Medreses
Korāna skola Vezīrhāna mošejā Pakistānā

Viljams Dalrimpls

Medreses

Līdz pusei pieveikuši bīstamo ceļu uz Kohatu – tā atrodas dziļi cilšu apvidū starp Pakistānu un Afganistānu, kur likumam nav varas un, pēc daudzu domām, patvēries Osama bin Lādens, – mēs pabraucām garām mazai, balsinātai svētnīcai, kas gluži nesen uzcelta ceļa malā:

“Šī ir tā vieta, kur armija no slēpņa nogalināja divus Al Qaeda vīrus, kuri bēga no Afganistānas,” teica Džaveds Parača. “Vietējie abus mocekļus drīz sāka redzēt sapņos. Tagad mēs viņus uzskatām par svētajiem. Jau izplatījušies daudzi stāsti par izdziedētām kaitēm un brīnumiem. Ja kāda no mūsu sievietēm vēlas izlūgties no Dieva kaut ko īpašu, viņa vispirms nāk uz šejieni.”

Viņš piemetināja: “Stāsta, ka abi šahīdiizplatījuši rožu smaržu. Vēl dienām ilgi no vietas, kur viņi savas ticības vārdā atdeva dzīvības, plūdis brīnišķīgs aromāts.”

Džaveds Parača ir cilts vadonis, drukns liela auguma vīrs; varenais deguns kā granīta klints slejas kuplās sirmās bārdas vēdekļa ieskautajā sejā. Daudzējādā ziņā viņš iemieso visu, kas šajā islāma pasaules daļā ASV politikas lēmējos vieš vislielākās bailes un nepatiku. Proti, Parača ir nelokāms islāmists un vienlaikus arī izmanīgs advokāts, kurš ar panākumiem aizstāvējis apsūdzētos Al Qaeda locekļus Pešavaras Augstākajā tiesā. Savā cietoksnim līdzīgajā nocietinātajā namā Kohatā viņš devis patvērumu ievainotiem Taliban kaujiniekiem (un viņu aukstumā cietušajām sievietēm un bērniem), kuri pāri kalniem bija aizbēguši no amerikāņu šrapneļiem Tora Borā; ģenerālis Mušarafs viņu divas reizes ieslodzījis bēdīgi slavenajā Dera Ismailhanas cietumā. Tur Parača turēts vieninieka kamerā, kamēr viņu pratināja– viņš apgalvo, ka arī spīdzināja – CIP izmeklētāji.

Iznācis brīvībā, Parača atklāja, ka šis pārbaudījums ievērojami cēlis viņa prestižu kaimiņu acīs. Taču visvairāk viņš lepojas ar to, ka uzbūvējis divas milzīgas medreses, kuras pats dibinājis un finansējis; viņš saka, ka pirmā no tām izskolojusi daudzus no jaunajiem Taliban līderiem.

“Tās ir lielākās medreses Ziemeļrietumu pierobežas provincē,” viņš man lepni stāstīja, kad bijām piestājuši, lai viņš varētu noskaitīt lūgšanu Al Qaeda svētnīcā. “Grāmatas ir par velti. Ēdiens ir par velti. Izglītība ir par velti. Mēs dodam viņiem bezmaksas pajumti. Tik trūcīgā un atpalikušā reģionā kā šis mūsu medreses ir vienīgā izglītības iespēja. Valdības sistēma te vienkārši nedarbojas.”

Parača iekāpa atpakaļ mašīnā – auto jūtami nosvērās uz kreiso pusi, kad viņš iekārtojās aizmugures sēdeklī līdzās abiem bruņotajiem miesassargiem – un piemetināja: “Šajā valstī ir 200 tūkstoši bezdarbnieku ar augstāko izglītību. Pieminiet manus vārdus: Pakistānu gaida vēl ekstrēmāks Taliban paveids. Dzīves apstākļi ir tik slikti. Cilvēki ir tik izmisuši. Viņi gaida risinājumu, kas viņus atbrīvos no šīs feodālās armijas elites. Cilvēki grib radikālas pārmaiņas. Mēs viņiem medresēs mācām, ka vienīgi islāms var sniegt to taisnīgumu, kuru viņi meklē.”

Lai nu kā, bet šādas medresēs radušās pārmaiņas politiskajā noskaņojumā, kādas, pateicoties Džavedam Paračam, sākušās Kohatā, vērojamas visā Pakistānā. Kādā Iekšlietu ministrijas ziņojumā nesen tika konstatēts, ka šobrīd valstī ir 27 reizes vairāk medresu nekā 1947. gadā – no 245 neatkarības pasludināšanas laikā šis skaitlis 2001. gadā bija pieaudzis līdz 6870. Valsts reliģiskā ievirze ir attiecīgi radikalizējusies: tolerantā sūfista Barelvi sekotāju tradīcija tagad ir bezcerīgi izgājusi no modes; to izkonkurējušas pēkšņi uzplaukušās reformistiskās deobandiešu, vahābistu un salafiešu stingrā kursa skolas, kas iegūst arvien lielāku ietekmi plašos valsts apvidos.

