Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Man ir pārliecība, ka ir jābrauc uz Ameriku, lai filmētu latviešus — tur ir potenciāls [1. Potenciāls šeit ir Jura Podnieka studijas dokumentālās filmas projekts Sprīdītis Amerikā vai Does It Look Like Happiness?]Sākumā bija grūti saprast, kas ir tas īpašais, kas mums jāatrod. Garantiju nebija nekādu, bija tālruņu numuri, bet mēs meklējām atbildes un bijām gatavi uz visu — mākslas vārdā. Naktīs nevarējām gulēt, pa galvu malās jautājumi: kas tu esi un kāpēc esi prom no mājām? Vai tas bija sapņu zemes vilinājums vai naids pret Latvijas valdību, Latvijā pastāvošo iekārtu un vērtībām? Vai varbūt bija jābēg no soda, vai arī Latvija vienkārši bija par šauru? Ko mēs meklējam — laimi, naudu vai brīvību?
No vēstules Labvēlim:
Mēs jau no paša sākuma zinājām, ka te ir, par ko uzņemt filmu, tapēc jau braucām, bet tas, ko piedzīvosim, pa īstam mums pat prātā nenāca. Viss ir daudz vairāk, lielāks un dziļāks, nekā domāts. Dienas vidū mēs vēl sēdējām debesskrāpī ezera krastā, kādā 36. stāvā, malkojām dārgu konjaku un spriedelējām par pastāvošo iekārtu, bet vakarā jau bijām tādā hardcore vietā, ka vēl šodien īsti nevaram atiet. Tur viss bija pēc pilnas programmas — bardaks, alkohols, kokaīns strīpiņās uz galda, miglainas acis... un tad tas, ko tu domā, sajūti, baidies, mēģini iegūt par katru cenu, uztraucies, zaudē, vai tomēr iegūsti, un tad atkal kaut kas ir ne tā. Viss kā kīno. Jau pirmie soļi — tu kāp pagrabā, atver durvis un neviens ar tevi nesveicinās, kaut telpā ir vismaz četri cilvēki… Izdzēru pirmo alu vienā sekundē, otro izlēju pa grīdu... Safilmējām daudz griestus. Kad beidzot tikām mājās, gribējās stundu stāvēt zem dušas un tikt tīram… Nu tā mums te iet. Šodien par spīti visam, gājām uz parkiem, braucām 96. stāvā, baudījām pavasari un filmējām tikai skaistas lietas. Daudz domāju, kā tas izskatīsies galā un cik daudz vēl darba. Sapnī bija karš. Mēs gaidījām slikto somu ar lidmašīnu un gleznojām uz ielām visādas lietas. Es uzgleznoju lielu baltu lidmašīnu laukumā, lai viņam visu laiku liekas, ka viņš ir par augstu. Es vienmēr zīmēju lidmašīnas, tas palīdzēja. Es domāju, kā tas ir — būt šeit. Kaut kur tālu prom no mājām. Vai varbūt tavas mājas ir tur, kur tu esi laimīgs? Galvenais — lai tu esi laimīgs, bet vai tu esi?
