Mani nes provinces kapsētā aprakt

Vispirms bija bērnība nomaļās lauku mājās, kur pļavās gar Sedas upi vakara miglā staigā stirnas un pavasara naktīs kliedz ķīvītes. Valkas vidusskolas vecākajās klasēs Velgai Krilei aiz muguras jau skanēja čuksti “re, kur mūsu dzejniece”, jo skolasbiedri bija pamanījuši Velgas vārdu rajona avīzēs. Šķita, ka liktenis jau uzminēts un izlemts: Velga no laukiem dodas uz Rīgu, studēt un rakstīt. Pirmais kurss, pirmais jauno autoru seminārs; savas domas par Velgas dzejoļiem nolēmusi izteikt Mirdza Ķempe – viņas milzīgā autoritāte tolaik varēja var gan celt, gan gremdēt, un trīsdesmitgadīgo dzejnieku paaudze gatavojas aizstāvēt Velgu – trauslo, talantīgo būtni, kuras romantiskajos dzejoļos tik daudz spilgtu tēlu. Bet Ķempe sagādāja visiem pārsteigumu, dāsni bārstīdama uzslavas un pat salīdzinādama Velgas straujo ienākšanu dzejā ar Ojāra Vācieša vētraino ielaušanos. Tobrīd Vācietim bija iznākusi trešā grāmata – Krāces apiet nav laika, un viņš jau bija viens no visvairāk citētajiem, skandētajiem un mīļotajiem dzejniekiem. Protams, ka pēc šādiem Ķempes cildinājumiem jaunās autores manuskriptu bez vārda runas pieņēma izdevniecībā un nākamajā gadā tas nāca klajā. Tajā bija rindas “Lai paceļam glāzes par talantiem, par bijušiem un par nākošiem, un, lai trakāk skan, arī par manu.”

Studentu kopmītnēs Velga neievācās, droši vien tā izpaudās viņas vēlme pēc nošķirtības. Noīrēt istabu neizdevās, un viņa iepazina itin kā citiem laikiem piederīgo jēdzienu “gultasvieta”, vieta nevis dzīvei, bet pārgulēšanai, un darba vietas Rīgā – izdzīvošanai.

Omulīgās vakara sarunās ar dzīvokļa īpašnieci, mierlaikakundzi, un viņas draudzenēm. Viņas labprāt stāstīja par zaudēto savas jaunības pasauli. Filoloģijas fakultātes gaitenī kolēģis, jaunais literāts Osvalds Kravalis bija piedāvājis Velgai pirmo cigareti viņas mūžā, un kopš tās dienas viņa kļuva par kaismīgu smēķētāju. Vecās dāmas mācīja viņai, kā elegantā žestā atliekt plaukstu ar cigareti starp slaidajiem pirkstiem. Vēlāk tomēr viņām sāka nepatikt, ka Velga tā piekūpina istabu, un viņai nācās meklēt nākamo gultasvietu. Arī Velgas jaunākā māsa Antra bija pārvākusies uz galvaspilsētu, sāka strādāt par mašīnrakstītāju un īrēja savu gultasvietu turpat blakus. Viņas abas apmetās pie kāda bijušā represētā un vakaru sarunas pievērsās citām tēmām: lēģeri, izsūtījums.

Divas meitenes no provinces bīstami virpuļoja sešdesmito gadu Rīgas nokaitēto emociju strāvās, neapzinādamās, ar ko riskē. Tiem gadiem pāri klājas viegls bohēmas plīvurs – ar naksnīgu klejošanu pa Vecrīgu un ilgu sēdēšanu uz kāpnītēm, strīdiem par mākslas un dzīves jēgu, ar skābvīna aromātu un cigaretēm kā izaicinājumu mietpilsoņiem. Pārdošanā parādījās hennas un basmas paciņas, nāca modē sarkana matu krāsa, un Velga kādu laiciņu staigāja rudmataina. Studiju biedri atceras, ka viņai bieži uznācis līksms noskaņojums un patikuši mazliet pārdroši jociņi, piemēram: aizsūtīt avīzei savus dzejoļus un parakstīt tos ar Mirdzas Ķempes vārdu.