Medresu skaits sāka strauji pieaugt ģenerāļa Zijas valdīšanas laikā, un tās tika finansētas galvenokārt ar Saūda Arābijas līdzekļiem (lai gan ironiskā kārtā arī ASV nospēlēja zināmu lomu, atbalstot afgāņu pretpadomju džihādu.) Kopš naftas industrijas uzplaukuma 70. gadu sākumā viens no Saūda Arābijas ārpolitikas pamatprincipiem ir ne tikai naftas, bet arī radikāla vahābisma eksports; daļēji to izraisījusi sacensība ar šiītu Irānu par ietekmi reģionā. Lai gan daudzas no šādā veidā dibinātajām medresēm nav lielākas par vienu istabu ciemata mošejā, dažas tagad kļuvušas par vērā ņemamām institūcijām: Beludžistānas Darululūma tagad ik gadu uzņem aptuveni 1500 audzēkņu internātā un vēl 1000 dienas skolnieku.

Patlaban visās Pakistānas medresēs kopā mācās no 800 tūkstošiem līdz miljons skolniekiem – tā ir vesela islāma bezmaksas izglītības sistēma, kas pastāv paralēli arvien vairāk nīkuļojošajam valsts sektoram. Tikai nieka 1,8 % no Pakistānas iekšzemes kopprodukta tiek tērēti valsts skolām. Statistika ir satriecoša: 15 % skolu nav kārtīgas ēkas, 52 % nav norobežotas ar sētu, 40 % nav ūdens, 71 % – elektrības. Skolotāji bieži neierodas darbā; faktiski daudzas no valsts skolām pastāv tikai uz papīra.

Šie robi izglītībā ir pats satriecošākais veids, kādā Pakistāna atpaliek no Indijas: Indijā 65 % iedzīvotāju prot lasīt un rakstīt, un šis skaitlis pieaug ar katru gadu. Nupat Indijas izglītības sistēmai jaunajā valsts budžetā tika piešķirts ievērojams valsts finansējuma palielinājums. Turpretim Pakistānā lasīt un rakstīt pratēju daudzums ir krietni mazāks nekā puse no iedzīvotāju skaita (patlaban 42 %), un tas arvien samazinās. Valsts izglītības sistēmas sabrukums nozīmē, ka daudziem šīs zemes trūcīgākajiem iedzīvotājiem, kuri vēlas uzlabot savu bērnu izredzes uz labāku dzīvi, neatliek cita iespēja, kā vienīgi sūtīt viņus mācīties medresu sistēmā, kur tiek garantēta lai arī konservatīva un novecojusi, taču tomēr bezmaksas izglītība.

Medreses Pakistānas izglītības sistēmā spēlē ievērojami lielāku lomu nekā jebkur citur, tomēr vispārējā tendence ir izplatīta visā islāma pasaulē: Ēģiptē Azharas islāma universitātei pakļauto mācību iestāžu skaits desmit gados no 1986. līdz 1996. gadam pieaudzis no 1855 līdz 4314. Saūda Arābija palielinājusi finansējumu arī Āfrikā – tikai Tanzānijā vien jaunu medresu celtniecībā ieguldīts miljons dolāru gadā. Mali medresēs tagad mācās aptuveni ceturtā daļa pamatskolas vecuma bērnu.

Aplūkoti šādā, plašākā, kontekstā, Paračas izglītības projekti Kohatā mudina uzdot virkni svarīgu jautājumu: cik lielā mērā šīs medreses ir to problēmu avots, kas savu kulmināciju piedzīvoja islāma fundamentālistu uzbrukumā 11. septembrī? Vai medreses ir vienkāršas teroristu fabrikas? Vai Rietumiem vajadzētu izdarīt spiedienu uz ASV satelītvalstīm, tādām kā Pakistāna un Ēģipte, pieprasot, lai visas medreses tiktu slēgtas?

Panikas pilnajos mēnešos pēc fundamentālistu uzbrukuma Amerikai atbildes uz šiem jautājumiem likās pašsaprotamas. Donalds Ramsfelds bija viens no daudzajiem ASV politiķiem, kuri norādīja uz medresēm kā uz terora inkubatoriem un naida kurināšanas centriem, kas atbildīgi – tā viņš apgalvoja – par pretamerikānisku noskaņu izplatīšanu visā islāma pasaulē.

