Man mīļie dziedātāji

1. Nikolajs Gedda
Neapšaubāmi nr. 1. Liriski dramatiskais tenors, ar kosmiskām augšām (īpaši — Bellīni operās) un tehniku; izcils stilists, inteliģences un gaumes piemērs (kurš gan to uzdrošinātos apgalvot, piemēram, par Pavaroti?); nepārspēts franču operās, vācu dziesmās, operā un operetā, oratorijās un citur, ar ģeniālām valodas dotībām. Pēc dažiem vētrainiem jaunības gadiem Ņujorkā viņš dzīvoja mierīgu, buržuāzisku dzīvi gan villā Šveicē, gan Ņujorkā vai Stokholmā, taupīgi apejoties ar balsi. (Nepārtraukta uzdzīve, kazino naktis sagrāva viņa laikabiedra Dž. Di Stefano — samtainākās balss īpašnieka — karjeru jau četrdesmit gadu vecumā.) Vēl nesen 78 gadu vecumā Gedda nodziedāja epizodisku lomu Turandotā.

2. Franko Korelli, skaistulis Korelli
Tik skaists fiziski — bez tenoriem anekdotiski raksturīgā resnuma (briesmonis Pavaroti), ar tik skaistu, spēcīgu, sulīgu dramatiskā tenora balsi, ka grūti pateikt, kas kuru paveda agrāk — izskats vai balss. Krievu prīma Gaļina Višņevska sešdesmito gadu sākumā, stāvot uz La Scala skatuves, vispirms izdzirdēja Korelli balsi, dibenplānā, sev aiz muguras, tad, apmulsusi no tās skaistuma, pagrieza galvu, ieraudzīja pašu Korelli un bija pagalam.
Lai arī viņa repertuārs bija ļoti plašs, ieskaitot retas 17. un 18. gadsimta operas un oratorijas un itāļu tenoram tik neraksturīgo Viltus Dmitrija smago lomu Musorgska šedevrā Boriss Godunovs, lai arī viņa augšējais reģistrs un tehnika kopumā bija fantastiska (to savā grāmatā bez skaudības ir atzinis Plasido Domingo — pats izcils tenors), vislielāko slavu — nepārejošu — viņam sagādāja dažas lomas — Kalafs Turandotā (katram, kurš dzirdējis Korelli Kalafu, vilšanos, ja ne sašutumu, izraisīja nesenā Maskavas Lielā teātra skandalozi sliktā Turandota mūsu operā); Hosē Karmenā’ (sešdesmito gadu ieraksts ar lielo Leontīni Praisu kā Karmenu ir, manuprāt, labākais šīs operas ieraksts; septiņdesmito gadu beigu ieraksts ir interesants, jo Karmenu dzied kaprīzā prīma soprāns Anna Moffo, tikpat skaista kā Korelli. Taču ne Moffo, ne Korelli nebija labākajā formā — viņa balss, lai arī tehniski joprojām perfekta, agri uzrādīja noguruma pazīmes, ko izraisīja vēl nesaudzīgāks dzīves veids nekā Geddam; romantiskais dzejnieks Andrē Šenjē kopumā viduvējā U. Džordāno operā; Rauls Dž. Meierbēra gigantiskajos Hugenotos.

3. Džons Vikers
Gedda viņu uzskatīja par labāko varoņtenoru 50.-70. gados, kurš — atšķirībā no Korelli — dziedāja arī Vāgneru, piedevām — visu. Ja būtu jāizvēlas daži ieraksti, kurus ņemt līdzi “uz neapdzīvotu salu”, tie būtu Verdi Otello ar Vikeru titullomā un Vāgnera Tristāns un Izolde ar viņu kā Tristānu, lai arī Vāgneru kā personību un “ideologu”, maigi runājot, neciešu.

4. Jozefs Šmits
Mazais, nelaimīgais tenors. Tik mazs — lai arī ne punduris, ļoti proporcionāli veidots —, ka nederēja operas skatuvei, taču skaistā un skumjā balss padarīja viņu sensacionāli populāru, kad 1933. gadā Vācijā iznāca vienīgā filma ar viņa piedalīšanos. (Labi sen to noskatīties man bija iedevusi neviena cita kā leģendārā Valentīna Freimane. Šmita balss apburts cerēju — neslēpšu —, ka Freimanes kundze aizmirsīs, ka ir iedevusi man videolenti, taču viņa neaizmirsa!) Lai arī Vācijā pie varas jau bija Hitlers un Šmits bija ebrejs (dzimis 20. gadsimta sākumā dzīvīgajā Austroungārijas kultūras centrā Černovcos — tagad, šķiet, pelēkā ukraiņu miestā), filmai bija graujoši panākumi, īpaši diviem hitiem — Mana dziesma skan pāri pasaulei un Viena mīla, viena dzīve, tāpat kā viņa koncertiem un skaņu platēm visā Eiropā un pat ASV.  Iesprostots nacistu Eiropā, viņš mēģināja glābties Šveicē, taču treknā republika, kas naski tirgojās ar ebreju upuriem atņemto zeltu, nedeva viņam patvērumu. Ieslodzīts bēgļu nometnē, Šmits mira 1942. gadā, nesasniedzis pat 40 gadu vecumu. Kā rakstīja kāds viņa daiļrades cienītājs, — vokāli mazais tenors vēl spēja kāpt virsotnēs, taču viņa nomocītā bēgļa sirds vairs nespēja…
Skaidrs, ir daudz citu tenoru, kuri pelna vislielāko interesi — starp tiem Jusis Bjerlings, Ričards Takers, Laurics Melhiors no vecākās paaudzes, Alfredo Krauss.