konfrontēti ar nāvi. Kā mēs varam rīkoties šajā starplaikā? Mums tomēr mirušajiem jāizrāda cieņa.

Heinrihs:Es neesmu vēsturnieks un sargājos par tādu kļūt; mēs nevaram vienkārši noteikt normas un kaut ko pieprasīt, mēs varam vienīgi cerēt, ka cilvēki sapratīs, ka mirušie nedrīkst tikt norakstīti, ja vien negribam pārakmeņoties un nodot savus uzticamākos sabiedrotos. Tas ir nožēlojami, ko patlaban piedāvā kapsētu ierēdņi un likumdevēji – ka zināmos apstākļos urnu var uz laiku paņemt un novietot pie sevis mājās. Tas viss mirušos vēl vairāk izrauj no sabiedrības un padara par privātīpašumu. Es uzskatu, ka ir smieklīga arī anonīmā apbedīšana vai pelnu izkaisīšana pār zemi, jūru vai gaisā, tādējādi vēloties atbrīvoties no mirušajiem, kas reiz atradās kaut kur tuvumā. Var cerēt tikai uz sapratni. Būtu ļoti muļķīgi censties radīt sabiedrisko rituālu priekšrakstus. Kur kaut kas tamlīdzīgs notiek, vienmēr notiek grābstīšanās pēc vecajiem modeļiem: pārmēru svinīgās urnu telpas, pārmēru svinīgie sadedzināšanas pasākumi – no kurienes tiek ņemts šis svinīgums? No senajiem tempļiem, no svētvietām, ko mēģina atdarināt un kam tad būtu jāpiešķir svinīgais noskaņojums. Tam jānotiek arī reprezentatīvi – un, tā kā es esmu pateicis šo vārdu, es esmu nonācis pie mirušo kulta senākajām formām, jo representatio, kas nozīmē dzīvu atcerēšanos, iztēlošanos, ir mirušo kulta senākā forma. Reprezentanti kustas lēnāk vai pavisam nekustas, viņi ģērbušies svinīgos, stīvos tērpos. Venēcijas dodžs neparādās vis uz balustrādes Svētā Marka katedrāles priekšā, bet gan viņš tur nekustīgi sēž vairāku metru augstumā un no viņa lejup krīt gara drapērija. Viņš nerunā, arī tad, ja ir daudz ļaužu; pie viņa jāvēršas ar – ja tā var teikt – tulka starpniecību. Agrāk bizantiešu ķeizars – kamēr sūtņi gulēja ar seju pie zemes – brauca ar savu hidraulisko troni vēl augstāk, līdz viņš sēdēja jau pie paša kupola.

