Māte anarhija
Foto: CAMERA PRESS

Ilmārs Šlāpins

Māte anarhija

Strīds par to, kurā brīdī sākas kalendārais 21. gadsimts — pagājušajā Jaungadā vai nākamajā, ir aizmirsies kaut kur tieši pa vidu. Demonstrācijas, grautiņi, barikādes un asaru gāze Prāgas ielās 2000. gada septembrī visprecīzāk iezīmēja jaunā globalizācijas laikmeta sejas vaibstus, ko dekoratīvā pīrsinga manierē izkropļoja iepriekšējo divu gadsimtu spoguļa lauskas. Viena no visdziļāk ādā iekļuvušajām, daudzkārt aizmirstajām, taču joprojām asajām šķembām ir kustība vārdā anarhisms. Jebkuram, pat dabiski notiekošam procesam piemīt tendence izraisīt pretdarbību, kas laiku pa laikam pieņemas spēkā un materializējas noteiktās formās. Īpaši veikls un neizsīkstošs pretdarbības avots gan sev, gan citiem ir cilvēks, kurš labprāt un nereti ar milzīgu niknumu cenšas sagraut tās pārcilvēcīgās pasaules būves, ko pats radījis — valdības, valstis, starptautiskās organizācijas un globālās apvienības — visus šos procesus, kas nemitīgi prasa uzmanību, attīstību, nostiprināšanu un pakļaušanos, vēstures gaitā izsmeļot, izlīdzinot un aizmēžot visas iespējamās teorijas un ideoloģijas, atkal un atkal liekot atdzimt radikālākajam priekšstatam par to, kādai vajadzētu būt valstij. Priekšstatam par to, ka valstij nevajadzētu būt vispār.

Pasaules Bankas un Starptautiskā valūtas fonda pilnvarnieku gadskārtējā pilnsapulce šogad notika Austrumeiropas mistiskajā galvaspilsētā (tā bija rakstīts kādā tūristu ceļvedī) Prāgā. Leģenda par Maķedonijas Aleksandra šķēpu, kas nodrošina neredzamo varu pār visu pasauli, stāsta, ka Ēģiptē pamestu to atrada Napoleons, aizveda uz Parīzi un pamatīgi noslēpa, panākdams to, ka vēl gadsimtu vēlāk neskaitāmi mākslinieki, rakstnieki un brīvības meklētāji plūda uz Parīzi, padarot to par modes, mākslas un mīlestības galvaspilsētu. Hitlers, sākoties 2. pasaules karam, pārvietoja mistisko šķēpu uz Berlīni, iegūdams agrāk nepieredzētu varu, taču zaudēdams dzīvību. Runā, ka šķēpu savākuši amerikāņi un, nezinādami tam labāku pielietojumu, noglabājuši kādā muzejā. ASV ietekme 20. gadsimta otrajā pusē komentārus neprasa, taču pēc Ņujorkas andergraunda kultūras uzplaukuma un Endija Vorhola vai pat Džona Lenona nāves, nekas jauns tur vairs nav radies. Nav zināms, kādā veidā, taču spēka centrs pārvietojies uz Rietumberlīni, ietekmējot ne tikai Eiropas intelektuāļu magnetizējošo eksistenci, bet arī panākot Berlīnes mūra nojaukšanu. Spriest par šķēpa atrašanās vietu kopš tā brīža var tikai pastarpināti — izvērtējot, uz kuru no pasaules lielajām pilsētām piepeši neizskaidrojamā kārtā sāk plūst intelektuāļu, hipiju, biznesmeņu un ideologu savstarpēji nesaistītās straumes. Radio Brīvā Eiropa un Brīvība redakciju pārcelšanās uz Prāgu un pilnīgi neizskaidrojamā dažādu tautību smadzeņu kustība šīs pilsētas šaurajās ieliņās liek secināt, ka šķēps (lai arī kāds būtu tā patiesais izskats un iedarbība) atrodas tur. Pārliecināties par šīs noslēpumainās pasaules ass varenību nolēma arī cilvēki, kuru rokās atrodas pasaules vēsturē lielāko naudas summu liktenis — jau pieminētie finansu ministri, kas spriež par starpvalstu parādiem. Taču jebkura kustība, pieņemoties spēkā, izraisa tikpat lielu enerģijas pieplūdumu no pretējās puses. Uz Prāgu devās arī desmitiem tūkstoši cilvēku, kas vēlējās pasludināt protestu pret jauno hierarhisko kārtību.

