Manis ir divi. Un tas viens ir pionieris

Rīgas Laiks: Es atceros kādu gadījumu nometnē Aicinājums, kad mēs, būdami nepilngadīgi jaunieši, dzērām vīnu, tu tur biji ieceltā uzraudze studente un tajā brīdī, kad istabiņā parādījās Izglītības ministrijas pārstāve, ielīdi skapī…

Inese Voika: …bija tāds leģendārs gadījums.

RL: Tagad tu arī līstu skapī?

Voika: Domāju, ka nē. Kaut gan man ik pa laikam ir tāda, nu, nu –– ka gribas noslēpties. Lai nekonfrontētos ar tā mirkļa nepatīkamo situāciju. Kaut gan pēc tam es būtu gatava uzņemties un visu izklāstīt, bet karsto pēdu situācijā ir sajūta, ka es tajā nemācēšu pastāvēt. Man kā žurnālistei vai komunikāciju speciālistei ir svarīgi, ko mēs no tās intervijas gribam…

RL: Ko mēs gribam? Sarunāties.

Voika: Par ko?

RL: Par tevi.Vai tu daudz runā?

Voika: Es pamanu, ka daudz runāju tad, kad mēģinu kādu par kaut ko pārliecināt. Man liekas, ka es parasti izvēlos visnepareizāko metodi — daudz runāt.

(Zvana telefons.) Kāds žurnālists, piedošanu…

Hallo? … Jā… Labvakar… varam mazliet. Ehe… Ha… Ee... Hm, hm... Nu, ja viņš pats par to ir samaksājis, tad arī dāvanu viņš nav pieņēmis… un, nu, ja tie patiešām ir viņa draugi, tad, nu, patiešām Latvijā ir, cilvēkiem kopā dzīvojot, strādājot un augot, varētu būt, ka viņiem ir pieejami Latvijā esoši labumi. Hm… Ja viņš ir pats par to samaksājis un ir gatavs par to runāt, tad, man liekas, viņš ir pietiekami rēķinājies, jau sākumā izpratis situāciju, atšķirībā no šitā te, Bojāra, teiksim, dēla, nu, kurš vispirms dara un pēc tam domā, pēc kā tas izskatās. Savukārt, ja tie nav viņa draugi, respektīvi, ja tie nebūtu viņa draugi, tad tajā gadījumā varētu domāt, kāpēc tas tā notiek, var būt, ka tā maksa ir acu aizmālēšana. Tāpēc varbūt mums ir vajadzīgs korupcijas novēršanas birojs, kas varētu lietas izvērtēt no otras puses, vai nu gadījumā kaut kas ir. Es domāju, ka tā formālā ētiskā puse šeit ir puslīdz kārtībā, domāju, ka viņa premjera gaitas beidzas, un mēs varam paskatīties, vai viņš nemelo, vai tur nav savstarpējais izdevīgums. Drīzāk otrādi, paņemot premjeru uz jahtas, arī pārējiem nākas rēķināties, ka viņi var tikt pārbaudīti, skatīti, un tā tālāk. Nav nekāds prieks, tādā ziņā. Es neredzu tur neko briesmīgu, ja vien tur viss ir ievērots. Nu ja, labi, visu labu.

RL: Ko tu tur komentēji?

Voika: Kā es vērtēju, ka premjerministrs ar Latvijas finiera jahtu ir aizbraucis uz Turciju…

RL: No kurienes tu runā, kad tu komentē?

Voika: No galvas.

RL: Izdomā?

Voika: Es modelēju situāciju, ir likums, ir interešu konflikta ētiskā puse, ir konkrētais gadījums. Bieži pietrūkst faktu par konkrēto gadījumu, žurnālisti prasa — ko jūs domājat par to un to situāciju?

RL: Bet vai tad žurnālists bez tevis to pats nevar izdomāt?