Atļaujiet man izdarīt kādu atkāpi, jo nav vairs gandrīz neviena, kas varētu šādu atkāpi izdarīt. Es nekad neaizmirsīšu, kā pēc kara Berlīnē atkal tika atvērta Frīdriha Vilhelma universitāte, ko mēs toreiz saucām par Liepu universitāti. [7. Linden-universität” – 1949. gadā Berlīnes vecās Universität Unter den Linden vārds tika nomainīts, un tā kļuva par Humboldt-Universität. .] Mēs bijām četru varu pilsēta. Atklāšanas ceremonijā Admirāļpilī, kas toreiz deva pajumti Valsts operai, uz skatuves sēdēja pulciņš miroņu. Tie bija novārguši, graboši profesori, kuri bija saaicināti lielākoties no vecā sastāva un bija ietīti aizvēsturiskos tērpos, viņu talāros, un galvās viņiem bija uztupinātas akadēmiķu cepures. (Viņiem toreiz uz kartītēm nepienācās ne gabals auduma, bet šim nolūkam audumu un šuvējus bija pagādājusi militārā administrācija.) Pirmā rinda pie skatuves bija atstāta tukša, kā Senās Grieķijas teātros, kur vietas ieņēma senči (tos atveidoja vergi, tātad quasi dzīvas lelles, kas tur sēdēja, ietērpti kādreizējos apģērbos). Labajā un kreisajā pusē atsprāga durvis un tajās vienādā, grūdienveidīgā solī parādījās pa divām personām, tās soļoja pavisam lēni, tā, it kā kustētos miroņi, taču šajā gadījumā – virsmiroņi, zāles vidū pagriezās un kā spoguļattēli pa divi lēnām apsēdās. Tad nāca – arī tikpat lēnām – pavadītāji. Augšā sēdēja mirušie, apakšā – senči, tie bija četri pilsētas komandanti. Tas atkārtojās gan pārtraukumā, gan aizejot. Dibinot Brīvo universitāti, mēs šo maskarādi bijām izlaiduši, taču kādu dienu tā atkal bija klāt. Un nepieciešamība pēc reprezentācijas joprojām bija tik stipra, ka no Henrija Forda mājas ārējām kāpnēm pēc Missale Romanum norādījuma Auditorium Maximum iesoļoja pat profesori, tas ir, soli solī, mazliet lejup pieliektu galvu, nekam nepievēršot uzmanību, kā no citas pasaules. Un kāds toreiz darbīgs jauns Visvācu lietu ministrs (Minister für gesamtdeutsche Belange), proti, Herberts Vēners, patiešām braši iemaršēja – viņš bija uzlūgts teikt pāris vārdus – kā reprezentants no citas pasaules.

Jebkura reprezentācija tur augstā godā varenos senčus, lietojot tos sava klana, savas dzimtas vai nācijas nepārtrauktībai un varas izvēršanai.

Raks:Ja es jūs pareizi saprotu, pret mirušajiem mēs izturamies ambivalenti. Tajā formā, ko jūs demonstrējāt, mirušie kalpo to dzīvo varas attaisnošanai, kuri viņiem seko. Bet vienlaikus mums jāatceras, ka mēs ar mirušajiem un vēsturi atrodamies dialogā.

Heinrihs:Tā tas ir. Ņemsim iemīļotu piemēru: mūsu bibliotēkas. Tās varētu likvidēt – kā par to jau tika sapņots futūrisma laikos. (Zīmīgi, ka futūrisms Itālijā bija cieši saistīts ar fašismu.) Kurš aicināja sadedzināt muzejus vai bibliotēkas un senos nācijas pieminekļus uzskatīja par balastu. Bet šos pieminekļus var uzskatīt arī par sabiedrotajiem. Mēs lasām, jo visam vēl nav beigas, vēl pastāv neatrisināti konflikti. Mums ir muzeji, jo mēs no šiem gaismā izbūvētajiem kapiem gribam bēgt ārā, vēlamies pilnībā atbrīvoties no spaidiem, tāpat kā mirušie. Nebūtu nekādas mākslas, ja tā nebūtu izskaidrošanās ar mirušajiem, kuri izpaužas nevis kā balasts, bet kā provokācija, izaicinājums, kā līdzbiedri. Šīs gan ir vienīgi empātiskas, utopiskas frāzes. Tas nozīmētu arī, ka kapsētas nedrīkstētu nolīdzināt līdz ar zemi. Muzejiem tas nozīmētu, ka tie nebarotos tikai un vienīgi no notikušā, bet tiem būtu kaut kas jāpienes klāt arī no sevis, kaut kas, kas ir svarīgs šim te, šajā vietā.

Raks: Bet pie mums arī pieņemas spēkā īpašs mirušo kults, kas gan lielākoties cēlies no kristietības, bet tagad izpaužas jaunās formās: cilvēki liek izkaisīt viņu pelnus kosmosā vai mirušo pelnus saspiest dimanta formā; internetā atrodamas piemiņas lapas mirušajiem. Tās ir īpašas improvizācijas, jauni kulti, jauni rituāli, kas savā ziņā funkcionē tikai privāti. Manuprāt, šajās formās izpaužas tāda kā liela nepatika pret mirušajiem.