Bija daudz pārliecinošu iemeslu, kas cilvēkiem lika steidzīgi nonākt pie šāda pieņēmuma. Šausminoši ultrakonservatīvais Taliban režīms neapšaubāmi bija Pakistānas medresu auglis. Vēl vairāk, lielākā daļa no Taliban līderiem bija mācījušies vienā un tajā pašā medresē – Hakanijā, kas atrodas Akora Hatakā, starp Islāmābādu un Pešavaru; skolas direktors Sami ul Haks vēl joprojām lepni plātās, ka, tiklīdz Taliban izsludināšot jaunu kaujinieku mobilizāciju, viņš vienkārši slēgšot medresi un sūtīšot savus skolniekus cīņā.

Taču tagad mēs zinām, ka daudzi no pieņēmumiem par islāma terorismu, kuri tika izdarīti pēc 11. septembra, šodienas acīm raugoties, izrādījušies apbrīnojami nepamatoti; tas noticis nepietiekamas un fragmentāras mūsdienu komplicētās islāma pasaules izpratnes dēļ.

Vispirms jāmin plaši izplatītais maldīgais priekšstats par Al Qaeda raksturu. Izrādījies, ka bin Lādena organizācija nepavisam nav strukturēta multinacionāla korporācija, vēl mazāk – valsts finansēta marionete; Sadams ar savu Baath partiju nepavisam nav raustījuši Osamas striķīšus, kā to aprakstīja amerikāņu neokonservatīvie un viņu mediji (Lielbritānijā – Konrāda Bleka Daily Telegraph un tikpat lētticīgais Mērdoka Times), mēģinot attaisnot uzbrukumu Irākai.

Savā nozīmīgajā pētījumā Karš par musulmaņu prātiem (The War For Muslim Minds) franču vadošais islāmisma eksperts Žils Kepels raksta: “Tā vietā Al Qaeda bija [un ir] ne tik daudz militāru operāciju, cik datu bāze, kas džihādistus visā pasaulē apvieno ar interneta palīdzību... šī organizācija nesastāvēja no ēkām, tankiem un robežām, bet gan no interneta vietnēm, slepeniem naudas pārskaitījumiem un aktīvistu tīkla, kas plešas no Džērsijsitijas līdz Indonēzijas rīsa laukiem.” Tieši šī galvenā kļūda priekšstatos par to, kas īsti ir Al Qaeda, bija iemesls, kāpēc Savienotās Valstis mēģināja pret to cīnīties ar tik nepiemērotu taktiku – vēršoties pret nācijām, kuras uzskatīja par terorisma atbalstītājām, un šādi pret savu gribu pašas kļūstot par visefektīvāko Al Qaeda vervēšanas aģentūru.

Tieši tāpat tika apgalvots, ka Al Qaeda pretenzijas nav nekādi saistītas ar Amerikas politiku Tuvajos Austrumos. Pierādījies, ka arī tas ir pilnīgi nepareizi. Jau savā Al Qaeda “Kara pieteikumā amerikāņiem”, kas tika izplatīts 1996. gadā, Osama bin Lādens pasludināja, ka viņu nevada kulturāla vai reliģiska rakstura motīvi – tie ir specifiski politiskas dabas iebildumi: viņš cīnās pret ASV atbalstu Saūdu karaļnamam un Izraēlas valstij. Pakistāniešu žurnālistam Hamidam Miram viņš teica: “Amerika un tās sabiedrotie mūs slaktē Palestīnā, Čečenijā, Kašmirā un Irākā. Musulmaņiem ir tiesības atbildēt ar pretuzbrukumu Amerikai... Mūsu mērķi bija Amerikas militārās un ekonomiskās varas simboli.” Retrospektīvi raugoties, arī ideja, ka medreses ir viens no šī globālā islāma terorisma dzinējspēkiem, šķiet tikai kārtējais amerikāņu pieņēmums, kas sašķobās, tiklīdz tiek pakļauts nopietnai analīzei.

Nekādā gadījumā nav apšaubāms, ka daudzas medreses savā svēto rakstu traktējumā ir fundamentālistiski noskaņotas un daudzas pieturas pie tām islāma domas tradīcijām, kuras vismazāk atzīst plurālismu un ievēro visstingrāko kursu.

Tiesa ir arī tas, ka iespējams uziet dažu medresu saites ar islāma radikālismu un reizēm arī ar atklātu pilsonisku vardarbību: tieši tāpat, kā Rietumkrasta apmetnēs darbojas dažas ješivas, kurās sludina vardarbību pret palestīniešiem, un Serbijā ir klosteri, kas devuši patvērumu visļaunākajiem serbu kara noziedzniekiem, tā tiek arī lēsts, ka līdz pat 15 % Pakistānas medresu sludina vardarbīgu džihādu, un ir zināms, ka dažās pat notiek slepena militārā apmācība.