Pirms Prāgas bija Sietla — pret globalizācijas tendencēm noskaņoto demonstrantu protesti Pasaules tirdzniecības organizācijas rīkotā pasākuma laikā. Līdzīgi uzliesmojumi bija vērojami Austrālijā un Argentīnā. Taču Prāgas notikumi iezīmēja jaunus akcentus šajā procesā, kas liecina par anarhisma politisko briedumu, spēju organizēt aizvien lielākas cilvēku masas un nepārprotamo dzīvotspēju nākamajā gadsimtā, atšķirībā no diskreditētajām sociālistisko vai komunistisko pārkārtojumu pretenzijām.

Kas ir anarhisms?

Anarhisms ir politiska teorija, kuras mērķis ir radīt anarhiju, sabiedrību, kurā indivīdi brīvi sadarbojas, būdami pilnīgi vienlīdzīgi. Anarhisms ir vērsts pret jebkādām hierarhiskas kontroles formām — vienalga, vai tā ir valsts vai privātā kapitāla kontrole — jo tā ir ne tikai kaitīga attiecībā pret indivīdu un viņa individualitāti, bet arī nevajadzīga. Anarhiste Sjūzena Brauna grāmatā Individuālisma politika ir teikusi: “Pretēji populārajam priekšstatam par anarhismu kā vardarbīgu un pretvalstisku kustību, tā ir daudz dziļāka un niansētāka tradīcija nekā tikai vienkārša opozīcija valdības varai. Anarhisti ir pret pašu ideju, ka vara vai dominēšana sabiedrībā ir nepieciešama, anarhisti aizstāv kooperatīvākas, antihierarhiskas sociālās, politiskās un ekonomiskās organizācijas formas.” Pārnestā nozīmē par anarhiju mēdz dēvēt jebkuru sociālu vai organizatorisku nekārtību, haosu un sajukumu. Sabiedrībā, kurā vienpersoniska valsts vara jeb monarhija ir normāla parādība, par anarhiju var dēvēt arī to, ko citur saprot kā demokrātiju. Kaislīgais anarhisma propagandētājs Eriko Malatesta aicināja: “Mainiet šo viedokli, pārlieciniet klausītājus, ka valdība ir ne tikai nevajadzīga, bet arī ārkārtīgi kaitīga sabiedrības sastāvdaļa. Tikai tā vārds “anarhija” iegūs jaunu nozīmi — tas nozīmēs dabisko likumu, cilvēcisko vajadzību un interešu apvienošanu, pilnīgu brīvību pilnīgas solidaritātes apstākļos.”

Pjērs Žozefs Prudons (1809-1865) Anarhisma teorijas tēvs, pirmais formulēja ideju par ideālo sabiedrību, kurā valdību aizvietotu visu sabiedrības locekļu vienlīdzība un neeksistētu privātais īpašums. “Sabiedrības pilnības augstākā pakāpe atrodas kārtības un anarhijas savienojumā, tas ir — bezvaldībā.” Pjērs Žozefs Prudons (1809-1865) Anarhisma teorijas tēvs, pirmais formulēja ideju par ideālo sabiedrību, kurā valdību aizvietotu visu sabiedrības locekļu vienlīdzība un neeksistētu privātais īpašums. “Sabiedrības pilnības augstākā pakāpe atrodas kārtības un anarhijas savienojumā, tas ir — bezvaldībā.”

Ko nozīmē vārds “anarhija”?

Aizgūts no grieķu valodas, vārds “anarhija” sastāv no priedēkļa an, kas nozīmē “ne”, “bez”, “pret” un saknes archos, kas nozīmē valdītājs, vadītājs, priekšnieks, amatpersona, valdība. Tieši tulkojot, anarhija būtu jāsaprot kā “ne-valdība” vai “bezvaldība”, un, kaut arī anarhistu mērķis ir panākt sabiedrību bez valdības, tā nav pietiekama anarhisma definīcija. Kā sabiedriskās hierarhijas augstākā forma, valsts iekārta ir anarhistu uzbrukuma galvenais objekts, taču plašākā nozīmē anarhisti ir pret jebkādu hierarhisku viena indivīda pakļaušanu otram — skolu, ģimeni, baznīcu, mafiju utt. It īpaši mūsdienās, kas valstu sadarbība globālā līmenī arvien vairāk mazina vietējo valdību funkcijas un varu, anarhisti atrod jaunus uzbrukuma un kritikas objektus.

Kas ir anarhisma teorijas pamatā?

Anarhisti uzskata, ka sabiedrība bez valdības ir iespējama un nepieciešama, jo tikai tās ietvaros iespējama cilvēka maksimāla individuālā brīvība un sociālā vienlīdzība. Eksistē neskaitāmi anarhisma novirzieni, taču tos visus vieno divas pamatnostādnes — valdības noliegšana un kapitālisma noliegšana. Kā teica krievu anarhists Bakuņins: “Mēs esam pārliecināti, ka brīvība bez sociālisma rada privilēģijas un netaisnību, bet sociālisms bez brīvības izraisa verdzību un vardarbību.” Situācijās, kad vārda “anarhisms” negatīvās asociācijas traucējušas kādas organizācijas vai partijas pastāvēšanai, tās izvēlējušās tādus apzīmējumus kā liberālsociālisms, liberālkomunisms un citus, neslēpjot, ka savā būtībā palikuši anarhisti.

