Māksla radīt reliģiju

Pirms gada es kārtējo reizi mainīju darbu un pārcēlos uz jaunu dzīvesvietu prestižā vietā, labi iekoptā mājā ar pagalmu un skatu uz parku. Kaimiņi bija pieklājīgi un laipni, satiekoties sveicināja un smaidīja – “jaunie profesionāļi”, tā man teica cilvēks, kurš izīrēja māju. Drīz pēc tam es pamanīju, ka pastkastītē saņemu vēstules, kas adresētas citai sievietei. Dažas no tām bija bukleti un avīzes, drukātas uz plāna krītpapīra, citas bija slēgtās lakoniskās aploksnēs ar atpakaļadreses zīmodziņu “Saentoloģijas centrs” un ar roku rakstītu adresi. Rokraksts bija plašs un atbrīvots, taču visai grūti salasāms. Sieviete, kuras vārdu es izlasīju uz aploksnes, acīmredzot dzīvojusi šeit kaut kad agrāk. Es apjautājos kaimiņiem un mājas saimniekam, neviens īsti nevarēja atcerēties, kas viņa bija un kurp pārcēlusies. Meklēšana internetā arī nepalīdzēja – personu ar līdzīgiem vārdiem un uzvārdiem bija daudz. Es mēģināju uzminēt, aptuveni atsijājot cilvēkus pēc vecuma un nodarbošanās. Tad kādā mājaslapā es atradu vientuļu fotogrāfiju – tā bija sieviete apmēram 35 gadu vecumā pie jaunas un dārgas automašīnas stūres, viņa lūkojās pār plecu, atmetusi galvu atpakaļ, un saspringti smaidīja, atsedzot skatam nevainojami baltu un līdzenu zobu rindu. Bukletos, ko saņēmu pastkastītē, bija redzami tieši tādi paši skatieni. Veiksmes stāsti.

Noslēpumainā zinātnes reliģija

Bukleti un informatīvās lapiņas, kas pildīja manu pastkastīti, saturēja nelielus rakstus par “aktuālām tēmām”, pilnus neizprotamiem terminiem. Vēl bija daudz smaidošu cilvēku, kas turēja rokās milzīgus ierāmētus diplomus par to, ka sasnieguši “klīra” statusu vai kādu OT līmeni. Taču lielāko daļu lappušu aizņēma sludinājumi par gaidāmiem kursiem, konferencēm un kongresiem, kā arī reklāmas, kas aicināja iegādāties jaunāko e-metra modeli un dažādus Rona Habarda lekciju ierakstus audiokasetēs vai grāmatās. Cenas bija pieminētas tikai pasūtījuma veidlapās un bija neticami augstas. Es apstaigāju tuvējos garīgās literatūras grāmatu veikalus un neatradu tajos nevienu Rona Habarda sacerējumu. Vienīgā cerība kaut ko noskaidrot tuvāk bija internets.

Saentoloģijas baznīca ir hierarhiski strukturēta vispasaules organizācija, kuras darbības pamatā ir Laionela Rona Habarda izstrādātā cilvēka pilnveidošanas sistēma. Tās sākums meklējams 1949. gadā, kad amerikāņu žurnālā “Ceļotāju klubs” parādījās viņa raksts “Terra incognita: prāts”. Gadu vēlāk tika izdota pirmā grāmata par dianētiku – ķermeņa un gara uzlabošanas metodi, kas pēc paša Habarda vārdiem ir izārstējusi viņu no kara laikā iegūtā redzes zuduma. Šī ir tikai viena no leģendām, kas veido saentoloģijas dibinātāja biogrāfiju. Arī paši saentologi neslēpj, ka šī cilvēka dzīve vispārzināmā atstāstā izklausās neticama, taču ar nelielu ironiju piebilst – visu izcilu personību dzīvesstāstus ir apvijušas leģendas, bet LRH (tā viņi dēvē savu skolotāju) ir pati izcilākā personība cilvēces vēsturē.

