Melnās neļķes ziedināšana

“1926. gada rudenī Rīgas kriminālpolicijai nāca zināms, ka M. Ķēniņa ielā 14, Emīla Kozlovska dzīvoklī notiekot pastāvīgi vairāku vīriešu sapulcēšanās, kurās piedaloties vietējā garnizona jauni kareivi, un ka šo sapulcēšanos laikā vīriešu starpā notiekot visāda veida pretdabiski dzimuma sakari, to starpā pederastija. Sakarā ar dabūtām ziņām, kriminālpolicijas subinspektors Liepiņš tā paša gada 3. novembrī vakarā piepeši ieradās Kozlovska dzīvoklī un izdarīja kratīšanu. Dzīvoklis sastāvēja no virtuves un vienas istabas. Virtuvē uz kušetes aiz speciālā veidā ierīkota širmja tika atrasti divi viens uz otra guļoši vīrieši, kuri izrādījās par Hariju Michailovski un Alfredu Normani. Viņiem abiem bikses bija atpogātas un no tām bij redzami dzimuma orgāni. Apskatot istabu, izrādījās, ka tur atrodas sevišķi plata gulta un gultas galā bundža ar vazelīnu. Istabas izskats radīja kādu sevišķi speciālu nokrāsu, jo dzīvokļa sienas un griesti ne tā kā parasti – bija izrotāti: griesti ar papīra lentām, bet sienas ar dažādu skatu kartēm. Istabā atrodošās lampas bija apvilktas ar dzeltenīgas krāsas papīru.” [1. Rakstā izmantota Rīgas Apgabaltiesas 1. kriminālnodaļas lieta par Hariju Mihailovski, Alfredu Normanu, Jūliju Jākobsonu, apsūdzētiem uz Sodu Likuma 516. panta I. daļas pamata, kas glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā. Atsaucēs saglabāts tā laika stils un rakstība.]

Dzīvoklī redzēto policija uzskatīja par pietiekamu, lai ierosinātu pirmo un vienīgo krimināllietu starpkaru Latvijā, kurā par pederastiju apsūdzēja vairākus vīriešus. Adresi Rīgas kriminālpārvaldes priekšniekam bija norādījis Kara ministrijas Intendantūras Galvenās mantu noliktavas priekšnieks. Viņa ausīs bija nākušas ziņas, ka daži kareivji piedalījušies “seksualajās orģijās”, kurās “dažādu tipu izvirtuļi – seksuālisti” viņus “izlieto savām nenormālām dziņām”. Noliktavas priekšnieks norādīja, ka ir pamats domāt, ka “daļa no šiem subjektiem ir organizēti (savstarpēja saukšanās sieviešu vārdos, periodiskas dzīras, satikšanās vietas, albumi ar kareivju portrejam)” un lūdza likvidēt šo “stiprā mērā” izplatīto parādību, kas “samaitā karavīru veselību un morāli”.

Tūdaļ pēc kratīšanas prese ziņoja, ka lieta pieņem ļoti skandalozus apmērus – jau apcietināti un ievietoti centrālcietumā “vairāki desmiti netikļu”, galvenokārt “aktīvie biedri”. Viņiem draudod ne mazāk par četriem gadiem pārmācības namā. Turklāt policija atklājot arvien jaunus “kluba” locekļus. Vispār sensacionālajā lietā esot iesaistīti ap 50 kareivju. “Jaunākās Ziņas” to pasniedza kā “prāvu, kāda vēl nav bijusi Latvijas tiesu vēsturē”, jo tiesai nodotie četri vīrieši “šo neķītro netikumu piekopuši organizētā veidā – klubā”. Avīze uzreiz to nodēvēja par “Melnās neļķes kluba” lietu (kaut gan izmeklēšanā šis apzīmējums vispār nefigurēja un arī paši aizturētie sevi tā nesauca). Lasītāji uzzināja, ka Vērmanes parkā savervētie jaunkareivji lielākoties uzstājušies kaili grieķu-romiešu cīņās, ka kluba biedri kopsapulcēs, kas notikušas vienu divas reizes nedēļā, “piekopuši netiklību visrafinētākos veidos”, maksājot par to kareivjiem 4-10 latus, un ka dažu biedru dzīvokļos, kur visur atrastas kailu vīriešu fotogrāfiju sērijas, pastāvējušas kluba nodaļas.

Īstenībā oficiāli reģistrēta kluba nebija. Paziņas satikās kādā dzīvoklī, par kura izmantošanu tā saimniekam maksāja atlīdzību. Organizētības aspektu izvirzīja avīze “Jaunākās Ziņas” (izmeklēšana par nodaļām nerunāja, jo tādā gadījumā par “nodaļu” būtu jānosauc jebkura homoseksuāļa dzīvesvieta), vīriešu grupu, kas pulcējās Emīla Kozlovska dzīvoklī, saistot ar kādu līdzīgu lietu, par kuru lasītājiem vēstīja jau pirms pāris gadiem.

“Melnā neļķe”: metaforas radīšana

Stāstu par šo “kriminālo netikumu”, vārdu “homoseksuālisms” pat nepieminot, avīze “Jaunākās Ziņas” pirmo reizi izstāstīja 1924. gadā. Tā vēstīja, ka pastāv “paklīdušu vīriešu šķira, kura pārdodas tāpat kā prostitūtas”. Šie jaunie vīrieši vakaros maršējot Vecrīgā Kaļķu ielas sākumā starp “Reinera” kafejnīcu un “Vecrīgas” restorānu, kreisās rokas īkšķi turot svārku vai arī mēteļa apkakles pogcaurumā, tādējādi ziņojot “garāmejošai tantei (tā sauc pretdabīgu baudu meklētājus)”, ka ir brīvi. Galvenais centrs, ap kuru salasās “neķītrumu cienītāji”, esot kiosks kādā bulvāra stūrī, kur izsniedz adreses un satikšanās vietas. Žurnālistiskās izmeklēšanas veicējam, pārlasot pieprasījumus un piedāvājumus, kritis acīs, ka piedāvājas galvenā kārtā dažādu tautību jaunekļi līdz 22 gadu vecumam. Interesējoties “par šo netiklību”, viņš konstatējis, ka viskārākie ir daži izbijuši Baltijas muižnieki. Izvaicājot kādu kriminālpolicijas inspektoru par “pederastijas apkarošanu”, žurnālists noskaidrojis, ka “netiklos vīriešus” grūti notvert “notikuma brīdī” – kad policija ierodas viesnīcas numurā vai “tantes” dzīvoklī, “abi izvirtuļi” jau parasti sēžot pie galda, nevainīgi sarunājoties vai kaut ko rakstot.