Vai anarhisti ir sociālisti?

Jā, visu virzienu un tradīciju anarhisti ir vērsti pret kapitālismu, būdami pārliecināti, ka kapitālisma pamatā ir apspiešana un ekspluatācija. Mūsdienu anarhisti piebilst, ka viņi ir pret jebkuru sabiedrisko iekārtu, kurā cilvēks tiek apspiests — arī pret feodālismu vai padomju tipa sociālismu, taču kapitālisms ir viņu pamatienaidnieks tikai tāpēc, ka tā ir valdošā sistēma šobrīd pasaulē. Bieži tiek apgalvots, ka “visi anarhisti ir sociālisti, bet ne visi sociālisti ir anarhisti”, īpaši nošķirot anarhismu no tās ideoloģijas, kas veidojusies Marksa un Ļeņina ietekmē. Turklāt anarhisti neuzskata, ka PSRS būtu “neizdevies” Ļeņina ideju realizācijas mēģinājums — jau krietnu laiku pirms Oktobra revolūcijas Bakuņins brīdināja, ka Marksa sekotāji izveidos “sarkano birokrātiju” un “vissliktāko no despotiskajām valdībām”. Kaut arī piedalījušies šīs revolūcijas procesā, anarhisti drīz vien kļuva par lielākajiem boļševiku režīma pretiniekiem un tika nežēlīgi iznīcināti. Zīmīgi, ka vēl joprojām anarhisti, kaut arī publiski pretstata sevi visa veida labējām partijām un spēkiem, praktiskajā politiskajā cīņā, it īpaši tās neredzamajā līmenī, par saviem lielākajiem ienaidniekiem uzskata komunistiskās, marksistiskās un maoistiskās organizācijas.

Kā radās anarhisms?

Par anarhisma pirmsākumiem, no vienas puses, var uzskatīt jebkuru sociālās kritikas un individuālisma teoriju, sākot ar kiniķu skolu Senajā Grieķijā un beidzot ar Maksa Štirnera darbiem, kas vienlīdz spēcīgi ietekmēja gan Marksu, ganu Prudonu. No otras puses, anarhisma aktualizāciju 19. gadsimtā veicināja sociālo utopiju tradīcija Rietumeiropā, kas bija pieradinājusi vietējo inteliģenci pie domas, ka ideālo sabiedrību ir iespējams “izdomāt” teorētiski un tad, izmantojot jebkādus līdzekļus, realizēt dzīvē. Šajā ziņā anarhisms, iespējams, ir viens no pretrunīgākajiem sabiedrības uzlabošanas projektiem, jo vienmēr ir saskāries ar dilemmu — ko darīt, ja sabiedrības viena daļa nevēlas pakļauties sevis atbrīvošanai? Tādi teorētiķi kā Prudons un Kropotkins uzskatīja, ka ir jāgaida (viņuprāt, ne pārāk ilgi), līdz cilvēki kļūs apzinīgāki, jo tikai apzinīgu tautas masu vēlme un rīcība iedibinās patiesi brīvu sabiedrību. Citi — piemēram, praktiķis Mahno, uzskatīja, ka apspiedēji ir iznīcināmi ar ieroču palīdzību un vienlaikus apspiestie ir atbrīvojami, vai viņi to grib, vai ne. Vēlāka padomju propaganda gan ir iznīcinājusi jebkādas liecības par šo eksperimentu, taču šķiet, ka Mahno darbība Ukrainas teritorijā laika no 1918. gada līdz 1921. gadam bija viens no ilgstošākajiem un teritorijas ziņā plašākajiem anarhijas iedibināšanas mēģinājumiem cilvēces vēsturē, kam līdzvērtīga bija vienīgi Spānijas pilsoņu kara laikā izveidotā anarhistu pašpārvalde Buanoventuras Duruti vadīto kaujinieku paspārnē.