Dažas medreses darījušas visu, lai panāktu Pakistānas talibanizāciju: Karači medresu absolventi ir atbildīgi par vardarbības aktiem pret pilsētas šiītu minoritāti, bet 1998. gadā medreses skolnieki Beludžistānā sāka dedzināt ugunskuros televizorus un uzbruka video veikaliem. Jāteic, ka šajā ziņā viņu panākumi pagaidām ir ierobežoti. Pērn Beludžistānas visvairāk pirktais video bija kāda pirātiska kasete, kurā ietekmīgs pakistāniešu parlamentārietis bija redzams in flagrante ar savu draudzeni. Video, kuru savām vajadzībām bija uzņēmis pats politiķis, viņa politiskie pretinieki bija nozaguši un izplatījuši visā provincē, cerot, ka šādā veidā iznīcinās viņa karjeru. Taču parlamentārieša sniegums šajā video bija tik iespaidīgs, ka pārvēlēšanās viņš uzvarēja ar rekordlielu pārsvaru. Es viņu nesen sastapu Islāmābādā; viņš izskatījās visai apmierināts un apgalvoja, ka galvaspilsētā šī kasete esot pilnīgi pārvērtusi viņa politisko karjeru.

Tomēr tagad kļūst pavisam skaidrs, ka ražot lielgabalu gaļu Taliban vajadzībām un izsniegt diplomus vietējas nozīmes sektu huligāniem nepavisam nav tas pats, kas izaudzināt tādu tehniski izglītotu Al Qaeda teroristu, kādi īstenoja šausminoši izsmalcinātos uzbrukumus amerikāņu karakuģim Cole, ASV vēstniecībām Austrumāfrikā un Pasaules Tirdzniecības centram. Virknē nesen veiktu pētījumu uzsvērta atziņa, ka starp lielāko daļu medresu beidzēju – kuri savā vairākumā ir dievbijīgi laucinieki no trūcīgas ekonomiskās vides un var lepoties ar visai minimālām tehniskām zināšanām – un tiem vidusšķiras politiski izglītotajiem salafiešu džihādistiem, kuri plāno Al Qaeda operācijas visā pasaulē, pastāv svarīga un būtiska atšķirība. Parasti izrādās, ka lielākā daļa no pēdējiem saņēmuši sekulāru zinātnisku vai tehnisku izglītību un reti kurš no viņiem patiešām mācījies medresē.

Cilvēki, kas plānojuši un īstenojuši islāma fundamentālistu uzbrukumus Amerikai – viņi visi, izņemot vienu, bijuši Saūda Arābijas pilsoņi – bieži presē tiek aprakstīti kā “viduslaiku fanātiķi”. Patiesībā būtu precīzāk viņus raksturot kā maldos iepinušos, taču labi izglītotus vidusšķiras profesionāļus: Mohameds Ata bija arhitekts un pilsētplānošanas eksperts, Aimans al Zavahiri, bin Lādena štāba priekšnieks – bērnu ķirurgs; Zijāds Džarahs, viens no Hamburgas šūniņas dibinātājiem, bija stomatoloģijas students, kurš vēlāk pievērsies aviokonstrukcijai, bet Omārs Šeihs, Daniela Pērla nolaupītājs, izskolots tajā pašā britu privātskolā, kur kinorežisors Pīters Grīnevejs, un turpinājis mācības Londonas Ekonomikas skolā.

Šādas personības iemieso civilizāciju sadursmi, kas norit ne tik daudz starp dažādām kultūrām, kā uzstāj Semjuels Hantingtons, bet drīzāk jau pašos indivīdos – paātrināto ekonomisko pārmaiņu un globalizācijas līdzatnestās kulturālās dislokācijas un dezorientācijas produktos. Kepela vārdiem, jaunā globālo džihādistu pasugaa nav tik daudz Trešās pasaules pilsētu trūkumcietēji, cik “privileģētie bērni, kas dzimuši gandrīz neticamajā laulībā starp vahābismu un Silikona ieleju, kur al Zavahiri bija 90. gadu sākumā. Viņi bija ne tikai džihāda un ummas, bet arī elektroniskās revolūcijas un amerikāņu stila globalizācijas mantinieki. Par spīti bārdām un ziepju operu kostīmiem, kuros viņi ietērpās, lai uzstātos arābu televīzijas skatītāju priekšā, viņu mērķi un intereses bija tādas pašas kā hakeriem un kosmopolītiskiem “zelta puisēniem” jebkur pasaulē.”

