Melna uguns uz baltas uguns

Sākums I
Ebreju dzīves nošķirtība gan senatnē, gan viduslaikos bijusi saistīta ar centrtieces un centrbēdzes procesiem. No vienas puses, ebreju centieni norobež oties un apmesties uz dzīvi kompaktā teritorijā ir skaidrojami ar vēlmi saglabāt tradīcijas un ievērot reliģiskās dzīves prasības. No otras – ebreju norobežošanos viņu jaunajās mītnes zemēs veicināja arī apkārtējās vides monolītums un nevēlēšanās samierināties ar svešinieku klātbūtni, kā arī valdošo slāņu vēlme kontrolēt visus iebraucējus, ne tikai ebrejus. Jau viduslaiku Spānijā ebreji parasti dzīvoja vienā ielā, kuru apjoza biezs mūris un slēdzami vārti. Šādas teritorijas iedzīvotājiem tika deleģētas pašaizsardzības tiesības, un tādam dzīvesveidam bija gan negatīvās, gan pozitīvās puses: patstāvīgas dzīves un autonomijas tiesības robežojās ar situāciju, kad kompaktā dzīves telpa kļuva par vieglu upuri ienaidniekiem.

Vārds “geto” ir cēlies no šāda tipa norobežotas ebreju apmetnes Venēcijā. Tā atradās blakus Jaunajai metāllietuvei (Ghetto nuevo), un turpmāk vārds “geto” iegājās kā vispārīgs apzīmējums ebreju apmetnei. Sākot ar 16. gadsimta otro pusi, pastiprinājās katoļu baznīcas reakcionārā kustība, ko vēlāk nodēvēja par pretreformāciju. No Mediči un Bordžas namiem nākušo pāvestu iedibināto liberālo režīmu asi kritizēja viņu fanātiskie pēcteči. Piemēram, 1553. gadā pāvests Jūlijs III pavēlēja sadedzināt Talmūdu – tikai pēc ilgām pārrunām ar ebreju kopienas pārstāvjiem viņš piekrita samierināties ar Talmūda un citu ebreju grāmatu “šķīstīšanu”, tas ir, mūku cenzūru. 1555. gadā pāvests Pāvils IV izdeva pret ebrejiem vērstu bullu Cum nimis absurdum, kuras galvenā doma bija, ka kristiešiem būtu absurdi iecietīgi un laipni izturēties pret tautu, ko pats D-vs sodījis par viņu grēkiem. Tādēļ ebrejiem tika aizliegts dzīvot kopā ar kristiešiem – geto teritoriju drīkstēja atstāt tikai dienā, lai dotos uz darbu vai darījumu gaitās. Geto bija slēgts arī kristiešu svētku dienās. Neraugoties uz daudzām izmaiņām, kas galvenokārt izrietēja no dažādu valdnieku ieinteresētības tirdzniecības darījumos ar ebrejiem, šāda attieksme saglabājās vēl ilgu laiku.

Rīgas vēsturiskā ebreju apmetne veidojās zviedru laikā, kad Heinrihs Rozens 1638. gadā atļāva ebrejiem apmesties viņu vajadzībām uzceltā namā aiz pilsētas mūra, pie Kārļa slūžām. Šo apmetni dēvēja par Judenherberge – ebreju mājvietu, un tur apmetās Rīgā iebraukušie tirgotāji, kas parasti nedzīvoja uz vietas ilglaicīgi. Ap 1666. gadu iebraukušos ebreju tirgoņus uzraudzīja īpašs cilvēks, kura pienākumos ietilpa spekulatīvu darījumu novēršana: drīkstēja pārdot un pirkt preces no Rīgas iedzīvotājiem, bet bija aizliegti savstarpēji iebraucēju darījumi. Līdz ar pirmo ebreju tirgotāju ierašanos sākās vietējo tirgotāju, amatnieku un ražotāju cīņa pret iebraucējiem, taču tā parasti neguva paliekošus panākumus.