Anarhisma ideāli

Prudona pirmais nopietnais teorētiskais darbs Kas ir īpašums? tika sarakstīts, pateicoties oficiāli piešķirtai Bezansonas akadēmijas stipendijai. Censdamies pierādīt, ka jebkurš īpašums savā būtībā nav nekas cits kā zādzība, Prudons uzskatīja, ka sabiedrība nepieciešami nonāks pie tāda savstarpējo attiecību modeļa, kurā vārds “republika” atgūs savu primāro nozīmi — res publica (lat. — kopīgā manta). Ideja kā tāda nav jauna. To, ka nav iespējams kļūt pilnīgi brīvam, neatsakoties no privātā īpašuma, uzskatīja jau kiniķis Diogēns. Un gluži praktiskā veidā. Kādā vēstulē, ko viņš esot rakstījis savam skolniekam Kratētam, Diogēns saka : “Mani ir sasniegušas ziņas, ka tu esot aiznesis visu savu īpašumu uz tautas sapulci, nodevis to dzimtenei un, stāvot tautas priekšā, paziņojis: “Es — Kratēts, Kratēta vergs, Kratētu brīvībā laižu.” Tad visi pilsoņi esot izteikuši savu prieku par tavu velti un savu sajūsmu par mani, kas izaudzinājis tādu cilvēku, kā arī vēlējušies uzaicināt mani pie sevis uz Atēnām, bet tu, zinot manu attieksmi, tam esi pretojies. Es uzlielu tavu prātu un sajūsminos par tavu velti, jo tu ātrāk, nekā es gaidīju, esi pārvarējis savus cilvēciskos aizspriedumus. Atgriezies ātrāk, tev vēl daudz jāvingrinās, bet ilgstoši atrasties sabiedrībā, kurā nav tev līdzīgu, ir pārāk bīstami.” Jau šeit attiekšanās no īpašumu ir atspoguļota ne tikai kā psiholoģisks, bet arī sociāls akts.

Fragments no Nestora Mahno atmiņām

“Uzausa saule. Es pacēlu galvu un neviļus pametu skatienu uz Dibrivkas pusi. Tagad vairs liesmas nebija redzamas. Cēlās vienīgi melni dūmu mākoņi, kas aizsedza debesu zilgmi un ar savu baiso melnumu atgādināja mums vakarējo dienu, kas neizdzisīs no manas atmiņas visu atlikušo mūžu.

Es ilgi gulēju un domāju par vakardienu, ilgi un ar sāpēm sirdī domāju par to, kā reaģēt attiecībā uz mūsu ienaidniekiem, tiešiem vakardienas notikumu dalībniekiem... Taču nogurums ņēma virsroku. Es pagriezos uz otriem sāniem un atkal aizmigu.

Kamēr es un biedri gulējām, mūsu dežurējošās izlūkvienības izbraukumā notvēra tačanku ar trim bruņotiem vāciešiem, kulakiem no vācu kolonijas Marientālē. Biedrs Karetņiks pats neuzdrošinājās viņus nopratināt un nošaut. Viņš pamodināja mani un pārējos biedrus.

Es jau zināju, ka mūsu izlūki ir aizturējuši viņus guberņas padomes vārdā, tāpēc, pienācis klāt, jautāju: “Jūs, bandīti, kapēc braukājat ar ieročiem rokās? Kur bijāt?”

“Mēs neesam bandīti. Mēs braucām bandītus sist,” es dzirdēju atbildi.

Tad es no viņiem uzzināju, ka viņi braukuši uz Dibrivkas ciemu palīdzēt vācu-austriešu armijai notvert Mahno un Ščusju, kā arī pārmācīt ciemata iedzīvotājus, kas neatzina getmana un vācu-austriešu armijas vadības varu.

“Nu, un vai noķērāt Mahno un Ščusju?” es jautāju.

“Nē, nenoķērām mēs viņus regulārās austriešu armijas gļēvulības dēļ,” atbildēja šie “varoņi. “Toties visu ciemu nodedzinājām!” iesaucās viens no viņiem.

Es sāku nervozēt un pamazām kļuvu nikns. Turklāt pie mums bija atskrējuši vēl daži cilvēki — zemnieki no Dibrivkas ciema, un biedrs Ščusjs ieveda viņus pie manis. Viņi izstāstīja, ka redzējuši šos kulakus ciematā, kā viņi dedzinājuši sētas, un, ka viss ciemats ir praktiski nodedzināts.

Tālāk es pārtraucu pratināt šos vācu kulakus. Pārstāju arī izlikties par getmaņa padomes priekšnieku. Es pats norāvu no sevis oficiera uzplečus un tūdaļ pat paziņoju viņiem: “Vairāk man nav par ko ar jums runāt, kungi. Es esmu tas pats Mahno, kuru jūs braucāt uz Dibrivku tvarstīt. Bet šis,” es norādīju uz blakus man stāvošo Ščusju, “ir mans draugs, Fjodors Ščusjs. Mēs abi esam tie paši Mahno un Ščusjs, kurus jūs devāties noķert, lai pasmietos par mums un pēc tam nogalinātu, bet kopā ar mums — visus tos, kurus jūs uzskatāt par zemniekiem — dumpiniekiem, kas neatzīst getmana varu pār revolucionāro tēvzemi...”

Klausotes manī, kulaki kolonisti drudžaini saguma ceļos un nokrita zemē kliedzot: “Biedri Mahno, mēs... mēs iesim kopā ar jums un uzticami kalposim jūsu lietai un jums!”

