Mērija Popinsa un Cits uz laipiņas

Jautājums par komentāru ir jautājums par iespējām un tiesībām. Ar uzaicinājumu rakstīt, protams, tiek apliecināts, ka man rodas iespēja potenciālajiem žurnāla lasītājiem kaut ko “pateikt”: izvilkt no nerimtīgā sajūtu un domu plūduma kādu labāk vai sliktāk sakārtotu fragmentu, pārvērst to valodā, iespiest rakstu zīmēs un ievietot žurnāla lappusēs, kurās šīs rakstu zīmes tad būs redzamas un no kurienes burtu pazinēji varēs tās uzlasīt, pārveidot atpakaļ par valodu un tālāk jau iemest savā nerimtīgajā sajūtu un domu plūdumā. Šī tik vienkāršoti aprakstītā, kopš rakstu valodas ieviešanās nemitīgi notiekošā darbību kopa ir interesanta vairāku iemeslu pēc. Vissaviļņojošākais no iemesliem ir tas, ka, pateicoties te ieskicētajai shēmai, kaut kas no mana plūduma kļūst par ieganstu kaut kam kāda cita (eventuālā lasītāja) plūdumā. Šie plūdumi, šie “es”, šīs subjektivitātes ir kā stabilitātes saliņas (izotopi ar pietiekami ilgu pussabrukšanas periodu) bezgalīgajā nenoteiktības okeānā, kosmiskajā “tukšumā”, kas šķir vienu subjektivitātes intenci no kādas citas. Protams, šīs saliņas spiežas barā, to savstarpējo attieksmju vektoru summa satur tās kopā veidojumā, kas, attāli raugoties, droši vien izskatās pietiekami viendabīgs, bet, tuvāk aplūkojot, sastāv no savstarpēji nesaistītām daļiņām. Spiešanās barā, “sabiedrības” konstruēšana, par spīti tam, ka monolīta cietzeme nekad un nekur neizveidojas, ir nepieciešama, jo visu baru ieskaujošā neziņa un nenoteiktība ir tik dziļa un “pretdabiska”, ka vienai atsevišķai subjektivitātei, nemitīgi saskaroties ar šīs, cilvēciskās kategorijās spriežot, baisās bezgalības absolūto visuresamību, iespējams, nemaz nebūtu pa spēkam būt.

Pievilkšanās un atgrūšanās, visvisādas  kustības pa trajektorijām, “mūžs kā parabola”, nostāsti par kādiem tur, kam noticis tā,  ka viņi vai viņas izlauzušies cauri attiecību biežņai un gravitācijas ķīselim un pa taisno aizstarojuši tur – projām (izplatījumā,  “debesīs”, kļuvuši par zvaigznēm: kā Mērija Popinsa, piemēram). Es pieļauju šādas  (visādas) iespējas, jo tās man ir piedāvājuši. Es esmu iemācījies.

Nē, tas nav precīzi. Man neviens neko nav piedāvājis. Mērija Popinsa un Benksu ģimene, un admirālis Būms, un visi pārējie “dzīvoja” Pamelas L. Treversas (1899–1996) sajūtu un domu plūdumā, radās tur pirms septiņdesmit gadiem. Kāpēc radās? To es nezinu. Kādam nolūkam radās? Arī to es nezinu, zinu vien, ka šajā nolūkā vai nolūkos noteikti neietilpu es – subjekts, kas patlaban savādā kārtā no savas subjektivitātes ģenerē to, kas teksta veidā ar man piemītošā (kā man šķiet) ķermeņa iespēju palīdzību šo tekstu ieformalizē datora “atmiņā”.

