Man bija tāda ķēdīte

Rīgas Laiks: Vai jums labāk patīk runāt pašam vai uzklausīt citus?

Gunārs Ķirsons: Es esmu no tiem, kas vienmēr noklausās otru līdz galam. Agrāk es pārtraucu cilvēkus, bet tad sapratu, ka tā es nedabūju visu, ko varētu dabūt no otra cilvēka.

RL: Jādomā, tad, kad jūs strādājāt par bārmeni, jums bija diezgan daudz jāuzklausa?

Ķirsons: Jā, tur tā lieta bija diezgan smalka, strādājot bārā man vienmēr bija tāds mērķis, lai cilvēks aiziet no manis smaidīgs. Bet, ja cilvēks aiziet smaidošs, tad man finansiālais stāvoklis arī uzlabojas... Daudzkārt bija jādomā, ar ko un kā runāt. Nāca cilvēki, kas ieņēma amatus un mācīja komunismu...

RL: Ja jūs zinājāt, kādu lomu un kādu nostāju cilvēks ieņem savā oficiālajā dzīvē, un tad pēkšņi viņš iedzēris gribēja ar jums runāt tā, kā ir īstenībā — kā jūs uz to reaģējāt?

Ķirsons: Tanī laikā bija katram atļauts tik daudz, cik bija atļauts. Un ne vairāk. Un tas tev bija jājūt. Un ja tu nejūti, tad tu nevari strādāt tajā sfērā.

RL: Jūs bijāt ļoti piesardzīgs?

Ķirsons: Jā, man bija jābūt. Tēvs man to mācīja jau no bērnības — nu, ja tu vienreiz dabū pa muti, nu neej otrreiz pa to pašu ielas pusi, nu ej citreiz pa otru pusi. No bērnības.

RL: Jūsu bērnībā bija arī Sibīrija, kā jūs atceraties Sibīriju?

Ķirsons: Es atceros... nu... to sniegu. Kā es slīdēju. Kā zemļankā gulējām, bija tāds mūrītis, šaura vieta. Atceros lidmašīnu, pirmo kukuruzņiku, kas lidoja pāri laukam — kā mēs skrējām. Mamma strādāja, tēvs strādāja, mums bija daudz brīva laika, mums nebija ko darīt, es gandrīz māju nodedzināju... Aizkari dega… Tādas lietas es atceros. Lielās pļavas, bērzi. Dzelzceļš. Tas man bija liels pārsteigums — māte bija stāstījusi, ka mēs brauksim uz Latviju pa dzelzceļu, un es domāju, ka tas būs ceļš no dzelzs...

RL: Taču jums nav iespējas, ko daudzi cilvēki izmanto, ja viņiem jautā — kā tu uztver Latviju, dzimteni. Viņi tad nosauc sajūtas no bērnības. Kas jums pirmais nāk prātā, dzirdot vārdu “Latvija”?

Ķirsons: Cilvēki, tauta.

RL: Kā ir iespējams iztēloties tautu?

Ķirsons: Jebkuru, kas šeit ir. Kad aizbrauc kaut kur ārzemēs, tad jūt, ka mūsējie ir labāki. Tā ir mana māte, tēvs, radi, ģimene, meita — un visi!

RL: Kad jūs sākāt veidot savu tagadējo biznesu, vai centāties definēt, kas tautai ir vajadzīgs?

Ķirsons: Nekādā gadījumā. Kad es sāku veidot, man gribējās dzīvot nedaudz labāk, nekā es dzīvoju, nopelnīt naudu, lai es labāk dzīvotu. Tas bija mans mērķis. Man vienmēr ir bijusi drausmīga atbildības sajūta pret ģimeni, pret maniem tuvākajiem — lai neviens necieš, lai nav nekad badā. Es šausmīgi gribēju, lai manai meitai viss būtu. Lai būtu brīvs nedaudz vairāk kā biju — es jau biju brīvs, bet vēl vairāk lai būtu tā brīvība.  Nedaudz labāk dzīvot, kā kaimiņš.

RL: Konkrēts kaimiņš?

Ķirsons: (Smejas.) Nē, mēs ar kaimiņiem fantastiski labi dzīvojām. Man bija dzīvoklis mākslinieku savienības mājā, mana sieva bija mākslinieku savienībā.

RL: Cik saprotu, jūs arī gribējāt kļūt par mākslinieku?

Ķirsons: O, jā. Tas neizdevās, nebija iespējams. Tam pietrūka daudzu svarīgu lietu. Es virzos un meklēju to ceļu. Bet mākslā, lai tā būtu laba māksla, ir daudz vairāk jāstrādā ar sevi.