Un vēl kaut ko viņi klaigāja, taču es nespēju tālāk vairs klausīties. Izdzirdis viņu pirmos vārdus, es saķēru galvu un sāku raudāt, aizmukdams no istabas, kurā atradās viņi un mani biedri. Mani vairs neinteresēja ne viņu nāve, ne dzīve. Es redzēju viņos vienīgi lētus un zemiskus neliešus, kurus nevēlējos redzēt.

Es bez cepures izspruku no istabas plašajā kungu muižas pagalmā un gluži kā sajucis, staigāju pa šo pagalmu, ik pa brīdim palūkodamies uz Dibrivkas pusi, kur joprojām bija redzami dūmu mākoņi. Pēc tam es centos apstāties, jo sajutu sevī jaunus jautājumus. Es jau apstājos, taču tā vietā, lai koncentrētos uz šiem jautājumiem, es izrāvu brauniņu un kā bez sajēgas, te nospiezdams gaili, te skūpstīdams to, pieliku pie deniņiem. Te pēkšņi es sajutu tā auksto pieskārienu. Manī uzviļņoja kaut kas nesaprotams, baiss. Es nobijos pats no sevis un centos satikt kādu no man tuvajiem cilvēkiem. Devos uz telti, kurā nakšņoju. Daudzi karavīri jau bija pamodušies. Pa ceļam es satiku Karetņiku. Viņš nāca paziņot, ka mūsu izlūki ir notvēruši vēl vairākas tačankas ar bruņotiem privātīpašniekiem kulakiem, kas atgriezās mājās no Dibrivkas ciema.

“Un kur jūs likāt tos pirmos trīs neliešus?” es jautāju.

“Nošāvām.”

“Nogaliniet arī šos suņus! Nevienam un nekādas žēlastības no bruņotajiem revolūcijas ienaidniekiem kopš šīs dienas vairs nebūs!”

“Gluži manas domas,” atbildēja Karetņiks, “bet... Marčenko ir pret.”

“Ar Marčenko mēs vēl parunāsim. Bet pagaidām saki viņam, lai iebāž savu sentimentalitāti kabatā!”

Nestors Mahno (1889- 1934 vai1935) Ukraiņu revolucionārs, kurš Krievijas revolūcijas apstākļos praktiski centās realizēt nabadzīgo tautas masu atbrīvošanu no jebkāda veida apspiešanas, fiziski iznīcinot muižniekus, kapitālistus, armijas un valsts varas darbiniekus. “Mirt vai uzvarēt — lūk, kāda izšķiršanās ir Ukrainas zemniecības priekšā dotajā vēsturiskajā mirklī. Taču visi noomirt mēs nevaram, mūs ir pārāk daudz, mēs esam visa cilvēce; tātad — mēs uzvarēsim.” Nestors Mahno (1889- 1934 vai1935) Ukraiņu revolucionārs, kurš Krievijas revolūcijas apstākļos praktiski centās realizēt nabadzīgo tautas masu atbrīvošanu no jebkāda veida apspiešanas, fiziski iznīcinot muižniekus, kapitālistus, armijas un valsts varas darbiniekus. “Mirt vai uzvarēt — lūk, kāda izšķiršanās ir Ukrainas zemniecības priekšā dotajā vēsturiskajā mirklī. Taču visi noomirt mēs nevaram, mūs ir pārāk daudz, mēs esam visa cilvēce; tātad — mēs uzvarēsim.”

Anarhists Pjotrs Aršinovs par Mahno

“Viņa vienības uzdevumi bija: a) veikt visenerģiskāko propagandas un organizatorisko darbu zemnieku vidū un b) visnesaudzīgāko partizānu cīņu ar zemniecības ienaidniekiem. Partizānu cīņas pamatā bija likts princips — ikviens muižnieks, kas ir vajājis zemniekus, ikviens milicis, ikviens krievu vai vācu armijas dienesta virsnieks kā niknākie zemniecības un tās brīvības ienaidnieki ir vienīgi iznīcināmi. Bez tam partizānu princips paredzēja nodot nāvei ikvienu, kas bija saistīts ar nabadzīgās zemniecības un strādnieku apspiešanu, viņu cieņas pazemošanu vai viņu mantas un darba aplaupīšanu.

Pārvietošanās ātrums bija viņa taktikas īpatnība. Pateicoties revolucionārās darbības rajona apmēriem un ātrām kustībām viņš vienmēr kā sniegs uz galvas pārādījās tajā vietā, kur viņu vismazāk gaidīja, un īsā laikā ar uguni un zobenu iznīcināja vietējās buržuāzijas perēkļus.”