Ir ziņas, ka 1658. gadā ebreju tirgotāji pārcēlušies uz labāku namu, kur bijis jāmaksā par istabāmarī prombūtnes laikā. 1765. gadā Maskavas un Dzirnavu ielas stūrī uzcēla vairākas jaunas ēkas; ir zināms, ka 1813. gadā Maskavas priekšpilsētā atradās jau vairāki ebreju nami, taču to precīza atrašanās vieta pašlaik nav konstatējama. Lai arī ebreju kopiena mūsdienu Maskavas priekšpilsētā nedzīvoja tik kompakti kā viduslaikos, tomēr šis apvidus Rīgas teritorijā vairāk nekā citi saistīts ar pastāvīgu ebreju klātbūtni, un vēlāko gadu šaušalīgie notikumi apjēdzami tā kontekstā: ja mēdz sacīt, ka ebreji ir kādas kultūras dvēsele, tad ķermenis, no kura tā tika izrauta Katastrofas – šoa – gados, atrodas Maskavas priekšpilsētā.

Sākums II

Ostlandes reihskomisārs Heinrihs Loze 1941. gada 27. jūlijā paziņoja par saviem plāniem, ko darīt ar ebrejiem. Viņaprāt, ebreji bija bezmaksas darbaspēks, kas jāizmanto Vācijas valsts interesēs, tālab jāpārvieto uz slēgtu teritoriju, lai atvieglotu administrēšanu un racionalizētu ekspluatāciju.

1941. gada 23. augustā oficiāli paziņoja par geto dibināšanu. Jau 25. oktobrī geto vārti tika slēgti, ierīkojot tā saucamo Lielo geto Maskavas – Vitebskas – Ebreju – Līksnas – Lauvas – Lazdonas – Lielās Kalna – Katoļu – Jēkabpils – Lāčplēša ielu robežās. Geto tika sadzīti apmēram 29 tūkstoši ebreju, un atvēlētā dzīves telpa vienam cilvēkam nepārsniedza 3 līdz 4 kvadrātmetrus, nereti cilvēki dzīvoja vēl saspiestākos apstākļos. Hitlers un Himlers nevēlējās samierināties ar šādu “saimnieciskumu”, un uzskatīja, ka vietējie ebreji jāiznīcina, lai uz Latvijas teritoriju varētu pārvietot nāvei lemtos Eiropas ebrejus. 1941. gada nogalē, divos paņēmienos, 29.-30. novembrī un 8.-9. decembrī lielāko daļu geto iemītnieku noslepkavoja Rumbulā. Dzīvi palika tikai spēcīgākie, veselākie un tie, kuru nodarbošanās tomēr izrādījās vērtīga Lielvācijas interesēm. Geto teritorija tika samazināta, izveidojot tā dēvēto Mazo geto starp Daugavpils – Maskavas – Ebreju – Virsaišu – Lauvas – Lielo Kalna ielu.

Geto tika slēgts 1943. gada 2. novembrī, dzīvi palikušie ebreji tika nosūtīti uz koncentrācijas nometnēm.