Heinrihs:Ļoti stipra nepatika. Notiek tāda, kā es jau teicu, nepielūdzama nāves un mirušo privatizēšana. Bet ikvienam ir tiesības tikt uzņemtam sabiedrībā, nevis būt ieslēgtam tikai ģimenē, un ikvienam ir tiesības dzīvo sabiedrību atkal svinīgi atstāt un tikt pārsūtītam uz mirušo sabiedrību, bez kuras dzīvo sabiedrība neeksistētu realiter, bet bez atmiņām par to tā neeksistētu arī spiritualiter. Kā šī guldīšana un augšāmcelšana varētu notikt, nav iespējams pateikt pie labākās gribas. Es kapsētas, kur tās eksistē, neiznīcinātu. Cik iespaidīgs ir dēla kadišs [8. Kadišs – ebreju lūgšana, ko lasa bērēs] pie atvērta zārka – to veic tuvinieks, nevis tāls starpnieks, kā tas bieži notiek pie mums, kad tiek izsaukts mācītājs, kuram pirms tam pa telefonu vai taksometrā ātri tiek pastāstīts, par ko ir runa, vai runa ir par vīrieti vai sievieti, strādājošu vai pensionāru, cik bijis vecs, cik bērnu un tā tālāk...

Piemiņas kultūru nevar atmest, var tikai vienmēr noteikt, cik daudz nepatikas izpaužas eksistējošajā. Senču kulti joprojām pastāv, tos nevar iznīcināt, kamēr nerodas citas reprezentācijas formas. Vēl notiek mirušo piemiņas pasākumi – arī tos nevar atmest, daudzi vispār iepazīst savus godājamos senčus vienīgi šādā veidā. Lielā baznīcas problēma ir – ikvienam cilvēkam pievērst vienādu uzmanību. Tas ir kaut kas cits nekā “nāves dejā”, kur visi nāves priekšā ir vienādi. Kad mācītājs saka: Dieva priekšā mēs visi esam vienādi, es to varētu interpretēt tā: mēs patiešām esam vienādi tās sabiedrības priekšā, kurā esam dzimuši, kuru reiz atkal atstāsim un kurā mani pavada tik bezgalīgi daudz citu cilvēku. Salīdzinot ar rezignēto vienlīdzību nāves priekšā, šis ir tāds kā demokrātiskāks formulējums. Senāk bija valdnieki, kas apbedījumā ņēma līdzi visus savus zirgus un sievas, lai viņsaulē varētu turpināt dzīvot bez rūpēm. Paldies Dievam, tā vairs nenotiek. Arī toreiz jautāja: kā varētu darīt citādi? Mēs taču nevaram pamest faraonu vienu pašu! Un arī šodien ir grūti tādā sabiedrībā bez piemiņas kā mūsējā izmainīt mirušo kultu.

Raks: Jūs teicāt, ka viss joprojām notiek, nekas nav aizmirsts, mirušo mantojums snauž bibliotēkās un cilvēku atmiņās. Ja mēs paskatītos pagātnes spogulī: kādi bija agrīnie priekšstati par nāvi Senajā Grieķijā? Jūs esat daudz nodarbojies ar Hēraklu, grieķu varoni, kas nokāpa pazemes valstībā.

Heinrihs:Jūs runājat par lekciju, kuru es lasīju pirms trīsdesmit gadiem, bet kura izdota tikai tagad, un tās galvenā tēma ir divdomīgais varoņa tēls. Es to saglabāju, jo vārds “varonis” var tikt saistīts ar “varonīgo cīņu” un daudzām citām vārdkopām no nacisma ideoloģiskās vārdnīcas. Es gribēju parādīt, ka Hērakla figūrā saskatāmi draudi civilizācijai, un izmantoju pazīstamāko Hērakla attēlojumu antīkajā literatūrā, proti, vēlīno Herakles mainomenos, tātad Eiripīda ārprātā kritušo, trakojošo Hēraklu. Viņš iznāk no pazemes kā varonis. Viņš ir paveicis daudzus civilizējošus varoņdarbus, bez kuriem būtu grūti iztēloties cilvēku sabiedrību. Viņš nokāva lopus un nosusināja purvus, un iesāka bezgalīgi daudzas dzimtas, kuras vēlāk visas varēja atsaukties uz šo derīgo varoni; un, lai no pazemes izpestītu savu biedru, viņš devās turp, bet nevarēja to darīt bez upurēšanas mirušajiem, un asinis uz kādu brīdi ēnām ļāva atdzīvoties un runāt.