Džavaharlals Neru vēstulēs meitai Indirai Gandijai no cietuma

Anarhisms kā ideāls, iespējams, bija brīnišķīgs, taču tajā atrada patvērumu ne tikai kaislīgi un neapmierināti cilvēki, bet arī egoistiskas personības, kas, piesedzoties ar ideālu, centās iegūt sev kādu labumu. Tas noveda pie īpaša veida vardarbības parādīšanās, kas cilvēku apziņā tagad asociējas ar anarhisma vārdu un lielā mērā ir to diskreditējusi. Nespēdami neko uzsākt sabiedrības pārveidošanai plašākos mērogos, daži anarhisti nolēma veikt propagandu ar jauniem paņēmieniem. Tā bija “propaganda ar rīcību”, rēķinoties ar iespaidu, ko radīja varonības pilni piemēri, drosmīgi varoņdarbi cīņā ar tirāniju un šajā cīņā upurētās personiskās dzīvības.

Fragmenti no Pjotra Kropotkina darba Morāle, tiesības un politika

Izveidot valdību — konstitucionālu vai nekonstitucionālu — nozīmē radīt tādu spēku, kas neizbēgami centīsies iegūt savā varā visu, pakļaut saviem likumiem visu sabiedrisko dzīvi, neatzīstot nekādas citas robežas, izņemot tās, kuras laiku pa laikam tai varam uzstādīt mēs ar aģitāciju vai sacelšanos. Parlamentāra valdība — tas jau ir pierādījies — nav izņēmums no šīs universālās likumsakarības.

Pjotrs Kropotkins (1842-1921) Krievu kņazs, ģeogrāfs, literatūras kritiķis un zinātnieks, kurš padarija anarhisma teoriju par populāru plašās darbaļaužu masās. Uzskatīja, ka cilvēka individuālo brīvību spēj garantēt vienīgi apzinīga un apbruņota indivīda cīņa par savām tiesībām. “Cilvēka tiesības eksistē tikai tiktāl, ciktāl viņš ir gatavs tās aizstāvēt ar ieroci rokās.” Pjotrs Kropotkins (1842-1921) Krievu kņazs, ģeogrāfs, literatūras kritiķis un zinātnieks, kurš padarija anarhisma teoriju par populāru plašās darbaļaužu masās. Uzskatīja, ka cilvēka individuālo brīvību spēj garantēt vienīgi apzinīga un apbruņota indivīda cīņa par savām tiesībām. “Cilvēka tiesības eksistē tikai tiktāl, ciktāl viņš ir gatavs tās aizstāvēt ar ieroci rokās.”

Jebkura valdība tiecas kļūt vienpersoniska; tāda ir tās sākotnējā izcelsme, tāda ir tās būtība. Vienalga, vai parlaments tiks ievēlēts ar cenzu ierobežojumiem vai vispārēju vēlēšanu rezultātā, pat tad, ja deputāti tiks vēlēti tikai ar strādnieku balsīm un no strādnieku vidus, parlaments vienmēr meklēs cilvēku, kuram varētu nodot rūpes par vadību un pakļauties. Un kamēr vien mēs uzticēsim nelielai ļaužu grupai pārvaldīt visas lietas — ekonomiskās, politiskās, militārās, finansiālās, rūpnieciskās utt. — šī nelielā ļaužu grupiņa nepārvarami tieksies, gluži kā vienība pārgājienā, pakļauties vienam vadonim.

Vai gan ir vērts attēlot šeit visiem mums labi pazīstamo, pretīgo vēlēšanu ainu? Visur — buržuāziskajā Anglijā un demokrātiskajā Šveicē, Francijā un Savienotajās Valstīs, Vācijā un Argentīnas republikā — tiek spēlēta viena un tā pati nožēlojamā komēdija.

Vai gan ir vērts stāstīt par to, kā vēlēšanu aģenti un komitejas “sagatavo”, “iekārto” un “noformē” vēlēšanas (viņiem šim nolūkam eksistē īpašs žargons!); kā viņi dala pa labi un pa kreisi solījumus — politiskos sapulcēs un personiskos privātās sarunās, kā viņi iekļūst ģimenēs, glaimo mātei un bērnam, noglauda ar astmu slimojošo suni vai kaķi? Kā viņi staigā pa kafejnīcām un krogiem, pierunā vēlētājus un izraisa savā starpā viltotus strīdus gluži kā kāršu blēži, iesaistot nejaušu klausītāju. Vai gan ir vērts uzskaitīt melīgās programmas — vienlīdz melīgas neatkarīgi no tā, vai tās ir oportūnistiskas vai sociāli revolucionāras, kurās pats kandidāts, ja vien viņš ir kaut cik izglītots un pazīst palātu darbu, tic tikpat maz kā pareģojumu kalendāra sastādītājs, taču aizstāv tās tikpat dedzīgi, tikpat izjustām runām kā gadatirgos ceļojošais zobu vārdotājs.

