Mani interesēja pamatteksti

Aleksandrs Sirkins dzimis 1930. gadā Ivanovā, taču atceras sevi vienīgi Maskavā. 1953. gadā beidzis Maskavas universitāti, Filoloģijas fakultātes klasisko nodaļu, no 3. kursa specializējies sanskritā. Apstākļu sakritības dēļ vairākus gadus strādājis Zinātņu Akadēmijas Vēstures institūtā, nodarbojies ar bizantiešu eposu. Kopš 50. gadu beigām pārslēdzies uz upanišādām. Kopš 1961. gada strādājis Austrumu pētniecības institūtā, tulkojis Pančatantru, Gitagovindu, Kāmasūtru, Dighanikāju, budisma kanona sastāvdaļu. 1977. gadā aizbraucis uz Izraēlu, dzīvo Jeruzalemē, strādājis Jeruzalemes universitātē, lasījis lekcijas, pasniedzis indoloģiju, sanskritu, šobrīd — professor emeritus.Rīgas Laiks: Kā jūs nonācāt pie Kāmasūtras? Pie darba ar šo tekstu?

Aleksandrs Sirkins: Mani vienkārši interesēja teksti, kas sasaistīti četru vērtību sistēmā, kura aptver visu cilvēka dzīvi. Pirmkārt, tā ir dharma — reliģisko, ģimenisko un sociālo pienākumu kopums, kas reizē ir arī pareizā uzvedība — tieši morālās, garīgās uzvedības nozīmē. Otra vērtība — artha, burtiski “mērķis”, “derīgums”. Tā ir praktiskās uzvedības sistēma — kā iegūt materiālos labumus un kā rīkoties ar bagātību, kā labāk uzvesties dažādās praktiskās situācijās. Trešā ir kāma — “mīlestība”, tulkojums gan ir nosacīts. Šos jēdzienus tulkot var ļoti nosacīti. Vārda “kāma” nozīme pilnībā nesakrīt ar krievu valodas vārdu “mīlestība”. Tā drīzāk ir pamācība cilvēka jutekliskās dzīves sfērā. Un, visbeidzot, ceturtā vērtība zināmā mērā tiek pretstatīta pirmajām trim — tā ir mokša (no saknes muc, sanskritā — atbrīvošanās). Tā ir krietni augstāka līmeņa uzvedība, kurā cilvēks pārvar pieķeršanos, kas saistīta ar pirmajām trim uzvedības sfērām, un velta sevi tikai un vienīgi garīgiem mērķiem. Šajā stadijā viņš var aiziet no mājām, pamest savus ikdienas pienākumus, aiziet mežā, kļūt par vientuļnieku.

Šī četrdaļīgā sistēma, kas raksturo tradicionālā hinduisma didaktiku, pilnībā atbilst jebkuras reliģijas galvenajai funkcijai — pēc iespējas pilnīgāk aptvert dažādus cilvēka uzvedības aspektus. Šajā sakarā mani interesēja pamatteksti, kas saistīti ar nosauktajiem četriem aspektiem. Mokšas sakarā es interesējos par upanišādām, dharmas sakarā — par atsevišķiem tekstiem no Mahābhāratas, kāmas sakarā — par Kāmasūtru. Tas bija vēl 60. gados. Upanišādas drīz vien izdevās izdot izdevniecībā Nauka, bet par Kāmasūtras izdošanu tālaika cenzūras apstākļos nevarēja būt ne runas. Grāmata iznāca tika 1993. gadā.

RL: Kā jūs izskaidrojat pamācību nepieciešamību jutekliskajā sfērā?

Sirkins: Šī nepieciešamība ir sastopama visās pazīstamajās kultūrās, šāda tradīcija ir pazīstamā Ķīnā, tā ir pazīstama Japānā. Ir bijuši traktāti par mīlas attiecībām senajā Grieķijā, tikai tie līdz mums nav nonākuši. Bez rakstiskās eksistēja arī mutvārdu tradīcija — jau sākot ar pirmsrakstības kultūrām. Joprojām ir saglabājušies kāzu rituāli, kuros līgavai tiek dotas pamācības. Tikai mūsu laikos sastopamies ar fenomenu (to labi nodemonstrēja Padomju Savienības kultūras dzīve), ka tik svarīga dzīves sastāvdaļa tiek izstumta ārpus kultūras.