RL: Ja nu jūs tomēr būtu kļuvis par mākslinieku, un, pieņemsim, šodien ķertos pie kādas gleznas — kas būtu šajā gleznā?

Ķirsons: Nevaru pateikt, ko es konkrēti gleznotu. Bet es nevarētu savu dzīvi, kuru es dzīvoju, attēlot abstrakti. Man patīk viss, ko es redzu — ko man rādīt, ko man teikt? Tā es arī būtu veidojis savu mākslu — tāda mana dzīve ir.

RL: Vai tā pazemojuma sajūta, kas jūs kādreiz mocīja, saņemot skolas brīvpusdienas, ir zudusi vai saglabājusies?

Ķirsons: Noteikti ir pazudusi.Bet man patiešām bija grūti bērnībā. Ja man būtu bijusi lepna bērnība, es gan šaubos, vai es tagad būtu tāds, kāds es esmu. Es mācījos pārvarēt tos pazemojumus, visas tās problēmas, grūtības bērnībā, kad tu nespēj neko padarīt — nu, tu nespēj to maizīti dabūt! Pieaugušam jā — jāsaka: tu esi pats vainīgs, nepadarīji, neizdarīji, noslinkoji vai vēl kaut kas, bet bērnībā tu nevari. Un kas tad bērnībā — bērnībā jau galvenais ir paēst, vienmēr gribas ēst, jo tu audz, tev vajag... Pazemojumi bija, jā — bet tā ir mana dzīve, tā es esmu veidojies. Man tēvs vienmēr mācīja — ja mani viens cilvēks pazemo, tad es nekādā gadījumā, nekādā gadījumā nevaru viņam atbildēt ar to pašu.

RL: Jūs esat teicis, ka principā, vai nu maksāt nodokļus, vai dot kukuļus un nemaksāt nodokļus — naudas ziņā iznāk tieši tas pats.

Ķirsons: Es domāju, ka daudzkārt dārgāk ir dot kukuli, nekā maksāt nodokļus. Un tu esi tik tīrs, cik tu esi.

RL: Un kurš ir soģis sirdsapziņai?

Ķirsons: Dievs. Ja tu apzinies, ka tu esi kaut ko ļaunu darījis, un sāc vērtēt, un sāc domāt par to — Dievs tev piedos.

RL: Vai tur iekļaujas arī nodokļu nemaksāšana un citas  biznesā izplatītas lietas? Nav taču abstraktu grēku, ir tikai konkrēti.

Ķirsons: Es domāju, ka arī daļēji — jā. Jo no tā, ka mēs nesamaksājam nodokļus, viena veca večiņa nesaņem pensiju tik lielu, cik varētu. Ja dziļi mēs iedziļinātos, nu, noteikti, ka tas tā ir. Un zemapziņā mēs sakām...  Nu, man kādreiz ir bijis tā, ka makšķerējot atlaižu zivi, man blakus kolēģis, un viņš nelaiž zivi vaļā. Es saku — kam vajadzīga tev tā zivs?! Viņš saka — bet visi tak tā nedara! — Kādam tak ir tas jādara, jāsāk darīt, mīļais draugs! Sāc tu! Tad tās zivis te būs. Kādam arī šeit ir jāsāk par to runāt, lai tā sirdsapziņa būtu tīrāka.

RL: Beigu beigās, Dievs var piedot nodokļu nemaksāšanu vai nē?

Ķirsons: Dievam lūdzot, lai Dievs piedod grēkus, viņš piedod visus. Bet likums ir cita lieta, nekā nevar darīt, ja tu esi pārkāpis, tu atbildi pēc likuma tā, kā tur ir uzrakstīts.

RL: Kura vieta, princips vai sižets Jaunajā Derībā jums personīgi ir vissvarīgākais?

Ķirsons: Jaunā derība ir visa pakārtota Kristus augšāmcelšanās un grēku piedošanai. Nevar pateikt, kura un kāda vieta — visa Jaunā Derība. Tā nav man tik atklāta, es nesaprotu visu, bet ar gadiem es vairāk un vairāk saprotu.

RL: Vai jūs uzskatāt, ka Jēzus Kristus ir augšāmcēlies?

Ķirsons: Jā.

RL: Kā jūs to saprotat?

Ķirsons: Ir grēks — un grēks tiek piedots.Es bieži vien prasu Dievam — palīdzi man mazāk grēkot. Un es jūtu — jā, man palīdz. Apziņa kļūst tīrāka un pareizāka. Es mēģinu darīt tā, visu savu darbu, dzīvi veidot tā, lai mazāk grēkotu, jūtu, ka ģimenei ir labāk, darbā labāk iet.

