Mākslas formula

Ierados Greifsvaldē miglainā ziemas rītā. Vairākas dienas pagāja, laiski klaiņājot  gar bibliotēkas stiklotajām sienām – vjetnamiešu meitenes čakli klabināja datoru taustiņus –, pamazām pieradis pie ātrās palīdzības helikoptera izraisītā trokšņa,  ieslīdzis ebreju poētikas un viduslaiku  tekstu pasaulē, es gandrīz aizmirsu,  ka ir arī ārpasaule, ka iespējams, piemēram, aiziet līdz jūrai, jahtu muzejam vai dižskābaržu mežam, kur it kā esot staigājis Kaspars Dāvids Frīdrihs (1774–1840).

Šonakt nosapņoju, ka gar logu (kaut gan dzīvoju trešajā stāvā) naktī garām aizlavās kaķis uz vairākus metrus garām stikla kājām. Viņš parīvējās ar sānu gar baltajām logu aplodām un pazuda miglā kā nebijis. Šejienes apstākļos migla nav tikai eksaltētas vai liekulīgas poētikas elements, tā te ir visur, un mazāk miglainas dienas vietējie mēdz dēvēt par saulainām. Vācu romantiskās glezniecības tēvam Kasparam Dāvidam Frīdriham migla bija daiļrades instruments, gluži kā krāsa vai audekls: “Kad apkārtne ietinas miglā, tā šķiet lielāka, varenāka un rosina iztēli – gluži kā meitene, kas paslēpusies zem plīvura. Smaržu piepildītās tāles piesaista acis un iztēli daudz vairāk nekā tas, kas ir tuvs un skaidri saskatāms.” Patiešām, skaidri saskatāms te nav itin nekas, pilsēta atgādina laimīgo padomju bērnību – veikala dienvidu pusē vīri iebauda lētu alkoholu, neredz steidzīgus cilvēkus runājam pa mobilajiem telefoniem, apkārt apskretušas blokmājas, un veikalā beigušies apelsīni. Kad pavaicāju, kādēļ nav apelsīnu, pārdevēja atcērt: “Nav tādēļ, ka nav.” – “Sūda veikals,” es atsaku un dodos tālāk – uz staciju.

Torīt gribēju doties uz Rīgenas salu, kur Kaspars Dāvids Frīdrihs esot smēlies lielāko daļu savu iespaidu. Uz pretējā perona – mūs šķir tikai divas sliedes – stāv bariņš neonacistu, kuri ar lēto nedēļas nogales biļeti dodas uz Hanzas pilsētu Štrālzundi. Viens no viņiem man uzsmaida platu smaidu, jo mums ir līdzīgas frizūras. Šajā mirklī es atceros, kā mans draugs J. N. prasīja, kā arābiski pateikt: “Es neesmu ebrejs.” Lejsatu jahūdīan laikam bija gramatiski pareizā forma, bet diezin vai ar to vajadzētu iesākt sarunu.

No Hanzas pilsētas Greifsvaldes es kopā ar nacistu baru ierodos Hanzas pilsētā Štrālzundē. Vietējie ārkārtīgi lepojas ar piederību Hanzas savienībai, pat automobiļu numuriem priekšā pielikts burts “H”, bet es jūtos te svešs, it kā būtu nokļuvis kaut kur tālu ziemeļos. Vienīgais, kas mani vieno ar Hanzas savienību, ir konts attiecīgā nosaukuma bankā, un ik uz soļa gadās kaut kas tāds, kas manu atsvešinātību apstiprina vai vismaz nenoliedz. “Ak tad no dienvidiem esat atbraucis, nu jau gan, šitādā laikā!” – Rīgenas laikrakstu pārdevēja, kalsna blondīne ap četrdesmit, pieķer manu Dienvidvācijas akcentu un izplūst plašā smaidā. Pajautāju, vai viņa gadījumā nezina, kur gleznojis Kaspars Dāvids Frīdrihs. Blondīne dīvaini saliecas un ar apskaužamu ātrumu nober tekstu par Rīgenas klinšaino piekrasti, miglu, Altenkirheni un Neienkirheni, par miglainiem līčiem un piepešiem saules stariem, kas pāršķeļ mūžīgo miglu, par mistiku un gleznošanu sevī, kā arī (pilnīgi nevietā) par kaut kādām slavenām sviestmaizēm ar zivi. Kaut kur dzirdēti vārdi. Izrādās, viņai apakšā pie kases aparāta pielīmēta izdruka no pilsētas tūrisma informācijas biroja mājaslapas.

Altenkirhene un Neienkirhene tiešām ir gleznainas vietas ar seniskuma apdvestām  cilvēku sejām (aizbrauciet, piemēram, uz Nirnbergu un paši redzēsiet, ka tie paši  kartupeļu deguni, kas atainoti Dīrera gleznās, lielā skaitā klaiņo pa turienes ielām), kaut  arī agresīvas trauku mazgājamā līdzekļa mārketinga kampaņas dēļ abi ciemati drīzāk pazīstami sakarā ar turienes ļaužu trauku mazgāšanas kaislībām, nevis gleznaino ainavu. Pavisam citādi ir klinšainajā piekrastē –  pelēcīgas klintis un vientuļi ūdeņi. Raksta,  ka šīs esot bijušas manis izsekotā gleznotāja iemīļotās vietas, un tieši šeit man piepeši kļūst skaidra Kaspara Dāvida Frīdriha mākslas  formula – īslaicīgais viņam ilgst mūžību, bet mūžība ir tikai viens saules dzēliens viļņu sagrauztajās klintīs.

