Mans Antifreids

Vispirms par Hansa Belmera zīmējumiem. Ik pēc pāris lappusēm tie negaidīti pavīd uz iedzeltenā papīra, un ikviens no tiem varētu tikt definēts kā “kulta zīmējums”, ko vēlāk ļaudis nēsā uz tēkrekliem vai liek savas mājaslapas pamatā. Divdesmito gadu Vācijas bohēma ir pietiekami ietilpīgs jēdziens, pat nezinot pilnīgi neko, un zīmējumi to apliecina –­ četri paresni veči krogā runājas un glūn uz piekto, kas pie letes ticis klāt bufetniecei; vīrišķis blenž uz sievišķi gultā; divi kopojas pārvietojamā vagoniņā, trešais lūr caur jumtu; maukas bordelī plikiem pupiem sēž pie apaļa galdiņa, turpat vīna pudele un glāzes, ierēdnim līdzīgs tips ar ūsām vienu nogrābis; tālāk uzdzīves nomocīta seja iekritušām acīm; sieviete iet ar suni, viens ar maniakālu sejas izteiksmi manās viņai pakaļ, un vēl tādā pašā garā.

Grāmata sastāv no īsiem un valodas ziņā sarežģītiem stāstiem. Ar devīzi “Coeo, ergo sum! [1. Kopojos, tātad esmu! (latīņu val.)] un sirsnīgiem vēlējumiem tā veltīta Vīnes profesoram Z. Freidam, kurš ir tas pats Freids, par ko daudzi runā, bet kuru maz lasījuši. Kādas trīs reizes esmu mēģinājis grāmatu pārtulkot latviski, bet visi pūliņi pagaidām beigušies bez īpaša rezultāta. Gatavi ir tikai daži stāsti, ko glabāju kā acuraugu, pat vairāk nekā acuraugu – iemesls ir Salomo Frīdlendera valoda, piepīpētu krogu un diskusiju salonu rožainā mēle, kuru vij ūsaini virsnieki, ebreju dakteri un juristi, literāti un vienkārši dzērāji un drāzēji. Tomēr mēģinājumam to tulkot jau ir bijuši vairāki recidīvi un droši ar šo grāmatu esmu sasirdzis jau hroniski. Un kāpēc gan nē, ja jau pirmajā stāstā apgabala tiesnesis Klinke Jaunākais jautā ārstam Dr. Fagotam (kurš saposies samta micē kā tāds pindzelmanis): “Kas, tu arī esi freidists? Zin’, man tas neiet pie dūšas, tie taču visas lietas atvasina no dzimumbūšanas, vai ne, ko? Bet es tev varu apzvērēt, ka nedz man, nedz kādam citam vēl nekad mūžā nav gadījies kāds dzimumakts, kam nepiemistu vienīgi gadījuma raksturs.” Frīdlenders uzskata – un te es viņam varu drīzāk piekrist –, ka visam notiekošajam galvenokārt piemīt gadījuma raksturs, un nekāda cēloņa nemaz nav. Un ja ir, tad tas nekādā gadījumā neatbilst tam, ko kāds ir iedomājies. Iespējams, ka Frīdlenderam dedzīgā sava laika cēloņsakarību meklēšana šķita vienkārši smieklīga un tālab viņš sarakstīja savus stāstus.

Te vietā būtu neliela reminiscence par citu grāmatu – Pola Vica Zīgmunda Freida kristīgā zemapziņa (Paul Vitz, Sigmund Freud’s Christian Unconscious, The Guilford Press, New York, 1988), kas iznāca vienā gadā ar Antifreida atkārtoto izdevumu pavisam citā pasaules nostūrī, un kuras autors katrā sīkumā bez bailēm un sirdsapziņas pārmetumiem saskata dažādas cēloņsakarību virknes. Piemēram, Freids bērnībā baidījās no tvaika lokomotīves un vilciena, tādēļ vēlāk attīstīja savu diskursu par bailēm no ceļošanas, bērnībā auklīte viņu veda uz katoļu baznīcu, tāpēc vēlāk viņš bieži rakstīja par velnu utt. Jāatzīst, ka Vica grāmatu es palasos gandrīz tikpat bieži un tieši uzmācīgā cēloniskuma dēļ.