RL: Jūsu trumpis izrādījās tas, ka jums ap to laiku, kad sākās kapitālisms, jau bija stabila sajūta, kas ir jūsu joma, jo jūs to bijāt sācis darīt padomju laikā — un atlika turpināt?

Ķirsons: Nē, es tā pie sevis daudzkārt esmu analizējis, varēja jau citu biznesu izvēlēties… Šis nav viegls bizness, produkti bojājas, risks ir liels. Bet primāri, pats galvenais cilvēkam tomēr ir paēst — apģērbs var būt šāds vai tāds. Bet, ja mēs nodarbotos ar apģērbu, es garantēju, ka mūsu apģērbu nēsātu visi. Jo ēdina arī visi, bet pie mums rinda stāv. Bet, protams, tad ir jādara no sirds. Mums nav pavēles formas, mums ir lūguma forma. Mums visur tā ir, protams, arī jaunajā, lielajā kompleksā. Daudzkārt ienāk cilvēks un es redzu — viņš ir jauks, simpātisks pēc sejas, bet viņa sejas izteiksme rāda, ka viņš nepieņem tevi kā draugu, viņš ir nopietns. Un tad mēs darām tā — ja tu smaidi, mēneša beigās vēl desmit lati klāt.

RL: Kurš uzskaita smaidus?

Ķirsons: To dara darbu vadītājs. Atnāk cilvēks uz darbu nopietns. Nu, šodien tu neesi smuks, neņem ļaunā. Nekā nevar darīt. Jo ar smaidu taču ir daudz smukāks. Un tad no sirds sāk strādāt. Viens otrs nepieņem. Bet ir jāstrādā. Tas ir fantastiski grūts darbs, nenormāli grūts darbs. Un atalgojums diezgan maziņš joprojām, viss paliek pamatfondos. Un sāk smaidīt, un sāk sirsnīgi strādāt.

RL: Bet kā ir iespējams uzminēt, ko gribēs visi?

Ķirsons: Tā ir nakts gulēšana — tu guli pats un visādi domā, kas tev būtu, kas cilvēkiem, kas bērniem patiktu. Laist caur sevi cauri.

RL: Vai jūs esat vienmēr gribējis būt kā visi?

Ķirsons: Noteikti, ka jā. Man ir gribējies pazust. Un vairāk un vairāk ar katru gadu es sāku kļūt vecāks un piesardzīgāks.

RL: Kā tas var būt, ka pasaulē visur lieli panākumi ir makdonaldam un kokakolai, bet Latvijā, jāatzīst, kvasam un Lido?

Ķirsons: Ja mēs būtu saņēmuši makdonaldu tad, kad viņu saņēma Amerika — tad cilvēki nepārdomāja, ka enerģijas vajag saņemt tik daudz, cik tev viņas vajag, nevis vienkārši apslāpēt ēstgribu skrienot. Mēs jau tagad esam attīstījušies daudzkārt vairāk, nekā viņi bija tanī laikā. Nekādā gadījumā tagad neviens nepaķers bulku un neskries, pat ja viņš gribēs ēst, jo viņš saprot, ka viņam ir kas cits par to pašu naudu jāsaņem. Es pats gaļu neēdu, un sāku domāt par šīm lietām arvien vairāk un vairāk. Es domāju, ka es to popularizēšu Latvijā un veidošu caur ēšanu šo kultūru pareizāku. Atnāciet pēc pusgada, jau varēs redzēt, ka kādā no bistro jau ir pāriets, ēdienkarte būs radīta.

RL: Bet varbūt tam pamatā ir bailes par govju kaitēm, par to, ka gaļu var aizliegt jebkurā brīdī?

Ķirsons: Nē, nekādā gadījumā. Es zinu, ka ar laiku visi pāries. Visi pārveidos ēdienkarti, arī makdonaldi, var redzēt, ka tur ir jau zivis iekšā, arī viņi sāk par to domāt, visa pasaule. Kurš pirmais aizies?! Es pats sev esmu sapratis — ja man ir labāk tā, tā es labāk jūtos, tad citiem ir tieši tāpat. Bet par gaļām es domāju tieši otrādi — ka mūsu lauksaimniecība aizies ar kvalitatīvu preci, labāku nekā Rietumos. Tur ir jau aizbraukuši cilvēki — ne tie labākie, bet slinkākie no visām pārējām zemēm, kas ātri skrēja tur, kur ir labāk...

