Mazuļus un jaunavas neupurējam
Antons Šandors Laveijs un Blānša Bārtona 1997. gadā

Jānis Stundiņš intervē Sātana baznīcas vadītāju Blānšu Bārtonu

Mazuļus un jaunavas neupurējam

Garīgums

“Mēs nesniedzam informāciju par savām grotām (“alām” jeb nodaļām — J.S.),” skaidro Sātana Baznīcas preses un sabiedrisko attiecību sekretāre Pegija Nadramija, “taču nepastāv nemaz tik daudz sātanisko “baznīcu”, kā kļūdaini uzskata novērotāji. Tie citi, kurus jūs bieži atrodat, ir viltus vientuļnieki ar savām mājaslapām Internetā vai dumpīgi bērni, kas kaut ko par sātanismu dzirdējuši cilvēkiem, kas paši tādi nav (piemēram, no vietējiem mācītājim, misionārim u.c.). Un tad mazie dumpinieki pieņem sev šo saklausīto sātanistu veidolu, taču tam nav nekā kopīga ar mums.”

Modernā sātanisma apkopotājs Antons Šandors Laveijs (Anton Szandor LaVey), kas Sātana Baznīcu dibināja 1966. gada 30. aprīlī Valpurģu naktī, nomira pavisam nesen — 1997. gada 29. oktobrī sešdesmit septiņu gadu vecumā. Viņa būvēto sātanismu iedvesmojuši zinātnieki un rakstnieki Z. Freids, K. G. Jungs, F. Nīče, N. Makjavelli, Dž. Londons, F. Dostojevskis, H. Velss, O. Vailds, Č. Finnijs, bet sātanistu pamatliteratūra ir paša Laveija grāmatas —Sātaniskā bībele (kuras saturā aiz skaļā nosaukuma reliģisku dogmu vietā drīzāk ir pārdomu esejas), Sātaniskie rituāli, Sātaniskā ragana (pirmizdevumā Pilnīga ragana), Velna piezīmju grāmatiņa (humoristiska lasāmviela). Pēdējais ir pēcnāves eseju krājums Sātans runā!, kam priekšvārdu rakstījis Sātana baznīcas priesteris Mensons, īstajā vārdā Braiens Vorners jeb vēl pazīstamākā vārdā — popzvaigzne Merilins Mensons.

Savā Sātaniskajā bībelē Antons Laveijs apgalvo, ka perversi slavenā melnā mesa nekad nav eksistējusi, un to izgudrojuši katoļu mūki, lai tā attaisnotu nežēlīgo inkvizīciju. Melnās mesas vietā Laveijs ieviesa simbolisku zaimojošu melno mesu kā psiholoģisku attīrīšanos no kristietības.

Jaunieši aktīvā organizācijas darbībā drīkst iesaistīties tikai no 18 gadu vecuma. Kad Laveijam bija jau 63 gadi, piedzima viņa trešais bērns — dēls Kserkss, un viņa māte ir Laveija līdzgaitniece un tagadējā Sātana baznīcas vadītāja Blānša Bārtona. To, ka šī organizācija nav slepena, var apliecināt arī viņas sniegtā intervija, kas tapusi elektroniskā pasta sarakstē.

Jānis Stundiņš: Tātad jūs esat ragana?

Blānša Bārtona: Jā.

Stundiņš: Ko jūs domājat, apgalvodama: “esmu sātaniste”? Un ko jums vispār nozīmē Sātans?

Bārtona: Esmu lepna ar šādu apgalvojumu, un tas nozīmē, ka es nesamierinos ar muļķībām. Man nav pacietības pašas vai citu apmānam. Tas nozīmē, ka mani sadusmo tas, ka mani tiecas ganīt televīzijas producenti, Dieva piegādātāji vai apģērbu ražotāji. Tas nozīmē, ka esmu sensuāliste — es baudu dzīvi un mani aptverošās kaislības. Man patīk spēlēt, būt pārkāpējai, patīk likt cilvēkiem domāt, kaut mazliet. Sātanisti ir cilvēciskas dzīves augstākais iemiesojums. Mēs esam pārlēkuši pāri tai vienkāršajai semantiskajai barjerai, kurai daudzi citi cilvēki, kas pretendē būt atvērti un erudīti, netiek pāri. Viņus joprojām vada aizspriedumi, kas iebaroti kopš dzimšanas un padara viņus viegli manipulējamus. Viņi nav gatavi cīnīties pret meliem vai izšķirties neskaidrībā, vai uzņemties iniciatīvu bez nosacījumiem, cik augstu drīksti lēkt.