Tildenes pravietis

Laionels Rons Habards ir dzimis 1911. gadā Tildenes pilsētā Nebraskā, sava neiedomājami bagātā vectēva rančo. Viņš prata nosēdēt seglos vēl pirms iemācījās staigāt, bet trīs gadu vecumā vadīja neiejātus mustangus un teicami rīkojās ar laso. Viņš iepazinās ar vietējiem blekfūtu cilts indiāņiem, kas zēnu sešu gadu vecumā ar īpašu rituālu iesvētīja asinsradniecībā, bet cilts šamanis Vecais Toms nodeva viņam slepenās un senās indiāņu zināšanas. Šajā biogrāfijas vietā stāstītājs parasti piebilst, ka visā blekfūtu pastāvēšanas vēsturē tikai viens bālģīmis ir saņēmis asinsradniecības iesvētību un tas ir bijis sešgadīgais Rons. “Vai jūs tam spējat noticēt?” saentologi retoriski jautā klausītājam. Noticēt tam patiešām ir pagrūti, it īpaši ņemot vērā, ka blekfūtu cilts tradīcijās nekad nav eksistējis asinsradniecības rituāls, vismaz viņi paši apgalvo, ka tā ir vistīrākā Holivudas fantāzija.

Taču tas ir sīkums – 12 gadu vecumā Rons iepazinās ar kādu pirmā ranga kapteini, kurš apgalvoja, ka ir bijis Zīgmunda Freida skolnieks un iepazīstināja zēnu arī ar psihoanalīzes noslēpumiem. Tūdaļ pat sākās neticamu piedzīvojumu un varoņdarbu sērija. Habards apgalvo, ka 12 gados ir ieguvis Pirmās pakāpes skauta pakāpi, bet vēl pēc gada kļuvis par skautu ērgli, lai ko arī tas nozīmētu. Sirsnīgā naivumā viņš atceras, kā iznīcinājis pusaudžu bandu, kas terorizējusi visu pilsētu – viņš, būdams krietni jaunāks par viņiem, ir izsekojis katru atsevišķi un piekāvis. Tam gan ir bijis nepieciešams rāpties uz augstas sētas un lēkt huligāniem virsū ar smagiem zābakiem kājās, acīmredzot, citādi nodarītie ievainojumi nebūtu bijuši tik spēcīgi. Vecumā no 14 līdz 19 gadiem viņš vienatnē apceļojis Himalajus, Mongoliju, Indiju un Tibetu, kur ticies ar vietējiem gudrajiem un pārsteidzis viņus ar savām zināšanām un spējām. Pēc atgriešanās viņš iestājās Džordža Vašingtona universitātē, kur ieguva divas augstākās izglītības, vienu no tām – kodolfizikā. Pats par sevi saprotams, viņš bija “pirmais un vēl kādu laiku vienīgais speciālists šajā jomā”. Habarda nedraugi, kas maskējas par neatkarīgiem pētniekiem, gan apgalvo, ka Habards ir izmests no augstskolas jau otrā kursa laikā, visdrīzāk – nesekmības dēļ, bet kodolfizikas ievadkursā viņš nav spējis nolikt pat pirmo eksāmenu. Vēl vairāk – viņš bērnībā esot paniski baidījies no zirgiem, viņa vectēvs bijis vietējais veterinārārsts, bet uz Ķīnu Habards esot patiešām ceļojis – kopā ar mammu, lai apciemotu tēvu, kurš dienējis Guamas salā. Daži pētnieki apgalvo, ka esot redzējuši Habarda tālaika dienasgrāmatas, kurās, stāstot par šo ceļojumu, atrodams sekojošs ieraksts: “Galvenā problēma Ķīnā ir tā, ka šeit ir pārāk daudz šķībacaino.”

