Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Reizi divos gados Kalnu Altaja iedzīvotāji sapulcējas tradicionālās altajiešu kultūras festivālā El Oijen. Ap 50 000 cilvēku ierodas no dažādām debespusēm, no tāliem, grūti sasniedzamiem nostūriem — no Ongudajas, Kokorjas, Košagačas, pat no Mongolijas.
Divus gadus esmu gaidījis, lai varētu fotografēt El Oijen. Es biju te arī 2000. gadā, taču toreiz izdarītie uzņēmumi man nebija īsti pa prātam, un tā nu šogad atkal kravāju aparatūru un dodos ceļā. No Novosibirskas uz Kara Su Kalnu Altajā mani ved kāda gadījuma mašīna. Saviem spēkiem nokļūt šajās vietās, pašā Mongolijas pierobežā, ir ļoti grūti — un tomēr tur sapulcējas ļaudis no visa Altaja.
Ticis galā, es piepeši jūtos kā uz divām diennaktīm iekļuvis milzīgā etnogrāfiskā muzejā. Visapkārt plūst ļaužu straume, viņiem ir dažādas sejas, dažāda etniskā piederība, dažāda ticība. Viņi ir atbraukuši etnogrāfiskos tērpos, sagatavojušies veikt senus rituālus un zina, ka šeit tiks fotografēti, vai nu viņi to grib vai nē. Šī ir īsta paradīze fotogrāfam.
Tomēr vieta nav tik ideāla kā iepriekšējā svētku norises vieta — Kokorjas ieleja. Tur varēja fotografēt, pārvietojoties pa kalnu grēdas muguru, no kurienes bija lieliski pārskatāma un dažādos rakursos fotografējama visa ieleja. Šeit mežiem apaugušajā virsotnē ir tikai viena pieejama vieta, no kuras iespējams fotografēt. Man palīdz Novosibirskas Čkalova vārdā nosauktā aviācijas uzņēmuma piloti — viņu helikopterā es divas reizes pārlidoju ieleju un Katuņas upi. Sākumā šķiet, ka visu sabojās negaiss, kas uzglūn aiz virsotnes, saule patiešām pazūd mākoņos, taču gaisma tiek tiem cauri, zemi pārklāj mirdzoši gaismas laukumiņi un kustīgi atspulgi, kas padara Kara Su vēl skaistāku un noslēpumaināku. Es nebiju pat uzdrīkstējies cerēt uz tik labvēlīgiem apstākļiem!
Es jau zinu, ka svētki kā allaž sāksies ar norises vietas iesvētīšanu. Fotografēt šādu rituālu — tā ir problēma, kas prasa delikātu risinājumu. Es lūdzu atļauju Sergejam Kinijevam — vietējās kopienas vecākajam un vienam no svētku rīkotājiem. Viņš atbild: “Labi, nāc!” Jau pagriežos uz promiešanu, bet Sergejs mani sauc atpakaļ: “Ja vari, uznes kalnā akmeni!”
Dažus metrus tālāk pļaviņā guļ akmeņu kaudze. Akmeņi no kalnu pakājes uzvesti te augšā ar kravas auto, tālāk mašīna nav tikusi — ceļš ir pārāk stāvs un pēc nolijušā lietus turklāt kļuvis ļoti slidens. Es, daudz neprātojot, nolieku malā aparatūras kasti un saņemu no Sergeja divus akmeņus. Kāpiens izrādās ilgs un grūts, sviedri plūst straumēm. Akmeņu nesēju virkne izstiepusies pa visu kalna nogāzi. Pēdējos soļus speru gluži līdzenā kalnu pļavā, kuras zāle jau pavisam nomīdīta. Te nolieku savus akmeņus kaudzē — drīz no tiem izveidos rituāla krāvumus. Lejupceļš ir viegls — ejot tukšām rokām, varu, veikli izgrozoties uz takas, dot ceļu pretīm nākošajiem akmeņu nesējiem. Paņemu fotokameru, vēl divus akmeņus un dodos atkal augšup. Tagad lejākāpēji dod man ceļu — izņemot vienu, kurš nez kādēļ demonstrē spītīgu apņēmību nogrūst mani malā. Es arī iespītējos — protams, esmu svešinieks, bet tas jau nav iemesls, lai izturētos pret mani agresīvi! — un neparauju plecu sānis. Saņemu diezgan stipru grūdienu. Aiz muguras jau trešdaļa kāpiena. No sasprindzinājuma aptumšojas skatiens, deniņos nevaldāmi sit pulss, esmu pirmo dienu augstkalnu apstākļos, un šai reizei mani spēki ir galā. Nolicis akmeņus kaudzē, es dodos lejā pie upes.