Tas jau ir tieši tas ko meklējam — kāds, kas pateiks patiesību, nebaidoties un nekaunoties par to. Brīžiem man nāk vēmiens no tā, ka visi saka — jā, mājas, jā, ģimene, jā, bērni. To mēs visi zinām, bet jūs vienalga esat šeit, Amerikā! Meklēju kādu, kurš atnāks un pateiks — es nezinu, kur es esmu, es nezinu, ko es gribu, es nezinu, kas es esmu… Jau pēc pirmajām sarunām Amerikā sapratām, ka ir lietas, kas visus nomoka, un nav svarīgi, vai esam šeit, vai tur. Labvēlis formulē tā — vai un cik svarīgi ir kaut ko pārstāvēt — Latviju, darbavietu, tautu, un kā tas maina tavu tēlu. Vai tam, ka esi latvietis, ir jelkāda nozīme. Pilnīgi nemanot bijām ierauti tādā virpulī, no kura gribēdami vairs nespējām tikt ārā, mēs bijām visa vidū, mēs bijām bandīti, auklītes, celtnieki, modeļi, blondīnes…
No vēstules Labvēlim:
Cilvēki šeit ir tik bezgala dažādi. Ir viens vīrs, kurš ir sasniedzis diezgan daudz, dzīvo pārticīgi un reizi pa reizei vāc visus latviešus kopā. Viņš bija ielūdzis arī mūs uz viņa mazās meitiņas vārdadienu, bet īstenībā tas bija brīnišķīgs iemesls visiem sanākt atkal kopā. Tajā vakarā mūs nosauca par “jaunajiem podniekiem”! Jo mēs spēlējam to visu kā savu dzīvi — ja runājam ar bandītu, tad jūtamies kā bandīti, saprotam katru viņa domu un sajūtu. Tas ir tāds neprāts! Un tā ir ar visiem. Ja runājam ar notrenkātu oficianti — jūtamies pusdzīvi un spējam kratīt vairs tikai galvas un teikt — jā jā... Ja runājam ar mūsu mīļo Laimoni, smejamies un jūtamies kā pasakā. Smieklīgi. Nupat satikām brīnišķīgu mākslinieku, runājām visu vakaru un mums nebija jāpieņem nekāda loma, varējām būt mēs paši. Izdzērām četras pudeles vīna, izpīpējām paciņu kaut kādas turku cigaretes. Mākslinieks bija neizsakāmi priecīgs, teica, ka 7 gadu laikā mēs esam pirmie latvieši, ko viņš saticis. Un viņš atbildēja uz visiem mūsu jautājumiem. Un tad atkal viss griežas tālāk. Iedomājies, viens no latviešu puikām aizvakar nositās, un tas, kas tagad notiek to nabaga pārējo latviešu galvās, ir ārprāts. Un mūsējās, protams, arī. Reizēm liekas, ka to filmu netaisām mēs, bet kāds lielāks un stiprāks, un gudrāks par mums vienkārši izmanto mūs kā tādus ierocīšus tā visa tapšanā. Reizēm ir bail, bet tad tu tikai saproti tā visa vērtību un bailes pazūd. Tu esi gatavs uz visu. Man jau gribas, lai tas viss ir tik neparasts, cik neparasts vien var būt, un tad mēs strādājam. Un tad, kad pārskatām un redzam, ka neticamais ir noticis, tad ir tāds mega gandarījums. Piemēram — mirāžiņu iefilmējām. It kā tāds nieks, pāris sekundes, bet tu skaties un tajā filmā tas ir, un Kaspars vēl tieši tajā brīdī pasaka ko neiedomājamu. Šis ceļojums uz Rietumkrastu jau vispār bija ar un par Kasparu. Viņa dzimšanas dienu, kas bija tieši Lieldienās, svinējām uz Lielā Kanjona malas, vārījām kafiju un olas, un tad Kaspars teica, ka tā ir visskaistākā dzimšanas diena viņa mūžā un ka ir vērts strādāt un dzīvot, un sasniegt savus mērķus, un ka viņš nevar parunāt, un to jau nemaz arī nevajadzēja. Viss bija izteikts ar to, ka viņš tāds maziņš sēž tās lielās klints galā un skatās bezdibenī, un smaida, un sejā rakstīts, ka viņš nekad vairs neies atpakaļ, tikai uz priekšu. Ka viņš ir sapratis — dzīvē var sasniegt visu, ko pa īstam grib.
Tagad man šķiet, ka es joprojām rakstu vienu bezgalīgu vēstuli par mūsu filmu. Šeit Amerikā ir ārkārtīgi daudz mūsējo bez tiesībām, bez drošības, bez ģimenes, bez draugiem, un viņi par lielu naudu pērk papīrus, vīrus, sievas, lai paliktu šeit. Lai varētu darīt kaut ko, ko Latvijā nekad nedarītu, bet saņemtu par to lielu naudu, un tad darītu to, ko gribētu.
