Mazas atslēgas uz lielu mākslu

Maija Tabaka visai plašas sabiedrības uzskatā pieder pie tā sauktajām “pārbaudītajām vērtībām” kā drošs, konvertējams “brends”. Jāpiebilst, ka, atšķirībā no citu nozaru “brendiem”, piemēram, Rīgas šprotēm un Rīgas balzama, par Maijas Tabakas gleznu īpašībām un kvalitāti publiskas diskusijas nenotiek. Valsts prezidente spiež roku Mārim Verpakovskim un ierodas uz Maijas Tabakas izstādes atklāšanu, līdz ar to apliecinot, ka šīs personas iemieso kādas valstiski nozīmīgas vērtības. Saprotams, ka futbolistu vērtību nosaka gūtie vārti un vinnētās spēles. Taču mazāk skaidrs – kas Maiju Tabaku padara par valsts nozīmes vērtību nesēju. Tā kā Maija Tabaka glezno gleznas, tad laikam tajās arī šīs vērtības jāmeklē.

“Kas ir tas, ko vairums cilvēku sauc par estētisku baudījumu?” – 1924. gadā grāmatā Mākslas dehumanizācija jautāja Hosē Ortega i Gasets. “Gleznas cilvēku  saista, ja tajās atrodami vīrieši un sievietes, ar ko viņam būtu interesanti dzīvē. Ainava tiek nosaukta par “jauku”, ja attēlotais apvidus sava skaistuma vai lieliskuma dēļ ir apmeklējuma vērts ekskursiju laikā.” Tiešām – Maijas Tabakas gleznās redzam pikantas, lepnas, krāšņi ģērbtas, manikirētas un frizētas sievietes, straujus, melnīgsnējus vīriešus. Zāle gleznās ir zaļa, debesis zilas, lūpas sarkanas. Mākoņi gleznās iet, svārki plīvo, mati arī. Acis deg, skatieni kvēlo. Personas akrobātiski balansē uz nostieptām un pat neredzamām auklām. Pārdrošā veidā reālas ainavas pārklājas ar nereālām. Gleznu enerģētika skatītāju aizrauj līdzi tādās kā ūdensatrakciju virāžās. Un, gluži kā pabijis Džona Malkoviča “portālā”, skatītājs izkrīt no trubas kaut kādas netīras šosejas malā. Ar šoseju te tēlaini apzīmēju tā saukto reālo dzīvi. Nu, un šoseja, kā jau šoseja – nedroša un šaubīga. Iznāk konstatēt tādu kā realitātes šova efektu, kad apstādinām sevi, lai “paturpinātos” citos – vienalga, reālos vai nereālos.

Māksliniecei veltītajos tekstos pārsvarā jāsastopas ar izteikumiem par viņas personības īpašo šarmu, spēku, disidentismu, par glezniecības “lielumu”, “vērienu” un “kvalitātēm”, vienmēr – vispārākajā pakāpē, īstenojot “labu vai neko” principu. Tas, manuprāt, nojauc mākslas izpratnes orientierus, kuru būvēšana varētu būt viens no mākslas teorētiķu darbības laukiem. Mākslinieces darbu kataloga ievadā Imants Lancmanis raksta, ka “vairumā gadījumu mākslas relatīvā vērtība balstās uz iestāstīšanu un ieslavēšanu”, ar to domājot (tas izriet no tālākā teksta), ka Maijas Tabakas glezniecība tiek nepietiekami novērtēta pasaules mākslas vēstures mērogā. Šo izteikumu gan var saprast arī gluži otrādi – proti, ka tieši vietējā mērogā Maijas Tabakas glezniecība ir veiksmīgi iestāstīta un ieslavēta. Šķiet, ka vienīgi Stella Pelše (Diena, 17. 11. 2004.) vēlējusies formulēt, kā darbojas Maijas Tabakas gleznu “šovs”, aplūkojot to gan specifisko padomju ierobežojumu, gan Rietumu stilistisko strāvojumu kontekstā, kā arī vispārinātāk problematizējot figurālismu: “Lai gan konsekventi uzskati par iluzoru glezniecību kā absolūtās vērtības un profesionālisma kritēriju var tikt arī pārliecinoši pamatoti, iepriekšējo laikmetu mimētiskā tradīcija savas atpazīstamības un nolasāmības dēļ ir nolemta balansēšanai uz kiča robežas.”