Vai gan ir vērts uzskaitīt šeit vēlēšanu izdevumus? Visas avīzes ir pilnas ar to. Vai gan jāpiemin vēlēšanu aģenta tēriņu saraksts, kurā ietilpst izdevumi par flaneļa fufaikām un zāļu pudelēm, ko gādīgais kandidāts dāvājis savu vēlētāju “dārgajiem bērniem”? Vai gan jāpiemin izdevumi par puvušiem āboliem un olām, kas “pretinieku partijas samulsināšanai” apgrūtina kandidātu budžetus Savienotajās Valstīs tāpat kā pie mums Eiropā — izdevumi apmelojošiem paziņojumiem, “pēdējās stundas manevriem” pirms vēlēšanām?

Nē, pietiek! Nerakņāsimies vairāk šajos netīrumos! Uzdosim sev tikai vienu jautājumu: vai ir kaut viena zemiska un nelietīga cilvēku kaislība, kas netiktu ekspluatēta vēlēšanu laikā? Meli, apmelošana, pielīšana, divkosība — viss, kas tikai ir netīrs cilvēka-dzīvnieka dzīlēs — tas viss pāršalc valsti vēlēšanu perioda laikā.

Tā tas ir un tā tas būs tikmēr, kamēr vien eksistē vēlēšanas ar mērķi izraudzīt sev kungus. Kaut arī jūsu priekšā būtu tikai strādnieki, tikai cilvēki, kas ir vienlīdzīgi savā starpā, tiklīdz viņi iedomāsies ievēlēt no sava vidus pārvaldītājus — notiks gluži tas pats! Dāvanas, iespējams, netiks dalītas, taču tiks dalīti glaimojoši, melīgi vārdi un rezultātā tie paši puvušie āboli vien būs. Un, vai gan mēs varam cerēt uz ko citu, ja cilvēki pārdod savas svētākās tiesības?

Kas tad galu galā tiek prasīts no vēlētājiem? Lai viņi norādītu uz cilvēku, kurš drīkstēs izdot likumus par visu, kas vien viņiem pašiem ir svēts: viņu pilsoņu tiesībām, viņu bērniem, viņu darbu! Kas gan tur dīvains, ka par šīm karaliskajām tiesībām sacenšas divi vai trīs tūkstoši iznireļu? Kas tiek prasīts no vēlētājiem? Lai desmit, divdesmit tūkstoši (bet vēlēšanās ar sarakstiem pat simti tūkstošu) cilvēku, kas nepazīst viens otru, nekad nav satikušies, nekad nav bijuši iesaistīti kopīgā darbā, vienotos par viena cilvēka izvēli. Turklāt viņu izvēlētajam tiks piešķirtas visplašākās pilnvaras – nevis aizstāvēt kādu konkrētu lietu vai atrisinātu noteiktu jautājumu. Nē! Viņam būs jāprot viss, jārunā par jebkuru tematu — tirdzniecību, astronomiju, aizsardzību, finansēm, higiēnu — un jebkurš viņa lēmums kļūs par likumu.

Jūs varat mainīt vēlēšanu sistēmu, cik uziet, aizvietojiet vēlēšanas pa apriņķiem ar vēlēšanām pēc sarakstiem, ieviesiet divpakāpju vēlēšanas kā Šveicē, veiciet, kādas pārmaiņas vēlaties, sistēmas iekšējie trūkumi saglabāsies. Tas, kurš saņems vairāk par pusi balsu, vienmēr būs niecība, cilvēks bez uzskatiem, kas spējis iepatikties visiem.

