Maltīte ar skatu uz Latviju

Reiz kāda igauņu hipiju dzejniece no Tallinas ieradās Gotlandē ar zvejnieku kuģīti, kas atbrauca pārdot saķertās zivis. Slitē viņa izkāpa krastā un devās uz Visbiju. Arī atpakaļceļam bija aizrunāti igauņu zvejnieki, taču šoreiz darījums notika Ronehamnā, mazākā ostā krietni uz dienvidiem, kur nedrīkst uzņemt pasažieri, jo nav muitas iestāžu. Atsaucīgā zviedru policija, dzeju mīlot, visu nokārtoja, un igauņu hipiju dzejniece gandrīz vai uz mūžu iemīlējās vīrišķīgajā zviedru policistā, kas krasta apsardzes kuterī kopā ar viņu traucās jūrā, lai noķertu aizejošo zvejnieku kuģīti.

Šo romantisko stāstu dzirdēju, sēžot pie atvēsināta baltvīna glāzes svētdienas vakarā Hervīkas Ostaskrogā. Jauna stalta auguma zviedriete, kas parūpējās par vīnu, apmeklē krievu valodas un literatūras kursa lekcijas Visbijas augstskolā. Viņas pamatkurss ir menedžments. “Viņa ir ļoti laba viesmīle,” apgalvo Hervīkas Ostaskroga saimnieks, pats būdams ļoti labi kopts sirms sārtvaidzis ar vikingu rotu uz krūtīm zem viršukrāsas krekla. Viņš stāsta, ka 20 gadus pats nodarbojies ar zvejniecību, bet tagad viņa rokās ir visas Gotlandes zivju uzpirkšana un tālākpārdošana. Zviedru Garoza pērk tūkstošiem tonnu zivju arī no baltiešiem, kas paši atved lomus uz Gotlandi. Pēc tam šīs mencas un butes ar strauji pieaugušu pievienoto vērtību peld uz Stokholmu. Visvairāk Hervīkas krodzinieks pērk no latviešiem, pats bieži brauc uz Liepāju un apmetas zviedru viesnīcā Amrita. Viņš lido turp ar mazu lidmašīnu, kurā ir vietas pilotam un trim pasažieriem, tikai reiz ziemā pilots atteicies lidot, aizbildinoties, ka ūdens jūrā esot pārāk auksts. Viņš pazīst mistisko Slites Bengtu, kas brauc ar savu prāmi uz Pāvilostu, kad salasās pietiekami daudz pasažieru, bet reti atbild uz telefona zvaniem, lai paskaidrotu, kad brauks. Nav tik traki, viņš saka, Bengts iztaisa savus 60 reisus sezonā, arī uz Igauniju un Poliju. Viņš pazīst un rekomendē vīru, kam pieder 20 gultasvietas ar labu servisu lauku saimniecībā netālu no Hervīkas — tas reiz pateicis “man vairs nepatīk lopi” un iekārtojis fermā viesnīcu. Viņš pazīst arī Gotlandes “līdztiesības ministri”, kas rūpējas par sievietēm, imigrantiem, homoseksuālistiem un citām minoritātēm, brauc šurp uz Hervikas kroga otrā stāva zāli pie lielā galda rīkot konferences un “vecuma galā pati kļuvusi par minoritāti”. Viņa kroga otrā stāva tualete ir īsts līdztiesības templis, tur atrodas mazs klozetpodiņš bērniem un galds zīdaiņu pārtīšanai. Šarmantais Garoza ir bijis Rīgā uz astoņsimtgades svētku salūtu un stundu pūlējies piekļūt tam tuvāk. Fantastiska mūzika! Un pats salūts — 8 miljardi zviedru kronu! Nujā, vienreiz 800 gados.