Ja paliksiet dzīvi, rakstiet

Ebreju vēsturnieks Šimons Dubnovs bija viens no tiem, kas gāja bojā Rīgas geto. Kā liecina nostāsti, viņa pēdējie vārdi esot bijuši: “Ja paliksiet dzīvi, nekad neaizmirstiet šeit notiekošo, lieciniet, rakstiet un pārrakstiet, saglabājiet atmiņā ik vārdu un žestu, ikvienu kliedzienu un asaru!” Ebreju vēsturnieka novēlējums dzīvajiem ir svētība un lāsts vienlaikus. Vēstures faktu ritums: skaitļi, uzvārdi, notikumi un process ir rakstīti un pārrakstīti ne reizi vien. Atmiņas par toreiz notikušo ir piedzīvojušas aizmirstību, augšāmcelšanos, noklusēšanu, melus, pat prātam nepatveramu ļaunprātību – kad karš beidzās, daudzi no izdzīvojušajiem ebrejiem tika tiesāti, un tā laika padomju izmeklētāju nostāja robežojās ar absurdu, itin kā ebreji paši sevi būtu sadzinuši geto, mocījuši un nošāvuši. Taču ebreju Katastrofa nav tikai vēstures notikums, pat liela mēroga noziegums ne. Tā bija mašīna, kas iznīcināja visus tajā iekļuvušos, un galu galā aprija pati sevi. Vācu nāves nometņu sistēma bija sarežģīts organisms, kas dzīvoja pats savu dzīvi, itin kā savrup no miljoniem dzīvību vērtas traģēdijas vai simtos skaitāmu izdzīvojušo veiksmes. Kijevas Babijaras slepkavībā izdzīvoja kāds ducis cilvēku. Daži no tiem masu slepkavības laikā bija nosēdināti piekalnītē un varēja redzēt visu, kas notiek: cilvēku straume lēnām pa ielu plūda pretī nāvei, kas tos sagaidīja gravas apakšā; iela atradās slīpumā, un turp dzītie cilvēki līdz pat pēdējam brīdim neredzēja, kas notiek priekšā. Smilanskas kundze, kuras māte bija izrāpojusi no līķu apakšas, un kura mūsdienās pēta Babijaras traģēdiju, sacīja, ka dzīvajiem vairs nebija iemesla priecāties. Nāves mašīna sāka darboties, kad cilvēks apzināti nospieda ļaundarības pogu, un tā iznīcināja pārāk daudzas lietas, lai tās visas varētu uzskaitīt. Mēdz sacīt, ka pēc Katastrofas vairs nav iespējama ne dzeja, ne literatūra, ne māksla, ne D-vs. Un brīžiem man šķiet, ka nav iespējams piepildīt arī Šimona Dubnova novēlējumu, jo arī vēsture nav iespējama, vismaz Rīgas geto teritorijā ne, šeit tā nogalējusi pati sevi. Taču esmu nolēmis būt neatlaidīgs un turpināt – mana lēmuma iemesls ir geto teritorija, kas ir turpat, kur bija tolaik. Liela daļa no turienes ēkām nav mainījušas savu veidolu, retumis nav mainījušās pat to funkcijas. Geto tur vienkārši ir, un turp ir jāiet.

No kapsētas puses

Kā daudz ko, arī pirmos gājienus uz geto teritoriju es sāku no otra gala, proti, no Ebreju ielas puses, kur kādreiz atradās ebreju kapsēta. Jevgeņijs Kotļars no Kijevas Mākslas akadēmijas uzskata, ka šīs kapsētas 1903. gadā uzceltā kapliča, ko projektējis Rīgas pirmais ebreju arhitekts Pauls Mandelštams, ir viena no skaistākajām sava laika ebreju kulta celtnēm. Gluži kāĀbrahāma gadījumā ar Makpelas alu, ko viņš nopirka savas sievas kapavietai, tas bija pirmais zemes gabals, kas piederēja ebrejiem Rīgā. Līdz tam viņi bija spiesti vest savus mirušos apbedīt citur, piemēram, uz Kurzemi vai Poliju. Pilsētas varasvīri ierādīja ebreju kapsētai vietu Kojusalas tuvumā tikai 1725. gadā. Ebreju ielas nosaukums savukārt radies no tā, ka pa šo ceļu ebreji nogādāja savus mirušos kapsētā. 1941. gada 4. jūlijā visas kapsētas ēkas tika nodedzinātas, un aizgāja bojā vairāki desmiti cilvēku; daļa no tiem bija apbedīšanas biedrības – hevrūt kadīša – biedri, kas dzīvoja turpat netālu.