RL: Jūs nepieminējāt stāstu par Dafni un Hloju.

Sirkins: Dafnim taču bija skolotāja — cita, pieredzējusi, sieviete. Viņš centās tuvoties Hlojai, taču nekas nesanāca. Tad viņš gluži vienkārši izdarīja tā, kā viņam bija mācījusi Likēnija.

RL: Kas Padomju Savienībā aizstāja rakstiskās pamācības mīlas lietās?

Sirkins: Tika izplatīti samizdata izdevumi — no trešām rokām tulkoti apokrifi, kā likums, tie bija ne pārāk augstā literārā kvalitātē. Un tādas lietas varēja tikt vajātas ar likumu. Es atceros, mums pienāca papīrs no tautas tiesas ar lūgumu sniegt atzinumu kāda nabaga puiša lietā, kurš esot mājās glabājis šāda veida rokrakstu. Vajadzēja viņu paglābt. Es uzrakstīju, ka runa ir par normatīvu tekstu, kas ietilpst noteiktas kultūras didaktiskajā tradīcijā, un nevar tikt uzskatīts par pornogrāfiju. Ceru, ka tas viņam palīdzēja.

RL: Arī Padomju Savienībā bija pieejamas šādas pamācības?

Sirkins: Protams, tādā vai citādā veidā jaunieši pa to uzzināja — meitenes no vecākām draudzenēm, puiši savā lokā. Bija tādas tradīcijas, lai gan oficiāli tas bija aizliegts. Tādas sabiedrības ir bijušas arī agrāk — piemēram, Viktorijas laikmeta Anglijā. Un šādas situācijas palielina psiholoģisko traumu iespēju — pat līdz pataloģiskiem gadījumiem, kādu apraksta Mopasāns romānā Dzīve. Tā ir briesmīga trauma, ko saņem sievietes, kas neko nezina, kurām ne tēvs, ne māte neko nav paskaidrojuši. Interesanti, ka arī Kāmasūtra runā par šādām traumām. Tajā tiek ieteikta delikāta un iejūtīga attieksme pret sievieti, jo psiholoģiskas traumas gadījumā meitene var sākt ienīst vīrieti.

RL: Bet ko jūs personīgi ieguvāt, strādājot ar šo tekstu?

Sirkins: Man bija ļoti interesanti pētīt zinātniskā apraksta valodu. Tas ir zinātnisks traktāts, un tajā parādās vesela rinda specifisku zinātniskās valodas iezīmju — tieksme uz klasifikāciju, zināma izklāsta loģika. Vispirms tiek apskatīti vispārējie principi, tuvināšanās tehnika. Tad darbojošos personu tipu raksturojumi. Pēc tam attiecību hronoloģiska secība — attiecības ar līgavu, ar meiteni, ar sievu, ar harēmu. Un, visbeidzot, līdzekļi, kas jāizmanto, lai pārvarētu grūtības un pamodinātu tīri fizisko mīlestību. Bez tam ir interesantas lietas, kas saistītas ar apraksta metodiku. Teiksim, autors piemin kādu lietu, kas, no vienas puses, ir vienkārša. Taču tad viņš apskata šo pašu lietu metateksta līmenī, sāk izvērtēt pats savu ieteikumu jēgu un iedarbību. Viņs saka — tas viss ir tā, kamēr kaisles rats nav iegriezies. Kad tas uzņem apgriezienus, tad vairs nav ne zinātnes, ne kārtības. Šo tēzi pazina arī antīkajā kultūrā, Hieronīms 1. gadsimtā rakstīja: “Mīlestība nepazīst kārtību.”