Sātans ir mans skarbākais kritiķis un mans patiesākais draugs. Viņš ir mans dēmoniskais mīļākais, kuram zināma mana intimitāte kopš visagrākās bērnības. Viņš iemieso gadu tūkstošu un miljoniem dvēseļu gudrību, neuzticību un noslēpumus. Zina, ko no cilvēkiem var sagaidīt, un izjūt dziļu personīgu radniecību ar mums. Viņš ir nikns uz Dievu, jo saskata tajā neiecietīgu, ietiepīgu, untumainu, mazisku, prasīgu bezdzimuma rupekli, kurš radījis Cilvēku, lai to netaisnīgi mocītu savai paša izpriecai. Sātanam ir pievilcīga ideja par Dieva radīšanas attīstību taipus iespējām, ko tas sniedzis Cilvēkam un kuras rezultātā satriec un uzvar mūsu dievišķo Apspiedēju. Sātans novēro, vada, vilina vai izbiedē, pieglaimojas, manipulē un sauc mūs, bet nekad neglābj un neizpērk. Toties veicina izaicinājumu, iniciatīvu, intrigu un izveicību. Viņš ir arī seksuāli plēsonīgs un dzīvo mūsu jūtu pārdzīvojumos. Sātans ir pašcentrēts, kaislīgi radošs, bīstami virzīts uz uzvaru un veiksmi... Inteliģents ar asu prātu un satīras izjūtu. Kaut dažkārt cietsirdīgs, viņš nekad nav untumains vai pretrunīgs. Sātans mīl šo pasauli, bērnus, dzīvniekus, mīl izaicināt savas fiziskās spējas un prātu.

Īsumā man Sātans personificē pilnu cilvēka gara komplicētību. Mēs esam viņš. Es neredzu cildenumu, iedvesmu vai noslēpumu nedz mītos par Dievu un Jēzu Kristu, nedz citos mūsu laikmeta reliģiju mītos. Es patiesi rodu spēcīgu iedvesmu un stimulu teikās un mītos, kurus vieno Tumsas princis.

Stundiņš: Jūs aprakstāt Sātanu kā dzīvu, dievišķu būtni. Vietām tāds skatījums ir arī Antona Laveija grāmatās, taču citviet — skaidrs un kategorisks apgalvojums, ka Sātans, tāpat arī Dievs, neeksistē kā reāla persona, dievišķa būtne. Kā sātanisti ar šo šķietamo pretrunu samierinās?

Bārtona: Mēs vienlaikus esam racionālas un emocionālas būtnes. Dzīvē mēs paļaujamies uz mūsu skaidrā prāta spējām, uz novērojumiem un arī uz intuīciju, instinktu un iedvesmojošiem stāstiem... Lai gūtu savus sasniegumus, mēs izmantojam abus šos elementus — prātu un iztēli. Atmest vienu no šiem elementiem nozīmē uzgriezt muguru saviem varenākajiem spēkiem. Sātans savās daudzajās maskās cauri visai vēsturei izpaudies, pārstāvot neapvaldītu intelektu, kuru nav savažojušas nedz sabiedrības normas, nedz satrunējuši prāti. Tāpat tas reprezentē neredzamā, biedējošā, pārdabiskā horizontu uz mūsu saprašanas robežām. Sātanisms ir pirmā reliģija, kura apvieno šos abus aspektus.

Mēs lietojam Sātana tēlus, lai tie palīdzētu mums uzburt, virzīt savus spēkus un veltes savu nolūku sasniegšanā. Mēs izmantojam rituālu kā psihodrāmas formu, lai fokusētu un stiprinātu sevi vai arī lai novērstu šķēršļus, kurus neapzināti paši sev tiecamies radīt. Būtībā šai nozīmē nav svarīgi, vai Sātans reāli eksistē. Spēkam, ko es radu, ir jānāk no manis vai vismaz savienojums ar tā avotu ir manis veidots. Es negribētu ielaist sevī kādu dievību, lai tā glābtu mani tad, kad pati esmu kļūdījusies — tas būtu pretdabiski. Mani nemulsina manas kaislības un emocijas. Patiess sātanists nepiedzīvo konfliktu starp prātu un maģisko. Un nav vajadzības definēt Sātanu kā “reālu” vai “iedomātu” ārpus paša pieredzes.