Raks: Tāpat kā darīja Odisejs, kad izsauca savas mātes garu...

Heinrihs: Jā. Eiripīda attēlojumā Hērakls no Aīda atgriežas jau kā atbrīvojies varonis. Pilsētā viņš ierodas jau ne tāpēc, lai iznīcinātu plēsīgus zvērus, prasmīgs kāvējs, tas sen jau ir ieviests. Hērakls atgriežas savā pilī un turpina iesākto, proti, nogalināt briesmoņus, un nogalina savus bērnus, nogalina savu sievu, tad nāk kārta tēvam, un tad viņš sagāž pili, sadragājot iekšējās kolonnas. Šausmu situācija, kas ir pavērsiens uz dionīsiskās skatuves arī tādēļ, ka pēkšņi tā, kas notiek, noteicējs nav vis Dionīss, bet ārprāts, Lisa, kas sēž uz jumta.

Raks: Hērakla pretrunīgums ir tajā, ka viņš cīnās ar nāvi – piemēram, kad viņš Aīdam nolaupa viņa suni Kerberu un ņem virsroku pār nāvi, taču tad ienes nāvi dzīvo pasaulē, nogalinot savu ģimeni.

Heinrihs: Hērakls, kurš uzrodas no pazemes, ir kļuvis jau par pazemes figūru. Viņš uzceļ sev līdzi augšā arī pazemi.

Raks: Un to jūs saprotat kā līdzību par mūsdienu situāciju? Hērakls pazemes alā nosit lauvu, uzvelk tā ādu un skatās caur tā rīkli, kas, kā jūs sakāt, ir pašas nāves rīkle. Tādējādi Hērakls it kā iekļauj nāvi savā sevis apziņā, un tas var tikt raksturots kā mūsdienu cilvēka attieksme pret sevi.

Heinrihs: Beigās viņš atgriežas pazemē un uznes pazemi augšējā pasaulē. Tas var tikt saprasts kā metafora par civilizāciju: pazemes nasta ir pārliecīga. Freids to raksturoja kā cīņu starp dzīves un nāves principu, starp Erotu un Tanatu; ar to bija apsēsta visa 19. gadsimta māksla, nāve un bauda bija tā savīta, ka figūra, kas tās nespēja savienot, tūlīt pat izskatījās plakana un kičīga. Jūs to varat pārbaudīt arī 19. gadsimta literatūrā. Tas nozīmē, ka bez sasprindzinājuma starp dzimumiem, kas arī vienmēr ir sasprindzinājums starp nāvi un dzīvi, ikviens mūsu kā cilvēku attēls kļūst par kiču.

Raks: Kādēļ pie mums nāvi iztēlojas vīriešu dzimtē?

Heinrihs: Mēs nepavisam to vienmēr neiztēlojamies kā vīrieti; mātes reliģijās pastāv arī nāves dēmons – sieviete, nāves dieviete, Kali deja, Maijas deja, kurā līdzi dejo visa pasaule: tas ir augstākais punkts dievu cīņā ar aundēmoniem, kam atbilst titānu cīņa grieķu mitoloģijā, un tā ir šausminoša nāves deja, kur tiek atskaldīti purni un locekļi, viss atrodas ārprātīgā kustībā, un šajā dejā galvenā ir Maija.

Raks:Bet Vakareiropā mēs tomēr sakām, ka Aīds, Tanats un kaulainā nāve ir nāves vīrišķās personifikācijas.