Voika: Pie mums lielākā daļa ziņu mediju ir citātu žurnālistikas līmenī. Bērziņš saka tā, bet vai Voika arī saka tā? Bojāra dēls saka, ka viņš neko nezina, Jautrīte Briede saka, ka likums ir pārkāpts, un Voika saka, ka ir jāvērtē, vai likums ir pārkāpts.

RL: Tev bieži tā zvana?

Voika: Divi zvani dienā ir normāli. Tas ir pienākums, nevis darba izpratnē, bet tā ir tāda solidaritāte. Es saprotu, ka žurnālistiem ir maize ar kaut ko jāpelna, un lielākā daļa jautājumu, ko viņi prasa, ir saistīta ar to, ko mēs darām.

RL: Bet tu pati esi domājusi par izteikumu jēgu savos komentāros, kas ir tas, ko tu pasaki?

Voika: Jēga praktiski ir tā, ka žurnālisti ar to jautājumu rosina Delnu kaut kam tālāk sekot līdzi. Bija tāds gadījums — kad nošāva Peimani, policijai uzdāvināja sešus tūkstošus latu. Vai policijai var dāvināt? Tad mēs sākām to risināt, un tas ir tas praktiskais labums.

RL: Kāds, tavuprāt, Latvijā ir izveidojies priekšstats par tevi?

Voika: Tas ir atkarīgs no tā, ko cilvēks domā par tāda veida darbošanos. Nevis par mani personiski. Manu draudzeņu skolotājas, ko var satikt kāzās, vai kaut kādi radi, vai cilvēki uz ielas nāk klāt un prasa: nu, kā jūs tur cīnāties? Šitādu drosmi –– tam visam stāvēt pretī. Jaunie varoņi. Mans tēvs saka — ko tu tur lien, ko tev tur vajag starp tiem visiem vilkiem? Sievietes, īpaši vecāka gadagājuma saka –– cik labi, ka ir kāds, kas cīnās. Turieties! Citi cilvēki domā, ka tam nav jēgas un neizprot tāda veida darbošanos, tiem liekas, ka vienīgais veids, kā kaut ko risināt, ir sēdināt visus cietumā. Bijušais kolēģis Domburs spilgti pārstāv šo spārnu.

RL: Ja Domburs grib likt cietumā, tad tu gribi piedot?

Voika: Nē, reformēt palēnām, pieiet no aizmugures. Tu zini, kad es saku — pētnieciskā žurnālistika, tad tā ir domāšana. To nevar salīdzināt ar zinātni, bet tu izvirzi kaut kādas hipotēzes, lai tu varētu kādas lietas atrast, lai tu varētu saprast, ko tu meklē.

RL: Kas tur ir domāšanas priekšmets?

Voika: Tu mēģini noskaidrot, kas ir tas, kas liecina, ka varēja būt citādāk, kas sagāja greizi, kas pierāda kaut kādu lietu, ka trīs miljonus nozaga, partijām vai politiskajai elitei sazvērējoties, un kas tev ir jāzina, lai to varētu pierādīt. Politiski to nevar pierādīt, bet tas, ka notika dīvainas darbības –– izsekojot Latvenergo un Deivida Berija pārrunas jūnijā dienu pa dienai un stundu pa stundai, var redzēt, ka tas ir neloģiski. Rodas nākamie jautājumi.

RL: Bet tu tagad zini, kas nozaga Latvenergo trīs miljonus?

Voika: Nē, es personiski nezinu. Es zinu apmēram, es zinu, ka notika politiskā sazvērestība, es zinu, kas zina vairāk, ka daži advokāti staigāja ar piedāvājumiem trīs gadus ātrāk… Domāšanas izpratnē pētnieciskās žurnālistikas ir maz, jo tur ir vajadzīgs arī laiks. Bieži pētīšana notiek, bet dienas prese spiež iztikt ar pirmajām atbildēm. Pirmās atbildes kaut ko parāda, bet tās lielākoties nav īstās atbildes. Žurnālistikai ir arī svarīgs sargsunisms, žurnālisti ir sargsuņi. To viņi lēnā garā pēdējo četru gadu laikā, kopš es vairs nestrādāju žurnālistikā, ir iemācījušies krietni labāk — riet, kad notiek eventuālas nelikumības.