1966. gadā, 21 gada vecumā   izdotajā krājumā Dzeltenās palodzes   tik pēkšņi par izcilu talantu atzītā dzejniece vēl īsti nebija apjautusi, cik rūgtām atmiņām piesūcies asfalts, pa kuru viņa iet viegliem soļiem. Viņa rakstīja savas emocijas iekšā gatavā gultnē, sacerēja to, ko tolaik dēvēja par “dzīvi apliecinošu” un “sociāli aktīvu” dzeju – ar bērnišķīgu jūsmošanu par 1917. gada revolūcijas vētru un absurdo Auroras zalvi, ar godbijīgu reveransu Ļeņinam. “Vai tu, puisi no pagalma, meitene zilajā mētelī, tu, kas solīji vismazāko un baltāko zvaigzni – vai mēs spētu nomirt par revolūciju?… Katram ir sava Ziemas pils, vārti, kuros var tikai nomirt vai uzvarēt. “ Vēlāk Velgai bieži nācās dzirdēt mudinājumus un pat prasības uzrakstīt atkal kaut ko tikpat jauku un pareizu, un deklamēšanai sarīkojumos piemērotu. Taču šīs prasības izrādījās neizpildāmas prasības. Jau pēc diviem Rīgā pavadītiem gadiem Velga joprojām bija revolucionāre – bet tāda, kas vīlusies iepriekšējās, atļautajās revolūcijās. Sešdesmitajos gados diezgan daudzi Latvijas jaunieši rakstīja protesta skrejlapas, uzvilka torņos un dūmeņu galos bēniņos atrastus sarkanbaltsarkanos karogus, Velga un Antra izdomāja kaut ko neparastāku, vienreizīgāku. Strēlnieku piemineklis vēl bija tapšanas stadijā, laukumā tam paredzētajā vietā slējās pieminekļa makets no finiera –   varbūt lai rīdziniekus pieradinātu pie šīs diezgan rēgainās un vēsturi vienkāršojošās skulptūras. Tā laika vēstures grāmatās latviešu streļķus pieminēja tikai kā revolūcijas pozitīvos varoņus, Ļeņina sargus, komunistiskās nākotnes kalējus – kā viendabīgu masu. Tādiem neapšaubāmiem viņiem tur laukumā vajadzēja nostāties. Velga sadumpojās pati pret sava pirmā krājuma dzeju un naivumu. Vasaras pusnaktī meitenes, mazliet karnevāliski sapucējušās, paņēmušas līdzi benzīna pudeles, aizgāja pieminekli nosvilināt. Tas bija viegli izdarāms, viņas tikko paguva pašas izbēgt no liesmām.

Tālāk gāja kā filmā par pagrīdniekiem: meitenes mazliet pēc benzīna dvakojošām drēbēm, mazliet apsvilušiem matiem steidzas pāri laukumam, uz viņu pusi jau ripo melna automašīna, viņas aicina iekāpt. Meitenes atsakās, skrien tālāk, kādā vecpilsētas pagalmā slēpjas aiz atkritumu konteineriem. Runča rotaļa ar pelēniem. Un Velgas studiju laiks Rīgas universitātē ir beidzies. “Mani nes provinces kapsētā aprakt. Pūtēju orķestris spēlē stulbi un aplam. Esmu zārkā un domāju savu domu – kā lai tev pastāstu, cilvēk, to vienu nakti…”

