Meitene, kas staigāja gar garderobi

Antiamerikānisma sekas  diez vai izpaužas faktā,  ka ātrās ēdināšanas koncerns McDonald’s pirmo reizi kopš vairākiem gadu desmitiem piedzīvo zaudējumus, jo Vācijā turki ar saviem kebabiem jau pirms Džordža Buša bija izkonkurējuši bigmaku biznesu, un peļņas palielināšanai Eiropā nelīdzēja ne produkcijas cenu pazemināšana,  ne gaļas garšas uzlabošanas projekts. Tikai Eiropas sociālā romantika  var vēlēties interpretēt McDonald’s bojāeju kā sekas attieksmes demonstrējumam pret iespējamo  ASV karu Irākā.

Kad kāds vācu žurnālists nule kā atvērtajā amerikāņu Starboks tīkla kafejnīcā man uzdeva jautājumu —  vai arī Latvijā ir antiamerikānisks un pretkara noskaņojums, es nezināju,  ko citu atbildēt, kā tikai to, ka gribam NATO, ka jāmīl amerikāņi, ka izjūtam pazemību un protestējam virtuvēs, nevis avīzēs vai ielās, ka mums gluži vienkārši ir citāda politiskā kultūra nekā Eiropā un pretkara demonstrācijas saistās ar sliktām atmiņām no padomju cilvēka publiskās dzīves.

Protestu pētnieks no Berlīnes Dīters Ruhts vācu nedēļas laikrakstā Die Zeit ziņo, ka protestu skaits Vācijā kopš piecdesmitajiem gadiem pieaug, lai

arī vairs nenotiek nekādas lielas demonstrācijas kā 1989. gadā Vācijas Demokrātiskajā Republikā, kad mērķis bija valsts apvienošanās. Sociologs domā, ka tautai pietrūkstot nozīmīgu tēmu, lai masveidīgi izietu ielās. Vācieši tagad iet demonstrācijās pret krupju nogalināšanu uz automaģistrālēm un nevis par atbruņošanos un pret bruņošanos kā savulaik. Protesta  mērķi tagadējā Eiropā esot kļuvuši sarežģītāki, masas sadalījušās sīkās interešu grupās un tad, kad jādemonstrē par mieru vai pensiju reformu, panākt dažādu grupu saliedētību esot neiespējami, to  varot tikai franči, kas savus protesta maršus organizējot centralizēti.

Kad tu vēro pretkara mītiņa dalībniekus Berlīnē uz Kārļa Marksa alejas, kā te komunisti ar zaļajiem, kreisie ar labējiem dala papīrīšus un vicina karogus, tavā iztēlē nenotiek kara ainas un nerēgojas iespējamās šausmas, kas varētu rasties kara rezultātā, tu nedomā, ka protests kaut ko vispār varētu mainīt — tu domā, ko domātu Kārlis Markss, uz kura vārdā nosauktās ielas vācieši kliedz repa ritmā sacerētus dzejoļus par kara tēmu un VDR ziedu laiku kinoteātrī International rāda amerikāņu filmu Bowling for Columbine. Jau pēc pirmajiem Maikla Mūra filmas kadriem kinoteātrī atskan smiekli, kas pāriet aplausos. Filma sākas ar paša Mūra pārdomām par kādu parastu aprīļa dienu Amerikā, kad ASV valsts prezidents bombardēja kārtējo no valstīm, kuru nosaukumus ASV pilsoņi izrunā un atceras ar grūtībām, bet divi amerikāņu skolnieki no rīta devās spēlēt boulingu un pēc tam šāva uz saviem skolasbiedriem. Lai arī ir agra darbdienas pēcpusdiena, kinozāle ir pārpildīta, kad rāda lecīgā amerikāņa par Kanādas naudu uzņemo filmu, kurā Mūrs grib noskaidrot, kāpēc amerikāņi tik ļoti mīl ieročus, kāpēc frizētavā var nopirkt patronas un bankā, atverot kontu, kā balvu klients saņem plinti, kāpēc amerikāņi neiet Gandija ceļu, lai sargātu paši sevi, un kāpēc vācieši vai franči, vai kanādieši šauj uz sevi mazāk nekā amerikāņi. Nevienas citas filmas skatīšanās laikā man nav gadījies pieredzēt, ka vācieši tik dzīvi un skaļi uztvertu kontekstu. Tas liek domāt, ka filma ir kaut kas vairāk nekā ironisks stāsts par Ameriku. Tā paša Maikla Mūra grāmata Stupid White Men jau piekto nedēļu ir bestselleru topā Vācijā. Mūrs grāmatā Bušu sauc par dēlēnu, kas varu iemantojis kā Ziemsvētku dāvanu no sava dady un ar savu nonākšanu Baltajā namā reanimējis gaunerus Ramsfeldu un Čeiniju. Mūrs vēršas pie Dieva, Jahves, Budas un Neviena lūgšanā, lai tas kaut uz vienu dienu baltos politiķus nokrāso pepsikolas krāsā, lai Holivudas producentiem dod iespēju pašu producētās filmas skatīties katru dienu, lai tas senatoru bērnus no Austrumiem ieliek invalīdu ratiņos un senatoru bērnus no Rietumiem — valsts skolās. Viņš gribētu, lai jūs šo lūgšanu skaitāt katru dienu kopā ar viņu pirms Ņujorkas biržas atklāšanas.

Populārāki par Mūra grāmatu Vācijā jaunā gada sākumā bija tikai Dītera Bolena memuāri un kāds pētījums par to, kāpēc vīrieši vienmēr melo, bet sievietes vienmēr pērk kurpes. Mūrs savos apgalvojumos ir aizkustinoši naivs un tiešs — taukie laiki ir beigušies, amerikāņu gadsimts ir cauri, kopš Baltajā namā sēž vīrs, kuru neviens nav ievēlējis, visi prieki ir beigušies kopš tā vakara, kad tika noskaidrots, ka Pluto (Plūtons) nav nekāda planēta un ka dzīve, kuru pazinām, piepeši kļuvusi tik tāla un sveša kā jaunā “prezidenta” acu skatiens.