Tieši šāds secinājums izdarīts arī pašā rūpīgākajā analītiskajā pētījumā par globālajiem džihādistiem, kāds ticis publicēts pēdējo gadu laikā – Marka Seidžmena Terora tīklu būtība (Marc Sageman, Understanding Terror Networks). Seidžmens ir tiesu psihiatrs un bijušais CIP darbinieks, kurš 80. gados strādājis Pakistānā. Savā darbā viņš sīki izpēta 172 ar Al Qaeda saistītu teroristu dzīvesstāstus, un viņa secinājumi sagrāvuši lielāko tiesu no vispārpieņemtajiem uzskatiem par to, kādi cilvēki mēdz iestāties džihādistu grupās: divas trešdaļas no viņa pētījuma objektiem pieder pie vidusšķiras un ir studējuši universitātēs; lielākoties viņi ir profesionāļi ar tehnisku domāšanas veidu, un dažiem no viņiem ir doktora grāds. Šie cilvēki nav arī nekādi jaunie karstgalvji: viņu vidējais vecums ir 26 gadi, lielākā daļa ir precējušies un daudziem ir bērni. Tikai divi atstāj nepārprotamu psihopātu iespaidu. Šķiet, ka islāma terorisms, tāpat kā tā kristīgais priekšgājējs, ir lielā mērā buržuāziska nodarbošanās:

“Šie ir īsti pasaules pilsoņi,” raksta Seidžmens, “kas pazīst dzīvi daudzās zemēs – kā Rietumos, tā arī Tuvajos Austrumos – un vienlīdz labi prot runāt vairākās valodās... Pat viņu ideologi nav skoloti garīdznieki: [Saīds] Kutubs [piemēram] bija žurnālists.”

Īsi sakot, ir nopietna kļūda iedomāties, ka cilvēki, kuri izplānoja 11. septembra uzbrukumus, ir tradicionālās islāma izglītības sistēmas produkti, pat tās radikālākajā un ultrakonservatīvākajā formā. Tieši otrādi, tie ir Rietumu stila mācību iestāžu absolventi. Viņi nav nekādi mullu protežē. Viņi ir mūsējie.

Tiesa, šai tēzei ir arī izņēmumi, un robeža, kas šķir šīs abas tik atšķirīgās pasaules, neapšaubāmi ir caurlaidīga. Ir vairāki piemēri, kad radikālo medresu beidzēji nodibinājuši attiecības ar Al Qaeda, piemēram, Maulana Masuds Azhars, aizliegtās islāma fundamentālistu grupas Muhameda armija vadonis un bin Lādena līdzgaitnieks, ir mācījies sevišķi kareivīgajā Binori priekšpilsētas medresē Karači. Indonēzijā Bali sprādzieni bija vismaz daļēji no salafiešu medresu grupas izaugušās kustības Džihāda armija rokudarbs.

Taču visumā medresu audzēkņiem vienkārši nepietiek tehnisko zināšanu vai konceptuālās iztēles, kas nepieciešama, lai veiktu tādus uzbrukumus, kādus Al Qaeda mūsu acu priekšā īstenojusi pēdējo gadu laikā. Vairumu medresu absolventu vēl joprojām nodarbina tradicionālākas problēmas – tas, ko Olivjē Roī sauc par neofundamentālismu: pareiza rituālu izpildīšana, pareiza apmazgāšanās pirms lūgšanām, pareizais bārdas garums un tas, cik augstu virs potītēm jāvalkā šalvaras (platās bikses). Viņi vēršas arī pret viņu izpratnē neislāmiskām parašām, tādām, kā pielūgšana pie svēto kapu vietām vai šiītu marsiju (sēru dzejoļu) lasījumu apmeklēšana muharamā (musulmaņu Jaungadā). Kā to pierādījuši Taliban režīma likumi, šie cilvēki slimīgi uztraucas par to, vai sievietes sabiedrībā ir pienācīgi aizsegušās; to viņi uzskata par būtisku morāli orientētas sabiedrības principu. Citiem vārdiem, viņu uzmanība koncentrēta ne tik daudz uz cīņu ar neticīgajiem vai Rietumiem – tās ir salafiešu džihādistu galvenās rūpes, – cik uz viņu izpratnē patiesi islāmiskas uzvedības sekmēšanu mājas sadzīvē un mēģinājumiem atgriezties pie Pravieša laiku, kā viņi to saprot, nevainojamās šķīstības.

Nevajadzētu īpaši brīnīties par to, ka medresu izglītības sistēmā pastāv tik lielas ievirzes un kvalitātes atšķirības. Vārds “medrese” nozīmē vienkārši “skola” vai “koledža”, un lielākajā islāma vēstures periodā medreses bija galvenais reliģiskās un zinātniskās izglītības avots, tieši tāpat kā baznīcas skolas un universitātes Eiropā. Piedāvātās izglītības kvalitāti un ievirzi nosaka katras skolas mācību programma, bet tās vienmēr bijušas daudzveidīgas.