RL: Tas ir — mēs nogremdēsim Rietumus?

Ķirsons: Jā, visi mēs, kas skrēja ātri uz turieni. (Smejas.) To var jau just — tur zog, tur nepieklājība rodas, tur nekvalitativitāte rodas. Palikuši ir tie, kas ir nopietnākie. Var jau redzēt pēc kvalitātes, es redzu pēc kokapstrādes, metālapstrādes, savas ražotnes. Fotogrāfija, māksla mums ir daudz nopietnāka nekā viņiem. Tajā tirgū ar elkoņiem nevar ieiet, mūs neielaidīs, tikai ar zināšanām un kvalitāti.

RL: Vai jūs tagad ieņemsiet Maskavu?

Ķirsons: Nē, nekādā gadījumā. Viņu piedāvājums ir strādāt pie viņiem. Bet mēs piedāvājam, ka mēs varam apmācīt viņu darbiniekus. Kamēr viņi mācās — 6 mēnešus vai 12 mēnešus,  ceļam objektu. Caur savu mākslas konstruktoru biroju izstrādājam interjeru. Un savu know how pārdodam viņiem. Un paši tur nesperam kāju, jo viņiem ir sava likumdošana, viņi mūs nepieņems kā gaidītu viesi. Bet mums tas nav vajadzīgs, mums daudzkārt vieglāk ir atvērties Vācijā vai Dānijā, un šeit vēl ir tik daudz ko darīt. Skriet jau var, pelnīt jau var, bet mēs redzam, ka tai naudai jau nekādas vērtības nav.

RL: Jūs reiz teicāt, ka jūs naudu ļoti nemīlat.

Ķirsons: Kā lai saka — viņa man nav vajadzīga... Teiksim, viņa ir gan vajadzīga, gan ļaunuma nesēja visās lietās.

RL: Vai jums ir žēl sieviešu?

Ķirsons: Man ir šausmīgi žēl un bieži vien — ir meitas un sievas žēl, ja es kādreiz esmu izdarījis pāri vai kā savādāk. Nopietni. Sievietes ir vājākas, fiziski vājākas un līdz ar to vīrietim kādreiz ir kaut kas vairāk. Un tad tu redzi, ka viņš izmanto to — un tad ir žēl.

RL: Taču jūs pašu kādreiz mēģināja apsūdzēt izvarošanā?

Ķirsons: Es jums izstāstīšu, kā tas bija. Es palīdzēju vienai meitenei džinsus pārdot — nevis es palīdzēju, bet viens puisis bija paņēmis no viņas džinsus. Un te arī ir tas vājums… Viņš strādāja pie manis bārā par oficiantu, viņa atnāk un raud pie bāra letes. Es redzu, ka raud. “Ā, jā, man bikses!” Es pasaucu to puisi un saku: “Klausies, tu atdod naudu vai bikses!” Varbūt gribēja apkrāpt. Varbūt vienkārši laikā neatdeva. Mana darīšana nebija iedziļināties, mana darīšana bija — redzu, ka meitene raud, sakārtot to lietu. Nu, sakārtoju lietu. Viņa atnāca vakarā, pasēdēja, pagāja kāds laiks, tad es nodevu maiņu, viņa paprasīja, lai es aizvedu viņu mājās. Es aizvedu. Tad pagāja laiks — un viņai kaut kādas  domstarpības ar savu ģimeni bija, viņa tēvam teica — un tēvs bija augstā amatā — ka es esmu viņu izvarojis un tāpēc viņa kļuvusi par sievieti.

Un nekā nevar pierādīt, pēc laika pat neiznāk, es aiztaisu restorānu tikos, viņu kaimiņi redz tikos, nu, pilnīgi neiznāk, nu nekādīgi — un tas tā arī nebija. Ja būtu — gan es būtu gudrāks, un tā. Iznāk nepareizi, bet man pasaka, ka man būtu jāsēž 8 gadi. Labi, ka man bija radinieks jurists, es pie viņa aizgāju, viņš saka — nekādā gadījumā neko nesaki, visu pilnīgi noliedz. Un tad tas izmeklētājs man saka tā — pašās beigās: “Man vajag lietu pabeigt!” Tā meitene pašās beigās atzinās, ka tas tā nav bijis, ka viņa ir mani apmelojusi. Bet man teica — uzraksti tomēr, man ir lieta jānobeidz, uzraksti, ka tomēr tev bija ar viņu tikšanās. Lai es varu lietu nobeigt, nu nekavē laiku! Nu, es atnācu — un jau pagāja laiks, un viņš man tā kā čoms — un es uzrakstīju. Aizbraucu pie sava jurista, tas saka — bet par tevi ir iesniegums! Es saku — bet man nekas nav bijis, viņas vēstule tak ir tagad — man nekas nav bijis! Idiots, to vēstuli viņš izmetīs, tu būsi čokā. Jo viņam vajag punktus salasīt, lai viņš atkal kādu ieliek. Es aizgāju pie viņa, saku, iedod to vēstuli, es neesmu tur visu uzrakstījis. Nu, viņš man iedod — un tad es to saplēsu un apēdu pusi.