Tāpat lasītāji uzzināja, ka “šai sērgai” ir īpatnējas pazīmes. “Vīrietis, kurš pārdodas izvirtībai, pēc neilga laika tās piekopšanas tūlīt jūt arī pats viņas sekas. Vispirms tas zaudē savu iepriekšējo gaitu. Tas iet kā uz atsperēm, tad krūtis izspiežas, galva stāv stīva un pie skatiena sāņus pārējais ķermenis līdz jostas vietai nemaz nepagriežas. Tāpat arī kājas zaudē taisnumu, kājas pēdu uz zemi liek nedroši, it kā taustot, bet viszīmīgākais ir tas, ka arī balss izmainās.”

Avīze pabaumoja, ka Viesturdārza apkārtnē pat pastāv “pederastu klubs ar nosaukumu “Melnā neļķe””, kas nosaukumu ieguvis, pateicoties caurlaidei – īpašam žetonam, kurā attēlota melna neļķe uz zaļas emaljas. Orģiju vadītājs esot kāds gruzīns. Ar to pietika, lai dzimtu noturīga metafora – homoseksuālas orientācijas vīriešus starpkaru Latvijā turpmāk dēvēja par “melnajām neļķēm”.

Stāstā popularizētos stereotipus prese izmantoja jau pirmajās ziņās par vīriešu aizturēšanu Emīla Kozlovska dzīvoklī. Tā ziņoja, ka “pa lielākai daļai “Melnās neļķes” bruņinieki ir cittautieši”. Sociāldemokrāti homoseksuālismu pasniedza kā priviliģētās šķiras netikumu, saucot homoseksuāļus par “naudīgajiem, riebīgajiem netikļiem”, un triumfējoši konstatēja, ka “atkal pacelts viens priekškars no mūsu turīgo aprindu, liekulīgo tikumības sludinātāju, aizkulišu dzīves”. Tiesa, kolīdz attiecības veidoja atšķirīgu sociālo slāņu pārstāvji, tajās “ienāca” nauda. Tā kā homoseksuālisms visbiežāk tika uztverts kā noteikts seksa veids, nevis personības atšķirīga identitāte, tad zemāko šķiru pārstāvji to uzskatīja par iespēju piepelnīties – peļņa bija motīvs ne tikai Melnās neļķes kluba lietā iesaistītajiem jaunkareivjiem Latvijā, bet arī karaliskās gvardes kareivjiem Londonā, jūrniekiem Francijas ostas pilsētās, karavīriem Berlīnē un daudziem strādnieku šķiras jaunekļiem visās šajās valstīs. Prese šo situāciju vispārināja, pasīvo partneri tēlojot kā tādu, kurš nav īsts homoseksuālis, un informēja, ka pavedēji lielākoties bijuši paveci kungi, bet pavestie – mazizglītoti jaunekļi. Savukārt, saistot pasivitāti ar sievišķību, homoseksuāli mēdza attēlot kā “neīstu vīrieti”, bet homoseksuāļu pāri – kā “brūtgānu” un “brūtīti”. Tiesa, lielie dienas laikraksti šo sievišķības aspektu vispār neminēja, toties to izspēlēja mazie preses izdevumi. Kāda anonīma bārdāma dienasgrāmatā 1924. gada 2. jūlijā vēstīja par homoseksuāļu, šo vārdu gan nepieminot, izklaidi naktslokālā. ““X-ā” iekūlās resnais Kārlis un vēl kādi lieli kungi, kurus nepazinu. [..] Šodien pat nevaram beigt brīnīties – kas tie par ērmiem: kamēr sēdējām zālē, tie kusa vaj laukā, bet tikko iegājām kabinetā, nelikās par mums gandrīz zināt, paši vien sačukstas un knieb oberim stilbos. Nu gan sapratām, kas par lietu: atnākuši reklamēties, ka arī viņi ir īsti vīrieši. Nu, kas vairs tam ticēs…” (1925. gadā memuārus publicēja Aleksandra Grīna rediģētais žurnāls “Vecpuisis”, bet tos, visticamāk, sacerēja pats rakstnieks.) Homoseksuāli ar sievišķo saistīja Indriķis Zeberiņš karikatūrā satīriskajam mākslas žurnālam “Svari” 1926. gadā (vienīgā reize, kad žurnālā kariķēta homoseksuālisma tēma). Tajā attēlots formastērpā ģērbts vīrietis, smaržojam neļķi. Paraksts zem zīmējuma “Melnā neļķe, vai (jautājuma zīme spoguļattēlā, kas lasāma kā burts S ar punktu zem tā – I. L.)” vedināja to saprast kā “melnā neļķe vai sieviete?”

Tādējādi prese radīja homoseksuāļa stereotipu kā pavedēju – turīgu sveštautieti gados, iedzimtu deģenerātu vai vecu izvirtuli, kas savus upurus, mazizglītotus latviešu jaunekļus, iekārdinot ar naudu, paved līdz “pretdabiskai dzimumsatiksmei”. Ekspresīvo izteiksmes līdzekļu izvēli noteica tradīcija – krimināllikums [2. Līdz 1933. gada 1. augustam no Krievijas impērijas pārņemtie “1903. gada 22. marta Sodu likumi”, pēc tam – jaunais “Sodu likums”.] sodu (ne mazāk kā trīs mēneši cietumā) par pederastiju, nevis par homoseksuālo identitāti paredzēja nodaļā “Netiklība”. Tā kā tajā iekļāva dažādus seksuālus noziegumus (arī izvarošanu, pedofiliju, incestu), cilvēki jēdzienus “homoseksuālisms” un “pedofilija” lietoja pat kā sinonīmus. Viendzimuma attiecības starp sievietēm krimināllikums vispār nepieminēja, tādējādi formāli tās padarot legālas.