Manuprāt, retrospektīvā izstāde skaidri rāda, ka Maijas Tabakas gadījumā līdzsvars nav izdevies un balansēšanas rezultāts ir omulīga rosīšanās nosacītajā kiča laukā, turklāt tādā novadā, kur pat kičam atņemtas tā visumā plašās izteiksmes iespējas. Uzmanīgi aplūkojot Maijas Tabakas gleznas, var secināt, ka mākslinieces galvenā un noturīgākā interese laikam ir galantērija vai, precīzāk, tāds kā “garnieris”. Proti, tiek tēlotas parādību ārējās pazīmes, dīvainā kārtā atņemot šīm parādībām jebkādu saturu. Turklāt liekas, ka šī tendence progresējusi, izvēršoties nu jau gluži monstrozu tēlu parādē. Gleznās tēlotās personas sastāv no rokām, kājām, galvas, acīm, ausīm un cirtām, kas it kā ļoti atgādina cilvēku (joprojām taču, aprakstot Maijas Tabakas glezniecību, tiek piesaukti dažādi reālismi), taču nekas cits, ko iespējams panākt ar glezniecības līdzekļiem, neliecina ne par šo cilvēcisko būtņu cilvēcību, ne arī par to saistību ar jebko citu, kas attēlots gleznās – ar nereti par krāšņu un misteriozu saukto fonu. Droši vien apgalvot, ka Maijas Tabakas gleznu personāžiem atņemta dvēsele, būtu tikpat nejēdzīgi, kā teikt, ka vārot atņemta dvēsele, piemēram, kādam dārzenim. To nav iespējams pierādīt ne ar kādiem mērījumiem. Taču, piemēram, minētajā Imanta Lancmaņa tekstā lasām: “Cilvēks, viņas gleznu galvenais motīvs, parādās kā ārkārtēja, vienreizēja būtne, sakāpināts tēls. Tas pārliecina, jo tapis kā sublimācija, iemiesots koptēls. Cilvēka individualitāte sasniedz kulminācijas pakāpi. Maija Tabaka to veido kā nopozētas, dabā noskatītas un fotogrāfijā tvertas cilvēka būtības sintēzi.” Tātad jāpieņem, ka raugoties citu acīm, dvēsele (būtība vai jebkas cits bez kleitas, kurpēm un skropstu tušas) gleznotajos personāžos var arī atgriezties, izraisot dažādus pārdzīvojumus. Brīžiem šķiet, ka daudz kas no gandrīz vai eksaltētajiem izteikumiem attiecas uz nedaudziem agrāku periodu darbiem, kur vēl vismaz mazliet jūtams katalogā un citos tekstos minētais “pērļainais kolorīts”, “īpašā gleznojuma plastika” un “jūtīgs laikabiedru portretējums”. Taču vairums Maijas Tabakas gleznu un īpaši pēdējos apmēram 15 gados tapušās, manuprāt,  Mākslas akadēmijas pedagogiem liktu vismaz mulst.

Gluži instinktīvi gribētos pieklājības un mīļā miera labad akceptēt izveidojušos elku, jo jebkurās vizuālās kultūras izpausmēs, protams, arī Maijas Tabakas gleznās, var atrast ko jauku, pamācošu, iespaidīgu, pārliecinošu, veiksmīgu, gluži vienkārši skaistu vai veldzējošu. Taču nekritiskā masveida sajūsmas inerce liek domāt par šādu mākslinieka, mākslas teorētiķa un publikas attiecību bīstamo raksturu. Pats nekritiskuma princips atbaida ar gluži medicīniskām asociācijām, bet nepieciešamība pēc elkiem norāda uz manipulējamu, inertu sabiedrības daļu, kas, sākusi kaut ko pielūgt, turpinās piekopt kultu, kaut vai tikai tāpēc, lai sajustos piederīgi kaut kam – šai gadījumā – Maijas Tabakas cienītājiem.

Šķiet, ka Maijas Tabakas kulta atslēga meklējama jēdzienā “disidentisms”. Kataloga tekstos mākslinieces līdzgaitnieki Jānis Borgs un Imants Lancmanis pietiekami dokumentāli atklāj mākslinieces citādību un nevēlamību: “Tabakas gleznās nebija nekā no tā, ko gaidīja vara, nekāda sistēmas cildinājuma un oficiālas patētikas. (..) Tolaik jebkura neparastāka lieta guva alkainu ievērību, par mākslu bija sakāpināta interese. Jo ārpus tās nekāda lielā izvēle cilvēku dvēseles un miesas piepildījumam nepastāvēja – ja nu vienīgi mazdārziņš, šņabis ar desu un vēl kāda somu pirts… Tabakas māksla piesaistīja uzmanību, ap to izveidojās ažiotāža, diskusijas, pat kaislības.” (J. Borgs, Kas baidījās no Maijas Tabakas?) Lai labāk saprastu, kā 70. gados māksliniece no disidentes kļuva par “vienu no lielajām Latvijas mākslas dāmām ar ievērojamu vārdu un stāvokli respektablā sabiedrībā” (J. Borgs), būtu nopietnāk jāiedziļinās šī laika kultūrpolitisko un mākslas dzīvi dokumentējošos avotos, taču domāju, ka uz plašāku sabiedrību pietiekamu iespaidu atstāj kaut vai teiksmainā frāze “izslēgta no akadēmijas”, norāde uz represīvām intrigām. Iznāk, ka Maijas Tabakas glezniecības krāšņums izcelts ne tik daudz uz vietējo glezniecības tendenču fona vai plašākā pasaules mākslas kontekstā, bet gan pretstatot tā sauktajai pelēkajai padomju ikdienai jeb dārziņam un desai. Un disidentisms vienalga “skaitās”.

Taču, piemēram, 80. gadu sākumā dzimusī paaudze, kuras pārstāvji (nav runa par mākslas studentiem) nevilcinoties min Maiju Tabaku kā “kas man patīk no mākslas vēl bez Salvadora Dalī”, par disidentismu varbūt nemaz nav dzirdējuši. Šķiet, šeit piemērojama otra kulta “atslēga” – jau aprakstītā kičīgā “reālisma” valdzinājums.

Kam neizdodas piemērot nevienu no atslēgām, bet kaut kā pozicionēties vai grupēties tomēr gribas, jāatgādina, ka to, kas uz izstādi neiet, noteikti ir vairāk, nekā to, kas aiziet.