Ko viņš man tik neteica! Idiņš, un tu man šito... Es viņam saku — Vaņa, bet nekas nav bijis, es naktī padomāju, kāpēc man jāraksta, ja nekas nav bijis? Kāpēc tu dusmojies? Iedomājaties? Jā, Dievs man palīdzēja. Es varēju nonākt cietumā. Es negribu teikt to uzvārdu, bet meitenei tēvs bija ievērojams cilvēks.

RL: Gorbačovs esot bijis ar visu kundzi restorānā Ščecina. Tas taču bija jūsu lolojums, vai ne?

Ķirsons: Jā, jā. Es nezinu, vai jūs tajā laikā bijāt Ščecinā? Tas skaitījās viens no skaistākajiem un labākajiem restorāniem. Man viņu atņēma, kad nāca visādas pārvērtības…

RL: Bet ne jau tādā nozīmē, ka jūs bijāt īpašnieks?

Ķirsons: Nē, nē, daļēji biju. Likumīgi es nebiju saimnieks, par to jau varēja tikai tikt atpakaļ Sibīrijā. Bet... ēē... nelikumīgi skaitījos saimnieks. Es jau ieguldīju tajā laikā, ja nemaldos, no 10 līdz 12 tūkstošiem rubļu savu naudu. Visu to, ko es nopelnīju, es tur arī ieguldīju. Man bija tā — kad 1983. gadā taisīja vaļā, es pēdējo ķēdīti noņēmu, man bija tāda ķēdīte — pārdevu, lai varētu nopirkt, ko tur vēl vajadzēja.

Bet man tajā laikā arī deva vaļu, gāja pretī. Pauls tajā laikā bija arī par video atbildīgs, viņš bija radio un televīzijas komitejas, vai kā to sauca, priekšsēdētājs, mums bija rakstīts, ka viņš mums to lietu iesaka. Un tad gājām un teicām — nam Pauls predložil viģeo. Skrējām, Krievijā gādājām, mums bija lielais ekrāns. Mums bija atklāti atļauts video. Tanī laikā. Dzintaram  noņēmām visu organiskā stikla korķiem paredzēto gada limitu. Viņiem bija paredzēts vīriešu odekolonam — bija tāds Rižāņins — kamēr tas stikls aizgāja līdz Dzintaram, mēs viņu jau pārgrābām pie sevis, atvedām un uztaisījām deju grīdu. Samaksāja nopietnu naudu metāla eksperimentālajai rūpnīcai par kamīnu. Braucām uz stikla rūpnīcu, kur ražo biezā stikla durvis, Konstantinovkā, Ukrainā. Tur bija viss, dzeršanas un tosti, un vēl kaut kas, un balzāmi un viskiji... Ko lai dara, tāda tā dzīve bija toreiz.

RL: Bet interesanti, ir viena joma, kurā jūs nekādā ziņā neesat “tāds kā visi”. Jūs pats teicāt, ka 95% bārmeņu nodzeras, bet jūs esat tie pieci procenti?

Ķirsons: Jā, kā lai saka. Vecāku audzināšana, apziņa. Nav jau visi... Tajā laikā lielākā daļa darbinieku, kas tur gāja strādāt, bija diezgan nekorekti. Es nezinu, 92 vai 95 — (smejas) lai labāk skan, lai sevi varētu pacelt augšā...

RL: Iznāk, ka jūs esat Alfrēdam Rubikam pateicību parādā? Tajā laikā atbalstīja, atļāva…

Ķirsons: Nebūtu Rubiks, būtu cits, man vienalga, es ar jebkuru varēju atrast valodu, ar pilnīgi jebkuru, kā cilvēks. Ja tu godīgi atnāc, godīgi palūdz. Ja tu nebāz kukuli un tikai tad runā.