Laikā starp 7. un 11. gadsimtu medreses izaudzināja tādus brīvdomīgus prātniekus kā Birunī, Ibn Sīna (Avicenna) un Hvarizmī. Senākajai un izcilākajai no tām, Azharas universitātei Kairā, ir vērā ņemamas pretenzijas uz izsmalcinātākās mācību iestādes godu visā viduslaiku Vidusjūras pasaulē. Pieņemts uzskatīt, ka pati universitātes ideja šā vārda mūsdienīgajā izpratnē – mācību vieta, kur sapulcējas studenti, lai vairāku skolotāju uzraudzībā iedziļinātos virknē priekšmetu – ir jaunieviesums, kas pirmo reizi parādījies tieši Azharā.

Darbā Koledžu rašanās: mācību iestādes islāmā un Rietumos profesors Džordžs Makdisi (George Makdisi, The Rise of Colleges: Institutions of Learning in Islam and the West) parādījis, kā jēdzieni “koledžas padomes loceklis”, “katedra”, “studēt priekšmetu” un saņemt “zinātnisku grādu”, tāpat kā ievadlekcijas, disertācijas aizstāvēšana, pat stūrainās cepures ar pušķiem un akadēmiskie talāri, sakņojas viduslaiku medresu praksē. Tieši pilsētās, kas robežojās ar islāmisko Spāniju un Sicīliju – Salerno, Neapolē, Monpeljē un Parīzē – radās pirmās universitātes kristīgajā pasaulē; no turienes šī ideja izplatījās tālāk. Taču šodien Rietumos reti kuram ir priekšstats par to, cik lielu pateicību Rietumu akadēmiskās institūcijas parādā medresei.

Kad mongoļu iebrucēji iznīcināja svarīgākās izglītības iestādes centrālajās islāma zemēs, daudzi skoloti bēgļi patvērās Deli, pirmo reizi pārvēršot Ziemeļindiju par ievērojamu izglītības centru. Mogolu imperatora Akbara laikā indiešu medresu programmās islāmisko Tuvo Austrumu zinības jau bija saplūdušas ar vietējām hinduistu Indijas mācībām, un tā hinduistu un musulmaņu studenti kopā apguva Korānu (arābu valodā), Saadī sūfisko dzeju (persiski) un vēdantas filozofiju (sanskritā), un viss kopā tas radīja pārsteidzoši neaizspriedumaino un plurālistisko mogolu perioda attīstīto civilizāciju.

Tomēr pēc šīs indo-islāmiskās pašapziņas sabrukuma, ko atnesa pēdējā imperatora Bahāduršāha Zafara gāšana un izsūtīšana 1858. gadā, vīlušies prātnieki izveidoja ietekmīgu, taču nomācoši aprobežotu vahābistu stila medresi Deobandā, simt jūdžu uz ziemeļiem no bijušās mogolu galvaspilsētas.

Deobandas medreses dibinātāji novērsās no viņu izpratnē pagrimušās elites, kas bija pieļāvusi, ka briti tik katastrofāli sakauj musulmaņu lielvalsti, un atgriezās pie Korāna pamatprincipiem, no koledžas mācību programmas stingri izsvītrojot jebko hinduistisku vai eiropeisku. Nelaimīgā kārtā tieši šādas puritāniskas Deobandas tipa medreses 20. gadsimtā izplatījās visā Ziemeļindijā un Pakistānā un īpaši uzplauka, pateicoties Zijas un viņa Saūdu sabiedroto aizbildniecībai 80. gados.

Nevar apstrīdēt, ka daudzām Pakistānas medresēm ir novecojusi programma – dažās ģeometrija vēl joprojām tiek mācīta no Eiklīda, bet medicīna – no Galena darbiem. Uzsvars tiek likts uz Korāna iekalšanu, nevis kritisku analīzi. Džesika Stērna no Hārvarda univeristātes nesen ASV Senāta un Pārstāvju palātas komitejas priekšā liecināja, ka “skolā, kas it kā piedāvā plašu mācību programmu, kāds manis izvaicātais skolotājs nespēja pateikt, cik ir septiņi reiz astoņi”. Taču tas nekādā gadījumā neattiecas uz visām medresēm; dažas no tām ir pārsteidzoši augsta līmeņa mācību iestādes.