Strautiņu mājas nav lielas, agrāk tur mitinājās daudz cilvēku, savas istabas Velgai nebija arī tur. Pāris gadus ar savu pusratā pamesto oficiālo izglītību viņa - atbilstoši enciklopēdijās iecienītajam teicienam – “strādāja dažādus darbus” turpat Valkas rajonā. Antra vienmēr atradās blakus, mājnieki nemocīja ar pārmetumiem. Tēvs reiz bija teicis, ka viņa trim meitām nemaz nevajadzētu precēties, jo neviens vīrietis nespēs viņas mīlēt tik stipri kā viņš. Un meitas palika neprecējušās. “Un priekšnojautas kā uguns ap apli šo laizās, kas apkārt apvilkts, kur rožu dārzā trīs māsas…” Vēl tagad Antras balss nikni iedrebas, kad viņa sāk runāt par to reizi, kad dzejniece Velga Krile bija lūgusi, lai Rakstnieku Savienība piešķir viņai Rīgā kādu istabiņu – tāds dzīves realitātei lāga neatbilstošs un astoņdesmitajos gados laikam jau arī vairs neizpildāms lūgums; tad uz Strautiņiem esot atbraucis Litfonda direktors, rakstnieku materiālo problēmu risinātājs Jānis Ķuzulis – un ieteicis Velgai vienkāršu izeju, sameklēt Rīgā vīru ar dzīvokli. Droši vien tas bija tikai tāds labsirdīgs, maķenīt parupjš humors, taču četrdesmitgadīgo dzejnieci tas smagi aizvainoja.

Bet divdesmit piecu gadu vecumā Velga spītīgi izlēma pamest savu “provinci” (šis apzīmējums atkārtojas daudzos viņas dzejoļos, arī pēdējā pašas sastādītajā krājumā Debesu akrobāts: “manu grāmatu skaisto par mūžību, kamēr mītiņā kliedza, kosmosā šķirstīja vējš virspus provinces Valkas...”) – un atgriezties Rīgā. Atkal bija gultasvietas, tā vai citādi ar literatūru saistītas darbavietas bibliotēkā un izdevniecībā, arī Antra bija turpat, tikai agrākais možums un azartiskums vairs neatgriezās. Velga bija pratināta, klausījusies stūramājas draudos, viņai tika silti iesacīts kļūt par ziņu pienesēju, lai “veltīgi nesabojātu savu biogrāfiju” – tipiska padomju laika situācija.

Bet Velga nebija tipiska. Kaut kur izplēnēja tā bezbēdība, ar kādu viņa reiz aizsteidzās iekurt savu lielāko ugunssārtu. Sapnī viņa pēkšņi ieraudzīja sevi kā Austru Skujiņu – ar to pašu zēngalviņu, ar tiem pašiem pārrakstāmajiem papīriem rokā, pa to pašu gaiteni ejot. Izrādījās, ka viņa patiešām strādā ēkā, kur trīsdesmitajos gados bijusi Zemkopības ministrija, kur Austra Skujiņa strādāja par mašīnrakstītāju sava īsā mūža beigās. Nomodā Velga dzirdēja balsis, kas teica, ka viņas dzejnieces mūžs ir galā. Viņa noticēja. Un kādu dienu nogūlās uz sliedēm tramvaja priekšā.

Antrai izdevās māsu izglābt. Bet Velgai vajadzēja ārstēties, ilgi, daudzkārt, vēlāk jau – apzinoties, ka neizdziedināsies. “Kas man vēl dzīvē palicis, ir trakomājas logs, caur kuru skatīt priedes zilo mirdzēšanu. Man pulksteņus un asaras, un paradīzi zog, un restu krustā piesit mīlestību manu.” Negribu apgalvot, ka tas bija tikpat baigi un brutāli kā slavenākajā trakomājas ikonā, Kena Kizī romānā Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu – ar elektrošokiem un lobotomijām, tomēr Velgu ārstēja ar medikamentiem, kas izsauc bīstamus blakusefektus. Un viņas vismīļākie cilvēki – māte, tēvs, māsas – bija tie, kam vajadzēja viņu vest uz šo ārstēšanos.