RL: Ja tu sarunā un tikai tad  bāz kukuli…

Ķirsons: Nu, bāz vai nebāz... Rubiks, starp citu, neņēma. Jā, iedzer kādu glāzīti, 50 gramu konjaka, padiskutē par kaut ko. — Lūk, un tad mēs to bāru attaisījām, es pelnīju naudu un ātri atpelnīju savu. Bet tajā laikā jebkurš cilvēks, kurš nāca pie mums, ar smaidu aizgāja.

RL: Ir tādas intervijas, kurās jūs sakāt, ka jums draugu nav, šoferis vienīgais draugs, un ir tādas, kurās jūs sakāt, ka gandrīz vai visi politiķi ir jūsu draugi. Kā jūs lietojat šo vārdu, kas tad ir draugs?

Ķirsons: Protams, nav pieklājīgi teikt, ka man draugu nav. Tā nu tas nav. Draugs — tas ir, es domāju... Sieva man ir draugs. Es baidos pat jums pareizi atbildēt, cik katrs uztver nopietni vārdu “draugs”. Visi mēs esam viens otram draugi — bet vai dziļi? Lieki es toreiz šo tēmu aizskāru, nevajadzēja aizskārt, cilvēki var apvainoties.

RL: Bet, ja jūs būtu kāds cits, vai jūs gribētu draudzēties ar tādu cilvēku, kāds jūs esat?

Ķirsons: Nūū, kā tad es varu draudzēties ar tādu kā es?! Es taču redzu savas kļūdas, neviens tā neredz, kā es sevi iekšēji redzu. Un ar tādu draudzēties nu gan ne. Gribētu cēlāku un tīrāku sev par draugu.

RL: Kā jūs domājat, vai čekas kartotēkas vajag publicēt?

Ķirsons: Jā, kāpēc ne? Es uzskatu, ka absolūti cilvēkam nav ko baidīties no tā. Nu, tāds bija tas laiks, un ja tu stukāji par kādu — ja tu nebiji ļauns, nu — tad tu to darīji... Ja tu biji ļauns, tad tevi redzēja, ka tu esi ļauns. Nu, lai tak beidzot rāda.

RL: Vai tur būs daudz bārmeņu?

Ķirsons: Jā, es domāju 95%. (Smejas.) Un starp tiem es arī būšu, jā, es esmu drošs. Ne jau tāds, ka es gāju oficiāli. Nāca pie manis un teica, nu, vecīt, tu pastāsti par vienu, par otru. Es saku — nu, ko es zinu, nu, neko es nezinu, nu, rakstīt jau nu, protams, es nerakstīšu. Nu, tad tu netiksi te darbā. Jā, es teicu — tas ir foršs džeks. Un ja mani tagad uzskatīs par tādu — lai uzskata. Jo es sevī zinu, ka es nevienam cilvēkam ļaunu neesmu darījis.

RL: Parasti cilvēku pēta, kuram dzīvniekam viņš ir līdzīgs. Man jums jājautā, kurai zivij jūs esat līdzīgs? Piemēram, Gerkenu visi pilnīgi atklāti sauc par mazo asarīti.

Ķirsons: Es nemaz nevaru pateikt. Visas zivis man ir tik mīļas. Skaistas viņas ir, bet es nemaz sevi neredzu tā. Nu, pēc lieluma es arī varētu būt asarītis. (Smejas.) Pēc dzīves veida gan es nevarētu ēst citu. Jāā. Nu, karpa... karpa un plaudis ēd tikai kaut ko tādu… Nekādā gadījumā kādu citu apēst. Kaut gan biznesā jau tā ir.... Daudzreiz tā ir, tā ir tā asarīša dzīve.

RL: Vai noķertās līdakas — tās, ko neatlaižat, bet paturat — nositat uzreiz vai pēc tam?

Ķirsons: Ja ņemat zivis līdzi, pirmais noteikums, kas jāizdara — nav jānosit. Uzreiz jāiztīra visas iekšas...

RL: ...lai nesmaržo pēc zivju eļļas.

Ķirsons: Viņai nesāp. Viņa nereaģē. Vienīgais, viņa reaģē tad, ja jūs iedurat nervā.

RL: Jūs bieži pieminat savu tēvu. Varētu jautāt par Oidipa kompleksu — katrs jau kaut kādā veidā tiecas noliegt savu tēvu un pretstatīties viņam.

Ķirsons: Nēē! Es vienmēr tēvu un māti esmu cienījis, bieži vien pārmetu saviem māsas un brāļa bērniem, ka viņi uz kapiem nav bijuši. Es savējos pieminu katru dienu ar labu vārdu un labu domu, un lepojos ar savu tēvu un māti. Vienkārši apbrīnoju. Izejot Sibīriju — māti izveda pirmo, tēvs pēc gada atbrauca. Viņš taču varēja nebraukt. Kad tēvs nomira, mamma nevarēja dzīvot, pie kapa vien sēdēja. Tā mīlestība, kāda viņiem ir bijusi, tā mācēt mīlēt! Un cik strādīgi man bijuši tēvs un māte.