Zvejas mājiņas, kas veido ielu gar ostu, stāv trīs rindās. Pirmās lieto vietējie, tomēr arī dažās no tām iekārtotas ērtības tūristiem — tualetes, veļas mazgātava, maza bodīte. Otrajā rindā stāvošās ir ļoti vecas un ļoti īstas, taču tagad kalpo vasarniekiem. Trešā rinda jau celtas kā vasarnīcas. Zviedru lielo augumu samērojamība ar Visbijas leļļu mājiņām un šādu zvejas namiņu izmēriem ir noslēpums, kam nav lemts tikt izprastam, līdzīgi tam, kā gan postsociālistiskie bagātnieki spēj ar saviem ķermeņiem aizpildīt pašu uzbūvētās guliveriskās celtnes.

Aplīk Hervīkai slejas krāšņa garena klints, kas ar vienu galu ietiecas jūrā. Pa kuģiem atstāto šauro skreju kā vientuļa bite līča stropā laiku pa laikam atgriežas kāds neliels zvejnieku kuģītis.

Nevajag domāt, ka pusdienas omulīgajā Ostaskrogā ar zili rūtainajiem lina galdautiem ir smagnējs ziemeļnieku mielasts ar raupju jūras smaržu. Varbūt tur ir pat neliela pretruna — taču šāda veida pretrunas gan nekādi netraucē ne ēšanai, ne nomaļās piekrastes dūmakainajai melanholijai — Herrvik Hamnkrogen  ēdienkarte drīzāk ir tuva tradicionālai franču virtuvei. Kā jūrasbraucēja dzīves reminiscence — lai apsēstos savā galapunktā un, klausoties sirma pianista cildeni skumjajos evergrīnos, domātu par “toreiz Bristolē”, “toreiz Hamburgā” un “toreiz Marseļā”.

Iepretīm sēdošā grieķu dzejnieka trauslā, bālā seja uzreiz neatklāj viņa attieksmi pret bazilika rotātajām zviedru jēra ribām ar biezu, tvīksmīgi saldenu kaltēto tomātu mērci, kas izskatās pēc kausētas šokolādes. Tomēr izrādās, ka tas, ko viņš slēpj aiz intelektuāļa neiesaistīšanās maskas, ir sajūsma. Vēl izrādās, ka viņš ir ne vien pazīstams dzejnieks, bet arī kāda gastronomijai un citiem dzīves priekiem veltīta grieķu žurnāla galvenais redaktors. Dzejnieks dodas uz virtuves pusi, lai iepazītos ar šefpavāru, un atgriežas, uzvaroši mādams ar jaunā zviedra žilbinošo CV: “Lūk, viņš ir mācījies Le Gavroche!” Ēdienkarte ir aristokrātiski īsa — sākot ar priekšēdieniem un beidzot ar desertu, tajā ir tikai 16 nosaukumi, viss precīzs un noslīpēts, nevienā šķīvī nevalda aptuvenība. Mazā baltā traukā tiek pasniegts noslēpumains šķidrums, kas ēdienkartē nosaukts par kajpcappuccino ar garneļu frikadelēm un dillēm. Kajp ir savvaļas loki un kapučīno šajā gadījumā apzīmē krējuma un uzputotības maigo vidi, kurā uzturas izaicinoši pikantā meža loku garša, bet garneļu frikadeles izšķīdušas tik lielā mērā, it kā to nekad nebūtu bijis. Šis ēdiens ideāli atbilst lietainam svētdienas pusdienlaikam, kuru apņem mulsums un caurstrāvo sestdienas vakarā kaut kur pilsētā dzirdētas mūzikas sāpīgās stīgas. Tieši tāda ir arī šī diena. Savādi, kā gan šim Ostaskrogam, kas savieno vērienīgā saimnieka lietišķo laipnību, metropoles redzējušā pavāra kopto garšas un aromāta precizitāti, provinces ēdamistabas omulību un kapteiņa kajītes kinematogrāfisko atribūtiku, izdodas būt tik saudzīgam pret ikviena jūtām. Hervīka ir maza zvejnieku osta klinšainā pussalā, kas tiecas uz Latvijas pusi. Es pazīstu daudzus cilvēkus, kas labprāt apsēdīsies Ostaskroga terasē un, veroties jūrā, nodomās: skaidrā laikā no šejienes varētu redzēt Latviju... Un viņiem tas kaut ko nozīmēs.