Stundiņš: Laveijs pielūdza vienīgi Laveiju. Ko pielūdzat jūs?

Bārtona: Neesmu droša, ka “pielūdza” ir precīzs apzīmējums tam, ko Antons Laveijs juta pret sevi. Viņš visspēcīgāk ticēja sev un uzticējās savām paša pārbaudītajām spējām. Viņam nebija citu pestītāju, kā vien viņš pats. Viņš dalījās savās vērtībās ar cilvēkiem, kuri patiesi novērtēja viņu. Es nevaru teikt, ka kaut ko pielūgtu. Pielūgsme nozīmē pazemību, un sātanisti ir pārāk stūrgalvīgi, lai klanītos kaut kam vai kādam. Manī ir ticība sev, ticība baudīt un izturēt jebkādos apstākļos.

Stundiņš: Vai Sātana baznīca vēlas vairot savu dalībnieku skaitu?

Bārtona: Mums nevajag daudz vairāk biedru. Savās rindās esam ieguvuši vairākus izcilus cilvēkus un arī turpmāk vēlamies piesaistīt visproduktīvākos, spējīgākos, ar asu prātu apveltītos, iecietīgos individuālistus, kādus evolūcija var piedāvāt.

Sātanisms neder jebkuram; tā ir līderu un ciniķu filozofija, tādēļ plašais ļaužu vairākums, arī tie, kas tikai dzirdējuši par mums, nevēlēsies iedziļināties jebkādās sīkākās detaļās. Viņi būs iebiedēti kļūt nolādētiem elles mokām, kaut tikai lasot mūsu literatūru. Atraidīs mūs kā “apgrieztu kristietību” vai paraustīs plecus ar visgudro “vienalga”… Bet, ja mēs pasaulē sasniegsim vienu procentu enerģisku un perspektīvu ikonoklastu, kādi mūsu vidū bijuši pagājušos trīsdesmit piecus gadus, mēs izpildīsim mūsu velnišķo nolūku — grēcīgu, neparastu novatoru un dumpinieku stimu­lāciju, kas nepieciešami civilizācijas progresam.

Stundiņš: Vai popzvaigzne Merilins Mensons ir jūsu jaunā izkārtne?

Bārtona: Merilins Mensons ir dinamisks, apņēmīgs un inteliģents jaunietis, kurš ziedojis visu nepieciešamo enerģiju, lai kļūtu par pasaulē pazīstamu spēku. Daži viņu pielūdz, daži baidās no viņa vai ienīst — bet miljoni zina viņa vārdu. Viņš vienmēr cienījis un apbrīnojis Antonu Laveiju, kurš iecēla viņu par priesteri, pamatodamies uz jaunekļa praktiskajām iemaņām sātaniskajā maģijā un uz viņa paveikto reālajā pasaulē. Ir ļoti daudz citu, kas varētu nokļūt savas jomas virsotnē ar to pašu sātanisko apņēmību, viņu vārdi būtu tikpat plaši zināmi, taču viņi politisku, ģimenes vai darījumu iemeslu dēļ nav tik brīvi, lai publiski atklātu savu piederību Tumsas spēkiem. Mensons to realizējis savā jomā, bet tas nepalīdzētu lielas korporācijas prezidentam vai plaši iecienītai politiskai figūrai.

Merilins Mensons ir tālu no tā, lai kalpotu par mūsu izkārtni šodien, bet viņš ir jauks piemērs sātanismam darbībā.

Sātana baznīcas dibinātājs Laveijs Sātana baznīcas dibinātājs Laveijs

Stundiņš: Dzirdēts, ka melno mesu šodien vairs tik bieži nenoturat...

Bārtona: Ja kāds tiecas izaugt no represīvās kristiešu ikdienas un izjūt nepieciešamību iztīrīt dusmas un bezcerību, tad melnā mesa var būt ļoti atbrīvojoša. Protams, mēs neupurējam nekristītus mazuļus vai jaunavas, bet ceremonija, kas aprakstīta Laveija Sātaniskajos rituālos, ir pilna zaimu, pompa un grandiozuma. Daudzi mūsu biedri to atklājuši sev kā tikai psihodrāmu, ar kuras palīdzību atbrīvot sevi no vainas izjūtām, kas nomāc kopš bērnības.