RL: Es pirms mūsu sarunas aptaujāju vairākus cilvēkus. Viens nemaz nezināja, ka Kāmasūtra ir teksts. Viņš domāja, ka tās ir bildītes. Cits uzskatīja, ka tajā ir vienīgi pozu apraksti. Jūs neesat mēģinājis pielietot kaut ko no precīzajām pamācībām, “pāršķelto bambusu”, piemēram?

Sirkins: Dažas lietas man bija interesantas. Piemēram, sieviešu un vīriešu tipu klasifikācija, kurai atrodamas analoģijas arī citās pasaules kultūrās. Ir kāds Oļeiņikova dzejolis par sieviešu tipiem, kurā tiek pieminēta sieviete-govs, sieviete-ķēve, sieviete-drupatiņa. Tas nav tieši tas pats, kas Kāmasūtrā, taču tas ir līdzīgs valodas lietojums — raksturojumi, kas saistīti ar dzīvnieku pasauli. Iespējams, šādas dzīvnieciskas, zooloģiskas leksikas lietošana ir bijusi universāla. Kāmasūtras teksts mums piedāvā veselu rindu šādu aprakstu, kas saista kopā kultūru, ētiku, etiķeti un zinātni. Ja vēl ņem vērā, ka tas ir pirmais mums zināmais sistemātiskais šāda veida izklāsts, tad tas kļūst par ārkārtīgi interesantu pasaules kultūras pieminekli.

RL: Es gribēju dzirdēt jūsu izskaidrojumu ne tikai kāmas jēdzienam, bet arī tā vietai hinduisma vērtību sistēmā.

Sirkins: Es centos to saprast tās funkcijas ietvaros, ko šī klasifikācija pildījusi indiešu kultūrā. Tā ir viena no vērtībām, kurām jāatrodas zināmā līdzsvarā. Neviena no tām nedrīkst tikt praktizēta par sliktu citai.

RL: Vienā vietā teikts, ka tām jābūt secīgām, citā — ka tām jātop saattiecinātām.

Sirkins: Tas ir saistīts ar vecumu. Kāma ir svarīga jaunībā, dharma būtībā svarīga visas dzīves laikā, artha — brieduma gados, mokša — dzīves ceļa galā. Taču mokša hinduistiem ir tik svarīgs mērķis, ka tad, ja cilvēks to spēj, viņš var censties to sasniegt arī agrāk. Taču tas nav katram lemts. Ir tād indiešu sakāmvārds: “Kas jaunībā ir brīvs no kaislībām, tas ir patiesi tikumīgs, jo vecumā no tām atteikties nav nemaz tik grūti.”

RL: Bet kāda ir juteklisko baudu vieta šajā struktūrā?

Sirkins: Tas ir viens no dzīves mērķiem. Baudām ir svarīga vieta ikdienas dzīvē, ģimenes dzīvē. Tas ir cilvēka pienākums.

RL: Bet tas ir līdzeklis, nevis mērķis…

Sirkins: Mērķis patiesībā vienmēr ir saistīts ar dharmu un mokšu. Kāmasūtras pēdējos pantos teikts, ka “tā ir sarakstīta cilvēku vajadzībai, tās mērķis nav izdabāšana tieksmēm. Šīs zinātnes būtību zinošais saglabā uzticību arthai, dharmai un kāmai un valda pār kaislībām.” Tas ir jāņem vērā. Hinduistam mēs nevaram jautāt, vai viņš šo tekstu uzskata par piedienīgu vai nepiedienīgu. Tas būtu tikpat muļķīgi un neadekvāti kā tad, ja deviņgadīgs pusaudzis skatītos uz Ticiāna Venēru un redzētu gleznā tikai vienu attiecīgo vietu.

RL: Kas ir šī teksta auditorija? Pilsētnieki, vīrieši, sievietes?