Heinrihs: Aīds ar Persefoni valda pazemē, tas ir valdnieku pāris. Nav cerības uz augšāmcelšanu, ja viņi nepalīdzēs. Aīds viens vēl nebūtu nekas, tādēļ arī slavenā Persefones nolaupīšana. Tas pats attiecas arī uz erotisko jaunekļu pāri – Nāvi un Miegu, Tanatu un Hipnosu. Es atceros slaveno stāstu par Sarpēdonu “Īliadā”. Sarpēdons, likijiešu valdnieks, ir Zeva dēls un cīnās trojiešu pusē. Viņu nogalina Patrokls un atstāj kaujaslaukā šausmīgi sakropļotu. Tad Zevs sūta Apollonu, lai tas Sarpēdonu svaida un, tā teikt, uztaisa no viņa atkal stīvu, beigtu dzīvo. Tad tiek izsaukts Hipnoss un Tanats – divi jaunekļi, ātri kā viesulis, kas viņu satver uz sakrauta sārta un nogādā Likijā, lai varētu tur pienācīgi apglabāt un lai viņš drīkstētu kļūt par reālu ciltstēvu, par kādu viņš nevarētu kļūt, vāļājoties kā maita kaujaslaukā. Hipnoss un Tanats to izdara ar uzpostu, svaidītu līķi, tas nozīmē – tas jau ir nāves erotizēšanas mēģinājums, kas cieši saistīts ar miegu.

Raks: Šī metafora ar kristietības starpniecību turpinās līdz mūsu dienām. Mēs guldām mirušos zārkā, it kā liktu viņus gulēt.

Heinrihs: Pat Valentīns, Grietiņas brālis Gētes “Faustā”, pirms tiek nodurts, saka: “Ich gehe durch den Todensschlaf / zu Gott ein als Soldat und brav.” Nāves miegs – lūk, atkal abi divi kopā. Lielisks un neomulīgs apraksts ir Ovīdija “Metamorfožu” 11. grāmatā, kur valdnieka meita Alkione un tās mīļotais, Kēiks ir viens otram nolemti jau iepriekš kā putniņi, par ko tie patiešām arī vēlāk pārvēršas. Kēiks jau tāpat ir daiļrunīgs vārds: tā apzīmēs skaņas, ko rada zivjdzenītis, bet Alkiones vārds arī nozīmē zivjdzenīti. Kēiks noslīkst, kuģim ejot bojā, bet viņš visu laiku domā par Alkioni, un viņa ir vienīgā, kas zina, ka viņš ir tālu, taču nezina, ka viņš ir noslīcis. Taču to zina Jūnona, un vai nu aiz līdzcietības, vai aiz vajadzības, lai Alkionei nepaliktu apslēpta patiesība, viņa sūta Īridu uz Spelunkti, miega dieva alu. Šajā alā melnā guļvietā guļ Somnus, valda tumsa, apkārt kā ēnas maldās sapņi, un vienīgais, kas šķiet dzīvs, ir mirušo ūdens – aizmirstības upes, Lētas strauts. Šī ala ir aprakstīta kā nāves ala, tā arī atrodas apdzīvotās pasaules malā. Un tajā nonāk dievietes sūtne Īrida, varavīksne, un viņai jāsakopo visi spēki, lai izpildītu uzdevumu, citādi nāksies turpat nokrist nāves miegā. Alu pilda sasmakusi, bieza migla. Un tad miega pavēlnieks, Somns, sūta augšup piemērotu sapni, savu dēlu Morfeju kā iznesīgāko, kurš spēj pieņemt cilvēka izskatu, atdarināt viņa balsi un gaitu, un Morfejs drebošā, mirušā Kēika izskatā pietuvojas Alkiones guļvietai un jautā: “Vai tu mani pazīsti?” Viņš pastāsta par savu bojā eju, viņa pamostas un zina, ka viņš ir nomiris, steidzas uz upi un ierauga, ka tālumā kaut kas peld, paceļas spārnos un pielido klāt mirušajam Kēikam. Šajā brīdī asprātīgajam Ovīdijam krastā stāv pūlis un prāto: vai viņš tagad arī pārvētīsies par putnu, vai ne? Un viņš pārvēršas par putnu, tagad tas ir zivjdzenīšu pāris. Bet vārds, kuru mēs lietojam vēl šodien – miera dienas, Alkiones dienas  [9. Ovīdijs stāstu par Alkioni un Kēiku beidz, aprakstot, kā ziemā septiņas rāmas dienas Alkione perē ligzdā jūrā. Jūra ir mierīga, jo Aiols ieslodzījis un nelaiž laukā vējus, jūru atvēlēdams mazbērniem (Alkione ir Aiola meita).], nozīmē ļoti spocīgu mieru, par kuru skaidrs, ka to nevar uzturēt, tie ir šermuļi, kas saista Alkiones dienās līdz pat šodienai. Tieši Ovīdijs ienesis šīs šausmas Alkiones dienās. Šajās nāves un sapņa, atnācēja un miega attiecībās saskatāma šamaniskā tradīcija, šamanis vienmēr atgriežas pēc tam, kad bijis šķirts no ķermeņa; šamanisks ir arī priekšstats par sapni: sapņojošais vienmēr atgriežas, faktiski viņš atgriežas no mirušo valstības, jo mirušie parādās tieši sapņos, un gadās, ka šamanis neatrod ceļu atpakaļ no nāves.