Stundiņš: Kādēļ jūsu organizāciju tās dibinātājs nosaucis par “baznīcu”? Vai tad tas nav kristiešu termins?

Bārtona: Protams! Kas varētu būt vēl zaimojošāks milzīgā kristiešu sabiedrībā? Doktors[1] Laveijs nosauca organizāciju par Sātana baznīcu un uzrakstīja Sātanisko bībeli ar nolūku aizvainot kristiešu vairākumu. Viņš varēja lietot terminu “hedonistu”, “dēmonistu” vai “luciferiešu” templis vai vēl kaut ko nenoteiktāku vai tīkamāku. Bet viņš bija drošs un apņēmīgs cilvēks, kurš neatteicās radīt reliģisku organizāciju brīvdomātājiem un nedievbijīgajiem. Viņš rakās cauri vēstures grāmatām, meklēdams organizāciju, kas lepni pieņemtu velna vārdu un dotu Sātanam to, kas tam pienākas, un tādu neatrada. Tādēļ viņš to izveidoja pats. Tas bija labākais nosaukums nostājai un idejām, kuras viņš tiecās sekmēt. Un tas ir pirmais šķērslis jebkuram diletantam, kas to gribētu pārņemt.

Stundiņš: Antonam Laveijam spilgts jaunības posms bijis viņa darbs cirkā. Starp viņa mīļākajām grāmatām ir Čārlza Finnija Doktora Lao cirks. Tad vēl cirks spēlēs, ko spēlē cilvēki, un par kurām Laveijs pratis pasmieties visai interesanti un trāpīgi, to atzīst pat viņa pretinieki... Vai jums nešķiet, ka viņš visu dzīvi uztvēris kā kādu cirku?

Bārtona: Jā, es teiktu, ka viņam piemita daudz nicinājuma pret vairumu cilvēku. Bet viņš izjuta dziļu cieņu un lojalitāti pret zināmiem individuāļiem, labi izprata cilvēka dabu un attiecībā pret cilvēkiem viņu smieklīgajā un absurdajā košumā viņš šķita — kā pats Sātans — izklaidēts un simpātisks.

Stundiņš: Kāds statuss tagad ir Melnajam namam — vietai Sanfrancisko, kur reiz tika sākta Sātana baznīcas darbība?

Bārtona: Kserkss, doktora Laveija jaunākais dēls, un es bijām spiesti pamest Melno namu 1998. gada septembrī. Laveijam šī māja piederēja kopš 1956. gada, bet viņš to bija spiests pārdot 1993. gadā dēļ tiesāšanās ar agrāko dzīvesbiedri Diānu Hegartiju. Mēs neesam savākuši tik daudz naudas, cik nepieciešams pašreizējo īpašnieku prasībām. Cik zinu, īpašnieki joprojām uztur, remontē un pat atjauno šo tukšo namu. Melnais nams ir izturējis 1906. gada zemestrīci, tad kalpojis gan par priekanamu, krogu, gan par buršanas un spoku salonu. Tas varētu tikt oficiāli atzīts par nozīmīgu vietu Sanfrancisko pilsētas vēsturē.

Stundiņš: Kā klājas Kserksam? Ko redzat, lūkojoties viņā?

Bārtona: Viņam iet jauki. Kserkss tagad ir sešus gadus vecs, atjautīgs, ar bagātu iztēli un zinātkārs. Viņam patīk spoku filmas, mašīnas, ieroči, kuģi, vēsture, zīmēšana un karatē nodarbības. Mēs tagad vēl skolojamies mājās, tādēļ daudz kopīgi lasām, viņš zīmē, mēģina spēlēt sintezatoru, darbojas ar datoru. Vienudien viņš grib kļūt par direktoru, citreiz par zinātnieku, citreiz saka, ka rakstīšot grāmatas kā tētis. Zinu, ka viņam pietrūkst tēva un viņš vēlas, lai tētis būtu līdzās. Es saskatu viņā tēva atbalsi, taču viņā ir ļoti daudz kā tāda, kas piemīt viņam vienīgajam.