Homoseksuāļu kriminālās sodāmības ziņā Latvija iekļāvās Eiropā – 20. gadsimta 20.-30. gados par pederastiju sodīja arī Anglijā un Vācijā, turpretim Francijā likums to neaizliedza un arī Padomju Savienībā atļāva līdz 1934. gadam. Pēc Pirmā pasaules kara notika homoseksuālisma emancipācija, un par homoseksuāļu neoficiālo galvaspilsētu 20. gados kļuva Berlīne. Liberālo attieksmi mainīja 30. gadu sākuma pasaules ekonomiskā krīze – 1933. gadā Vācijā nacionālsociālisti pastiprināja soda mēru par pederastiju, Padomju Savienībā 1934. gadā ieviesa kriminālo sodāmību, vienlaikus Anglijā policija pastiprināja homoseksuāļu uzraudzību. Tikai Francijā nekas nemainījās, un 30. gados par Eiropas homoseksuāļu metropoli kļuva Parīze. Latvijas publiskajā telpā šajā laikā par homoseksuālisma tēmu valdīja absolūts klusums, ko turpretim par 20. gadiem gluži teikt nevarēja – 1926. gada maijā un 1929. gada aprīlī Rīgā ar vieslekcijām uzstājās viens no pazīstamākajiem starpkaru seksologiem, kurš kļuva slavens ne tikai ar tā saucamo “trešā dzimuma” teoriju (“sievietes sirds vīrieša krūtīs”), – 1897. gadā ebreju tautības ārsts, psihiatrs, seksologs, homoseksuālis Magnuss Hiršfelds (1868-1935) Vācijā izveidoja pirmo homoseksuāļu kustību pasaulē, lai panāktu pederastijas kriminālās sodāmības atcelšanu. Viņš 1919. gadā Berlīnē nodibināja pirmo Seksuālo zinātņu institūtu (Institut für Sexualwissenschaft).

Ekspertu viedokļi: kas tas ir

1926. gada 17. maijā Magnuss Hiršfelds ieradās Rīgā pa ceļam uz Padomju Savienību. 18. maijā Amatnieku biedrībā pusdeviņos vakarā viņš popularizēja savu pārliecību par “sarežģītajiem un vēl neatrisinātajiem” seksuālajiem jautājumiem. Žurnāls “Aizkulises” lasītājus ar Magnusu Hiršfeldu iepazīstināja kā ar “slaveno homoseksuālisma speciālistu, kuram Eiropā ir sava speciāla reputācija” un nodēvēja par “pornogrāfistu superlatīvā”. “Vispār, vakars ievelkas līdz pusnaktij un karstajā zālē klausoties jēlas lietas, pasniegtas visnekaunīgākā veidā, tiešām paliek nelabi fiziski un morāliski. Bet redzams, ka žīdi prot savēju cienīt – visi sēd, kā bildes, nekustoši un mierīgi. Visu maskē profesora augstā stila zinātniskiem izteicieniem.”

Gan šajā pirmajā vizītē, gan otrajā – 1929. gada 27. aprīlī uzstājoties ar lekciju “Tiesības uz mīlestību”, bet 29. aprīlī – ar lekciju “Mīlestība un noziegums” – Magnuss Hiršfelds skaidroja, ka “homoseksuālista sodīšana ir pilnīgi nejēdzīga un nepieļaujama”, jo “daba rada ne tikai tīros sievietes un vīrieša seksuālos tipus, bet arī starptipus”, un, “ja pieaugušie, savstarpēji piekrītot, izmanto tikai sevi, valstij nav tiesību iejaukties viņu darīšanās”. “Mūsdienu zinātne atgājusi no vecajiem uzskatiem par seksuālajām izvirtībām kā ļauna, noziedzīga nodoma augli”, tāpēc to kriminālsodāmība ir pretrunā ar mūsdienu zinātnes prasībām, jo nedrīkst sodīt cilvēkus par to, ka “piedzimstot daba viņus apdalījusi”. Šajos gadījumos runa neesot par noziegumu, bet slimību, dažkārt – vienkārši par cilvēka organisma (kas nav būvēts pēc normas) dabisku funkciju izpausmi. Statistika liecinot, ka uz 100 cilvēkiem ir 3 homoseksuālisti, un viņš “šīs īpatnības” ārstēšanu uzskata par pagaidām neiespējamu, uzsverot, ka nevajadzētu daudzveidīgos seksuālos tipus iespīlēt heteroseksualitātes rāmjos, ko radījuši cilvēki. “Mūsu laulības forma balstās uz teologu dogmām, bet nevis uz bioloģijas un socioloģiskiem pamatiem. Dabas zinātne māca, ka cilvēkam ir tik pat liela tieksme un pat vajadzība pēc dzimumsatiksmes, kā pēc ēšanas, dzeršanas, gulēšanas un kustības. Tagad, kur cilvēkiem nav iespējams slēgt pie dzimumgatavības sasniegšanas laulību un kur sieviešu ir daudz vairāk nekā vīriešu, mums arī jāmaina savi uzskati par dzimumsatiksmes tiesībām,” Magnusa Hiršfelda sludināto atstāstīja “Pēdējā Brīdī”.

“Ja dzimumsatiksmes jautājumam pieiet no dabas zinātniskā viedokļa, tad redz, ka dzimumsatiksmi piekopj baudas dēļ un nevis lai radītu pēcnācējus.”

Ne 1926. gadā, ne 1929. gadā, ziņojot par Magnusa Hiršfelda priekšlasījumiem, Latvijas lielie dienas laikraksti viņa homoseksuālo identitāti nepieminēja. (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas oficiozs “Sociāldemokrāts” par kolēģa – Magnuss Hiršfelds bija Vācijas Sociāldemokrātu partijas biedrs – viesošanos lasītājus vispār neinformēja.) 1926. gadā, atstāstot viņa lekciju, vārdu “homoseksuālisms” pieminēja vienīgi Latvijas lielākais krievu laikraksts “Segodņa Večerom”, ko lasīja arī Parīzē un Berlīnē, bet 1929. gadā to nelietoja ne tikai “Jaunākās Ziņas”, bet arī dzeltenākā “Pēdējā Brīdī” un pat “Segodņa Večerom”. Tikai zinošie spēja izlasīt vēsti, kas slēpās aiz emocionāli neitrāli atreferētajām rindām, tāpēc Magnusa Hiršfelda lekcijas plašāku aprindu attiecīgos priekšstatus neietekmēja.