Renesanses cilvēks

Nav daudz tādu cilvēka darbības jomu, kurās LRH nebūtu izmēģinājis roku un sasniedzis augstākos rekordus. Viņš aizraujas ar lidošanu un kļūst par Amerikas vadošo planieristu, bez īpašas sagatavošanās pārsēžas lidmašīnā, veic visus iespējamos trikus un apceļo visu kontinentu. Viņš ir vietējā laikraksta fotogrāfs un feļetonu autors, dzied vietējā radiostacijā un publicējas žurnālā “Pilots – sportists”, kur sniedz padomus lidošanai īpaši grūtos apstākļos. Šajā laikā viņš sāk eksperimentus ar cilvēka apziņu un pie reizes – sāk rakstīt ludziņas un detektīvstāstus. Saglabājusies informācija par to, ka viņa pirmā stāsta nosaukums bija “Tax”, bet luga, par ko viņš saņēmis prēmiju kādā konkursā, bijusi “Dievs smaida”. No šī brīža Habards kļūst par visu laiku un zemju auglīgāko rakstnieku, kas izdevis vidēji vienu grāmatu divās nedēļās, to skaitā – sešu gadu laikā uzrakstījis 138 romānus par visdažādākajām tēmām. Leģenda apgalvo, ka 1935. gadā viņš ievēlēts par Amerikas rakstnieku ģildes Ņujorkas nodaļas prezidentu (konkurencē ar Reimondu Čāndleru). Tiesa, šajā jautājumā īstas skaidrības nav – nelabvēļi apgalvo, ka lētas lubu literatūras štancēšana ir bijusi vienīgais paņēmiens, ar ko Habards ticis pie naudas, taču baidās atzīt, ka viņam bijis vērā ņemams talants. Saentoloģijas sekotāji šajā apstāklī saskata vien Habarda visaptverošā ģēnija kārtējo izpausmi, tiesa, nedaudz mulsdami no tā, ka vienlaicīgi ar pārcilvēcīgu apjomu literatūras radīšanu, viņu elks ir spējis rīkot bīstamas un zinātniski nozīmīgas ekspedīcijas Karību jūrā ar četrmastu burinieku Doris Howlin, veidojis Puertoriko mineraloģisko aprakstu, lidojis un vēl vadījis Amerikas inženieru celtnieku biedrības nodaļu.

1938. gadā iznāk piedzīvojumu seriāls “Bagātību salas noslēpums”, kura piecpadsmit sērijas ir balstītas Rona Habarda sarakstītajā stāstā. Sēriju nosaukumi ir “Baiļu sala”, “Spoku balsis”, “Dzīvi apraktie”, “Meitene, kas pazuda”, “Iznīcības žokļi” un tamlīdzīgi. Tas ir vienīgais tālaika seriāls, kura titros parādās atsauce uz Ronu Habardu (scenārija autors gan ir pieredzējušais aktieris un režisors Elmers Kliftons), taču tas netraucē apgalvot, ka jau pirms kara viņš bijis populārs un Holivudā atzīts rakstnieks. 50. gados iznāk filma, kuras viena epizode ir balstīta uz Habarda stāsta motīviem, pārējās filmas viņa šķirklī interneta filmu datubāzē ir saentoloģisks mācību kino. Izņemot, protams 2000. gada grāvēju “Kaujaslauks – Zeme” ar Džonu Travoltu galvenajā lomā, taču par to pagaidām nerunāsim. Jautājums par to, cik pazīstams rakstnieks Rons Habards ir bijis pirms kara, paliek neskaidrs, taču sarakstījis viņš ir daudz. Izlasīt būtu pagrūti, un lielākā daļa no šiem piedzīvojumu un šausmu romāniem nav nopērkami.

Varonis uz kapteiņa tiltiņa

Kara sākumā Habards tika iesaukts armijā un komandēja jūras floti, veica neiedomājamus varoņdarbus, gremdēja japāņu kuģus, izglāba Ameriku, saņēma neskaitāmus apbalvojumus un pēc diviem gadiem tika hospitalizēts, jo bija kļuvis akls. Kara hospitālī viņš, gluži vai vajadzības spiests, izgudroja dianētiku – garīgās veselības metodi; eksperimentējot ar to, viņš atguva redzi, atjaunoja spēkus un vēlreiz devās uz fronti. Arī šajā stāstā ir vairākas neskaidrības. Kontradmirālis Braisets atzinumā par Habarda nederību dienestam flotē minējis tādu ievērības cienīgu argumentu kā “nespēja novērtēt apkārtējo situāciju un kolektīvas rīcības prasmju trūkums”. Apmelotāji, kuru jau toreiz Habardam, šķiet, netrūka, apgalvo, ka viņš visu dienesta laiku nosēdējis rezervē, kur arī iemantojis vairākas slimības, kas saistītas ar mazkustīgu dzīvesveidu – divpadsmitpirkstu zarnas čūlu un gūžas traumu no kritiena pa kāpnēm, bet redzes problēmas bijušas saistītas ar hronisku konjunktivītu. Reiz viņam gan uzticēts aizvadīt karakuģi garām Kalifornijas piekrastei, taču, tiklīdz ticis atklātā okeānā, viņš paziņojis, ka uzskrējis japāņu zemūdenei, izsaucis papildspēkus un licis izšaut pa sabiedrotajai Meksikai piederošo salu, kura izrādījusies apdzīvota. Pēc kara un memuāros aprakstītās brīnumainās veselības atgūšanas viņš vēl ilgi saņēmis invaliditātes pensiju – saglabājušās arī vēstules valsts iestādēm, kurās viņš žēlojas par čūlas saasināšanos un pašnāvnieciskām domām, kā dēļ lūdzis pensijas palielināšanu.