Raks: Kristietība ir pārņēmusi šo šamanisma tradīciju; mēs bieži iedomājamies, ka nāvē dvēsele un ķermenis šķiras un dvēsele atkal mostas, miegs neturpinās mūžīgi.

Heinrihs: Kristietība pie šī šamanistiskā priekšstata nonākusi caur platonismu: praviešu reliģijas senajā Izraēlā iestājās pret mistērijām, lai gan pašas no tām bija daudz aizguvušas. Tomēr kristietībā noteicošā patiešām tā arī palika platonisma tradīcija. Platons “Faidonā” raksta par dvēseles šķiršanu no ķermeņa kā kaut ko, kas jāapgūst ikvienam filozofam, un “Faidons” apgaismotajā antīkajā sabiedrībā tā arī palika “mirušo pavadgrāmata”, un stoiķiem tā bija galvenais teksts. “Faidonā” sniegtais mierinājums balstās tajā, ka no nāves nav jābaidās, jo tā ir aiziešana no šīs parādību pasaules uz daudz reālāku taipasauli, pēc kā filozofs arī vienmēr tiecies; vēlāk Platons to nosauks par ideju pasauli.

Raks: Kas palicis pāri no šī priekšstata par nemirstību, kas kristietībā funkcionē kā priekšstats par augšāmcelšanos? Diez vai šodien ir vēl kāds cilvēks, kas tic augšāmcelšanās idejai. Šodien visi uzskata, ka nāve arī ir absolūtas beigas.

Heinrihs: Tā tas ir, un augšāmcelšanās arī bija metabasis eis allo genos, ietiekšanās citā eksistencē. Klasisks piemērs ir Pāvila pirmā vēstule korintiešiem, kura ir par augšāmcelšanos: mums nav jābaidās, jo Jēzus ir augšāmcēlies, un mēs augšāmcelsimies. Tā nav vis soma, ķermeņa augšāmcelšanās, bet soma pneumatikon, tas ir, garīga ķermeņa augšāmcelšanās, nevis reālā ķermeņa. Garīgā ķermeņa augšāmcelšanās, kas lielajā katastrofā, katastrophé, lielajā apvērsumā sniedz cerību, tiem, kas par to dzirdēja, šķita iespējama jau viņu dzīves laikā. Vēlāk šīs cerības, kas bija saistītas ar katastrofu, – proti, runa bija par apvērsumu, kas pārņem visu pasauli, ne vien atsevišķas personas, pārceļoja uz kristietību kā šīs gaidīšanas uzturēšana. Bieži tā tika noteikta uz konkrētu laiku, piemēram, gadu tūkstoša beigām, bet pašas šīs gaidas vienkārši ir cilvēku pneumatiska, tas ir, garīga gatavība, lai viņu caur katastrophé pārceltu uz jaunu stāvokli, un tas raksturīgs visām hiliastiskajām kustībām. Kristīgā atjaunošanās cerība ir, tā teikt, krustmāte daudzām šausmu vīzijām.