Kad pusgadu pēc Magnusa Hiršfelda pirmās viesošanās kriminālpolicija ierosināja lietu par pederastijas piekopšanu Emīla Kozlovska dzīvoklī, kļuva skaidrs, ka Vācijas seksologam ir domubiedri arī Latvijā. Intervijā avīzei “Segodņa Večerom” Latvijas Universitātes Tiesu medicīnas institūta vadītājs, profesors Ferdinands Neireiters stāstīja, ka homoseksuālisms ir iedzimta slieksme, tomēr to neapšaubāmi ietekmē arī ārējie apstākļi, vide un pirmais seksuālais pārdzīvojums. Homoseksuāļiem parasti esot jutīga nervu sistēma, tomēr viņus nevarot uzskatīt par psihiski slimiem. Tāpat nepareizi esot domāt, ka homoseksuālisms ir nepārvarama mānija. Viņu dzimumtieksmes intensitāte esot tikpat daudzveidīga kā heteroseksuāļiem, turklāt gadās homoseksuāļi, kas visas dzīves laikā neizdara nevienu homoseksuālu aktu. Ferdinands Neireiters skaidroja, ka gandrīz visās Eiropas valstīs pastiprinās kampaņas par homoseksuāļu kriminālās sodāmības atcelšanu. Profesors nožēloja, ka kampaņas nav sasniegušas mērķi, jo likumdevējs bīstas, ka homoseksuālisma propaganda kļūs draudīgi apjomīga un strauji pieaugs homoseksuāļu skaits.

Acīmredzot Latvijā tiesu medicīnas eksperti pārzināja jaunākās teorijas un, iespējams, pat apsprieda tās aci pret aci ar Magnusu Hiršfeldu. Tomēr citi, kā policijas ārsts dr. Alberts Lokenbergs, homoseksuāļus iedalīja divās kategorijās – tajos, kuri “apmierinās ar onānismu” un “savas dzimumu tieksmes apmierina padusēs, starp ciskām un citādi”, un otrajos, kuri ir “zemākās kategorijas homoseksuālisti”, jo nodarbojas ar pederastiju. Atšķirībā no Ferdinanda Neireitera, kurš uzsvēra, ka homoseksuāļa un heteroseksuāļa dzimumtieksmes intensitāte neatšķiras, Alberts Lokenbergs uzstāja, ka “zemākās kategorijas homoseksuālisti” ne tikai “sabiedrībai ir bīstami, jo, par naudu izmantodami citus cilvēkus, tos samaitā”, bet “attiecībā uz savu dzimuma tieksmju apmierināšanu ir pielīdzināmi narkomaņiem”, jo “no saviem netikumiem nevar atradināties”.

Ekspertīze: aktīvais vai pasīvais

Svarīga nozīme apsūdzības pamatošanā bija tiesu medicīnas ekspertiem. Tā kā pirmo homoseksuālo aktu vērtēja kā pavešanu, eksperti mēģināja precīzi noskaidrot, ko tieši un cik bieži pieķertie darījuši, iedalot viņus pasīvajos un aktīvajos. Kaut gan jūtas (emocionāla tuvība, mīlestība) nenonāca viņu uzmanības lokā, tomēr aizturētie, cenšoties norobežoties no savas citādības, apliecināja “mazākus pārkāpumus”. “Esmu homoseksuālists, nevis pederasts” – uzsvēra gandrīz visi, netieši pasakot, ka seksualitāte vīriešu vidū nozīmē arī citas attiecības, ne tikai anālo seksu. “Pie Kozlovska es tiku aizvests no kāda Aleksandra Kocha, kurš miris: viņš man teica, ka aizvedīšot mani uz kādu privātdzīvokli, kur var sastapt draugus – homoseksualistus, kur tiek dzerts, spēlēts, dejots un kur notiek citas nevainīgas jautrības, pie kurām labprāt piedalījos. Turpat es esmu arī uzstājies ar dziesmām, jo esmu dziedātājs,” skaidroja Jūlijs Jākobsons, kuru kāds liecinieks aprakstīja kā vidēja auguma, tievu jaunu vīrieti ar maigu sievišķīgu seju, zilām acīm, ļoti eleganti ģērbušos – zīda apakšveļā, melnā frakā un melnā mētelī ar samta krāgu, uz kreisās rokas mazā pirksta gredzens ar sievietes galvu. “Kategoriski apgalvoju, ka esmu skatījies uz notikumiem Kozlovska dzīvoklī kā uz nevainīgām vecpuišu satikšanām bez jebkādām noziedzīgām tendencēm; šāda tendence ari man nekad nav bijusi un nevarēja būt, jo es skaitu sevi par etiski pilnvērtīgu cilvēku, bet nevis par pederastu vai citu kādu noziedznieku. Neesmu nekad ne aktīvi, nedz pasīvi padevies izvarošanai, nedz arī piekopis noziedzīgus dzimuma sakarus ar vīriešiem.” (Mēnesi pēc tiesas Jūlijs Jākobsons pat salaulājās, lai līdz ar apelāciju Tiesu Palātā iesniegtu jauniegūtās dzīvesbiedres liecību, ka vīrs piekopj normālu dzimumdzīvi un dzimumsakari viņiem bijuši jau gadu pirms kāzām. Tomēr Tiesu palāta nosprieda, ka no tā “nevar secināt, ka Jākobsonam nebūtu tanī pašā laikā bijušas arī dažas perversas dzimuma tieksmes”, jo zinātne atzīstot, ka “biseksuālās tieksmes” liecina par izvirtību, kamēr homoseksuālās – par iedzimti “slimīgu parādību”.)

Rīgas Apgabaltiesas Rīgas 1. iecirkņa izmeklēšanas tiesnesis Martenss sāka izmeklēt lietu 1926. gada 8. novembrī, bet 1927. gada 30. jūnijā apsūdzību uzrādīja trijiem – Harijam Mihailovskim, Jūlijam Jākobsonam, Alfredam Normanam. Pret 55 gadus veco Emīlu Kozlovski apsūdzību izbeidza, jo viņš nomira laikā, kad notika izmeklēšana. Savukārt par Eiženu Dalvitcu, Kārli Ozoliņu un Frici Krūmiņu – tāpēc, ka tiesu medicīniskajā ekspertīzē nekonstatēja, ka viņi būtu praktizējuši anālo seksu. Apsūdzību neuzrādīja nevienam no karavīriem. Ar Kara ministrijas Galvenā štāba palīdzību noskaidroja 46 no 85 karavīriem, kuru portretus atrada kratīšanā konfiscētajos albumos, (daudzi Emīlu Kozlovski pat nepazina; viņš fotogrāfijas ieguva no pazīstama fotogrāfa, kura salonā karavīri sevi iemūžināja). Gandrīz visi, pabeiguši obligāto militāro dienestu, dzīvoja dažādos Latvijas lauku rajonos, tāpēc viņus saskaņā ar saņemtajiem jautājumiem nopratināja attiecīgo policijas nodaļu darbinieki. Izziņa noskaidroja, ka Emīls Kozlovskis viņus ievilinājis “dzīvoklī, kur pie pederastijas un citu mieskārīgu darbu, kā onānisma, izdarīšanas kareivji bijuši pasīvā lomā un par to saņēmuši naudas atlīdzību līdz 10 latu lielumā”.