Dzeja tomēr nenobijās no dienišķās spīdzināšanas un Velgas dzīvi nepameta. Izdevniecības Liesma redaktore   Elza Grīnberga–Sudmale jau pēc Kriles nāves izdotajā grāmatā Vanagi stāsta, kā septiņdesmito gadu vidū viņai uz galda ticis nolikts apburzīts, apdriskāts manuskripts, kura autore – bijusī izdevniecības korektore Velga Krile. Manuskriptu komentējot, viņa kaut ko runā “par nelabvēlīgo atmosfēru, kāda viņai bijusi korektūrā, it kā sakarā ar komjaunatni.” “Manuskriptu jau vērtējusi viena no mūsu spēcīgākajām dzejniecēm, [..] atzinusi, ka izdodams krājums nesanākot. [..] No nesakārtotības haosa, līdzās grubuļainiem uzmetumiem, atmirdz vistīrākās dzejas pērles…” Tālāk cienījamā redaktore atceras, ar kādām pūlēm un koncentrēšanos kārtojusi Velgas otro, 1975. gadā iznākušo krājumu Bērzi. Bet negribas īsti noticēt šim stāstam, jo vēlāko gadu grāmatās – Uz tā tālā ceļa (1991, dažus mēnešus pēc nāves),Vanagi (1995) un jaunajā – Skrien sarkans jaguārs, kas iznāk šā gada Dzejas dienu laikā – ir daudz izcilu dzejoļu tieši no tiem desmit gadiem, par kuriem runā redaktore, starp Dzeltenajām palodzēm un Bērziem. Latviešu literatūras vēsturē Dzidra Vārdaune raksta, ka tie Velgai Krilei esot bijuši “klusas un auglīgas sevis pārvērtēšanas” gadi – arī tam negribas īsti noticēt, lasot šos spilgtos tekstus.

Par Velgas turpmāko dzīvi zināms ļoti maz. Viņa atgriezās Strautiņos – šoreiz uz visiem laikiem. Draugi citē viņas vēstules no turienes – bet viņa bija lūgusi šīs vēstules nepublicēt, līdz nebūs pagājuši 25 gadi pēc autores nāves. Un šajās vēstulēs viņa raksta par klejošanu mežos, par sniega klusumu, par savu aicinājumu un savām šaubām – visu to pašu, ko savos dzejoļos, tikai mazliet citādā stilā – un tikpat kā nekā vairāk.

Viņas mīlestības dzeja burtiski biedē ar savu atdevīgumu, ar itin nekā neprasīšanu. “Es sēdu pret tavu tukšo krēslu. Viņš ziedošām kājām man pretī sēž.” Visa pasaule viņas dzejoļos ir neiedomājami jutekliska. Grūti noticēt tam, ka šai mīlestībai nav reāla adresāta. Un tomēr ļoti iespējams, ka dzejoļu “tu” ir tikai iztēles labirintos pavīdējusi ēna – tāpat kā Madridē mirstošais toreadors un viņa līgavas plīvurs uz kaktusa adatām vai lidojums uz ziediem klātā burvju paklāja pāri tempļiem un okeāniem.

Dzīve Strautiņos bija vientuļa. Reizēm Velga uz pāris dienām aizbrauca uz Rīgu, sapirkās kaudzi grāmatu, satikās ar redaktoriem – un brauca atpakaļ. Tāli viesi līdz nomaļajām mājām atkļuva reti, īstās sastapšanās notika vēstulēs. Tajās gan bieži atkārtojās aicinājumi atbraukt, taču gadījās arī tā, ka ilgi aicinātais beidzot saņēmās, bet Velga rakstīja, ka nu jau par vēlu, tagad nevajag braukt. Tā esot noticis ar Ojāru Vācieti, kura klātbūtne skaidri jūtama Velgas agrīnajā dzejā. “Pielej man pilnu glāzi miera. Un krāsu skaidrībā apaļš mēness peldēs virs jumtiem un ielu melnajos atvaros slīks; pasaulē cilvēki karos sirds un asiņu karos, un mans draugs būs tik bezpalīdzīgi stiprs, ka es neraudāšu.”