RL: Es atvainojos, ja jūs uzskatīsiet jautājumu par cinisku, bet vai nav tā, ka mirušus vecākus ir vieglāk mīlēt nekā dzīvus?

Ķirsons: Jā, bieži vien tā var pateikt gan politikā, gan mākslā, gan ģimenes dzīvē — kad trūkst, tad tu sāc vērtēt, tad, kad ir, tad tu nenovērtē. Es atceros ļoti labi — mammai bija slikti, paps jau bija viņsaulē trīs mēnešus, es gribēju nopirkt biļetes un aizvest mammu uz teātri. Viņa teica: “Nē, dēls, tagad es negribu.” Es jau zemapziņā domāju — es mammai piedāvāšu, nu, ja viņa man teiks — es iešu. Tagad, kad viņas nav, es sev saku, kāpēc es jau zemapziņā domāju, ka viņa atteiksies, kāpēc es nenopirku tās biļetes, kāpēc es neaizvedu viņu? Bieži vien mēs nenovērtējam, kas ir mīlestība.

RL: Kā labā jūs strādājat?

Ķirsons: Nu, ne jau sevis un savas slavas dēļ. Jā, protams augļus jau es arī saņemu, betman gribas tā, lai man paldies saka par to darbu. Lai mani cilvēki nedomā par to, ka viņiem rīt nebūs darba. Lai cilvēki nāk un lai cilvēkiem tas patīk. Lai tas viss ir tā... sabalansēti.

RL: Bet, ja jūs zaudētu savu naudu un īpašumus, vai jūs varētu ar izpratni izturēties pret tiem, kam ir?

Ķirsons: Es kādreiz esmu domājis, es drausmīgi pārdzīvotu, ja es zaudētu darba vietas tiem, kas pie manis strādā. Kā es par viņiem pārdzīvotu, maniem kolēģiem! Jo pats jau es sev dabūtu darbu. O, un vēl es šausmīgi pārdzīvotu, ja mana meita nevarētu dzīvot, kā viņa dzīvo tagad, jo viņa ir radusi... viņa nemācētu savādāk dzīvot.

RL: Jūs nerīkojāties tā, kā jūsu tēvs — nelikāt likt kraut ķieģeļus?

Ķirsons: Jā, man paps pat neiedeva naudu mašīnai. Mājā viņam kādi divdesmit tūkstoši bija, es prasīju viņam trīssimt vai sešsimt rubļu, man pietrūka. Es drausmīgi pārdzīvoju, es apvainojos uz viņu un aizgāju no mājas, mamma drausmīgi raudāja.

RL: Bet jūs neatbildējāt, kā jūs justos attiecībā pret tiem, kas būtu bagāti, situācijā, ja jūs būtu zaudējis savu bagātību?

Ķirsons: Normāli, man patiktos — es taču redzētu, kurš ir cietsirdīgāks, kurš ir labsirdīgāks, es vismaz justu no savas puses, kā es būtu darījis viņu vietā, jo es jau biju viņu ādā. Man vieglāk būtu saprast viņus, novērtēt vienu vai otru. Nē, attieksme nemainītos, nu kā var mainīties — nu, tāds viņš ir, es tagad to redzu un arī tad es redzētu — jā, nu ir. Darītu to darbu, ko darbadevējs man dotu darīt. Brauktu mans draugs ar sešsimto, būtu viņam liela māja... Es jau tagad skatos uz viņa māju ar nožēlu, kur viņš ņems naudu, lai nodokļus samaksātu.

RL: Vai suns var būt cilvēka privātīpašums?

Ķirsons: Es domāju, ka jā, kāpēc ne?

RL: Dzīva radība.

Ķirsons: Jā, bet tu viņam visu dari — un viņš tavs ir. Jā, nedaudz te ir tas dvēseles jautājums... Var piederēt fiziski, garīgi viņš tev nepieder. Man pašam ir trīs suņi, viens guļ ar sievu un divi ir ārā. Nopietni. Viņš lien zem segas, pūdelis. Ir divas sugas, kas nemet spalvu — pūdeļi un afgāņu kurts. Ārā ir kaukāzietis.