RL: Vai tu, vācot materiālus trīs miljonu lietā, bieži brauci uz Lihtenšteinu?

Voika: Nē, es tur biju tikai vienu reizi, nu, divas reizes.

RL: Kas par to maksāja?

Voika: Paši, tas nebija dārgi. Mēs braucām ar mašīnu un dzīvojām kempingā.

RL: Panteļejevs presē izteicās, ka prokuratūrai nepietika naudas, lai varētu izmeklēt Lihtenšteinā, bet Inesei Voikai pietika…

Voika: (Smejas.) Panteļejevs jau tajā mirklī bija sācis aizpeldēt no dzīves realitātātes, un tagad viņš ir aizpeldējis jau krietni tālu. To, kā es braucu uz Lihtenšteinu, viņš nekādi nezina. Tas, ka prokuratūrai nepietika naudas, ir blefs. Ja būtu gribējuši, gan jau nauda atrastos. Jāsaka arī, ka viņi valodas tā ne pārāk māk, ne arī viņi gribēja kaut ko izspiest. Lai tajā gadījumā kaut ko izspiestu no Šveices vai Lihtenšteinas... Tas ir stāsts par abām valstīm, jo Langenauers, kurš ir parakstījis dokumentus un kurš pilnvaroja puisi vārdā Levins, kas atmazgāja, nē, bet noslēdza to darījumu, kā rezultātā Latvenergo pazaudēja trīs miljonus, ir Šveices pilsonis. Šveices tiesa spriež, vai viņam ir jāatklāj noslēpumi. Šveices tiesas attieksme pret šādām lietām ir mainījusies, ir zināmi daudzi skaļi gadījumi, kas skar miljonus, ko savā labā bija izkrāpis Filipīnu diktators un vēl kaut kas, un kad bija starptautiskais spiediens, lietā bija iejaukti Lielbritānijas advokāti, kas uzstājās Šveices tiesās, un attiecīgi viņi savu panāca. Tam tiesnesim ir tikai jānolemj — jā, Langenauer, tev ir jāpasaka, kas tev deva šo uzdevumu. Bet tiesu instances teica, ka Langenauera biznesa noslēpumi ir svarīgāki par kaut kādas Latvijas pieprasījumu.

RL: Tu tur satikies ar Langenaueru?

Voika: Jā.

RL: Un par ko jūs runājāt?

Voika: Viņš ir advokāts, jurists, nodokļu firmu pārstāvis. Pirmajā reizē viņš īsti nesaprata, par ko ir runa. Es viņam mēģināju iestāstīt, ja viņš izstāstītu, kas īsti bija, tad Latvijas valstij no tā būtu baigais labums. Līdz ar to es viņam teicu, ka viņš ir iesaistījies ļoti sliktā darījumā. Un tad viņš teica — saprotiet, jūs runājat par korupciju, es biju tiesnesis savulaik Sanktgallenā un tad, kad es izspriedu tiesu, pie manis atnāca sieviete ar puķēm un vīnu. Un es neņēmu to vīnu, jo Šveicē nav korupcijas, man nevajag pateicību par to, ka es izspriežu viņas lietu. Es teicu — bet trīs miljoni? Trīs miljoni, tas ir bizness, viņš atbildēja. Saruna bija ilga, viņš man izstāstīja, kā viņš ar dēliem brauc ar motocikliem. Tas sensacionālais atklājums bija, ka tas darījums nenotika Lihtenšteinā, ka tā ir pastkastīte. Viņš nevarēja pateikt, kas tas tāds Roberts Levins tāds ir, ko viņš ir pilnvarojis. Viņam pateica — pilnvaro, un viņš pilnvaroja. Viņš vispār neko nezināja.