Pēc Bērziem Velgas Kriles dzejoļus redakcija vairs nenostūma malā bez ievērības, tomēr neviena no dzejnieces dzīves laikā iznākušajām grāmatām nav tāda, kā autore gribēja. Bet Velga samierinājās. Viņa neuzstādīja prasības, nestrīdējās ar redaktoriem, neiebilda pret grāmatas mākslinieku paviršību. Kad iznāca Bērzi, tā saucamajai jaunajai – trīsdesmitgadīgajai – dzejniecei emocionālās un eksistenciālās pieredzes bija vairāk nekā “nobriedušajiem” literātiem, viņas vērtētājiem. “Jo nav taču nevienas pasaules Bezgalībā, uz kuras nebūtu ceļa…”

Kad kārtējo reizi par kādu dzejoļa rindu tika izteikts spriedums “tas neies cauri” – un šīs “caurineiešanas” iemesli bija visdažādākie: gan redaktora saskatītās vai iedomātās ideoloģiskās novirzes, gan “pārmērīgs pesimisms” vai vienkārši vēlēšanās izteikt dzīvi bez izskaistinājumiem, gan “nesaprotamība” vai drosme izdzejot esamības sarežģītību, – Velga vienkārši piedāvāja citu dzejoli. Kā tais pašos Vanagos idilliski atceras cits redaktors, Valdis Rūja: “Sastrādāt ar Velgu bija viegli, viņai nepatika uzrakstīto labot, švīkāt, ņurcīt – jaunu dzejoļu netrūka, ko likt vietā, kad radās kāda iebilde: “Ja vēl vajag pantus, lūdzu, zvaniet, tad man vēl jāatlasa no vecajiem krājumiem dīvānā…””

Strautiņos bija kļuvis mazāk iemītnieku, Velga caurām naktīm varēja rakstīt pati savā istabā. Tikai pietrūka cilvēku, kam šos dzejoļus nolasīt. Antra stāsta, ka daudzus no redaktoru atpakaļ atsviestajiem Velga sadedzinājusi. Un daudzus citus, nevienam neparādītos, arī – pati neticēdama to vērtībai. Tā aizgājuši bojā vismaz tūkstoš dzejoļu – it kā nebūtu nevienam vajadzīgi.   Citi dzejnieki garā mūžā nesacer tik daudz.

Velgas istabā ierīkots memoriālais muzejs, bet pārāk daudz personisko mantu tur nav, jo nekas liels viņai nepiederēja. Galvenais, lai neizbeigtos cigaretes – un grāmatplauktu dēļi ielīkuši zem smaguma, jo tur ir praktiski viss vērtīgais, kas Velgas dzīves laikā latviski un krieviski bija dabūjams. Dīvāna kastē dzejoļu vairs nav, tos visus Antra sakārtojusi, sanumurējusi, pārrakstījusi uz mašīnas. Albumos fotogrāfijas: skolniece ar matulentu taureņiem, Velga stilīgās garajās biksēs un jaciņā blakus Antrai Pēterburgā uz Ermitāžas fona (Antra stāsta: “Kad mēs kaut kur braucām, es vienmēr pacentos viņu sapost, viņa pati nemaz neprata drēbes pirkt”), Velga ar lielu rožu pušķi pēc sava dzejas vakara Rakstnieku Savienībā. Grūti noticēt, bet astoņdesmitajos gados, dzejas lielās popularitātes laikā tādi dzejas vakari viņai vispār bijuši tikai divi. Uz vienu no tiem es biju un atceros Velgas balss šamaniskumu. Viņa lasīja garus dzejoļus ar daudziem atkārtojumiem, un atkārtotie vārdi ikreiz izskanēja ar citu niansi. “ Un tu apsegsies pats ar saviem meliem, pats ar savu balsi… Pasargi mani, māt! (Šo frāzi vajag daudzreiz un dažādāk!)” Klausoties ar katru rindu kļuva skaidrāks, ka viņa nevis meklē patvērumu, bet pati vēlas pasauli aizsargāt, ka viņai dzeja ir tas veids, kā aizstāvēt pašu būtiskāko.