No vēstules Labvēlim:
Ārā ir vējš. Un varbūt lietus, bet kam kāda daļa. Ārā ir Amerika. Te kamīnā deg falša uguns, ekrānā pa pussienu skrien bumbiņas un man ir jānovada filmēšanas process. Apkārt tuksnešveidīga pasaule, nenormāli daudz zvaigžņu, un galva kā parasti pārāk daudz strādā, nemaz negribu neko sākt teikt. Visa šitā skaistuma vidū, starp kanjoniem, smilšainiem ceļiem un apkrāsotām pamestām mājām kaut kas lika sajusites bezgalīgi skumji. Tā ka izkāpt un iet melnā naktī in the middle of nowhere abso-fucking-lutely [2. Aptuvens tulkojums — nekurienes vidū, piln-uz velna paraušanu-īgi (angļu val.).] prom. Vēl jātiek līdz Vašingtonai pie vēstnieka. Tas bija interesants stāsts. Man atnāks meils, ka Latvijas vēstnieks Amerikā ir ieinteresēts apspriest ar mani filmēšanas gaitu un iespējamo atbalstu un lai es pasaku telefona numuru, kā mani var sazvanīt, nu un par cik telefona mums nav, es gāju internetā meklēt vēstniecības numuru, lai piezvanītus pati, un skatos — tur kā bilde sēž mana viena ļoti mīļa draudzene no Ārlietu ministrijas laikiem. Protams, sazvanīju, un viņa bija ārkārtīgi priecīga un pārsteigta, protams, ka gatava, protams, ka palīdzēt, kā vien var, un uz Ņujorku jābrauc. Nezinu, ceram uz kaut kādu pasaules brīnumu, jo naudas mums nav.
Filmējām kādu jauku dāmu, kurai bija tāds rūgtums sirdī pret Latviju. Viņa negribēja rādīt seju. Un puikas, kas dabūjuši interesantu kontraktu? Nedēļas laikā jāievelk hotelī kabelis. Pieci stāvi. Hotelis kā izrauts no konteksta, pilsētas centrā, bet tāds jocīgs, mistisks. Cilvēki tur vienkārši dzīvo, un visi tādi dīvaini. Rāpo prusaks. Smejamies kā kutināti. Māris kādu nedēļu nostrādā kopā ar viņiem, lai izjustu līdz galam, kā tas ir un lai nopelnītu naudu ceļam uz Ņujorku. Viņš saka — nekad dzīvē nebiju tik smagi strādājis. Ceļamies no rīta sešos, darbs beidzas desmitos vakarā. Nu grūti! Kāpēc puikas strādā tādu smagu darbu? Lai nopelnītu tieši tik daudz, lai dzīvotu tā, kā patīk? Lai, ja atgriežoties Latvijā būtu jāsastopas ar neiespējamību, varētu vienkārši nodrošināti dzīvot? Izgājuši cauri neprātam, stāvējuši uz gāzes stacijas stūra, poļu rajonā, kur strādnieki par grašiem meklē palīgus, gulējuši parkos tukšām kabatām. Nomocījuši sevi tā, ka reizēm neatliek vairs pat laika domāt par nākotnes plāniem un saviem sapņiem. Ja nu vienu dienu tu pamosties un tev ir septiņdesmit gadi, un tu esi tepat, strādā kabelī, kāp stabos vai būvē mājas...
No vēstules Labvēlim:
Nu čau. Mēs esam atpakaļ no visiem tiem kaktusiem un karstuma, un kalniem, un okeāna. Un mūsu varonis puika ir gatavs mainīt visu savu dzīvi. Viņš tagad ir mūsu vai saules vai sazin kā iespaidā visu savā galvā pārvērtējis un sapratis, ka tā nevar.
Te katru dienu mums kāds pārsteigums, kaut kas negaidīts un atkal stiprs un liels. Ak jā, un tad vēl man ir vīrs. Kaut kur okeāna krastā, ārkārtīgi bagāts vecs vīrs, vārdā Princis, Karlsbādē — gatavs atdot visu, lai tikai es braucu atpakaļ. Kamēr puikas abi pirmoreiz izmēģināja sērfu, es gāju piedzīvojumos.