RL: Bet to nekad nedabūs zināt?

Voika: Varbūt kādam atmodīsies uz nāves gultas sirdsapziņa…

RL: Bet šajā lietā iesaistīto esot daudz?

Voika: Es nedomāju, ka visi zina, ko darīja. Baņķieri savu naudu pelna arī Latvijā ar Nauru un citām komercbankām. Man atnāca, iedeva, es uztaisīju… Ir ofšoru pilnvarotie pārstāvji, kuri zina, kas ir šo ofšoru īpašnieki. Es nedomāju, ka ir izbeigtas visas tiesiskās iespējas, to Lihtenšteinas valdību neviens tā īsti nav piespiedis. Lai dabūtu starptautisku palīdzību, ir jābūt noziegumam, kas tiek atzīts abās valstīs. Nodokļu lietas Lihtenšteinā netiek atzītas par noziegumu, ir jābūt kriminālai lietai, kas šajā gadījumā bija. Ja atjauno kriminālizmeklēšanu, var to jautājumu attiecībā uz Lihtenšteinu atkal pacelt, lai noskaidrotu, kas kaut ko zina. Mēs varbūt arī varam no kādiem uzzināt, kas ir šie cilvēki, kam pieder šīs firmas. Mēs varam uzzināt, kā tas notika, jo tie cilvēki, kuri ir biznesā, viņi nedomā, kā Domburs rakstīja uz grāmatas vāka, ka tā bija viena no nekaunīgākajām lietām. To naudu taču neviens neiebāza kabatā, to sadalīja starp partijām, tā ir atgriezusies valstī. Tas ir tādu cilvēku uzskats, kuri domā, ka arī valsts ir biznesa sastāvdaļa: man saka, tas bija normāls darījums.

RL: Bet vai ir lietas, ko tu tagad, pēc pieciem gadiem, saproti labāk?

Voika: Ja nu vienīgi tas. Jau toreiz varēja dzirdēt, ko saka Trasta komercbankas Vilnis Vītoliņš — atnāca bizness, mēs večiem sakārtojām, nu tā, kā mēs sakārtojam citas lietas. Es tagad labāk saprotu, cik lielu postu šādas lietas dara tik vārai demokrātijai un tik mazai valstij kā Latvija. Otra lieta, ka Bankas Baltija un lielo valsts uzņēmumu savstarpējās attiecības un darījumi un tajos iesaistītie cilvēki lielā mērā raksturo Latvijas valsts tapšanas procesu 90. gadu sākumā: ja to visu aprakstītu — Laventu, citus politiķus, viņu darījumus, savilktu kopā visus tos starus, ko darīja Grūtups, to, kas noteica spēles noteikumus, tad rastos īsts priekšstats par to, kādā veidā Latvija tajos laikos tika valdīta un sakārtota.

RL: Kas tev dzīvē ir galvenais?

Voika: Drīkst tā, pa boļšomu? [1. Lielos vilcienos (krievu val.).]Es neesmu nekāda izteiksmīgā ticīgā, kristiete, bet ir viena lieta, ko es mēģinu nepalaist garām, kas nāk no tām sfērām. Tā ir pazemība. Es mācījos no KNAB biroja vadītāja konkursa komisijas, jo Labucka bija konsultējusies ar profesionāliem kadru atlasītājiem, un viņa visiem teica, lūdzu, atbildiet pirmajā personā par to, kas jums patīk vadītājos. Tas izrādījās visgrūtākais. Puse no šiem cilvēkiem nespēj atbildēt pirmajā personā principā. Tāpēc es runāju par sevi. Es mācos pazemību. Pazemība ir mēģinājums iekļūt kopīgā straumē, lai būtu noderīgs tur, kur tu esi vajadzīgs. Protams, ir kaut kādi personiski plāni, bez kuriem tu kļūsti par ļenganu būtni, bet meklēt vidusceļu –– tas nāk no tā laika, kad es skaitījos vecmeita, tajā vecuma ziņā. Ja cilvēks ir viens pats, viņš nevar būt kvalitatīvs…

RL: Un tu gribēji pierādīt, ka tā nav?