Sirkins: Tas ir ļoti interesanti. Pirmām kārtām padomi ir domāti vīriešiem, pilsētniekiem. Sievietes varēja tos studēt, ja viņas bija hetēras vai padomnieku meitas, tās tika uzskatītas par visizglītotākajām. Līdzīgi ir Japānā, kur geišu izglītība tika vērtēta ļoti augstu.

RL: Kam jūs šodien ieteiktu lasīt Kāmasūtru? Divpadsmitgadīgiem zēniem? Divdesmitgadīgām meitenēm?

Sirkins: Kaut ko rekomendēt būtu absolūti nereāli. Pieprasījums diktē tādus noteikumus, ka bulvāru un intelektuālās literatūras proporcijas grāmatu tirgū ir nesamērojamas. Šeit rekomendācijām nav nekādas praktiskas nozīmes. Taču es par optimālu uzskatītu situāciju, kad lasītājs vērtētu šo darbu tās kultūras kontekstā, kas to ir radījusi. To es esmu mēģinājis pateikt arī priekšvārdā. Padomju Savienībā priekšvārds bija obligāta brīdinājuma elements, lai lasītājs jau iepriekš zinātu, kas ir kas. Kaut kādā ziņā tas vispār ir domāts lasītājam idiotam.

RL: Jūs ieteiktu lasīt Kāmasūtru tikai indiešu kultūras kontekstā?

Sirkins: Vispār jau ir zināmi arī seksologu komentāri Kāmasūtrai, izvērtējot tos vai citus ieteikumus no anatomiskā vai fizioloģiskā viedokļa. Teiksim, kāds variants nav ieteicams grūtniecei... Te ir lietas, kas, protams, var tikt izmantotas arī personiskās attiecībās. Cilvēks jau ir bioloģiska suga, kas vairāk vai mazāk ir identiska pati sev. No anatomiskā viedokļa mūsdienu latvietis un senais indietis ir viena un tā pati suga. Taču kā teksts... tas ir jāskata kontekstā.

RL: Es gribētu atzīties savos aizspriedumos. Manai gaumei Kāmasūtrā par daudz tiek runāts par hetērām.

Sirkins: Tas vārds — vešjā, vešavadhū (sanskritā — mīļākā, prostitūta) ir saistīts ar tirdzniecību, ar pārdodamām sievietēm, prostitūtām, taču šāds tulkojums ir nosacīts. Kultūras līmenis tomēr bija augstāks. Tā bija svarīga dzīves sastāvdaļa, šāds institūts ir eksistējis vienmēr, reliģijas ietvaros. Bija tā saucamās devadāsī, dieva verdzenes. Tempļu prostitūcija ir bijusi gan Indijā, gan Babilonijā. To var aplūkot no ekonomiskā aspekta — kā iespēju finansēt tempļa uzturēšanu, taču bija arī simboliskā, rituālā nozīme. Tantrisms paredzēja sievietes iesaistīšanu neatļautās attiecībās, turklāt, jo zemākas, nepiemērotākas kastas sieviete piedalījās rituālā, jo lielāks bija tā potenciāls. Ir saprotama arī šādu attiecību sociālā funkcija. Vienā no vēstulēm kādam tuvam draugam, šķiet, Strahovam, Tolstojs raksta, ka šādu sieviešu funkciju uzskata par nepieciešamu noteiktu sabiedrisku attiecību regulēšanai. Tā ir diezgan sena ideja. Atsevišķi ģimenes dzīves elementi tiek regulēti ar šādu attiecību palīdzību, tam atbilst noteikti bioloģiski priekšnoteikumi, tas, kā vispār funkcionē vīrietis. Tas, ka poligāmija ir ietverta viņa dabā, ir zināma lieta, par to ir rakstījuši... Es atceros žurnāla numuru, kas bija veltīts šai tēmai — vīrieša bioloģiskajai funkcijai. Tur tika analizēts, kādas ir šīs funkcijas hronoloģiskās atšķirības (noteiktu periodu ilguma ziņā) no tā, kā funkcionē sieviete, no tā, kāds ir viņas potenciāls. Un tas, ka noteiktās kultūrās faktiski eksistē daudzsievība, nevar tikt uzskatīts par izlaidību. Cilvēks zināmā veidā seko savai dabai, kurai šajā gadījumā nav sakara ar viņa ētikas līmeni. Tas bija žurnālā Time, pirms trīs vai četriem gadiem. Un tur bija arī lasītāju atsauksmes, tās bija galvenokārt sievietes, kas pārmeta — tā taču ir netiklība! Taču publikācija atstāja iespaidu kā nopietns, lai arī populārā līmenī pārstāstīts pētījums, kas balstīts uz saprātīgām bioloģiskām idejām.