Es ierados kapsētas teritorijā saulainā pavasara dienā. Vairāki cilvēki bija izveduši pastaigā suņus. Par ebreju kādreizējo klātbūtni liecina bojā gājušajiem uzstādīts piemineklis ar Dāvida zvaigzni. Varētu šķist, ka manas cerības ieraudzīt kaut ko vairāk, ir muļķīgas – pēc kara kapsētu nolīdzināja līdz ar zemi un tur tika ierīkots “Komunistisko brigāžu parks”. Tomēr es sekoju intuīcijai, mēģinādams pēc reljefa noteikt, kur kādreiz atradusies kapličas galvenāēka vai kaut kas cits taustāms. Reiz Ukrainā redzēju, ka no kapu pieminekļiem – ebrejiski tos sauc “maceba” – bija pagatavotas ielu apmales. Un patiešām, Līksnas ielas pusē pie mūra žoga, netālu no komposta kaudzēm izdodas atrast vairākas čuguna un betona konstrukciju paliekas. Turpat zem lapām apslēpti dus vairāki macebu fragmenti, arī kāda velvei līdzīga pārseguma atliekas. Kādu čuguna rotājuma fragmentu es piesedzu ar lapām, un man nez kādēļ šķiet, ka no šī metāla gabala staro lielāks vēstures spēks, nekā no blakus esošā pieminekļa.

Nodegusī sinagoga

Šī sinagoga nemaz tāīsti neatrodas geto teritorijā, un ir lieliska ilustrācija tam, ka ebreji tika slepkavoti it visur, pārkāpjot nozieguma “iekšējās kārtības” principus. 1941. gada 4. jūlijā Gogoļa ielas sinagogā, kur šodien ir ierīkota piemiņas vieta, sadedzināja apmēram piecus simtus cilvēku. Viņi tika sadedzināti dzīvi. Nokāpjot pa kāpnēm šīs sinagogas apakšā, nāk atmiņā, ka pirmais, kas antīkajā pasaulēķērās pie reliģiska un etniska rakstura represijām, bija hellēņu valdnieks Antiohs IV Epifāns – viņš aizliedza Toras lasīšanu un apgraizīšanu, un iedibināja milzīgu militāru un administratīvu struktūru, kura uzraudzīja, lai viņa izdotie pazemojošie likumi tiktu ievēroti. Kas nepakļāvās, tika sakropļots vai nogalināts. Šis valdnieks bija iedomājies, ka minētās represijas mazinās ebreju patstāvības centienus, bet to gala rezultāts bija neatkarīgas ebreju valdnieku dinastijas – Hasmoneju – nākšana pie varas uz apmēram simt gadiem. Tieši šo nežēlīgo notikumu laikā pirmo reizi pasaules vēsturē cilvēki bija gatavi iet nāvē idejas vārdā. Stāvot uz sinagogas betona grīdas, man nāk prātā doma, ka ļaudis pārāk bieži mēdz sajūsmināties par tiem, kam nācies iet bojā šādā nāvē. Man labāk patiktu, ja Antioha IV Epifāna nebūtu bijis, ja arī Katastrofas un geto nebūtu, un vispār nevienam nebūtu nācies mirt kādas idejas vārdā. Iespējams, ka daudzi patriotisku jūtu pārņemti cilvēki slienāsies, apgalvojot, ka labāk doties nāvē, nekā paciest pazemojumu vai atteikties no saviem principiem, taču traģēdija ir tā, ka lielākajai daļai noslepkavoto neviens pat negrasījās kaut ko jautāt par viņu pārliecību. Atrašanās uz sinagogas betona grīdas sasaista mani ar manas ģimenes vēsturi – vācieši manus priekštečus bija sadzinuši šķūnī, ko, apkrāvuši ar sienu un aplējuši ar benzīnu, taisījās aizdedzināt, bet nevienam nezināmu iemeslu dēļ to neizdarīja. Viņi nevēlējās kļūt par varoņiem, nedz arī upurēties kādas idejas vārdā. Vienkārši stāvēja un skatījās. Viņu dēļ es esmu dzīvs, un man ļoti patīk būt dzīvam.

Piepeši augšā uz mūra kāds bomzis sāk kliegt, lai es Jēzus vārdā noņemot cepuri, jo citādi apgānot sagrauto baznīcu. Ne Jēzus, ne bomzis man nav tādas autoritātes, lai es sinagogā (kaut arī sagrautā) noņemtu cepuri. Dodos tālāk, pārdomājot, cik dažādi gan iegrozījušies to cilvēku likteņi, kuri apmetās uz dzīvi geto tukšajos dzīvokļos. Vai viņiem ienāk prātā, kas tur dzīvojis pirms viņiem? Vai viņi apjēdz, ka ik dienu dzīvo atvērtā vēstures grāmatas lappusē?