Voika: Pierādīt jau neko nevar, bet drīzāk pašam dzīvot normāli. Tipiskās vientuļo cilvēku bēdas par piektdienām, ir jāmeklē kaut kas, kas piepilda vai nu piektdienas vai vēl kaut ko.

RL: Tu biji laba pioniere?

Voika: Jā, ja man būtu kādā kongresā vai citā vietā jāpasaka kāda lieta par sevi, tad manis ir divi. Un tas viens ir pionieris. Es tāda esmu piedzimusi. Zināmā mērā tas ir defekts, bet es saprotu, ka man ar to ir jādzīvo.

RL: Ar ko?

Voika: Nu, pionieris vienmēr ir gatavs. Ar vārdu “pionieris” es nedomāju Ļeņina pionierus, arī ne tā, kā amerikāņi par to runā, bet kā pionieris, kurš ir vienmēr gatavs, kuram liekas, ja kādam vajag, tad es būšu pirmā, kas ies un palīdzēs, ja es redzu, kā to var, tad man ir tā tendence mēģināt palīdzēt. Tas ir tāds pionieriskums — palīdzēt tantei pāriet ielu arī tad, ja viņa nemaz negrib iet pāri.

RL: Nu, bet tu esi gribējusi saprast, kāpēc tev tāds defekts?

Voika: Es biju aktīva. Bērnudārzā un arī skolā es biju nemīlētā, jo biju citādāka. Tā bija krievu grupiņa, bet tas nebija valodas jautājums. Tur es biju tā atstumtā, bet skolā, pirmās trīs klasēs es biju zvaigzne, kā jau teicamniece. Tad es nokļuvu Lapmežciemā, un tur es biju pilnīgs autsaiders. Es nedevu norakstīt, jo man likās, ka cilvēkiem vajag paskaidrot. Ka norakstīt ir pazemojoši un ka skolā mēs ejam, lai mācītos. Pilnīgs pionieris.

RL: Artekā arī esi bijusi?

Voika: Uz Arteku mani, protams, aizsūtīja septītajā klasē. Tas nebija pa blatu, jo es tiešām labi mācījos, es biju aktīva, bet maniem vecākiem vajadzēja izziņu, ka viņi nesaņem vairāk par piecdesmit rubļiem uz cilvēku, jo Arteks skaitījās nabadzīgo vecāku bērnu nometne. Es biju Artekā tad, kad nomira Čerņenko…

RL: Tas bija tas trešais mirējs?

Voika: Nē, otrais. Andropovs bija pēdējais. Mums bija līnijas, kurās audzinātājas raudāja un baltiešus varēja pazīt pēc tā, ka viņi savā starpā sasmaidījās un miedza viens otram ar aci. Es nezinu, no kurienes tas nāca, bet nesen bija miris Brežņevs, un visi bija smējušies par to, kā viņam to zārku iemet. Lielajā laukumā dedzināja lielu, lielu Mein Kampf. Uz katru maiņu tika sagatavots liels kāškrusts un liels Mein Kampf fašisma nosodīšanai. Ļiņeika [2. Līnija (krievu val.).] –– tas man likās liels ārprāts. Un, lai nosodītu šīs izdarības, es negāju arī uz diskotēkām, kurās vienkārši lēkāja. Es tad sēdēju savā istabā un rakstīju vēstules.

RL: Vai Cepurnieka gadījums –– kad viņš atnāca pie tevis uz Delnu un stāstīja, ka zinot, ka Šķēle devis miljonu kukuli Latvijas kuģniecības privatizācijas sakarā un tu to pastāstīji tālāk presei –– vai tas tev kaut ko iemācīja?

Voika: Nē, Cepurnieka gadījums bija smieklīgs.