RL: Es gribēju atgriezties pie jūsu interpretācijas par Kāmasūtrā izklāstīto hronoloģisko secību — vispirms līgava, tad sieva, tad svešās sievas un, visbeidzot, hetēras.

Sirkins: Secība ir daļēji hronoloģiska, daļēji loģiska. Hetēra, protams, var būt arī pirms kāzām...

RL: Bet kāpēc no sākuma svešās sievas un tad — hetēras?

Sirkins: Autors acīmredzot ir balstījies uz kāda konkrēta dzīvesveida novērojumiem, uz priekšstatiem par attiecību pieļaujamības vai nepieļaujamības pakāpi. Taču tekstā pašā ir noteikta iekšējā loģika, pat tad, ja tā balstās uz kādām seno indiešu dzīves detaļām, par kurām es nevaru visu zināt.

RL: Pirms septiņiem gadiem Maskavā iznāca interesants rakstu krājums Indiešu sieva. Jūsu rakstā par dievību Kāmu es atradu atsauci uz gadījumu no Mahābhāratas, kurā Ardžuna noraida viņu iemīlējušas sievietes piedāvājumu. Jūsu tekstā bija vārdi “smags grēks”.

Sirkins: Tas patiešām tika uzskatīts par smagu grēku. Ir kāds labi zināms aforisms — ja pie tevis atnāk mīlas iztvīkusi sieviete, ja viņa atnāk pati un tu viņu atraidi, tad, viņas nopūtu pievarēts, tu taisnā ceļā nokļūsi ellē... Bija tāds tulkotājs Adrians Pjotrovskis, Fadeja Zeļinska un kādas viņa studentes ārlaulības dēls, ļoti apdāvināts jauneklis, izdevis ļoti interesantus Aristofāna tulkojumus. Viņš gāja bojā 1937. gadā, taču memuāros minēts gadījums kaut kur Kaukāzā. Viņā bija iemīlējusies kāda atraitne, sieviete gados. Viņš nespēja atbildēt ar to pašu un jutās neveikli, taču viņam lika saprast, ka vientuļai, mīlošai un cienījamai sieviete atteikt ir liels grēks. Tā ka tas nav tikai indiešu kultūrā. Par grēku tika uzskatīta arī vīra atteikšanās no tuvības ar sievu noteiktās ģimenes situācijās, it īpaši tajos periodos, kas ir labvēlīgi ieņemšanai. Indiešu kultūra ir daudz feministiskāka nekā arābu vai ķīniešu kultūra. Te vairāk vērības tiek veltīts sievietes uzvedībai, vēlmēm, ko var uzminēt no viņas kustībām, skatiena.

RL: Kāds tad ir grēka jēdziens indiešu reliģiskajā filozofijā?

Sirkins: Tas ir konkrētu aizliegumu pārkāpums. Pirmām kārtām — dharmas neievērošana, adharma. Tas lielā mērā sakrīt ar bauslību citās reliģijās. Īsi definējot — dharma ir darīt otram to, ko tu gribētu, lai dara tev. Taču tas tiek konkretizēts ar daudzām uzvedību reglamentējošām normām. Tradicionālajā brahmanismā grēks ir laulība un attiecības ar citas kastas partneri, turklāt vīrietis vēl drīkst satikties ar zemākas kastas sievieti, bet, kad sieviete ir no augstākas kastas, tas ir milzīgs grēks. Grēks ir tad, ja tēvs nespēj izdot meitu pie vīra pēc dzimumbrieduma sasniegšanas. Katru mēnesi no šī brīža tēvs riskē ar augļa nogalināšanas grēku. Ja trīs gadu laikā pēc brieduma iestāšanās meitene nav izdota pie vīra, viņai ir tiesības uz svajamvaru — uz pašas izvēli. Tāds, lūk, ir tēva grēks.