Vienlaikus viņš esot aktīvi sarakstījies ar ASV izlūkdienestiem, piedāvājot savus pakalpojumus cīņā ar komunistu aģentiem. Uz kādas no vēstulēm esot CIP darbinieka atzīme par to, ka šis cilvēks, visticamāk, ir garīgi nelīdzsvarots un kontaktēties ar viņu nav vēlams. Tomēr savās atmiņās Habards paziņo, ka FIB uzdevumā iesaistījies “Austrumu tempļa ordeņa” Kalifornijas ložā, kur iepazinies ar Alīstera Kroulija skolnieku Džeku Pārsonsu. Iefiltrēšanās bijusi tik pamatīga, ka Habards pametis savu pirmo sievu un bērnus, lai apmestos Pārsonsa dzīvoklī. Šis fakts, protams, ir īpaši iemīļots Habarda kritiķu vidū, kas siekalodamies pārstāsta Kroulija īpatnējos uzskatus un, it īpaši – praksi. Alīsters Kroulijs, kas sevi uzskatīja par melnās maģijas atjaunotāju un modernā sātanisma pamatlicēju, uzskatīja, ka Antikrista nākšana uz Zemes ir cieši saistīta ar seksuālās enerģijas jautājumiem un aktīvi eksperimentēja ar dažāda veida ritualizētiem biseksuāliem dzimumaktiem, kas kristiešu literatūrā aprakstīti kā “vispretīgākās izvirtības”, bet praksē bija grupveida anālā seksa sesijas. Pakavējušies pie nepārprotamiem mājieniem uz to, ka Habards Pārsonsa un viņa sievas Sāras Nortrupas mājās esot nodarbojies ar seksu trijatā, apmelotāji spiesti atzīt, ka ilgi viņš to nav izturējis un drīz vien aizmucis ar visu Sāru. Tiesa, vēlāk viņš šur un tur ir pieminējis “ļoti dārgo draugu Krouliju”, bet kādā tiesas procesā, kur saentologi apsūdzēti sātanismā, par lietiskiem pierādījumiem izmantotas Habarda piezīmju grāmatiņas, kur lappušu malās uzzīmēti vīriešu locekļi un frāzes “Visi cilvēki ir mani vergi”.

Izmisumā dzimis ģēnijs

Četrdesmito gadu beigās viņš ir depresijas un nabadzības mākts kara veterāns, kurš turklāt vēl kļuvis atkarīgs no barbiturātiem un amfetamīniem. Vēlāk viņš nodibina organizāciju “Narkonons”, kas nodarbojas ar narkomānu un alkoholiķu “detoksikāciju”, izmantojot visai dīvainas un primitīvas metodes. Pats Habards līdz mūža beigām esot mocījies ar visdažādākajām atkarībām, nespēdams atmest pat smēķēšanu (četras paciņas dienā). Par īpatnēju garīgās veselības izpratni liecina arī fakts, ka saentoloģijas struktūru darbiniekiem, kas tiek apgādāti ar dzīvokli un pārtiku, tiek izsniegta kabatas nauda diviem mērķiem – zobu pastai un cigaretēm.

Habards acīmredzot ir smagi pārdzīvojis to, ka ar romāniem nespēj nopelnīt pietiekami, šajā laikā viņš vairākiem draugiem esot apgalvojis – ja gribi kļūt bagāts, dibini savu personīgo reliģiju! Ideja tiem laikiem bija pietiekami oriģināla, tuvākais paraugs bija 19. gadsimta vidū izveidotā mormoņu kustība un gandrīz tikpat pieredzējušie Jehovas liecinieki. Vienlaikus ar Habardu, taču pilnīgi citā pasaules malā savu vispasaules baznīcu izgudroja korejietis Mūns. Citiem vārdiem sakot, 40. gadu beigās nekas neliecināja par to, ka jaunu reliģiju radīšana būtu ienesīgs darbiņš. Un tomēr Habardam bija taisnība – mūža nogalē, 80. gados viņa personiskajā kontā ik nedēļu ienāca vairāki miljoni dolāru no saentoloģijas baznīcas filiālēm ASV un Eiropā. Tiesa, pats Habards saviem sekotājiem vienmēr ir stāstījis, ka īstenībā jau saentoloģija ir zinātniska metode, nevis reliģija, bet piereģistrējis kustību kā baznīcu viņš ir tikai tāpēc, lai izvairītos no varas iestāžu vajāšanas. Ar šo vajāšanu, saprotams, domāti nodokļu iekasētāji – reliģiskai kustībai nav citu īpašu priekšrocību salīdzinot ar sabiedrisku organizāciju, kā vien atbrīvošana no nodokļiem. Bet ar nodokļiem Habardam vienmēr ir bijušas problēmas.