Foto: CAMERA PRESS Foto: CAMERA PRESS

21. gadsimta anarhisms

Pasaule ir kļuvusi savādāka nekā Prudona laikos. Indivīda tiesības lielā daļā valstu kļuvušas par neaizskaramu un svētu valsts uzbūves principu. Globalizācijas procesu rezultātā aizvien šaurākas kļūst konkrētu valstu valdību funkcijas, ietekme un atbildība, taču anarhistu prasības nav mainījušās. Daudzas, it īpaši oficiāli reģistrētās organizācijas, savās deklarācijās ierakstījušas tēzi, ka anarhija ir ideāls sabiedrības modelis, uz kuru iespējams tikai tiekties, taču nekad to nesasniegt. Pēc nežēlīgajām anarhistu sagrāvēm 20. gadsimta pirmajā pusē un sarkanā terora viļņiem 60.—80. gados, aizvien biežāk anarhisti izvēlas izskatīties vairāk pēc pacifistiem vai “zaļajiem”, nevis melnās pašnāvnieku drēbēs tērptiem spridzinātājiem. Aizvien reālākas kļūst lokālās iespējas izveidot nelielas, bet saviem ideāliem atbilstošas komūnas, kurās piepildīt visilgotākos mērķus. Ir anarho-nūdisti, anarho-feministi, eko-anarhisti un kristīgie anarhisti, nemaz nerunājot par anti-makdonaldistiem vai anti-kokakolistiem. Domājot Marksa un Prudona kategorijās, aizvien plānāks kļūst organizētā proletariāta slānis, kas strādātu milzīgās un slikti ventilētās rūpnīcās — vidē, kur anarhisma sapņi visauglīgāk spēja pārtapt skrejlapu, biedranaudu un demonstrāciju realitātē. Mūsdienu anarhisti strādā pie datoriem un interneta vidē spēj izbaudīt visplašākās vienlīdzības, individuālisma un brīvības iespējas. Galu galā — interneta sabiedrība ir dzīvs pierādījums tam, ka anarhisms nav tikai īgnu intelektuāļu murgs, ko dzērumā pārpratis bariņš atslēdznieku. Gluži otrādi — tas izrādījies dzīvelīgs cilvēka uzvedības modelis, ko brīnumainā kārtā līdz šim vēl nav iznīcinājis neviens veiksmīgs mēģinājums ieviest dzīvē.

Aktīvākās mūsdienu anarhistiski noskaņotās organizācijas

Starptautiskā Anarhistu Federācija:

  Argentīnas Libertāristu federācija

  Beļģijas Anarhistu federācija

  Francijas Anarhistu federācija

  Itālijas Anarhistu federācija

  Ibērijas Anarhistu federācija (Spānija un Portugāle)

Foto: CAMERA PRESS Foto: CAMERA PRESS

Anarhosindikālisti:

  Pasaules industriālie darbaļaudis

      Austrālijas, Itālijas, ASV un Kanādas nodaļas, kā arī Somijas Solidaritāte

  Starptautiskā Strādnieku asociācija

      Melburnas anarhosindikālistu grupa

      Anarcho-syndicalist network (Austrālija)

      Strādnieku solidaritāte (Čīle)

      Sociālo anarhistu federācija (Čehija)

      Francijas Nacionālā darba konfederācija (Bordo)

      Brīvo strādnieku asociācija (Vācija)

      Solidaritātes federācija (Lielbritānija)

      Itālijas sindikālā savienība Prato Carnico

      Strādnieku solidaritātes kustība (Japāna)

      Apzinīguma līga (Nigērija)

      Revolucionāro anarhosindikālistu konfederācija (Krievija)

      Nacionālā darba konfederācija (Spānija)

      Direct! Starptautiskās strādnieku asociācijas draugi (Šveice)

      Strādnieku solidaritātes alianse (ASV)

      Anarhistu sadarbības komisija (Venecuēla)

Foto: CAMERA PRESS Foto: CAMERA PRESS

  Citi:

      Somu anarhistu līga

      Francijas nacionālā darba konfederācija (Parīzē) — izslēgta no SSA

      Anarhosindikālistu savienība (Francija)

      Itālijas sindikālā savienība (Roma)

      Strādnieku solidaritātes federācija (Dienvidāfrikas Republika)

      Vispārējā darba konfederācija (Spānija)

      Zviedru strādnieku centrālā organizācija

Foto: CAMERA PRESS Foto: CAMERA PRESS

Anarhokomunisti, platformisti

      Revolucionāro anarhistu organizācija Solidaritāte (Čehija)

      Libertārā alternatīva (Francija)

      Strādnieku solidaritātes kustība (Īrija)

      Libertārā alternatīva (Libāna)

      Anarhokomunistu organizācijas platforma (Polija)

      Urugvajas anarhistu federācija

Foto: CAMERA PRESS Foto: CAMERA PRESS

Citi

      Zagrebas anarhistu kustība (Horvātija)

      Čehoslovakijas anarhistu federācija

      Nevardarbīgās darbības grupu federācija (Vācija)

      Šķiru cīņas federācija (Lielbritānija)

      Skotu anarhistu federācija

      Igaunijas anarhistu līga

      Budapeštas autonomā kopiena

      Revolucionārā anarhistu federācija Mīlestība un naids (Meksika)

      Aotearoas anarhistu federācija (Jaunzēlande)

      Ziemeļu anarhistu organizācija (Norvēģija)

      Tautas vara (Norvēģija)

      Anarhistu federācija (Polija)

      Revolucionāro anarhistu iniciatīva (Krievija)

      Libertāro jauniešu Ibērijas federācija (Spānija)

      Tautas vara (Zviedrija)

      Melnās autonomijas internacionāle (ASV)

      Organizācijas komiteja Uguns un nakts (ASV)

      Hitveivas Komunistu anarhistu federācija (ASV)

      Organizācija Uz svaigu revolucionāro anarhistu grupu! (ASV)

Raksts no Oktobris, 2000 žurnāla