RL: Vai tiesa, ka jums ir arī plosts ar būdiņu, un tur visu laiku sēž jūsu cilvēki, iemēģina un, kad sāk ķerties, tad zvana jums?

Ķirsons: Jā, rietumnieki nāk pētīt un skatīties, kā mēs esam uztaisījuši. Virtuve un guļamistabas. Vasarā es makšķerēju un ziemā slēpoju. Zemledus makšķerēšana man nepatīk. Nav aktīvi. Man patīk braukt ar laivu, meklēt vietas. Sēdēt ar makšķeri arī man nepatīk. Ar laiviņu meklē, medī, kurš viltīgāks, kurš nav viltīgāks. Zivs pamana tevi vai tu zivi. Ar plostu tu brauc — tur laši. Tās tādas intrigas. Bet ziemā — tanī caurumiņā — trāpīs, netrāpīs… Es varbūt tā pasniedzu, jo man tas nepatīk.

Uztaisījām savu atpūtas bāzi. Kolēģi brauc slēpot. Tā ir laba, tā ir aktīva atpūta. Man ir daudz kolēģu, kas nevar svētdien slēpot tālāk, viņiem jābrauc uz baznīcu. Viņiem ir viena diena nepavadīta atpūtā.  Viņi brauc no Viešūra uz Rīgu. Mēs sākām domāt savu atpūtas vietu, pacēlāju, kalnu. Un tad mēs domājām, ka ir jāuzceļ baznīca, kur cilvēki var aiziet svētdienā, lūgt Dievu, nožēlot grēkus.

RL: Un turpināt slēpot.

Ķirsons: Jābūt visām konfesijām. Es tiekos par šo jautājumu ar visiem vadītājiem. Mēs gribam braukt uz Franciju, skatīties. Ņemt mācītājus līdzi. Kad mēs to uzcelsim… Tas vēl nebūs tik drīz. Lai neiznāk, ka mēs stāstām, paiet laiks, un nav padarīts. Kā mēs gribam tos 500 cilvēkus, māksliniekus, aktierus barot — un līdz šai dienai mēs neesam uzcēluši. Bet tās ir labas idejas, lai Dievs mums stāv klāt un palīdz šīs idejas novest līdz galam. Tā arī ir aktīvā atpūta — aiziet uz baznīcu.

Es nodarbojos ļoti nopietni ar jogu. Man pasniedz jogu sieviete, kurai bija vēzis krūtī, un kurai bija atlicis trīs mēnešus dzīvot. Ne katrs ar to var tikt galā. Viņa izārstēja sevi. Un viņa man teica, ka nav nevienas slimības, ko nevarētu, ar jogu nodarbojoties, izārstēt. Man tā meitene jautāja — cikos jūs ejat gulēt? — Divpadsmitos. Cikos jūs ceļaties? — Deviņos. Deviņos jāiet gulēt! Viņa ceļas četros! No četriem līdz sešiem  nodarbojas ar jogu. Tagad es jau eju gulēt ap vienpadsmitiem, ceļos pussešos, un es daudzkārt labāk jūtos.

RL: Vai jūs sliecaties uz vienatni, atteikšanos no sabiedrības?

Ķirsons: No kaut kā, ne no sabiedrības. No otras puses, mums varbūt liekas, ka, piemēram, mūķenēm ir garlaicīga dzīve — pamostas, nekur viņa ārā neiziet, bet viņām varbūt liekas šausmīgi tas, kā dzīvojam mēs — visa dzīve skriešanā, meli, visa tā aprite, viss tik savādāks, ārprāts, kāda dzīve. Kam ir īstā taisnība? Mēs sevī meklējam to savu pareizību. Dzērājs dzer šņabi. Es arī agrāk dzēru diezgan daudz. (Parodē.) “Tu nevari iedomāties, cik man ir problēmu! Es iedzeru savu glāzīti, un man vismaz problēmas aiziet! Tad man ir labi!” Un aiziet gulēt. Ne jau piedzerties. Es uzskatu, ja es iedzeru trīs reizes nedēļā, tas jau ir daudz. Divas glāzes vīna, trīs — tas jau… (Rāda.) Un iet gulēt. Es zināju, ka joga palīdz nevecot, palīdz ķermenī uzturēt pareizu asinsriti, elpošanu un visu pārējo, un lai es septiņdesmit gados varētu špagatu uztaisīt, nesakaļķošanās, un viss pārējais. Es gribu to, man tas ir vajadzīgs.

RL: Vai cilvēks var sasniegt pilnību?

Ķirsons: Dievs ir pilnība.

RL: Tagad būtu kauns vēl kaut ko jautāt. Paldies.