Velga rakstīja arī lugas, skaitā 16. Neviena no tām netika ne publicēta, ne izrādīta viņas dzīves laikā. Lugās Velga meklēja savu dziļāko jēgu Vecās un Jaunās derības tēmām: Kaina sirdsmokām un priekam, ka pēc brāļa slepkavības viņš beidzot vairs nav viens, jo Dievs uzliek viņam sodu, tātad turpmāk Dievs būs ar viņu kopā; Jūdas neizturamajām atmiņām par to, cik kājām bija silti un viegli, kad tās mazgāja Jēzus. Pēdējā no Velgas lugām – Manā zemē ir tādi vārdi – darbība risinās viduslaiku Latvijā, tas ir vēstījums par noziegumiem, kas jāveic kārtības vārdā un par cilvēka iekšējās brīvības neiznīdējamību. Velga rakstīja šo lugu 1990. gadā, kad Strautiņi bija kļuvuši par traģēdijas skatuvi – bez skatītājiem. Nomira Velgas tēvs, smagi saslima vecākā māsa Daiga. Velga bija lūgusi vairs nekad nevest viņu uz psihiatrisko slimnīcu, nojauzdama, ka vēl vienu ārstēšanas kursu neizturēs. Mapītēs turpināja krāties dzejoļi – tiem diviem vienīgajiem krājumiem, kas izdoti tā, kā tos sastādīja pati autore. Sikspārnis. Rekviēms iznāca trīs, Debesu akrobāts – četrus gadus pēc Velgas aiziešanas.

Bērēs pie savas māsas Daigas kapa Velga lasīja dzejoli par trim māsām rožu dārzā. Viņa pati uzkavējās Strautiņos vēl pusotru gadu. Turpināja nākt vēstules – no draugiem, reizēm arī no svešiniekiem, bet ar veselu vēstuļu lavīnu Velgu apbēra divdesmitgadīgā dzejniece Ieva Roze. Tur bija gan jūsma, gan uzticēšanās, droši vien arī mazliet naivas uzbāzības, bet Velga apzinīgi atbildēja uz nervozās meitenes vēstulēm. Viss beidzās ar to, ka Ieva atbrauca ciemos. Viņu naksnīgās sarunas neviens nedzirdēja, un Ievai vairs nevar pajautāt, par ko tās bija. Vēstulēs Ieva esot žēlojusies par nelaimīgu mīlestību un atbraukusi it kā meklēt mierinājumu. Bet varbūt, ka viņa tikai gribēja parādīt Velgai savus dzejoļus. Iespējams, Velgai tieši tobrīd bija radušās aizdomas, ka arī viņa pati saslimusi ar vēzi, taču arī tas nav droši zināms. Ieva Roze bija talantīga, taču ar savu neprognozējamo uzvedību viņa viegli varēja novest cilvēkus līdz izmisumam. Varbūt Strautiņos vienkārši sabiezēja nemiera un baiļu atmosfēra. Pirms daudziem gadiem Velga jau bija jautājusi: “Ko gaidu es? Kam savu stīgu dzīvo sargāju? Kam es uz viņas priekšā spēlēšu tik dziļā naktī?… Vai savai atbalsij – tam pūces kliedzienam, vai savam ārprātam, kurš mani novēro ar acīm mirdzošām un aklām?”

Kādam īpaši jūtīgam vai laiku robežas pārkāpt spējīgam Velgas memoriālās istabas apmeklētājam varbūt izdosies sajust, ka turpat blakus uz dīvāna kāds kaislīgi ievelk plaušās cigaretes dūmus vai sadzirdēt, kā satrauktas, neredzamas rokas pāršķirsta Romēna Rolāna Žanu Kristofu – to Velga jaunībā pārlasīja vismaz reizi divos gados. Tomēr vispersoniskākais priekšmets muzejā ir melna siksna, kas karājas uz āķa pie loga. Māte un māsa nemēdza iebilst pret Velgas rīcību. Viņas ir samierinājušās arī ar šo pēdējo soli – ar pašnāvību – un neko negrib aizmirst vai izdzēst. Muzeja atklāšanas dienā gandrīz visi runātāji nevilšus nostājās uz šī loga fona. No Velgas bērēm atgriezusies Rīgā, pēc deviņām dienām brīvprātīgi no dzīves aizgāja arī Ieva Roze.

Autore pateicas Brigitai Krilei
un Antrai Krilei par palīdzību šī raksta tapšanā.