Kas tad bija Frīdlenders (04.05.1871.—09.09.1946.), kas dzimis 100 gadus pirms manis un kam tikai vienu dienu, pirms es vispār biju dzimis, Berlīnē atklāja piemiņas plāksni, uz kuras bija rakstīts “Šeit no 1913. gada līdz emigrācijai 1934. gadā dzīvoja filozofs un satīriķis, dadaistu draugs Dr. Salomo Frīdlenders, kas pazīstams ar pseidonīmu Minona”? Maksimiliāns Hardens viņu nodēvēja par “vācu Voltēru”, un savās ikdienas filozofa gaitās Frīdlenders nodarbojās ar Kanta, Nīčes un Šopenhauera domas tālāku izvērsumu un paspēja sarakstīt divus lielus darbus – Radošā indiference un Maģiskais es. Šajās grāmatās veckantietis Frīdlenders pauž ideju, ka tas, pēc kā tiecas biologi un fiziķi, filozofijā jau sen ir sasniegts, proti, pateicoties Kantam, cilvēce ir ieguvusi dzīves formulu, saskaņā ar kuru iespējams harmonizēt indivīda, sabiedrības, zinātnes un mākslas jomas, bet visa filozofija līdz Kantam esot bijusi nekas vairāk kā korumpēta maģijas teorija. Tomēr plašākai publikai Frīdlenders tā arī palika nepazīstams un nepieejams, kā liecina laikabiedri – sava nešpetnā rakstura un spīvās satīras dēļ. Viņa mīļākais žanrs ir groteska, un mazliet pārspīlējot, var apgalvot, ka pietika kādam kaut ko sarakstīt, un Frīdlenders tūdaļ pat ķērās pie sava anti-darba vai vismaz iedzēla ar nelielu satīru.

Bet pietiek ņemties ar biogrāfiskiem datiem un spekulatīvo filozofiju, kurai Frīdlenders pievērsās, kad bija izstudējis par zobārstu. Manu lasītāja kāro zobu labāk dziedina viņa dzejoļi un groteskas, kas savulaik tika publicēti ekspresionisma žurnālos Der Sturm un Die Aktion. Un te tālu nav jāmeklē – dzimumakts kā medicīniskas zinātkāres apmierināšana aprakstīts stāstā Contre Coeur: “Vecākais ārsts Kacs šķirstīja ārsta rokasgrāmatu; viņš tieši tobrīd bija uzšķīris nodaļu par ādas un venēriskajām slimībām un, satrauktas uzmanības pārņemts, aplūkoja spilgti izkrāsotās sifilisa un citu venērisko slimību ilustrācijas. Pēc tam viņš izģērbās un ar pārdomātas spoguļu kombinācijas palīdzību pārbaudīja visu ķermeni, meklēdams kaut sīkākos slimības simptomus, nekā neatrada, atvieglojumā nopūtās, apģērbās un caurskatīja savu paziņu loku, pārdomādams, vai saskarsmē ar tiem nevajadzētu būt piesardzīgākam. Tā kā viņš pēc visas tiesas un taisnības drīkstēja uzskatīt sevi par vīrieti, viņš vīrišķīgi apņēmās – iespējams jau kādu tūkstošo reizi – nekad un nemūžam neielaisties visiem zināmajā intīmajā aktā. Šis lēmums vienmēr nāca tik viegli, un viņš pie tā pieturējās nešaubīgi, jo nejuta ne mazāko interesi par dzimumattiecībām, pilnībā veltīdamies zinātnei, kurā šīs attiecības noritēja in abstracto, ievērojot higiēnas priekšnosacījumus, un tādēļ viņam nevajadzēja ielaisties visādu prastu radījumu ķermeniskās mīlestības neceļos. [..] Pēc tam klīnikā tika ievietota ielene Lukrēcija. Kacu vakarā izsauca uz viņas palātu, un viņš konstatēja, ka viņas miesā nav nevienas veselas vietas; viņa bija visu “prieka slimību” ķermeniska paradigma. Kacs nevarēja savaldīt līksmi par atklājumu, un piepeši uzbrēca žēlsirdīgajai māsai Klārai: “Atstājiet mūs vienus!” Un jau nākamajā mirklī visus savus locekļus viņš bija iegremdējis saindētajā miesā un asinīs, par ko Lukrēcija tikai labsajūtā krekšķēja. “Rāmāk, rāmāk, ārstukiņ,” bija viņas vienīgā piebilde. Ir cilvēki, kuri ugunsgrēkā, zaudējuši sajēgu, metas ugunī; gadās zagļi, kuri apdāvina savus upurus; līgavaiņi, kas nogalina savas karmenas; dievi, kas valda pār pasauli kā velni, ir ķeizari, kas sāk pasaules karus, kuros aiziet bojā ar visu savu dinastiju. Bet dakteris Kacs līksmoja par savām slimības pazīmēm ar atbilstošu zinātniskās kaislības pompu. Vienkārši sakot, viņš līdzinājās vecmeitai, kas, gadiem ilgi bailēs meklējusi zem gultas ļaundari, to sastopot, priekā starodama iesaucas: “Ak, tad re kur jūs beidzot esat!” Freida piekritēji par Kacu tūdaļ sacītu, ka viņš vienkārši apmierinājis sevī ilgi snaudušo dzimumtieksmi. Pilnīgi maldi! Lukrēcija viņa bailes pārvērta par nonplusultra – bailes saķert kādu lipīgu slimību ieguva pretēju zīmi. Sakritībai ar dzimumtieksmes apmierināšanu ir tikai gadījuma raksturs. Pārdomājot šo gadījumu no diletantiska freidisma pozīcijām, mēs nemaz netiktu līdz patiesai psihoanalīzei, un zaudētu būtisko.”