Krimināllietā pieaicinātie liepratēji – policijas ārsts dr. Alberts Lokenbergs un dr. Kārlis Žiglēvics – sprieda objektīvi. Balstoties uz viņu veikto ekspertīzi, apsūdzību izbeidza pret trijiem vīriešiem. Viņi uzsvēra arī, ka izmeklēšanas rezultāti ļauj tikai pieņemt, nevis apgalvot, ka apsūdzētie Harijs Mihailovskis un Jūlijs Jākobsons izdarījuši pederastiju.

Prokurors apsūdzību balstīja uz Alberta Lokenberga apgalvojumu, ka homoseksuāļi tāpat kā narkomāni ir atkarīgi no savām tieksmēm. Tiesnesis sprieda šādi – tā kā dažās no kailo vīriešu fotogrāfijām, ko atrada Harija Mihailovska un Jūlija Jākobsona dzīvokļu kratīšanā, “ir attēlots pederastijas akts, kas taisni pierāda viņu seksualo tieksmju virzienu”, un Harijs Mihailovskis atzinis, ka savulaik esot Itālijā nodarbojies ar pederastiju, savukārt Jūlijs Jākobsons – ka pirms desmit gadiem pret savu gribu vienu reizi ticis pederastēts armijā, secināja, ka viņi to ir piekopuši arī vēlāk Kozlovska dzīvoklī.

Tiesa: sods un apžēlošana

Tiesa nosprieda Hariju Mihailovski un Jūliju Jākobsonu ieslodzīt cietumā uz 3 mēnešiem katru, pirmajam atskaitot 13 dienas un otrajam 5 dienas, ko viņi bija pavadījuši iepriekšējā apcietinājumā. Alfredam Normanam, ņemot vērā viņa atzīšanos lietas izmeklēšanas sākumā, piesprieda 1 mēnesi un 2 nedēļas, bet tā kā nozieguma izdarīšanas brīdī viņam bija 17 gadu, tad sodu par trešdaļu samazināja uz 1 mēnesi cietumā.

Visi trīs notiesātie iesniedza apelācijas sūdzības Tiesu Palātā, kas 1928. gada 31. janvārī Rīgas Apgabaltiesas spriedumu atzina par pareizu. Tā kā Jūlijs Jākobsons un Harijs Mihailovskis iesniedza Senātam kasācijas sūdzību, spriedums 1928. gada 29. februārī stājās likumīgā spēkā tikai attiecībā uz Alfredu Normanu. Sodu cietuma ieslodzījumā viņš izcieta no 26. marta līdz 25. aprīlim. Harija Mihailovska un Jūlija Jākobsona kasācijas sūdzības Senāts 30. aprīlī noraidīja, tomēr Valsts prezidents Gustavs Zemgals 1928. gada 8. novembrī parakstīja lēmumu par viņu apžēlošanu, atlaižot piespriestos sodus, Latvijas valsts 10 gadu jubilejas svētkos. 7. decembrī viņiem izpildīja spriedumu – apžēlots.

Vai to panāca ietekmīgi homoseksuāļu lobiji, grūti spriest, jo krimināllietas materiālos nav paskaidrojošu dokumentu. Iespējams, dažu politiķi ietekmēja liberāļu domas citur Eiropā – galu galā Gustavs Zemgals piederēja pie Demokrātiskā centra partijas, kas uzskatīja sevi par liberālu. Tomēr pāragri secināt, ka publiskajā telpā kārtību sargājošās iestādes pret homoseksuāļiem izturējās toleranti un tāpēc neierosināja krimināllietas. Drīzāk to noteica pragmatiskais “grūti, pat neiespējami pierādīt”. Visticamāk, attiecīgās policijas iestādes uzraudzīja homoseksuāļus un izdevīgā gadījumā sauca pie atbildības par citiem, vieglāk pierādāmiem pārkāpumiem.

Viendzimuma attiecības literatūrā

Līdz pat 1930. gadam vāciski lasošie Latvijas iedzīvotāji varēja brīvi iegādāties Magnusa Hiršfelda darbus, bet sākot ar 1930. gadu ar iekšlietu ministra Eduarda Laimiņa un Preses un biedrību nodaļas vadītāja Konstantina Vildes rīkojumu trīs viņa grāmatas aizliedza ievest un izplatīt Latvijā. Tomēr vēl 1931. gadā avīze “Sociāldemokrāts” ar vārdiem “pasniedzam mūsu lasītājiem nelielus izvilkumus no šīs grāmatas, kuras pārdošana Latvijā brīvā tirgū noliegta” lasītājiem nodeva rakstu “Erōtika un spionāža pasaules karā” (fragmenti no Magnusa Hiršfelda grāmatas “Sittengeschichte des Weltkrieges” [3. "Kara tikumu vēsture” (vācu val.).]). Ja seksologu darbi nokļuva Latvijas iedzīvotāju rīcībā, tad – drīzāk pārpratuma dēļ. Vai par daiļliteratūru var teikt to pašu?

1927. gada beigās žurnāls “Aizkulises” prātoja, vai aizliegs grāmatu par Lesbijas mīlestību. Runa bija par francūža Pjēra Luisa 1894. gadā izdoto grāmatu “Bilitis dziesmas”, kuru tulkoja Jānis Sudrabkalns un jau 1925. gadā sāka ilustrēt Sigismunds Vidbergs, par fonu izvēloties sengrieķu vāzes – tādējādi viņš izvairījās tēmu pārfrazēt sava laika tēlos un riskanto pārvērta estētiskajā. Grāmatu ar mākslinieka veltījumu “Manai dzīves biedrei” iespieda izdevniecība “Latvju kultūra” 1928. gada janvārī tikai 550 numurētos eksemplāros. Klišejas izgatavoja Valsts papīru spiestuvē, bet visu īpašnieku sarakstu nodrukāja izdevuma beigās.