Stundiņš: Kā jūs pati pavadāt brīvo laiku?

Bārtona: Man patīk apceļot jaukas vietas kopā ar dēlu, mīlu lasīt, rakstīt, skatīties filmas, klausīties un spēlēt mūziku, peldēt, priecāties jaukā kompānijā un darīt vēl daudz ko tādu, ko dara vairums cilvēku.

Sātanistu rituāls Sātanistu rituāls

Stundiņš: Ko jums — sātanistei un raganai — nozīmē mīlestība?

Bārtona: Vārds “mīlestība” ticis lietots, lai aprakstītu tik daudz lietu... Mīlestības satraukums un pārdzīvojums ir arī tās beigas jau pašā mīlestībā. Tev nevajag atbildi no tavas mīlestības objekta, lai tā būtu pilnīga.

Protams, sātanisti ir savtīgi radījumi, un mēs visbiežāk mīlam to, ko redzam sevī. Mīlestība, dāvāta pārāk devīgi, ir lēta un atšķaidīta. Mēs lolojam tos, kas ienes ko vairāk mūsu dzīvēs — negaidītu pavērsienu, perspektīvu vai drusciņu zināšanu, kas palīdz mums pilnveidot mūsu dzīves kopainu. Mēs jūtamies daudz brīvāki, mīlot dzīvniekus un bērnus kā dabiskus savā burvībā. Viņi ir pilnīgi sevī. Mēs esam piesardzīgi, lai mīlētu “pieaugušos” cilvēkus (kas parasti nav tik pieauguši), lai uzticētos, pārāk labi zinot vairumu cilvēku vājību, paredzamās “dejas” un visus sīkos motīvus. Mīlestība ir pūļu, sapņu un tiekšanās piepildījums — tas, kā dēļ komponisti komponē un gleznotāji glezno. Divu cilvēku mīlestība var būt katalizējošs spēks. Tu uzbursi spēkus un spējas, kādas nekad neesi iedomājies sev piemītam, tikai tāpēc, ka vēlēsies piepildīt tevi mīlošas un cienošas personas vīziju.

Stundiņš: Ko sātanistam nozīmē nāve? Vai tā jūs biedē?

Bārtona: Nāve nozīmē to, ka ķermeņi un smadzenes pārstāj funkcionēt, kā jebkuram. Mūsu mirstības apziņa ir noteicošs elements cilvēka psiholoģijā. Tā spiež mūs sasniegt, uzvarēt, vairoties, atstāt mantojumā kaut ko, lai izaicinātu savu nāvi, lai aizstāvētu savu ego. Lielākā daļa reliģiju sola kādu pēcnāves eksistences formu, bet tie ir meli. Neviens nezina, kas notiek pēc nāves, un tā ir tukša paļāvība — koncentrēt tam tik daudz enerģijas. Tā ir bēgšana no patiesības, tērējot laiku uztraukumiem par gaidāmo pēc nāves vai par notikušo iepriekšējās dzīvēs. Tā tu nevari tiekties pēc aizraušanās, panākumiem un laimes šeit un tagad. Šī paļāvība ir posts un apvainojums dzīvības spēkam, caur kuru esi attīstījies. Pat zirneklis tiecas būt par labāko zirnekli, cik vien tas spēj. Daudzi cilvēki ir pārāk nobiedēti, jukuši, slinki vai ar pārāk “izskalotām smadzenēm”, lai tikai pamēģinātu.

Es nebaidos no nāves. Dzīvojot katru dienu tik bagātīgu, cik spēju, es iztukšoju nožēlu. Kamēr es radīšu prieku ikkatrā dienā, kamēr strādāšu un koncentrēšos, cik spēju, teikšu “es mīlu jūs” cilvēkiem, kuri iemantojuši manu cieņu, un dusmošos vai apvainošos uz cilvēkiem, kas pelna būt par ienaidniekiem, tikmēr mana dzīve būs labi pavadīta.

Stundiņš: Esmu lasījis dažu tā saucamo “ekspertu” ziņojumus, ka cilvēki pievēršas sātanismam bērnības problēmu dēļ (vecāki alkoholiķi utml.). Vai jums bija grūta bērnība?