Patīkams stāts, vai ne? Tāpēc jau es to lasu un iesaku palasīties arī citiem, bet vienlaikus es nedrīkstu slēpt no iespējamajiem lasītājiem, ka Frīdlendera stāstos zināmas idejas un literārie paņēmieni atkārtojas ar maniakālu uzmācību, pie kuras turpmāk pierod, un kura neizraisa lasīšanas apnikumu un riebumu. Ekspresionistu mesiāniskais patoss Frīdlendera filozofiskajos darbos izpaužas kā nerimtīgi atkārtota atziņa par to, ka nepieciešams apzināties pašam sevi. Frīdlenders tic, ka ir iespējams kaut kas līdzīgs apgaismībai, un arī savos literārajos tekstos cenšas izraut slimnieku (lasītāju) no gultas, kur tāds atrodas savā pūžņojošajā prāta sašķeltībā. Likteņa ironija bija tā, ka ārsts tā arī nepamēģināja savas zāles un trimdas gados gandrīz netika publicēts. Un jo mazāk viņš tika uzklausīts, jo skaļāka kļuva viņa balss. Šī balss nerunā tukšu, lasi un raugies, vai ar tevi gadījumā nav tāpat: “Kas gan cits Knecela kungam atlika? Ķegļu klubā viņš ar mokām izturēja divus vakarus. Tad krita kārdinājumā spēlēt uz naudu un laimēja krietnu summu, ko pēc brīža jau bija zaudējis, taču par to viņam nebija ne silts, ne auksts – ne par zaudējumu, ne laimestu. Kādu laiku viņš mēģināja mesties sabiedriskās dzīves virpulī, taču arī šajā jomā nebija nekādu panākumu, ja neskaita šaušalīgu garlaicību. Viņam nepatika arī neviens darbs. Taču nepieciešamība pēc kairinājuma kņudināja tā, ka bija vai jābeidzas nost. Viņš sāka domāt par pašnāvību, vēlēdamies, lai vismaz aiziešana no šīs dzīves būtu kaut cik uzbudinoša. Paņēma mutē dinamīta spridzekli, izliecās pa logu un grasījās krist bezdibenī, kaut kur pa vidu sadalīdamies atomos. Teju jau sajuta sensācijas spriedzi, jau šķita, ka līdzsvars zudis, un viņš jau lido – re! –, taču spridzeklis izslīdēja no mutes, pāris stāvus zemāk eksplodēja un, nenodarot postu neviena cilvēka dzīvībai, noplēsa pretējās mājas sienu, un kļuva redzams viss, kas tur iekšā notiek. Un redzama bija ne vairāk un ne mazāk kā mīlas kustībās ņudzoša bordeļa iekšiene. Kad pagalam apstulbušo Knecela kungu policija veda garām bordelim (viņš bija aizmirsis izdarīt pašnāvību), vairākas ielenes iztukšoja uz policijas vāģa jumta savas miskastes, un Knecels atviegloti uzelpoja, pār muguru pārskrēja labsajūtas drebuļi. Nevajag uzreiz domāt, ka viņš juta seksuālu kairinājumu, šādu secinājumu izdarītu tikai slikti psihologi (vai freidisti). Nē, tūdaļ pēc atbrīvošanas Knecels devās uz to pašu bordeli un rūpīgi izdzēra – savādāk to grūti nosaukt – vienu ieleni pēc otras un, kad bija ticis galā ar pēdējo, tūlīt atkal ķērās klāt pie pirmās. Tagad viņš bija atklājis savas dzīves jēgu, un vērts piezīmēt, ka viņa rīcība raksturojama nevis kā seksuālas iekāres apmierināšana, bet gan kā šņabja, morfīna, kokaīna utt. surogāts.”