Karači lielākā medrese ir Darululūma. Lai tajā nokļūtu, jāizbrauc cauri pilsētas centra bagātās vidusšķiras rajoniem ar zemiem, baltiem bungalo un plašiem dārziem, tālāk cauri arvien noplukušākām priekšpilsētām, līdz beidzot jūs nokļūstat nomācoši klajā industriālā ainavā, kur starp fabrikām un noliktavām dūmu atraugas vietumis izgrūž mūra skursteņi. Uz šīs Pakistānas apokalipses fona paveras gandrīz sirreāls skats – Darululūma. Tās zaļie mauriņi atgādina kaut ko vidēju starp pieczvaigžņu viesnīcu un diezgan dārgas modernas universitātes teritoriju. Tā ir tīra, jauna un atstāj pārticības iespaidu: labi aplaistīti dārzi un palmas ieskauj elegantas, labi uzturētas klases un datortelpas; visapkārt, vēl joprojām sastatņu sargātas, strauji aug bibliotēku, kopmītņu, sadzīves telpu un jaunu auditoriju korpusi.

Pēc Daniela Pērla traģiskās nāves mani brīdināja, ka apmeklēt medreses var būt bīstami, un es gāju pat tik tālu, ka informēju Britu konsulātu par visām sava ceļojuma pieturvietām, taču izrādījās, ka Darululūmā nav itin nekā pat mazliet draudīga. Gandrīz visi studenti bija entuziasma pilni, apķērīgi, draudzīgi un gudri, lai gan varbūt pārāk nopietni un puritāniski. Viesojoties kopmītnēs, es pajautāju kādam bārdainam studentam, kādu mūziku viņš klausās ar savu spožo jauno pārnēsājamo magnetofonu; puisis uz mani paraudzījās tā, it kā es būtu apvaicājies par viņa iecienīto pornofilmu: aparatūra, viņš man darīja zināmu, ir paredzēta vienīgi, lai klausītos sprediķu ierakstus. Jebkāda mūzika ir aizliegta.

Varbūt Darululūma patiešām ir puritāniska, taču, tāpat kā daudzas citas Pakistānas medreses, valstī, kur 58 % no tās varenā iedzīvotāju skaita un 72 % no visām sievietēm ir analfabēti, tā pilda svarīgu darbu – tas ir fakts, ka puse no Pakistānas iedzīvotājiem ne reizi nav spēruši kāju skolas telpās. Iespējams, ka medreses ar savu izglītības filozofiju ir tālu no avangarda, taču tās piedāvā trūcīgajiem iespēju apgūt lasīšanas un rakstīšanas prasmi un reālu cerību uzlabot savu dzīvi. Zināmos tradicionālos priekšmetos – piemēram, retorikā, loģikā, jurisprudencē un arābu valodas gramatikā – piedāvātā izglītība var būt pat izcila. Lai gan medreses mēdz būt ultrakonservatīvas, tikai neliela daļa no tām ir nepārprotami kareivīgi noskaņotas. Ja šīs skolas tiktu slēgtas, iepriekš nemēģinot stiprināt valsts sektoru, tas nozīmētu vienkārši nolemt plašus iedzīvotāju slāņus pirmatnējam analfabētiskas nezināšanas stāvoklim. Tas būtu tikpat kā dot musulmaņiem norādījumu beigt apgūt pašiem savu reliģiju – diez vai tā ir labākā stratēģija, kā iekarot šīs ticības cilvēku sirdis un prātus.

Nav jāmeklē tālu no Pakistānas, lai uzietu medresu sistēmu, kas efektīvi risinājusi gan kareivīguma, gan izglītības atpalicības problēmu. Lai gan Indija pirmā kļuva par Deobandas stila medresu mājvietu, nav ziņu, ka šāda veida skolas tur būtu izaudzinājušas vardarbīgus fundamentālistus; tās ir izteikti apolitiskas un miermīlīgas. Par medresu panākumiem var spriest pēc tā, ka Deli Nacionālā islāma universitāte, kurā vismaz 50 % studentu nākuši no medresēm, tiek plaši atzīta par vienu no Indijas prestižākajiem un veiksmīgākajiem augstākās izglītības centriem.

Kā apgalvo Sīma Alavi, viena no Indijas izcilākajām jaunajām vēsturniecēm, kas tagad ir pasniedzēja Deli Nacionālajā universitātē, pastāv visai neliela atšķirība starp viņas studentiem, kuri mācījušies laicīgās skolās, un tiem, kuri skoloti medresēs – tiesa gan, jauniešiem, kas nāk no medresēm, ir attīstītāka atmiņa, bet mazākas analīzes un informācijas apstrādes iemaņas: tekstu iekalšanā pavadītiem gadiem ir gan gaismas, gan ēnas puses.