Lasot Treversas stāstu, man šķiet, ka tā varoņi – bērni – zina, ka viņu auklīte gluži “dabiski” vienlaikus var būt gan dusmīga, savu paštēlu mīloša kundzīte, gan visvarena burve, gan Visuma absolūtajā pārcilvēcībā un/vai necilvēcībā (?) mītoša zvaigzne. Man šķiet, ka bērni to zina, bet šī zināšana tālu pārsniedz viņu domāšanu, patiesībā šai zināšanai nav nekāda sakara ar domāšanu. Un tas, ko es, vakarā, lasot šo stāstu priekšā mazajam Teodoram, uzzinu vai varbūt atskāršu (it kā viegli pieskaros tādā, nu, pagātnes dimensijā) arī nav ne ar, ne par domāšanu. Tas ir tāds zibsnis, dāvana varbūt. Kas “pārlec” no kādas subjektivitātes noslēgtās patības notikumiem pirms septiņdesmit gadiem uz kādas citas (manas) subjektivitātes notikumu nemitīgi par kaut ko citu pārtopošajā tagadnē. Tas ir vienkāršs piemērs par rakstīšanu un lasīšanu. Vienkāršs, saprotams un labs piemērs. Bet tas nav piemērs citiem un citam kaut kam. Jo raksta daudzi, plūstot sava “es” gultnē, dažbrīd jaušot kaut ko par šīs gultnes sengultni un paleontoloģiju, citubrīd pārtopot par “tīru” kustību vien. Jo ir dziņa izraut kaut ko, “reflektēt” par to vārdiski, sasaldēt šos vārdus burtos un tā tālāk, un rodas iespēja – kā man šoreiz, piemēram.

Bet kā lai rakstošais zina, ka viņam ir tiesības rakstīt? Kā lai viņš/viņa pats sev izskaidro un atskaidro, ka viņam/viņai ir, ko teikt? Un ko vispār nozīmē teiciens, ka N ir, ko teikt, bet S, spriežot pēc viņa uzrakstītā, nav, ko teikt? Kā var teikt, ka kādam nav ko teikt, ja viņš/viņa saka, turklāt publiski? Un tālāk – mēdz sacīt, ka autors X savā tekstā ir patiess, bet Y – nepatiess. Kā var noteikt šo patiess/nepatiess, ja teksts rodas kā (vienalga kāda) konkrētas subjektivitātes tiecība, tātad tas neglābjami ir patiess vismaz kaut kādā, varbūt nevienam citam un nekad neatrodamā veidā? Un vai rakstošais, jūtoties neērti par to, ka var tikt izjautāts, meklē un rod sev visvisādus attaisnojumus? Kāpēc cilvēki, piemēram, raksta žurnālos, un kāpēc tos kāds lasa? Man šķiet, ka patiesību grāmatā, bet vēl jo vairāk žurnālā (avīzes, radio un televīzija ir tik ļoti pakļauti subjektivitātes straumes virspusē nesto drazu un burbuļu saspēlēm, ka šajos “medijos” neviens nemeklē neko, tikai skatās un pa reizei “dziļdomīgi” iespļauj) meklē tikai čaulas, apvalki, tie, ko es redzu, dzirdu, varu saost vai sataustīt, tie “mēs”, kas sakāmies esam cilvēki, kam nekas cilvēcisks nav svešs. Jo cilvēka – šī zināmā veidā noformētā un telplaikā “orientētā” vielas nogriežņa – pašam sevis apzināšanās tik ļoti zvārojas uz laipiņas starp komisku pašcildinājumu un traģisku sevis kā “nekā” atjautumu, ka acis tā vien šaudās uz visām pusēm, meklējot, kur pieķerties, lai noturētos. Sevis pārvēršana par tekstu noteikti ir viens tāds mēginājums noturēties uz laipiņas. Taču laipiņa ir šaura, un vienmēr man pretī pa to lavās Cits – ar savu tekstu, protams. Bet šajā vietā jau sākas nākošais stāsts.

Izsmalcinātais ciniķis Anrī de Monterlāns (1895–1972) nereti ir daudzināts par pastāvīgu dažādu masku valkātāju. Tā kādā  dienasgrāmatas ierakstā viņš, taču lai kārtējo reizi maskētos, citē Eli Foru (1873–1937),  kurš it kā esot rakstījis: “Patiesību pauda  Lao Dzi, Hēraklits, Mikelandželo, Montēņs, Servantess, Spinoza, Stendāls, Dostojevskis un Šekspīrs. Paskāls, Kants, Šopenhauers,  Voltērs un Tolstojs meloja.” Tālāk Monterlāns piebilst: “Ikviens šo sarakstu var pārtaisīt pēc saviem ieskatiem.”