RL: Kāda ir juteklisko baudu reliģiskā nozīme Kāmasūtras kontekstā?

Sirkins: Tā ir viena no cilvēka uzvedības sastāvdaļām. Tās ir atļautas un normālam cilvēkam pat ieteicamas. Tekstā jūtama pragmatiska attieksme — cilvēks ir cilvēks. Viņam bez liekām pārmērībām jāpilda savas normālās funkcijas. Tas ietilpst reliģiskā sistēmā, jo ikviena reliģija cenšas sakārtot pilnīgi visas cilvēka dzīves sfēras, attiecības ar sevi, ar apkārtējiem, ar ģimeni. Tā ir sistēma, kurai ideālā variantā vajadzētu sakārtot visu mūsu eksistences kompleksu. Skaidrs, ka reālajā dzīvē tas nav iespējams, jo īpaši mūsu sabiedrībā, kurā reliģijas atsevišķas daļas atmirst, zaudē rituālo nokrāsu un sāk eksistēt laicīgās kultūras rāmjos. Bet tā jau ir mūsu situācija. Vērojot reliģiozu cilvēku, viegli pamanīt, kā viņa ticība nosaka viņa attiecības…

RL: Vai jūs varat salīdzināt attieksmi pret juteklisko baudu, kāda tā ir Kāmasūtrā un to attieksmi, kas ir mūsdienu krišnaītiem — stāties dzimumsakaros vienīgi bērna ieņemšanas nolūkā?

Sirkins: Šāda attieksme raksturīga daudzām kultūrām. Tāda ir bijusi raksturīga kristietībai — bērna ieņemšanu uzskatīt par attaisnojumu seksuālai baudai. Es nepārzinu mūsdienu krišnaītus. Ja papēta hinduisma vērtību transformāciju, mēs varam atrast arī daudz vaļīgākas uzvedības piemērus. Kāmasūtras kontekstā bērna ieņemšanai nav sakara ar kāmu, tā ir dharmas problēma. Taču hinduismā ir daudzas sektas, kurās dzimumsakari ir cieši saistīti ar tantriskajiem rituāliem — tie ir tikai pakāpieni ceļā uz pilnību. Un šī pilnība tiek sasniegta ar sievietes palīdzību. Sieviete palīdz partnerim paaugstināt savu statusu. Viņa ir pavadonis cilvēka iniciācijas ceļā. Šis motīvs — sieviete kā garīgā ceļa pavadonis ir atrodams dažādās kultūrās — Platona Dzīrēs, Hermaņa Heses darbos, Dikensam Deividā Koperfīldā ir Agnese, eņģeliskais tēls, kas mīl varoni, norāda viņam ceļu augšup un kļūst par viņa sievu.

RL: Bet kāda tad ir dzimumsakaru funkcija Kāmasūtras izpratnē?

Sirkins: Tie tiek traktēti kā jutekliskuma izpausme. Kāmasūtra nav bērnu dzemdināšanas propaganda, bet gan padomdevējs cilvēka jūtu dzīvē.

RL: Vai padomju laika komunālajā dzīvoklī bija iespējama kāma?

Sirkins: Varbūt ne visās detaļās, bet principā — kāpēc gan ne? Cilvēks pierod pie visa, desmitiem miljonu dzīvoja briesmīgos apstākļos, taču nevar apgalvot, ka viņi dzīvoja bez jutekliskuma.

RL: Ja jums būtu skolnieks, kas būtu jūs izvēlējies par savu Skolotāju...