Ebreju skola/Judenrat

Lāčplēša un Sadovņikova ielu krustojumā aiz kalta metāla žoga atrodas ebreju skola. Hanukas svētku laikā tur parasti deg menora, un apkārtējiem iedzīvotājiem ir ko brīnīties. Starp citu, Rīgā tika atvērta pirmā laicīgā vispārizglītojošā ebreju skola. Nikolajs I 1839. gada 22. aprīlī deva atļauju tādu izveidot, un skola sāka strādāt jau pēc nepilna gada, tiesa, šajā vietā tā atrodas tikai kopš 1887. gada. Turpat netālu bija geto galvenie vārti. Kara gados skolas ēkā darbojās Geto padome, ko dēvēja par Judenrat – Ebreju padomi.

Šādas padomes nacisti organizēja lielākajā daļā geto un koncentrācijas nometņu – tās locekļi pildīja starpnieku funkcijas starp nacistiem un ieslodzītajiem ebrejiem: sastādīja darbaspējīgo un pārējo iedzīvotāju sarakstus, lēma par “tālāk transportējamajiem” (proti, tiem, kuri tiks nogalināti pirmie), kā arī par niecīgā apmēra pārtikas produktu sadali. Vārtus apsargāja latviešu policisti, bet geto teritorijā kārtību uzraudzīja ar koka nūjām un gumijas stekiem bruņotas ebreju kārtībnieku vienības. Lielākā daļa padomes locekļu nokļuva paradoksālā un traģiskā situācijā: labi zinādami, ka dzīvs nepaliks neviens, viņi piespiedu kārtā bija kļuvuši par nozieguma dalībniekiem. Iespēja izdzīvot bija ilūzija, un Rīgas geto Ebreju padomes locekļu pašaizliedzība, kā arī slepena pretestības kustības veidošanās šo ilūziju tikai stiprināja, lai vienā mirklī izdzēstu cerības uz visiem laikiem. Nodevība un vēlme izdzīvot uz citu rēķina mijās ar galēju pašaizliedzību. Saglabājies stāsts par to, ka kādas citas Ebreju padomes loceklim nacisti pieprasījuši sarakstu ar simt cilvēkiem, kuriem jādodas uz nāves nometni, un viņš tiem iesniedzis sarakstu, kurā simt reizes bijis ierakstīts paša vārds.

Šodien tur atkal ir skola, un tās atrašanās vecajā vietā nozīmē, ka ir uzvarējusi taisnība, lai cik banāli tas arī neizklausītos. Vairākas pastaigas pa bijušā geto teritoriju esmu sācis tieši no skolas stūra, rodot apliecinājumu vēsturiskās pēctecības noturībai. Vēstures cikls “skola – Judenrat – skola” apliecina, ka dzīvība ir stiprāka par nāvi: šajā pilsētas daļā ebreju klātbūtni nav spējuši iznīdēt ne nacistu noziegumi, nedz arī padomju gadu klusēšanas spiediens.

Graustu identifikācija

Tālākie pastaigu maršruti parasti ievirzās, ejot garām skolai pa labo pusi. Kreisajā pusē atrodas autostāvvieta, bet labajā – vairākas sagruvušas ēkas un tikpat nožēlojami divstāvu šķūnīši, kuru līmeņus nenodala grīda vai griesti. Uzraksts uz baltas plāksnītes liecina, ka te ir bīstama zona. Ja neskaita kādu iereibušu pilsoni un tramīgu kaķi, nekas par bīstamību gan neliecina. Maskavas priekšpilsēta ir pilna ar graustiem, man šķiet, ka šķūnīša sabrukšana uz galvas vēl būtu panesama, daudz sliktāk būtu, ja sagrūtu kāda no daudzajām nodegušajām ēkām – tā laikam zemes īpašnieki mēģina “sakārtot” savu teritoriju.