Tomēr 1929. gadā publika ieraudzīja lesbiešu tēmu arī mūsdienu situācijā. Runa ir par Sigismunda Vidberga ilustrēto viņa drauga, rakstnieka Riharda Valdesa (Bērziņa) īsprozas krājuma “Skumjā kafejnīca” stāstu “Bilitis”. Tajā tēlota vēla nakts stunda restorānā un divas bārdāmas, kuras apsēdušās savrup. Mazākā, blonda, gandrīz vēl meitene, tieva, trausla, ir nolikusi galvu biedrenei uz pleca, apvijusi savas rokas tai ap vidukli, kā sapņodama viņa skatās uz griestiem, bet lielākā – tumšmataina, kuplu augumu, mazām ūsiņām brūnajā sejā – kaut ko klusu stāsta savai draudzenei, glāsta tai matus, rotaļājas ar auskariem. Rezignēts apmeklētājs viņas aicina kompānijā un visi pārceļas uz ložu. Stāstītājs vēro, kā blondā, paslēpusi vaigu pie draudzenes kuplajām krūtīm, liegi skūpsta tās kaklu, bet tumšmatainā glāsta viņas matus viegli drebošiem pirkstiem. Viņš domā par Bilitis, kas Lesbas salā svinēja kāzas, verdzenēm arfas spēlējot, bet redz zēngalviņas un dzird džezbendorķestri. “Laiks mainījis ārējās parādības, bet cilvēku dvēseles gadu simteņiem palikušas nemainīgas, padotas dabas noslēpumainām rotaļām,” viņš prāto, bet tumšmatainā tobrīd abām rokām satver savas draudzenes galvu. Viņu lūpas sastopas ilgā skūpstā un vīrietim prātā nāk Pjēra Luisa “Bilitis dziesmas”: “Es izberžu sev acis... Man liekas, aust jau diena... Viņa ienāca un kaislīgi, puspievērtām acīm piekļāva savas lūpas manējām, un mūsu mēles sastapās...”

1929. gadā stāstu krājumu “Skumjā kafejnīca” iekļāva “Sēnalu un neķītrību literatūras sarakstā”, kas nozīmēja, ka veikalniekam tā jātur zem letes un tikai uzstājīgs pieprasījums ļāva to izvilkt un pārdot – grāmatu nedrīkstēja atklāti izlikt vai piedāvāt pirkšanai, izplatīt, izsniegt personām, kas jaunākas par 18 gadiem, turēt skolu un jaunatnes bibliotēkās.

Jautājumu par homoseksualitāti uzdod gleznotājs Voldemārs Irbe 1928. gadā izdotajā grāmatā “Iz manas dzīves”. Teju trīs gadus viņa pārdomas par “mīlestību uz savstarpējo dzimumu” bija brīvi pieejamas (Iekšlietu ministrija to iekļāva “Sēnalu un neķītrību literatūras sarakstā” 1931. gadā). Lai atceramies Marisa Vētras piezīmi, ka Voldemāru Irbi “bez mūzas bija mīlējis un skūpstījis arī viņa skolotājs. Šī mīlestība ieēdās toreiz vēl ļoti jaunajā gleznošanas māceklī un ēdās visu dzīvi cauri. (..) Viņš stāstīja par grēku, par kaunu un – par mīlestību. Viņš man jautāja, vai es domājot, ka viņš – kas grēkojis pret dabu – drīkst gleznot Madonnu?”

Voldemārs Irbe rakstīja: “Māksla man laikam nostājas arī sievas vietā. Nekad savā galvā neesmu ieņēmis domu saistīties ģimenē. Varbūt tur jau priekšā ir kāds erzatc [4. No vācu der Ersatz – aizvietotājs, aizstājējs, surogāts.], kas mūsu dabisko prasību uz sievieti būs iznīcinājis un aizpildījis. Kas ir manas dzīves prototips? Vaj tas nebūs vecais Aleksis Mierlauks? Kā mākslinieku es viņu dievinu, bet viņa intīmā dzīve man vēl vairāk patīk. Un vaj tas nav dzīves lāsts, ka tas, kas vienam atļauts visā pilnībā – ne viņam sods, ne cits kas, bet gan cienība –, bet otram tūliņ nostājas pretim šķēps.” Voldemāra Irbes pārdomās manāms rūgtums par bagātajiem, kam nekādi prieki nav liegti, atšķirībā no nabadzīgajiem, kam “jādejo dzīves deja”.

Latvijā tāpat kā Lielbritānijā atšķirībā no Vācijas un Francijas homoseksuālismu apspriest daiļliteratūras formā varēja tikai nosacīti (tiesa, Lielbritānijā, piemēram, Redklifas Holas grāmatu “The Well of Loneliness” 1928. gadā aizliedza, bet Latvijā Riharda Valdesa un Voldemāra Irbes darbus tikai iekļāva sēnalu un neķītrību literatūras sarakstos). Runa nebija pat par to, cik diskrēti aprakstīja lesbisko vai homoseksuālo seksu, bet par to, ka tam vispār pievērsa uzmanību. 20. gados Anglijā, Francijā, Vācijā homoseksuālisms kļuva par laikmetīguma simbolu – galvenokārt mākslā un literatūrā; šajā ziņā māksla un literatūra Latvijā atšķīrās no laika gara. Šķiet, rakstnieki un mākslinieki ne tik daudz paturēja prātā, ka attiecības starp vīriešiem, kas pārsniedz platoniskā robežas, ir nelegālas, cik domāja tradicionāli patriarhālajās shēmās.

Izklaide: satikšanās vietas

Rīgā atšķirībā no Berlīnes, Parīzes, Londonas homoseksuāļiem nebija ne savu preses izdevumu, ne īpašu pulcēšanās vietu (kafejnīcu, klubu), tāpēc izpalika tas posms attiecībās, kas ietver laisku patērzēšanu. Melnās neļķes kluba lieta tomēr liecina, ka šādu vietu trūkumu homoseksuāļi mēģināja kompensēt – Emīls Kozlovskis dzīvokli iekārtoja kā mazu kabarē. Populārākā iepazīšanās vieta Rīgā atradās Vērmanes parkā un tā tualetē. Sabiedriskās labierīcības šim nolūkam izmantoja homoseksuāļi arī citur Eiropas pilsētās – Londonā pie tām regulāri dežūrēja privāti ģērbti policisti. Homoseksuāļi attiecības sāka tramvajos, kinematogrāfos. Alfreds Normans šo brīdi piedzīvoja kinematogrāfā “Astorija”: “Tur sēdot, man kāds blakus sēdošs vīrietis sāka aptaustīt manu kāju lielus.” “Vai redzi, kur melnais pulkvedis iet atkal šnēpes šaut?” – tā divi kungi viens otram komentējuši Emīla Kozlovska došanos nopakaļ kādam kareivim Vērmanes parkā. Pretstatā “Segodņa” 1927. gadā apgalvotajam, ka gluži visa Rīga savus homoseksuāļus sejās tomēr nezinot, žurnāls “Aizkulises” 1926. gadā vēstīja, ka uz Magnusa Hiršfelda lekciju “bija ieradušies arī visi Rīgas homoseksuālisti in corpore, pat no aristokrātu aprindām”.