Raks: Kur transformējās enerģija, kas bija saistīta ar cerību uz augšāmcelšanos?

Heinrihs: Tā saglabājusies mūsos kā katastrofu pievilcība, un ļauj mums saprast arī, piemēram, terora aktus citas pravietiskās reliģijas – islāma sektantisko kustību ietvaros, lai gan, no citas puses, mēs tos nekādi nespējam attaisnot. Tomēr ir kaut kas, kas tajos mūs fascinē. Tas patiešām ir šausmīgi, ka aizskarts ir viens no mūsu pašu civilizācijas nerviem. Viss notikumu kults, ieskaitot Heidegera notikuma jēdziena svinēšanu, tiecas kļūt par šādu sprāgstvielu no pagātnes un nākotnes kādam visu pārveidojošam (un no visa atbrīvojošam) notikumam. Notikuma kults, ko izspīlējusi reklāma, pie mums aptver gan iepirkšanās notikumu speciāli tam uzbūvētos iepirkumu centros, gan visu veidu pilsētu jubilejas. Izraušanās iedarbojas fascinējoši; notikums ir jau, tā teikt, Pastarās tiesas vingrinājums – un, ja tas netiek pētīts, mums nav ko žēloties, ka mēs ar pārpasaulīgu fascināciju vērojam katastrofas, tomēr negribam ar tām neko iesākt.

Raks: Vai Dvīņu torņu sabrukšanu var aplūkot kā izspiestās nāves atgriešanos masu apziņā?

Heinrihs: Ir grūti par to runāt, nevienu nesāpinot. Briesmīgākais, ka slepeni akceptēta šausmināšanās šajā sakarā ir skārusi ļoti, ļoti daudzus. Štokhauzens, piemēram, izteicās, ka šāds iespaidīgs notikums nevarēja tikt vēl labāk inscenēts. Šausmināšanās par šo notikumu ir izvērsusies vēl lielāku šausmu gaidās. Šo apokaliptisko notikumu pievilcība nav iznīkusi, un tai vajadzētu tikt lauztai ar pašanalīzes palīdzību. Līdzīgi bija ar Bādera-Meinhofas grupas un tās terora aktu pievilcību: toreiz tā bija jāsauc par “bandu”, jo daudzi nacisma laikā bandu veidošanos bija piedzīvojuši uz savas ādas – visi tika iesaistīti, visiem bija jādarbojas līdzi un visi cerēja sev ko gūt. Tādēļ vajadzēja šo pieredzi attiecināt uz teroristisko grupu un teikt: “Tā ir banda.” Taču tādā veidā vienalga neizkļūt no pagātnes un nevar tikt skaidrībā ar tagadni. Līdzīgu mehānismu es saskatu šodien, kad slēptā veidā iedarbojas terora aktu un katastrofu peivilcība. Pret to tiek likta lietā kristietība, islāms, izskaidrojumi reliģiju ietvaros un ārpus tām. Taču tikt galā ar teroru vispirms nozīmē analizēt to, kas slepeni ar teroru saista mūs pašus. Es gribētu sagaidīt tāda veida skaidrojumus – lai beigtu vairot šausmināšanos uzturošo mirušo kultu, no kura cilvēki pagaidām izvairās, izmetot savus mirušos un uzstādot kapa pieminekļus saviem suņiem.

No vācu valodas tulkojis Uldis Tīrons
Saruna publicēta žurnālā
Lettre International, 73,
Frühjahr 2006