 Viens pret visiem

1947. gadā viņš atver savu “ofisu” Losandželosā, kur izmēģina dianētikas metodi un pieņem klientus no Holivudas aktieru, režisoru un rakstnieku vides. Vēl viņš tajā laikā esot strādājis kriminālpolicijā un psihiatriskajā slimnīcā. Spriežot pēc paša sarakstītās autobiogrāfijas, viņš ir gada laikā trīs reizes mainījis dzīvesvietu un darbu – aizdomīgi, bet tikai no vidusmēra mietpilsoņa redzesviedokļa. Visur, kur nokļuvis, viņš ir turpinājis pētījumus un eksperimentus ar cilvēka apziņu, bet dažādie ienākumu avoti viņam bijuši nepieciešami, lai finansētu šos pētījumus. Slimnīcā viņš ir konstatējis, ka spēj noņemt “psiholoģisko zombēšanu”, ko stāvu augstāk pacientiem uzliek viņa kolēģi ārsti. Šo savu aizraušanos viņš uzskata par galveno vajāšanu iemeslu no varas iestāžu puses Amerikā, bet vēlāk – arī citur pasaulē. Visas valdības to vien tīkojot – nozombēt savus pilsoņus un padarīt viņu apziņu par paklausīgu mehānismu, bet dianētika nodarbojoties ar diametrāli pretējo – ar apziņas atbrīvošanu, tāpēc tā ir visu valdību ienaidnieks numur viens.

Habards vienmēr ir atkārtojis, ka dianētiku kā metodi viņš ir atklājis un teorētiski formulējis jau trīsdesmito gadu beigās. Klīst leģenda par grāmatu, kuras manuskripts viņam tolaik nozagts. Bez tam tiek apgalvots, ka lēmumu izdot “Dianētiku” komerciālā metienā viņš pieņēmis pēc draugu lūguma, kuri bija noguruši kopēt un izplatīt tās melnrakstu. 1950. gada 9. maijā tā iznāk izdevniecībā “Hermitage House” un jau jūnijā iekļūst bestselleru topā. Autors kādu rītu, sapakojis mantas, gribējis doties kārtējā ceļojumā, bet tad ieraudzījis mājas priekšā cilvēku pūli, kas vēlējās uzzināt kaut ko vairāk par apziņas evolūciju. No šī brīža Habards lasīja lekcijas katru dienu turpmākos desmit gadus. Vārda “dianētika” oficiālais skaidrojums ir saistīts ar grieķu valodu un nozīmējot “caur prātu”, taču daudzi pētnieki ir pamanījuši tā līdzību ar dievietes Diānas vārdu. Par Diānu Habards bija nosaucis savu pirmo meitu un pirmo kuģi, ko nopirka. Aizdomīgs šķiet fakts, ka Habarda iedvesmotājs Kroulijs par Dianūsu sauca divsejaino dievu Jānusu.