Iesvētīšanas rituāls sākas nākamajā dienā sešos no rīta. Tas sastāv no daudzām darbībām, tostarp arī upurēšanas, sadedzinot ugunskurā auna galvu un kaulus. Uz akmens krāvumiem izliktas nelielas, no siera izgrebtas figūriņas. Katrs no klātesošajiem vecākajiem rindas kārtībā piesauc garus. Tad tiek sadedzināti kadiķa zariņi un upurugunskurā iepilinātas dažas kumisa un piena lāses. Rituāla darbības atkārtojas divas stundas.
Svētkos ir kāda pārsteidzoša detaļa, kas lieliski raksturo altajiešus! Tūlīt pēc tam, kad beigušās tradicionālo sporta veidu sacīkstes, lielākā daļa dalībnieku dodas mājup, negaidot balvu pasniegšanu. Regālijas un iegūto vietu paziņošana viņus neinteresē, lai gan mums liktos, ka uzvarētāja lauru gūšana taču ir sacensību mērķis. Pat daudzi no uzvarētājiem uz apbalvošanu neierodas. Viņiem ir svarīgs tikai pats process. Vērot sacensības — 150 kilogramus smaga akmens celšanu, loka šaušanu, svaru bumbu cilāšanu, zirgu iebraukšanu, nerunājot jau nemaz par pašiem galvenajiem sacensību veidiem, zirgu skriešanos un laušanās cīņu kureš — sapulcējas neiedomājami daudz skatītāju. Sacensības ilgst garas stundas un skatītāji pacietīgi sēž klajā laukā zem Altaja nežēlīgās saules dedzinošajiem stariem. Patiesībā zālē ap norobežoto improvizēto arēnu sēž tikai divas trīs skatītāju rindas, pārējie, kājās stāvot, jūt līdzi savējiem un, galvenais, pa savam komentē sacensību gaitu un tiesnešu darbu. Viņu neiegrožotais azarts un robustais humors rada šīs norises īpašo gaisotni. Cīņas laukumā sastopas divi vīri, viens no viņiem ir divreiz lielāks par otru, jo altajiešu cīņā nav svara kategoriju. Skatītāju pūlis līksmi uzmundrina mazo cīkstoni: “Plēs viņu pušu!”
Altajiešu nesteidzīgajiem rituāliem, raksturam un sejām ir kaut kas kopīgs ar Altaja dabu. Gan šiem cilvēkiem, gan viņu kalniem piemīt skarbums un askētiska vienkāršība, bet aiz tās atklājas savdabība un mulsinošs dziļums. Alatjiešu nekustīgās un nesatraucamās sejas dažkārt atgādina maskas. Taču šīs maskas man šķiet izteiksmīgākas un daiļrunīgākas par maskām, ko nēsā eiropieši. Tas pilnā mērā attiecas arī uz bērniem. Lūk, maza meitenīte ēd ābolu. Es viņu fotografēju, viens kadrs, otrs, trešais, te pēkšņi viņas roka ar ābolu noslīd gar sāniem, bet acīs parādās tā pati izteiksme, kas redzama vecu vīru un sievu sejās. Šajos skatienos ir viņu dzīvesveida un vēstures zīmogs — mūžīgi sastindzis laiks. Es nospiežu kameras slēdzi, bet savādā izteiksme pazūd kā izbaidīts putns. Tā atkal ir tikai maza meitenīte, kas ēd ābolu nomaļā Altaja nostūrī.