Un zini, kā ir, laikam aizkaitināta par to bērnišķīgo prieku, kurš lika aizmirst it visu uz pasaules, arī to, ka man arī varētu gribēties sērfot, es iespītējos un briesmīgi uzkurinājusies vienkārši gāju uz priekšu ar domu, ka kaut ko sastrādāšu. Tādā paskatā es iegāju vienā brīnišķīgā veikalā, jo biju izdomājusi, ka māsai vajag nopirkt dāvanu dzimšanas dienā, kaut ko sīku, jo naudas jau nekādas nebija. Bet laikam jau es viņam tāda dusmīga patikos. Viņš man uzdāvināja kleitu, Versace lakatu, somiņu un puķi — skaistu lielu puķi, lilliju, kuru visu ceļu atpakaļ arī vedām burkā.
Kad uzradās puikas, viņš mani iesēdināja savā lillā limuzīnā un veda uz saviem hoteļiem rādīt pasaulslavenās puķu plantācijas. Vienā bija izaudzēts ASV karogs. Lai gan viņš nebija amerikānis, dzīve Amerikā katram uzspiež zīmogu, arī mūsu latviešiem. Praktiski visiem, tikai pāris ir izsprukuši sveikā.
Tā mēs braucām tālāk ar manu puķi un priecājāmies. Vakarā, kad pie ugunskura vakariņojām, likām puķi blakus, nu un es skrēju pa tuksnesi garā kleitā ar lakatu ap pleciem un plikām kājām, bija tāds totālākais kīno, ka nu tik turies. Brīnumi notiekās. Un tad es domāju, kāpēc mēs tur vispār nokļuvām — vai tāpēc, ka Kaspars gribēja izrauties no ikdienas, padomāt par saviem sapņiem, redzēt Holivudu un stāvēt uz Lielā kanjona malas vai arī tāpēc, ka mums bija jāsaprot, kas mūsos pašos darās.
No vēstules Labvēlim:
Sapnis. Visam pa vidu es gāju uz priekšu ar lielu jocīgu maisu rokās un man likās, ka katrs viens grib zināt, kas tur ir iekšā. Es īsti nezināju pati, cik tas viss ir dārgs, bet nebiju gatava visu to atdot, es izskatījos pēc mazas muļķes visā tajā burzmā, un tas darīja mani dusmīgu. Ja es tāda arī būtu, viss būtu O.K., bet sevī es tāda nebiju. Kā pūdelis, kurš jūtas kā pasaku princese, un, ieraugot sevi, šausmās mirst.
Tagad es zinu, ka morāles nav. (Tā nav vēstule Labvēlim.) Man nav nekādas iespējas teikt, ka kāds ir rīkojies pareizi, bet kāds cits — un citi — nepareizi. Viens vairs nevar atrast savu vietu Latvijā, cits Amerikā nekad nav varējis sajusties kā mājās. Rīgā viss ir savādāk: kāds no varoņiem ir nobijies un grib atteikties no saviem vārdiem, cits atkal sola uzsūtīt slepkavniekus. Bet es tādēļ vēl vairāk domāju, ka filma būs ģeniāla! Pa īstam.
No vēstules Labvēlim:
Tā mēs te smejamies visu laiku, kaut kā jau tā dzīves nopietnība ir jāpārvar, lai gan visi apkārt to uztver patiešām nopietni. Piemēram, meitene no Amerikas latviešu jauniešu apvienības paziņoja, ka dabūs mums biļetes, lai rudenī brauktu atpakaļ uz Ameriku un rādīto to filmu visu Amerikas latviešu saietā Losandželosā. Nu viss ir pavisam pārāk nopietni. Vēl tikai viena vieta, ko es gribēju pastāstīt. Te pa parkiem staigā visādi dzīvnieki — vāveres, zaķi, rakuni vai kā viņus tur sauc. Mani mīļākie ir tie, ko es saucu par seskiem, no kuriem visi baidās, jo viņi skrienot virsū, šņācot, spļaudoties, dusmīgi kārpoties un sitot pa kājām ar asti. Un vēl kožot arī. Es mēģināšu vienu noķert un atvest, lai jūs redzat.