Turpat atrodas veikaliņš ar krāšņu uzrakstu “deratizācija”. Izskatās, ka tam netrūkst klientu; veikalā nopērkams viss, kas nepieciešams lielu un mazu dzīvu radību indēšanai. Blakus veikalam ir vēl viens vēsturiskās pēctecības un ebreju valodas lingvistisko īpatnību piemineklis: paliela izkārtne uz mājas fasādes liecina, ka te atrodas “Rīgas Beis Midraš” – studiju nams. Ivritā tas būtu “Bēt Midraš”, taču ivrita burts “t” jidiša izrunā pārvēršas par “s”. Manuprāt, šī izkārtne vērīgam garāmgājējam ir lielāks piemineklis par vēsturisku monogrāfiju, kurā aprakstīta nama vēsture no pamatakmens ielikšanas līdz Jichāka Mitina darbībai, kura piemiņu arīdzan apliecina uzraksts uz izkārtnes. Es nebūt nenievāju vēstures detaļu un personību nozīmi, nē – plāksne ar uzrakstu jidiša izrunā ir piemineklis visai jidiša kultūrai, arī literatūrai, kuras sāpes, prieki un smeldze ritējuši tepat blakus. “A gancer nar iz a halber novi,”  [1. Īsts āksts ir pa pusei pravietis.] saka jidiša sakāmvārds, un es kā mazs bērns priecājos par šo izkārtni. Pie viena nofotografēju savam arhīvam arī krāšņo žurku indētāju kantori turpat blakus. “Ti, urod, meņa sfotografiroval?”  [2. Vai tu, kropli, mani nofotografēji? (krievu val.)] jautā barga izskata puisis ar pumpainu degunu. – “Ņet, sobaku,”  [3. Nē, suni.  (krievu val.)] atbildu, nevēlēdamies iesaistīties konfliktā. – “Ah ti meņa sobakoi nazivaješ, ubļudok?!”  [4. Ak tad tu mani sauksi par suni, kretīn?!  (krievu val.) ]– viņš joprojām ir neapmierināts. Laikam tomēr mans veidols viņam liekas pietiekami svešāds vai arī biedējošs, un viņš straujā gaitā dodas projām, piesolīdams kādu reizi mani satikt atkal. Lāga dvēsele, večiņa ar krāsainu lakatu, labu laiku slaistās turpat tuvumā un uz atvadām mani pamāca, ka ar cilvēkiem jāprot sadzīvot draudzīgi. Droši vien viņai taisnība.

Turpmākais gājiens mani dzen izmisumā, jo neatrodu vairākas celtnes, piemēram, to, kur kādreiz atradusies karavīru sinagoga, ko uzcēla 19. gadsimta otrajā pusē. Tukšie laukumi starp mājām liecina, ka daudzas mājas noteikti nav saglabājušās. Šo laukumu galvenā iezīme ir milzīgie koku celmi un stumbri, kas balo pēcpusdienas saulē. Veči spīdina zelta zobus, iznākuši pasērst un parunāties par politiku un cenām. Skraida suņi, miskastēs rakņājas kaķi un bezpajumtnieki – pēdējie šajā priekšpilsētā ir daudz nerunīgāki un drūmāki nekā tie, ar ko esmu sastapies Čiekurkalnā vai Pārdaugavā.