Angļu valodas stunda lauku bērnu apmācības sociālajā programmā Karimabādā, Pakistānā (Foto: Corbis) Angļu valodas stunda lauku bērnu apmācības sociālajā programmā Karimabādā, Pakistānā (Foto: Corbis)

Taču nerodas sajūta, ka studenti no Indijas medresēm būtu politiski radikālāk noskaņoti vai mazāk spējīgi iejusties modernā pilsētvidē nekā viņu vienaudži no laicīgām skolām; vēl vairāk, daudzi no Indijas izcilākajiem akadēmiķiem – piemēram, slavenais mogolu vēstures speciālists Muzafars Alāms no Čikāgas universitātes – ir medresu absolventi.

Ja tā ir taisnība, tad varētu pieņemt, ka tas apstiprina citu pētnieku novērojumu, proti, ka problēma ir ne jau medreses kā tādas, drīzāk gan kaujnieciskā noskaņa un ideoloģiskā apstrāde, kas notiek saujiņā bēdīgi slavenu ultraradikālisma centru, tādos kā Binori vai Akora Hatakā.

Tomēr paliek atklāts jautājums, vai ģenerāļa Mušarafa valdībai pietiks jaudas un gribasspēka līdz galam īstenot tās reformas, kas nepieciešamas, lai atkārtotu panākumus, kādus guvušas medreses viņpus robežas, Indijā. Līdz šim visi centieni iegrožot Pakistānas kareivīgākās medreses izrādījušies uzkrītoši negribīgi. Notikuši daži mēģinājumi ierobežot citvalstu musulmaņu studentu skaitu Pakistānas medresēs un dzirdēts arī kaut kas par programmu standartizēšanu un medresu skubināšanu pasniegt arī dažus modernos priekšmetus. Tomēr ekstrēmāk noskaņotās medreses līdz šim spējušas noturēties pretim pat šiem visai maigajiem ietekmēšanas mēģinājumiem: prasībai reģistrēties valdības iestādēs pakļāvies tikai 1 % no visas valsts medresēm. Līdz šim brīdim Pakistānas valdībai nav pat precīzu datu par medresu skaitu valstī, nemaz nerunājot par izstrādātām metodēm šo skolu darbības uzraudzīšanai un lielāko galējību ierobežošanai.

Islāmābādā es devos pie Pervesa Hudbhoja, izglītības eksperta, kurš sarakstījis nozīmīgu medresēm veltītu pētījumu. Hudbhojs ir pasniedzējs Kaidi Azama (“Dižā vadoņa”) universitātē – augstskolā, kas Pakistānā ir Oksfordas un Kembridžas ekvivalents. Mēs sēdējām plašajās universitātes telpās, un viņš aprakstīja nomācošās pārmaiņas, kādas novērojis, kopš 70. gados pievienojies mācību spēkiem: viņš apgalvoja, ka vērojams ne tikai vispārējs izglītības līmeņa pagrimums; bārdas, čadras un hidžabi, 80. gadu sākumā universitātē neredzēti, tagad kļuvuši par normu. Hudbhojs lēsa, ka tikai trešdaļa viņa studentu tagad atturoties demonstrēt kādu acīmredzamu islāmiskās piedienības zīmi – “un šī,” viņš piemetināja, “ir neapšaubāmi pati liberālākā universitāte visā Pakistānā.”

“Ir pilnīgi skaidrs, ka sabiedrības noskaņojumā notikušas izmaiņas,” viņš teica. “Studentus daudz mazāk interesē laicīgā pasaule, viņi izrāda daudz mazāk zinātkāres – tā vietā mēs vērojam šo trako bezdomu triekšanos uz reliģiozitāti un pakāpenisku liberālās elites izkurtēšanu.”

Es pajautāju Hudbhojam, kādas ir viņa nākotnes prognozes.

“Es esmu ļoti noraizējies,” viņš atbildēja. “Valsts izglītības sistēma ir sasniegusi sabrukuma stadiju. Vienīgais ilgtermiņa risinājums ir uzlabot sekulārās valsts skolas. Patlaban tās ir tik sliktā stāvoklī, ka pat tur, kur tās atrodamas, neviens labprātīgi nevēlas tajās mācīties.Taču vislielākā problēma,” viņš teica, “ir ASV. Amerikāņu rīcība Irākā un Afganistānā ievērojami nostiprinājusi ekstrēmistu pozīcijas un vājinājusi tos, kuri šai zemei vēlas modernu un no fundamentālisma brīvu nākotni. Pirms iebrukuma Irākā es piezvanīju ASV vēstniecei un viņu brīdināju: “Ja jūs uzbruksiet Sadamam, jūs gan varat iegūt Irāku, taču jūs pazaudēsiet Pakistānu.” Es ceru, ka toreiz maldījos – taču baidos, ka man izrādīsies taisnība.”

No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola
Pirmpublicējums laikrakstā Lettre Internationale, Nr. 69

Raksts no Septembris, 2005 žurnāla