Amerikāņu speciālisti Mūra filmā cēloņus slepkavošanas fobijai meklē Dienvidparkā, muzikantā Mensonā un datorspēlēs, bet Mūram atbilde ir skaidra — cēlonis ir ASV agresīvā ārpolitika, kas rada bailes citam no cita. Berlīnes kinozālē atskan aplausi, pēcfilmas apmierinājums skatītājos šķiet lielāks nekā pēc demonstrācijas Kārļa Marksa alejā, Ārmstrongs filmā dzied par wonderfull world, tvaiks ir nolaists par vienas kinobiļetes cenu.

Tajā pašā vakarā Berlīnes sabiedriskajā centrā Urania, kas ir kaut kas līdzīgs Rīgas politiskās izglītības namam, notika teologa Eižena Drēvermana lekcija Kāpēc ne miers. Viņš tiek uzskatīts par skandalozāko vācu teologu, kurš uzdrošinās kritizēt Baznīcu gan Romā, gan Vācijā. Drēvermana lekcija bija izpārdota jau iepriekš, varēja nopirkt tikai biļetes uz blakuszāli, kurā Drēvermana refleksijas par karu tika rādītas video. Foajē pie garderobes dažādām grupiņām klusi pielavījās kāda meitene, kas pateica: “Drēvermans ir sūds,” — un tikpat klusi aizlavījās pie nākamās grupiņas, lai pateiktu to pašu. Līdzīgu ainu novērot man bija gadījies tikai Rīgā, 6. tramvajā, kur kāda sieviete, kas arī skatījās nekurienē, ik pa laikam skaļi teica, ka Jēzus ir dzīvs.

Pretkara pravietis Drēvermans stāvēja uz skatuves līdzāssvētku eglītei, zālē pārsvarā sēdēja paaudze, kura pavisam noteikti ir piedalījusies pretkara kustības demonstrācijās sešdesmitajos gados, tikai mati kļuvuši īsāki un retāki, aizstāvamie vairs nav vjetnamieši, bet ienaidnieks ir tas pats. Kundzes jau gados kaut ko pierakstīja savos blociņos, un bija diezgan grūti iztēloties, ka viņas savulaik būtu kliegušas: “Make love, not war!” Tas viss ļoti atgādināja Ziemsvētku sprediķi karu nepieredzējušiem veterāniem, kuru apmeklējuma mērķi īsti nevarēja nojaust. Kad Drēvermans sāka runāt par ļaunumu — Vai ar ļauno tiek domāta Izraēla? — “Turi muti,” viņu apsauca no zāles. Sieviete vēl vairākkārt mēģināja kaut ko iebilst, taču tika izraidīta no zāles.

Kad Drēvermans jautā auditorijai, vai mēs virzāmies uz Romu vai Betlēmi, zālē iestājas dziļdomīgs klusums, bet, pajautājis, kāpēc jāgāž Sadams, Drēvermans negaida zāles reakciju un ātri atbild pats — tāpēc, ka tur ir trīs ceturtdaļas no visiem zemeslodes naftas krājumiem un ASV ekonomika ir tik ļoti atkarīga no naftas –– kā narkomāns no adatas. Zālē atskan ovācijas, it kā būtu pateikta kāda slepena patiesība, ko visi sen zinājuši, bet baidījušies skaļi izrunāt. Nafta, nafta — čukst zāle. Patiešām — nafta, kas vāciski turklāt skan daudz jēgpilnāk — “zemes eļļa”. Un Drēvermans savā humānistiski sludinošajā tonī turpina, ka Sadams Huseins tiks apkarots ar pašu Sadamu Huseinu un nevienam no tā labāk nepaliks, tikai sliktāk, un mēs gaidām, ka Amerika pieņemsies prātā un, tāpat kā savulaik ar Apollo programmu Mēness iekarošanai, savu milzīgo spēku izmantos lietderīgiem mērķiem, kas kalpos kultūru izlīdzinājumam starp Ziemeļiem un Dienvidiem. ”Jauns karš nenesīs jaunu pasaules kārtību. Tāpēc Bušam ir jāzina, ka viņš nerīkojas mūsu vārdā,” tā mūsu vārdā runā Drēvermans, un man nav īsti saprotams, kāpēc visi “mēs” esam uz šo lekciju iegādājušies biļetes iepriekšpārdošanā un kas ir tas, kas “mūsos” šī priekšnesuma laikā tika atmodināts. Bailes nevar būt kara cēlonis — tas ir gandrīz viss, ko es atceros no Drēvermana lekcijas, bet tas, no kā baidās vācu “mēs”, man paliek apslēpts, jo vācieši jau labu laiku ir kļuvuši par simbolisku tautu ar paranoisku vēlmi pēc normalitātes. Viņi jūtas vainīgi arī par nenotikušo.

Meitene, kas staigāja gar garderobi  un teica, ka Drēvermans ir sūds,  man nezin kāpēc šķiet iedarbīgākā  no visām protesta formām, kādas  man gadījies novērot. Eiropiešu kolektīvais vardarbīgo līdzekļu noliegums drīzāk izskatās pēc sociālromantiska sapņa, kas tik un tā netiks ņemts vērā, un visi miera kustības dalībnieki ar savām daudzveidīgajām protesta formām turpinās būt tikai labs materiāls politologu teorijām par politiskās līdzdalības vareno spēku un nozīmi pilsoniskas sabiedrības pastāvēšanas interesēs.