Kāpelēju un līkumoju pa nokalni cauri pagalmiem, līdz atgriežos pie Bikur Holim[5. Burtiski: slimnieku apmeklēšana.] slimnīcas ēkas. Slimnieku apmeklēšana un aprūpe ir D-vam tīkams darbs. Pati slimnīca sākusi darboties 1924. gadā un pastāv vēl šobaltdien. Slimnīcā strādājis arī slavenais profesors Vladimirs Mincs (kara gados tika iznīcināta visa Mincu ģimene), kurš 1918. gadā operējis Ļeņinu pēc Fanijas Kaplānes atentāta, bijis ieslodzīts Rīgas geto, bet nonāvēts Būhenvaldes nāves nometnē. Slimnīca ir liela izmēra ēka un labs orientieris ceļā uz Ludzas ielu, kur kādreiz atradies gan ebreju dzemdību nams, gan ebreju bāreņu nams, gan arī vairākas ebreju garīgās skolas – hederi un ješivas, kā arī sinagogas. Man ienāk prātā, ka nebūtu slikti visas šīs ēkas rūpīgāk identificēt un iezīmēt savā plānā – to pamazām biju sācis darīt jau pirms vairākiem gadiem – taču atkāpjos no šāda nolūka pavisam citu, jāsaka, visai emocionālu un intuitīvu motīvu dēļ. Pēc neskaitāmajiem gājieniem cauri geto teritorijai, kā arī ebreju kopienas mītņu apmeklējumiem Ukrainā, Polijā un Lietuvā, šķiet, pamazām attīstās īpaša pilsētvides redze, skatījums, kas identificēēkas un to sākotnējās funkcijas. Neparastākais ir tas, ka manu nojausmu par to, kas vienā vai otrāēkā kādreiz bijis, apstiprina sarunas ar retajiem vietējiem iedzīvotājiem, kuri atceras savas apkārtnes pagātni. “Ko tu bildē to žīdu māju, to jau drīzi jauks nost,” man piesienas kāds večuks, kurš vēlas, lai es pagatavoju viņa portretu. “Kas tajā mājā kādreiz bija?” jautāju, pat necerēdams, ka viņš to varētu zināt. “Tur žīdi staigāja bariem vien!” vecis viszinīgi saka un palūdz desmit santīmus svarīgam pirkumam. Dažu māju pajumtes rotā grieķiskais skrejošā suņa ornaments, kas ebreju mākslā kļuva populārs helēnisma laikā. “Visas šitās mājas drīzi jauks nost!” vecis skaļi paziņo un neatlaidīgi seko man pa pēdām, atstājas tikai pie Virsaišu ielas.

Virsaišu spēks

Šī iela bija Mazā geto robeža. Lielākā daļa ēku nav mainījušas savu izskatu kopš geto likvidācijas, ja neskaita tās, kas tika nojauktas. Virsaišu – Līksnas – Tējas ielu trīsstūris ir dzīva ilustrācija arhitektūras videi, kādā pirms kara dzīvoja Maskavas priekšpilsētas ebreji, krievi, baltkrievi un citi ne pārāk turīgie iedzīvotāji. Kad es dalījos pārdomās par savām gaitām geto teritorijā, daži sacīja, ka mani māc neveselīga nostalģija, citi piebilda, lai es noteikti neaizmirstot sabildēt vecos koka šķūnīšus, tad pēc gadiem varēšot palepoties ar vēsturiskām bildēm, bet kāda meitene ieteicās, ka “uz to rajonu vajag iet, jo tur ir tāds spēks…” Tagad man liekas, ka šis spēks ir nevis nozieguma un slepkavību baisā elpa, bet ebreju kultūras klātbūtne, dvēsele, ko rāvuši, bet nav spējuši izraut. Geto teritorija būtu ebrejiska pat tādā gadījumā, ja tur nedzīvotu neviens ebrejs. Pastaiga pa geto spēj dot vairāk nekā vēstures grāmatas vai vēsturiski pētījumi – par to es pārliecinājos, aizvezdams turp savu draugu no Maskavas, kurš pēc Vecrīgas glazēto namiņu apskates bija patīkami pārsteigts par skarbumu un pagātnes tagadnīgumu, kas vēdīja no apskretušiem pagalmiem un drēgnuma pilnajām pagrabu mutēm. Kāda Virsaišu ielas nama nolupušie dēļi atsedz ēkas skeletu, izbalējušus baļķus. Tajos melnē saliektas kaltās naglas – melna uguns uz baltas uguns, kā D-va raksti, ko viņš ļauj cilvēkiem salasīt ne tikai vārdos, bet visā savāķermenī, kas piepilda pasaules telpu. No pastaigas pa šo ķermeni esmu tikko atgriezies, un varu to ieteikt visiem, kas vēlas apjaust šīs pilsētas telpu.