“Māksliniekam jāglezno ne tikai tas, ko viņš  redz, bet arī tas, ko viņš redz sevī. Ja viņš  sevī neredz neko, tad būtu nepieciešams atturēties gleznot arī ārēji redzamas lietas,  citādi viņa gleznas būs kā spāņu sienas, aiz kurām slēpjas tikai beigtie vai pat miroņi.”  Šo izteikumu pieraksta gleznotāja mūža nogalei, kad viņš piekrastes zvejnieku krodziņos mēdza dalīties pārdomās par savu mākslu un dzīves redzējumu.

Bet sala man ātri apnīk un es dodos atpakaļ  ar vilcienu. Večuki skrāpē no puslitra burciņām līdzpaņemto ēdienu, un večiņas baltu aci  blenž uz turku meiteni, kuras mp3 atskaņotāja troksnis neiederas vispārējā vagona noskaņā. Rimti sēžu un domāju par mākslu, neonacistiem, noslīkušiem zvejniekiem, apsūnojušiem  ozoliem, rūsganu miglu kalnos un bezgalīgiem niedrājiem, kuri skrien garām vilciena logam. Man ienāk prātā, ka romantiķi ir nežēlīgi  narcisi, kas spēj tīksmināties par kukaiņu  spārnu spīdumu, vienlaikus strādājot par izgudrotājiem pesticīdu fabrikā. Ja romantika nepiedzimst iekšienē – kā Kasparam Dāvidam Frīdriham, kurš cita starpā apgalvoja arī, ka “ikviens īsts mākslas darbs tiek ieņemts svētītā stundā, lai piedzimtu laimīgs” –, tā nogalē patiesību, intuīciju un stindzina asinis. Gleznas kļūst par reklāmām, un grāmatas par tekstiem.

Pēc kādas nedēļas devos uz Eldenas klosteri,  kas atrodas stundas gājiena attālumā no  manām mājām. Ne reizi vien biju tur staigājis – blakus klosterim ir krievu veikals Annuška,  kur pārdod pelmeņus, padomju fotofilmiņas  un citas noderīgas mantas.

Eldenas klostera arka bieži vērojama  dažādās Kaspara Dāvida Frīdriha kompozīcijās, iespējams, ka tieši šī iemesla dēļ 1199. gadā  celtā klostera ēka nav sabrukusi pavisam. Pārskrienu acīm klostera informācijas dēlim,  bet mani nespēj interesēt vēsture, mūki,  ziņas par to, kas nodedzinājis klosteri un  kāpēc tas celts.

Kaut kur pie potītēm balo ģipša plāksnes  ar pelēcīgu mūku acīm, un laimīgā atziņas  stundā es atskāršu, ka klosteriem un citām sakrālām celtnēm jēga parādās tikai tad,  kad tās ir nojauktas, sagrautas un izdeldētas. Kamēr tās daudzu gadsimtu gaitā darbojās, parastam mirstīgam, īpaši citai reliģijai piederīgam, tur iekšā nebija ko meklēt. Tagad mūki ir beigti un mūri sadrupuši – var gleznot, klaiņāt, iztēloties, kā tur bija senāk, “kultūrapzināt un iedzīvināt”, kā teica viena literatūras skolotāja. Nopostītā klostera arka Kasparam Dāvidam Frīdriham bija durvis uz citu pasauli.

Pakāpos uz viena no mūriem, lai paskatītos  cauri arkai no cita skatu punkta – tur rēgojas veikala Annuška durvis un pāris pilsoniskas privātmājas. Kādā fotoizstādē redzēju līdzīgu ainu – līdzās pa pusei sagrautai pareizticīgo baznīcai bija uzslietas vairākas plēves siltumnīcas. Ieraksti atsauksmju grāmatā liecināja, ka vairākums izstādes apmeklētāju vēlas fotogrāfa nāvi, grib uzzināt, kur atrodas baznīca, piedalīties atjaunošanas talkā utt. Es ierakstīju, ka vēlos piedalīties nojaukšanas talkā un vēl kaut kādas rupjības – un man ir taisnība, jo Kaspars Dāvids  Frīdrihs bija pravietis un kā tādam viņam  bija nepieciešamas klostera drupas, apsūnojuši koki, miglaini saullēkti un stindzinošas  kalnu ainavas, lai “svētītu ikvienu pieskārienu mūsu apziņai, jo tā ir māksla, kas mīt  mūsos!”  (Te es gribēju pierakstīt vēl vienu teikumu,  bet piepeši sapratu, ka tas nav vajadzīgs.)