Bārtona: Manas dzīves notikumi ir summējušies, izveidojot mani tādu, kāda esmu. Mana bērnība nav bijusi daudz grūtāka par jebkuru citu. Mēs šodien dzīvojam sabiedrībā, kas uztur cilvēkus, kuri tiecas būt par upuriem tam vai citam. Līdzīgi, kā šai rindā no Vestsaidas stāsta: “Es esmu samaitāts tāpēc, ka man ir pietrūcis.” Es jutos abu vecāku mīlēta un iedrošināta visā, ko gribēju darīt. Viņi nekad neapbēdināja mani ar vainām vai aizspriedumiem, un es redzēju pasauli kā jauku un pretimnākošu. Kad atklāju sātanismu, man nebija jābēg ne no kā. Es meklēju atbildes, kuras izskaidrotu, kāpēc uztveru lietas un domāju par tām citādi nekā apkārtējie, un atbildes atradu Sātaniskajā bībelē.

Stundiņš: Kāda ir tā dzīves jēga, kuru esat atklājusi sev?

Bārtona: Hmm... Dzīves jēga, ne mazāk... Labi. Dzīve ir savērpies apdullinošs piedzīvojums. Mēs esam tie, kas piešķir kādu nozīmi, ja esam uz to spējīgi. Cilvēki ir spiesti radīt modeļus no ļoti maza informācijas apjoma — geštalts, kā to nosaukuši. Mēs veidojam sižetus, meklējam sakarības, lūkojamies pēc stāsta loģikas, un es domāju, ka to pašu var darīt ar savu dzīvi. Palūkojies uz savu dzīvi kā uz filmu vai stāstu. Rūpīgi aplūko pamattēlu, varoni (tas esi tu, protams) un virzies uz priekšu saskaņā ar tā spēku un spējām. Stāsts ir tavās rokās! Neviens cits tev to neuzrakstīs, jo vienīgi tu zini, kāds ir tavs patiesais liktenis. Tikai neizposti to. Izbaudi dzīvi tik pilnīgi, cik to spēj — tāds ir nosacījums. Neesi reklāmu nomākts, jo var gadīties, ka zaudēsi savu personīgo sapņu ainu. Saglabā enerģiju un neatlaidību. Itin vienkārši.

Stundiņš: Jūsuprāt, sātanisms esot “svešinieku elite”. Bet, ja tas pēkšņi kļūtu par pasaules plašāko reliģiju... Vai tad elites un dumpinieku privilēģijas nebūtu kristiešiem?

Bārtona: Es nedomāju, ka sātanisms jelkad kļūs par dominējošo reliģiju. Ja kristietība (vairākuma sabiedrība) nokļūs tur, kur esam mēs, tad mēs jau skriesim pa priekšu pretī kaut kam vēl pārdrošākam, bīstamākam un izaicinošākam. Vienmēr jābūt konstantai mijiedarbībai starp tiem, kas saglabā status quo, un tiem, kas satriec aptvertā robežas. Līderi stājas pretī skarbai realitātei, smagiem lēmumiem un ir mūžīgi atdalīti no tiem, kurus vada. Tas nav tā, ka viena pozīcija ir labā un otra — sliktā. Vienkārši dažādi cilvēki nokļūst dažādās lomās sabiedrībā. Ķecerība ir ģenētiski imperatīva, tā novērš stagnāciju. Mums ir nepieciešams plašs ļaužu vairākums, kas sabiedrībā saglabā vispārpieņemto, palikdams drošībā. Pretējā gadījumā mūsu cilts neizdzīvos. Ja ikviens būtu sātanists, novators, mums nebūtu vienotības, un pārāk daudz cilvēku ietu bojā neiezīmētā teritorijā. Bet evolūcija izveidojusi metodi neierobežotai adaptācijai ar dažu vērtīgu ģenētiski mežonīgu kāršu iesviešanu — līderi un sapņotāji. Mēs nevaram mainīt to, kas esam, un mēs pildam vitālu lomu sabiedrībā. Kopš cilvēces sākumiem vienmēr ir bijuši sātanisti, un ar šo pašu vai citu nosaukumu mēs vienmēr būsim.

[1] Antons Laveijs nekad nav ieguvis doktora grādu nevienā zinātņu nozarē, bet viņa sekotāji lieto vārdu “doktors” kā cieņas un respekta apliecinājumu viņa personībai un zināšanām.

Raksts no Marts, 2000 žurnāla