Vārdu skaidrošanas saldme

Jau ar savu pirmo metodoloģisko grāmatu Habards ievieš īpašu terminoloģiju, kas tekstu pārvērš par nejaušam lasītājam nesaprotamu vārdu savienojumu, savukārt apmācības process jebkurā stadijā sākas ar vārdu nozīmju noskaidrošanu. Principā tas nav nekas slepens – parasto vārdu nozīmes atrodamas vārdnīcās, bet speciālo dianētikas terminu skaidrojumi – glosārijā jebkuras grāmatas beigās. Taču Habards saskatīja īpašu psiholoģisku jēgu tajā, lai skolnieks notic, ka neko nesaprot, un sāk lasīt vēlreiz – vārdu pa vārdam, iedziļinoties katra vārda nozīmē. Tā ir samērā mākslīga metode, jo kopš bērnības mēs esam pieraduši mācīties nevis vārdu, bet teikumu nozīmes. Bērns vispirms saprot, ko ir vēlējies pateikt, un tikai pēc tam, no konteksta, piešķir vārdiem to lietojuma nozīmes. Habards izsit savu mācekļu apziņu no šī ierastā procesa un liek iekalt definīcijas, novedot cilvēku līdz stāvoklim, kurā viņam sāk šķist, ka pazudušas arī visvienkāršāko vārdu nozīmes un tās jāatrod no jauna. Dianētikā valda uzskats, ka liela daļa valodā izplatīto parunu un teicienu tiek lietotas nepareizā, pārnestā nozīmē un tieši tas padara cilvēku ikdienā lietoto valodu traumatisku. Ko nozīmē tādi izteikumi kā “Pārlēkt savai latiņai” vai “Tavas akcijas manās acīs ir kritušās”? Cilvēki nesaprot, ko runā, un tas noved pie apziņas un ķermeņa slimībām. Habards paziņoja, ka 70 procenti slimību ir psihosomatiskas izcelsmes un no tām iespējams atbrīvoties ar dianētikas palīdzību.

No psihoanalīzes Habards ir aizguvis ideju par to, ka cilvēka šībrīža problēmas ir meklējamas agrākos traumatiskos pārdzīvojumos, ko viņš pat īsti vairs neatceras. Šīs traumas ir palikušas bezapziņā, taču turpina ietekmēt prāta darbību. Taču atšķirībā no psihoanalītiķa, kurš gadiem ilgi varēja ņemties ap vienu vienīgu traumu, dianētikas adepts rēķinās ar vairākiem simtiem engrammu, kas saglabājušās kā ieraksti apziņas “engrammu bankā”. Katru no tiem nepieciešams pamanīt un neitralizēt “auditinga” procesā. Auditingu jeb uzklausīšanu veic apmācīts “auditors” un šis process nereti ir salīdzināts ar katoļu grēksūdzi – abos gadījumos mērķis ir atbrīvot cilvēku no pagājušu notikumu nastas. Cilvēku, kurš veiksmīgi izgājis auditingu un atbrīvojies no visām engrammām, dēvē par “klīru”, atšķirībā no “preklīra”, kura apziņu aptraipa tie vai citi pārdzīvojumi. Lai auditors būtu drošs, ka viss notiek pareizi, izmanto “e-metru”, viltīgu ierīci ar vairākiem indikatoriem un regulēšanas slēdžiem, kuras pamatā ir agrīna melu detektora vai, pareizāk sakot, galvanometra elektriskā shēma, bet darbības princips slēpjas cilvēka ķermeņa elektriskās pretestības izmaiņu mērīšanā. Preklīrs sēž iepretim auditoram, saņēmis abās rokās skārda cilindrus, kas veido elektrisko ķēdi aptuveni 0,5 voltu spriegumā. Atbildot uz auditora jautājumiem, mainās preklīra apziņas stāvoklis, līdz ar to – arī ķermeņa biofiziskie parametri. Vērojot šīs svārstības, auditors var noteikt, kāda ir atbildētāja reakcija. Jaunākais e-metra modelis “Mark Super VII Quantum” (izklausās nedaudz pēc Harija Potera lidojamās slotas) ir paslēpts smalkā futūristiskā korpusā un maksā 5031,50 eiro. Jā, tie ir aptuveni trīsarpus tūkstoši latu. Nav brīnums, ka 1954. gadā Habards sastrīdējās ar “elektropsihometra” izgudrotāju Volneju Matisonu un paziņoja, ka auditingam nemaz nav nepieciešams izmantot ierīci, kas “nostājas starp auditoru un preklīru, radot atsvešinātības sajūtu”. Četrus gadus vēlāk saentologi Dons Brīdings un Džo Volliss izgudroja mazāku, ar baterijām darbināmu modeli, ko Habards pasteidzās patentēt uz sava vārda un turpmāk uzskatīja par neaizvietojamu auditingā.