RL: Cepurnieks tevi piemuļķoja?

Voika: Cepurnieks? Nē, mēs viens otru piemuļķojām.

RL: Tu varēji nonākt tiesā, jo tu apvainoji Šķēli korupcijā, izplatīji baumas?

Voika: Nē, jo es godīgi izstāstīju, kur es to uzzināju. Man bija viedoklis. Prokuratūra pierādīja, ka viņš to ir teicis. Tā bija muļķīga padarīšana. Vēsturiska situācija, kuru tu nevari tā izplānot. Tu vari saprast, ka korupcija saistībā ar Latvijas kuģniecību tajā laikā bija maģiski vārdi. Bija sākusies LK privatizācija un vēl nebija atskanējis vārds “korupcija”, un žurnālisti to gaidīja kā sprinteri starta šāvienu.

RL: Bet kāpēc Cepurnieks tieši jūs izmantoja?

Voika: Tas bija tā, ka Cepurnieka burbulis pārsprāga, beidzot. Tas bij’ varens pilnvarnieks, tas bij’ mūsu Cepurnieks. Savulaik bija tāds pantiņš. Cepurnieka balons pārsprāga, bet tās skrandas gan uzkrita uz manis, daļēji uz Delnas. Tas nebija ne mans gods, ne mana cieņa, vienīgais brīdis, kur es uzvedos nepiedienīgi, spēlējot pēc Latvijas politiķu paņēmieniem, ko es sev nevaru piedot un gribu no tā mācīties, bija tad, ka es aizgāju pie Baibas Strautmanes uz interviju, un viņa prasīja — tu izstāsti, kam tad tu izstāstīji. Es teicu, ka apzināti nevienam neko neesmu stāstījusi.

RL: Tu esi pļāpīga pēc dabas?

Voika: Jā un nē, nezinu. Cepurnieks to publisko pļāpīgumu ar cilvēkiem, kuri ir sabiedriski politiski aktīvi, gan man ir mazinājis. Bet viss pārējais… Tā ir vēl viena mācība, ka tajā mirklī, kad tu esi tur iekšā, ir ļoti grūti saprast, kas notiek, apjēgt un mēģināt pastāstīt, kas tas īsti ir, kas notiek. Man nez kāpēc likās, ka nedrīkst teikt. Kad visi runāja par manu pļāpīgumu, bet es vēl tajā mirklī nesapratu, ko tas pļāpīgums vai nepļāpīgums nozīmē. Katrā ziņā es biju tāda, kāda es tajā mirklī biju. Cepurnieks manās acīs nebija tikai mistiskais Eižens pilnvarnieks, viņš ir mana tēva jaunības dienu drauga dēls. Kad es augu, dzirdēju stāstus par Eiženu un viņa māsu, kura mācījās angļu vidusskolā. Un mans tēvs stāstīja kā lielu brīnumu — viņa lasa angļu tekstu un raksta uz rakstāmmašīnas uzreiz latviski. Es sapratu, ka tie bērni ir šausmīgi gudri un talantīgi un daudz sasnieguši. Smagi bija tas, ka viņam nomira tēvs un mans tēvs neaizgāja uz bērēm, jo baidījās, ka viņam sāks uzdot jautājumus par manām un Eižena attiecībām, kas tad tur īsti bija. Tādas ir politikas konsekvences privātajā dzīvē.

RL: Vai tu pati nonāci tajā situācijā, kādu tu pārmet citiem, proti, — interešu konfliktā? Tev bija jāatbild, ka tavs vīrs ir Tautas partijas dibinātājs? Vai tu vari savas mīlestības jūtas apspiest, kad runā par Tautas partijas finansu caurspīdīgumu?