Situētāki vīrieši apgrozījās nakts restorānā “Alhambra” (divstāvu koka namā Brīvības ielā 25 kvartālā starp Lāčplēša un Ģertrūdes ielu), kur līdzās bārdāmām strādāja arī jauni vīrieši – “tantes”. Šāda veida attiecības piedāvājusi arī kafejnīca “Stambul” (Krišjāņa Barona ielas sākumā). “Vakaros ap plkst. 10-11 var redzēt tur sēžam jaunus nosminķētus zēnus, kuri gaida, kad atnāks viņu pielūdzēji,” pavisam drīz informēja “Naktslokālu Dzīve”.

1934. gadā žurnāls “Intīmā Rīga” vēstīja par vienu no lepnākajām vietām – kādu dzīvokli Tērbatas ielā, kur iekārtots “lisbiešu klubs”. Tiesa, uzsvērums, ka šeit ierodas tikai neparasto baudu cienītāji, krietni vien pavecāki kungi, liek pieņemt, ka šī izklaides biznesa šaurā niša orientējās uz vīriešu, nevis homoseksuālo sieviešu vajadzībām. Tas varēja būt veids, kā pelnīt iztiku, nevis lesbiskās identitātes izpausme. “Viesi šai klubā var patērēt dārgus ārzemju dzērienus un noskatīties pikantus dāmu mīlestības skatus, bet ja kāds skatoties iekarst pats, tad tomēr tam pie šīm dāmām nav piekrišanas. Klubā arī ierodoties kā vieses dāmas, bet viņu labā ir iekārtoti kabineti, kur kungi tās nevar redzēt. Šis ir viens no sālītākiem Rīgas klubiem un tajā var rādīties tikai tādi kungi, kam simtlatnieki nav nauda.”

Diskrētā noslēgtība

Homoseksuāļu aprindas nebija sociāli viendabīgas. Neapšaubāmi pastāvēja augšslānis, bet publiskajā telpā tas palika neredzams – sociālās aprindas, kurām viņi piederēja, distancējās šo par privātu uzskatīto lietu apspriest, kaut gan dažs aicinājums uz to izskanēja. “Aktieru sapulcē kāds populārs aktieris-režisors sūdzējās, ka divu teātru konkurence nogājusi tik tālu, ka aktieris S. mākslinieku klubā nosaucis konkurējošā teātra aktierus par “homoseksuālistiem”. Skaistais aktieris lūdzis savus kolēģus ieņemt lietā kādu noteiktu stāvokli. Sapulce diplomātiski atteikusies aktieru apvainotājam izteikt kādu pārmetumu, jo lietai ir privāts raksturs un tas, kas jūtas apvainots, varot uzstāties tiesā,” 1928. gadā neizprotami labvēlīgi vēstīja “Aizkulises”.

Tikpat labvēlīgi neitrāli “Aizkulises” 1928. gadā ziņoja, ka “Vidzemes Alksnavas guberņā kāds melnsvārcis pieķerts pie ļoti nesmukiem priekiem. Ar neķītriem piedāvājumiem viņš uzmācies kādam simpatiskam mācītājam. Šis nav pirmais gadījums viņa dzīvē, par ko atklāti runā visā apkārtnē. Svētulis jau bija diezgan cietis no šīm savām paražām. Par to ziņots pat Rīgas konsistorijai, bet savā apvidū viņš ir ļoti populārs un tauta labprāt tam piedod visas viņu vājības. Konsistorijas vīri nezin, ko lai dara. Žēl cilvēkam bojāt dzīvi, bet arī nevar pieļaut, ka tas kļūst kaislību vergs.” Runājot par situētiem homoseksuāļiem, šāds kompromats visbiežāk palika attiecīgās sociālās grupas lokā līdz brīdim, kamēr kāds zinātājs to izmantoja par šantāžas paņēmienu. Rakstnieks Aleksandrs Grīns ap 1924.-1925. gadu bija sakūdījis dažas “pavieglas” sievietes, lai tās uz ielas ietu garām avīzes “Latvijas Kareivis” redakcijas darbiniekam Jānim Ozolam, skatītos uz viņu un skaļi sauktu: “Ak, šitādi izskatās tie... (vīriešu mīlētāji) ak, šitādi izskatās tie…” Vairākkārtēja ofensīva Jāni Ozolu piespieda atstāt redaktora vietu avīzē un aizbēgt uz Parīzi, kur viņš nodzīvoja gadu, bet Aleksandrs Grīns, stāstot to Žanim Unāmam, “tikai gardi nosmējās”. Savukārt PSRS sūtniecības Latvijā kara atašeja vietniekam Kārlim Langem 1928.-1929. gadā izdevās sakompromitēt un panākt Latvijas armijas ģenerāļa Pētera Radziņa demisiju viņa privātās dzīves dēļ. Profesors Aivars Stranga raksta: “Radziņu padomju Krievija neieredzēja sen, uzskatot viņu par galveno propoliskās orientācijas pārstāvi Latvijas armijā. Radziņš dzīvoja viens; viņa privātā dzīve bija daudzu baumu objekts; F. Menders par to rakstīja: “… ap Radziņu, diezgan netikla dzīves veida piekopēju, pulcējās Latvijas virsniecības dēkainākie un dauzoniskākie elementi..” [..] Menders nebija homofobs, taču skaidrs, ka armijas komandieris – ne tikai divdesmito gadu Latvijā, bet pat mūsdienu Amerikā – ar t. s. netradicionālo orientāciju nav bieža parādība.”