Sirkins: Šādu situāciju ir grūti iedomāties. Es varu kādam izstāstīt par savu pieredzi, taču es viņu nesāktu dēvēt par savu skolnieku. Vai sevi — par Skolotāju.

RL: Bet kādu mācību jūs izvēlētos viņam dot — upanišādas, budismu, Tolstoju?

Sirkins: Es varu tikai izstāstīt, kas man pašam vairāk imponē. Manas ētikas un pasaules uztveres izveidē liela loma bija indiešu garīgajām tradīcijām. Pat, ja cilvēks ir dzimis kristīgā vai musulmaniskā ģimenē, viņa ceļš vienalga ved pie viena. Cilvēkam — būtībā — pietiek ar to, kas viņam jau ir dots. Ceļi var būt dažādi, taču mēs visi ejam pie viena un tā paša. Te parādās ārpuspieredzes sfēra. Tas var būt ticības elements.

RL: Pie kā tad mēs ejam? Kas ir tas “viens un tas pats”?

Sirkins: Viens un tas pats — tā ir mūsu neatņemamā un imanentā piederība augstākai esamībai, ko iespējams aprakstīt dažādi — nosaukt par Dievu, par absolūtu, par augstāko būtību, Ātmanu vai ko citu. Cilvēks atgriežas pie sava pirmssākuma, bet šis pirmssākums ir visiem viens. Kā Novāliss teica: “Kur mēs atgriežamies? Vienmēr mājās?” Ceļojot gadās, ka pienāk kāds cilvēks, visbiežāk no kādas kristīgas sektas, iedod savu bukletu un propagandē savu ceļu. Es paņemu, viņš jautā, kas es esmu, no kurienes? Es saku, ka no Jeruzalemes, tad interese pieaug, viņs saka, noteikti izlasiet šo bukletu. Es viņam maigā formā mēģinu pateikt, ka Kungs sevī ietver arī citus ceļus. Un visbiežāk es jūtu, ka viņš to nespēj pieņemt. Un tā tas ir daudzās reliģijās — šī pārākuma, izredzētības sajūta. Es to varu saprast, taču sajust nevaru. Iespējams, tāpēc, ka pats nekam nepiederu.

RL: Vai darbs ar indiešu tekstiem jūs pietuvinājis apskaidrībai vai atbrīvotībai?

Sirkins: Grūti pateikt, bet šie teksti man devuši daudzus gaišus mirkļus.

RL: Ja reiz visi cilvēki iet uz vienu un to pašu dievišķo pirmssākumu, vai jūs atgriezīsieties pie tā uzreiz pēc nāves?

Sirkins: Man nav bijusi tāda iekšēja pieredze, lai es varētu atbildēt uz jūsu jautājumu. Taču es teiktu, ka mēs jau atrodamies šajā augstākajā pirmssākumā. Neatkarīgi no pārdzimšanas teorijām, pieņemam mēs tās, vai nē.

RL: Kuru no Skolotājiem jūs mīlat vairāk?

Sirkins: Šķiet, Buda man imponē visvairāk, taču arī daži upanišādu skolotāji ir ļoti cilvēciski. Tur ir noteikta pedagoģiska jēga — tajā, ka skolotājs nolaižas līdz skolnieka līmenim. Kā teica apustulis Pāvils: “Es runāju ar pagāniem kā pagāns, bet ar jūdiem kā jūds, lai piepildītu savu skolotāja misiju.” Tas ir labi redzams leģendā par Budu. Viņš jau bija uz nirvānas sliekšņa, bet dievi ar Brahmu priekšgalā lūdza viņu palikt un izglābt arī citus. Viņš piekrita un vēl 50 gadus ceļoja un sludināja. Atšķirībā no citiem, kas pārtrauca ciešanas un baudīja svētlaimi, viņš uzņēmās glābēja funkciju.

RL: Par ko jūs mīlat Budu?

Sirkins: Nekā personiska. Tikai tāpēc, ka viņš redzēja to, kā ir. Man viņš šķiet visgaišākais skolotājs.