Voika: Tad, kad dibināja Tautas partiju, es biju tikai žurnāliste. Manai darbībai par atvieglojumu, mans vīrs nav izrādījis pārāk lielu uzcītību un pārsvarā uz Tautas partija aicinājumiem ierasties Rīgas nodaļas sapulcēs neatsaucas, biedru naudu nemaksā, bet tomēr no partijas neizstājas. Man liekas, Varis ir vairāk pasīvais politikas atbalstītājs, tas ir tas, kāpēc viņš pirms tam bija iesaistījies Kristīgo demokrātu savienībā… (Varis, Ineses Voikas vīrs: “Es tiešām Tautas partijā pārstāju darboties dēļ Ineses. Vispār… Tikko Delna nodibinājās…”)

Tiešām? Tu to man nekad neesi teicis…

RL: Vai tu esi zagusi?

Voika: Vai es esmu zagusi? Tiešā mērā nē, droši vien bērnībā no veikala kā visi bērni, bet es neatceros.  Es esmu zagusi pakalpojumus, braukusi Rietumeiropā autobusos un vilcienos bez biļetes.

RL: Vai tagad tu tā darītu?

Voika: Nē. Tas man aizņēma vairākus gadus un tas process joprojām turpinās, jo tad, kad iemācās to nedarīt… Es domāju tad, ka no manis nekas nav atkarīgs, nekas jau nenotiks, un no tā, ka tu izšmauc autobusā, nekas dāņu sabiedrībā nenotiks. Un tad es atbraucu mājās un, protams, man negribējās pirkt tos taloniņus Latvijas tramvajos. Tas ieiet asinīs, tad lēnām tā apziņa… Uzaugot sabiedrībā, kur naudai nebija tādas nozīmes, būs grūti saprast, ka nauda ir arī atbildība. Mans lielākais pārbaudījums bija tad, kad likām dzīvoklī logus. Es prasīju atlaidi par daudzajiem logiem. Pārdevējs teica — labi, desmit procenti bez čekiņa. Es priecīga, desmit procenti — simt latu, fantastiski. Gāju un ar katru soli kļuvu arvien domīgāka. Bez čekiņa, nesamaksāšu nodoklīšus. Šis ir tas gadījums, kad man nevajadzēja darīt neko, ne šmaukties, ne kādam melot. Tikai pateikt — jā vai nē. Un tad man liekas, man lēnām auga pārliecība. Simt latu man ir liela nauda, bet — ja man ir nauda, lai ieliktu logus, tad man ir jābūt arī naudai, par ko samaksāt nodokļus. Es aizgāju un teicu, ka diemžēl strādāju tādā vietā, ka man vajadzētu čekiņu. Viņš izsita man visus čekus, droši vien domāja, ka es strādāju valsts ieņēmumu dienestā.. Kas zīmīgi, viņš man iedeva 5% atlaidi, un mēs tos 10% sadalījām uz pusēm.

RL: Vai Delnas izveide sākumā bija ideja vai nauda?

Voika: Abas. Ideja bija no Transparency International , nauda bija Sorosa.

RL: Vai tas, ka Latvijai ir tik augsts korupcijas novērtēšanas indekss, neizriet no tā, ka vārdam “korupcija” ir liela publicitāte un ka šis indekss nebūt neatbilst reālajai situācijai, kāda ir Latvijā?

Voika: Ir ļoti grūti izvērtēt, kas ir reālā situācija.

RL: Tikpat kāneviens nav notiesāts.