P. S.: par baumām

Masu apziņā vēl joprojām tiek minēts, kurš no starpkaru Latvijas slavenībām varētu būt bijis homoseksuāls. Runājot par populārāko – Kārli Ulmani –, avoti liecina tikai par to, ka viņš vienkārši labi sapratās ar sava dzimuma pārstāvjiem. Viņa priekšstati par piedienīgo publiskajā telpā vairāk atbilda tradicionālajiem 19. gadsimta uzstādījumiem. Latvijas Zemes bankas padomes priekšsēdētājs, sociāldemokrāts Voldemārs Bastjānis atmiņās rakstīja par gadījumu, kad padomes izbraukumā bija salūzis automobilis un tās locekļiem nācās gaidīt, kamēr to salabo: “Laiks bija ļoti karsts un mēs visi, arī šoferi, bez peldkostīmiem metāmies ezerā. Vienīgais, kas peldēšanā nepiedalījās, bija K. Ulmanis.” [5. Bastjānis V. Demokrātiskā Latvija: vērojumi un vērtējumi. Stokholma, 1966.] 4. Saeimas deputāts no Latviešu zemnieku savienības Jānis Lejiņš atmiņās prātoja, ka Kārļa Ulmaņa “rakstura veidošanā un visā viņa dzīvē liela nozīme piešķirama kādam fiziskam defektam, un tāpēc viņš rūpīgi sargāja savu privāto dzīvi, lai arī anatomiski bija pilnīgi normāls cilvēks. [..] No daudzām baumām par K. U. minēšu divas. Bija baumas, ka K. U. ir divi dēli. [..] Tomēr tās bija un palika nepierādītas baumas, jo vairāk, kad citi domāja, ka viņam pēcnācēju nevarēja būt. Nākošā bauma bija – K. U. ir homoseksuāls. Šo baumu par faktu grib padarīt F. Cielēns savās atmiņās. Viņa apgalvojumi nekā nepierāda; tas vien, ka daudzi tic kādai baumai, to nepārvērš par faktu. Par abām baumām esmu savācis lielu daudzumu materiālu. Tomēr materiālu ķēdē viens loceklis nav gluži skaidrs, un bez tā vairāk pateikt nevaru. Brīvā pasaulē vēl dzīvo cilvēki, kas neskaidrību spētu izgaisināt, bet viņi domā, ka ir par agru to darīt. Kādreiz nākotnē tas tiks publicēts.” [6. Lejiņš J. Mana dzimtene. Atmiņu un pārdomu atspulgā. (b. v.), 1971.]

Baumas izplatīja Kārļa Ulmaņa politiskie oponenti, kuriem nepatika, ka viņš virzīja Vilhelma Muntera karjeru ārlietu resorā un attiecīgi kritizēja viņa ieturēto ārpolitiku. Piemēram, nacionālā organizācija “Pērkonkrusts” 1934. gada novembrī 15. maiju atmaskojošajās nelegāli izplatītajās lapiņās Vilhelmu Munteru nosauca par “Ulmaņa mūzu”, “intīmo draugu”. [7. Stranga A. Brīvmūrnieki un “Jāņuguns” loža Rīgā (20.-30. gadi)//Latvijas Vēsture, 1991, Nr. 2., 3.] Sociāldemokrāts Fēlikss Cielēns 1927. gadā, kļuvis par ārlietu ministru Marģera Skujenieka Ministru kabinetā, ministrijas paspārnē slepeni saziņā ar premjerministru un dažiem partijas biedriem izveidoja Politiskajai pārvaldei alternatīvu iestādi. Tās priekšnieks Sergejs Staprāns divas trīs reizes nedēļā ziņoja tieši Fēliksam Cielēnam. Memuāros viņš rakstīja: “Šeit vēl jāpastāsta informācija, ko man sniedza par Kārļa Ulmaņa intīmo personīgo dzīvi mani slepenie novērotāji. Rīgā bija atklāts noslēpums, ka Ulmanis ir homoseksuāls, pavisam izvairās no sievietēm, bet satiekas ar vīriešu kārtas jaunekļiem. Ziņojumos, ko saņēmu no Staprāna, itin bieži bija arī piezīmēts – “Pie Ulmaņa šonakt atkal pārgulēja mīlulis Vilhelms”. Protams, ko īsti Ulmanis pa nakti darīja ar Vilhelmu, to nevarēja zināt – vai viņi spēlēja kārtis, vai domino, vai citas kādas debešķīgas rotaļas. Tomēr šie novērojumi pastiprināja baumas par Ulmaņa homoseksuālismu.” [8. Cielēns F. Laikmetu maiņā. Atmiņas un atziņas. 4. grāmata: Latvijas neatkarīgās demokrātiskās republikas uzplaukums un noriets. Stokholma, 1999. (Pirmoreiz izdots 1963. gadā.)] Jāuzsver gan, ka Vilhelma Muntera partneres viņa dažbrīd vētrainajā, dienasgrāmatās pierakstītajā, intīmajā dzīvē bija sievietes un 1934. gadā viņš pat apprecējās. Tomēr tiesa ir arī tas, ka starpkaru laikā homoseksuāļi mēdza laulāties, lai apklusinātu spekulācijas par viņu seksuālo orientāciju.

Protams, atsevišķu personību homoseksuālā orientācija var atstāt iespaidu uz politiskajiem procesiem, un Fēlikss Cielēns centās tieši ar šo argumentu attaisnot ierunāšanos: “Ja es šeit tomēr runāju publiski par Kārļa Ulmaņa homoseksualitāti, tad to daru svarīgu politisku motīvu dēļ. (..) Pagaidām teikšu tikai to, ka Ulmaņa mīlestība uz Vilhelmu vēlāk ieguva ļoti lielu sabiedrisku un politisku nozīmi, jo viņš, kļūdams par diktatoru, iecēla savu Vilhelmu ļoti augstā un atbildīgā amatā. Drīz vien Rīgā sāka klīst baumas, ka Vilhelma sieva ir Padomju Krievijas spiedze, bet Ulmanis tā mīlēja savu Vilhelmu, ka pilnīgi viņam uzticējās. Jā, tiešām mīlestība padara cilvēkus aklus…”

Tātad vēstures fakts ir baumas par Kārļa Ulmaņa homoseksuālo orientāciju, nevis pati šī orientācija, par kuru var runāt, tikai izmantojot izplūdušo iespējams. Ja vien vēsturnieka mērķis nav domāt alternatīvās vēstures stilā, viņš mēģina izprast vēstures fakta ietekmi uz notikumiem pagātnē – piemēram, kā baumas par Kārļa Ulmaņa homoseksuālo orientāciju ietekmēja politiskos un sociālos procesus starpkaru Latvijā. Un tā paliks līdz brīdim, kamēr kāds atklās vēstures avotu, kas iespējams pārvērtīs par bija.