Voika: Ir ļoti grūti saskaitīt, jo tas, kā teiktu ģenerālprokurors, ir latents noziegums. Latents ir slēpts. Tas, ka medijos par to runā, kalpo kā veicinošs faktors, ka korupcijas novērtēšanas indekss ir augstāks nekā realitātē. Tas nav vienīgais. Kas Latvijā bija pirmais korupcijas skandāls? ­— 1997. gadā, kad Čevers denuncēja Krastu ar to, ka viņš sastāv uzņēmējsabiedrībā R.A.N.G. kā kaut kāda izpildpersona, ko likums neatļauj. Kopš tā laika puse no rakstiem presē ir bijusi par Korupcijas novēršanas likumu. Interešu konflikts ne vienmēr ir krimināls, tas var būt arī ētiskas dabas jautājums, un tas lielā mērā ir kalpojis par cilvēku neticības veicinātāju. Tu lasi — korupcija, sodīts ar desmit latiem, nav laikā iesniedzis savus dokumentus vai deklarāciju. Un tas rada fonu: nekas nenotiek, viņi jau visi vien otru sargā. Tajās sabiedrībās, kur pāreja uz demokrātiju norisinās relatīvi viegli, ikdienas cilvēkiem nešķiet, ka tas, kas notiek politikā, ietekmē viņu dzīvi. Viņus tas neietekmē, jo viņu labklājība ir pietiekami liela. Mums liekas, ka mēs dzīvojam sliktāk, jo mums viss grūti nāca, neticam savai valdībai, jo tā ir slikta un korumpēta. Mēs pārliecinājāmies, ka Latvijā vārds “korupcija” vairāk atbilst latīniskajai nozīmei — “samaitātība” nekā vispār –– pieņemtai pasaules definīcijai par publiskas varas izmantošanu privātos nolūkos. Viss, kas ir slikti un viss, ko mēs nesaprotam, viss ir korupcija. Atbrauca Pasaules Bankas pārstāvji, mēs stāstījām, ka ikdienas korupcija mums ir tādā pašā līmenī kā visur Austrumeiropā, birokrātija ir tāda un tāda… Viens amerikānis noklausījās un teica, ka tas, ko es stāstu par kuģniecību un Saulesdārzu, ir cīņa par ietekmi –– bet vai jums ir real serious corruption stuff [3. Reāla nopietna korupcija (angļu val.).]? Kas tas tāds, prasu. Nu, ka jums viens naftas uzņēmums nopērk visu vides likumdošanu un piesārņo visu Rīgas jūras līci. Un tad es sapratu, ka daudzas no tām lietām, kas mums šķiet nepieņemamas, Amerikā nav nelikumīgas, jo ietekme tiek pirkta. Francijā vienu finansu ministru norvēģu izcelsmes prokurore dabūja aiz restēm, bet aizbrauca atpakaļ uz Norvēģiju, jo nevarēja tālāk neko izmeklēt. Un Lielbritānijā Tonijs Blērs mierīgi raksta vēstuli Rumānijas valdībai atbalstīt investoru, kurš iepriekšējā vakarā iemaksājis pāris tūkstošus vai miljonus mārciņu viņa partijas kontā. Es runāju šovasar vienā pasākumā Šveicē par to, ko mēs darām un pienāca man klāt viena jurisprudences studente un teica, ka pie viņiem arī tā notiek, bet tu nevari apstrīdēt kaut kādas fundamentāli funkcionējošas lietas, jo tu izjauksi kārtību.

RL: Kuras citas tēmas tu tikpat pionieriski atbalstītu, kā cīņu ar korupciju?

Voika: Es teicu, ka esmu pioniere, tāpēc nevajag uzdot man jautājumu par pionieriskumu, es varu apvainoties… Droši vien jebkura tēma ir pietiekami interesanta.

RL: Arī par suņu siksniņu garumu tu ietu cīnīties kādā organizācijā?

Voika: Tas ir sīki, bet par vidi, par to es varētu… Ir fundamentāli jautājumi par vērtībām, par personisko atbildību un personisko motivāciju. Kaut kādas vispārcilvēciskās vērtības. Tāpēc, ka īpaši mazos ciemos kaut kāda varas uzraudzīšana –– kur budžets ir pāris simt tūkstoši gadā –– ar to nevar aizrauties; komplekss ir, kā tu vispār dzīvo, par ko tu vispār uzņemies atbildību, kurš par kuru kādā veidā atbild. Es par tādām skaļajām lietām, kurām es iekšēji ticu, es par tām vēl nemāku tā runāt. Kad es mācēšu par viņām runāt, tad jūs redzēsiet.