Brīvība, ko var atļauties retais

Saentoloģisko metožu dārdzība (“klīrēšanas” pamatkurss maksā 4625 eiro, Habarda lekciju audio ierakstu komplekts – 2077,75 eiro) vienmēr ir bijusi aizdomu un domstarpību cēlonis. No vienas puses, tā būtiski ietekmēja saentoloģijas baznīcas mērķa auditoriju. Tie bija veiksmīgi, pārtikuši uzņēmēji, populāri aktieri un mūziķi, ietekmīgi cilvēki, sabiedrības krējums. No otras puses – iemaksātās summas lielums iedarbojās psiholoģiski. Pat tad, ja iesācējs nejūtas apmierināts ar saņemto preci, viņam ir žēl ieguldītās naudas un arī kauns atzīties sev pašam, ka ir apvests ap stūri. Tiesa, saentoloģijas baznīcai ir arī savi atkritēji – neatkarīgie saentologi, kas izgatavo gluži lietojamus e-metrus, kurus iespējams nopirkt par piecdesmit reižu zemāku cenu.

Ja neskaita Rona Habarda grāmatas un audiokasetes krāsainos vāciņos, e-metrs ir teju vai vienīgais saentoloģijas baznīcas atribūts. Iespējams, ka tāpēc tieši ar to saistīti dažādi aizspriedumi un skandāli. Sešdesmito gadu sākumā ASV Pārtikas un medikamentu pārvalde apsūdzēja saentologus medicīniskā praksē bez licences. 1963. gada janvārī Saentoloģijas fonda telpās Vašingtonā tika konfiscēti ap simt e-metru un izvirzīta apsūdzība par “maldinošiem solījumiem izārstēt 70 procentus slimību ar šīs ierīces palīdzību”. Tiesas process vilkās ilgi un vairākās instancēs. Galvenais saentologu arguments bija nesen iegūtais reliģiskas organizācijas statuss, kas paredz izņēmumu likumdošanā. Rezultātā tiesnesis Gerhards Gesels spriedumā paziņoja: “Habards un viņa sekotāji saentologi ir izstrādājuši auditinga metodi, kurā tiek izmantots e-metrs. Par pašu e-metru un auditinga sesiju tiek iekasēta ievērojama samaksa. Viņi ir atkārtoti un nepārprotami likuši saprast, ka šāds auditings ir panācis garīgu un fizisku slimību izdziedināšanu. Tiek apgalvots, ka persona ar e-metra palīdzību sasniedz gaidīto klīra stāvokli un klīrēšanas rezultātā veiksmīgi atbrīvojas no daudzām vai gandrīz visām slimībām, savukārt auditinga izdošanās tiek garantēta. Tas viss nav bijis un joprojām nav patiesi.” Ar tiesas spriedumu e-metra lietošana tika klasificēta kā labticīga reliģiska darbība, bet ierīces jānoformē ar labi pamanāmu uzrakstu: “Šis e-metrs nav medicīniski vai zinātniski pielietojams nevienas slimības diagnozei, ārstēšanai vai profilaksei. No medicīnas un zinātnes viedokļa tas nevar uzlabot personas veselību vai ķermeņa darbību.”

Visā šajā lietā ir kaut kas aizdomīgs – amerikāņu tiesu sistēma uzvedas kā mežoņu cilts, kas iebraukuša ceļotāja termometru uzskata par burvestību instrumentu, jo tā īpašnieks ārstē saslimušos, bet no saplēsta termometra nāk ārā inde. Grūti noticēt, ka 20. gadsimta vidū pasaules attīstītākās nācijas pilsoņi būtu jābrīdina neuztvert primitīvu elektriskās pretestības mērītāju par brīnumlīdzekli pret visām slimībām. E-metra uzbūve un darbības principi nekad nav tikuši slēpti. Habards atklāti atzinis, ka aparāts mērī vienīgi ķermeņa elektriskās pretestības izmaiņas, un šīs izmaiņas patiešām neizskaidrojamā veidā brīžiem ir saistītas ar atšķirīgiem prāta stāvokļiem. Tā pati amerikāņu tiesu sistēma izmantoja poligrāfu jeb melu detektoru kā zinātniski pamatotu metodi, lai noskaidrotu, vai aizdomās turamais melo. Poligrāfā gan bez pretestības izmaiņām tiek ņemti vērā vēl vairāki ķermeņa darbības parametri, kas rezultātu padara drošticamāku, taču principā tiek atzīta saistība starp elektriskiem mērījumiem un apziņu. Habards vienīgi ievieš pseidozinātnisku izskaidrojumu, apgalvojot, ka dvēsele ir enerģijas veids, kam piemīt masa gluži tāpat kā ķermenim, bet auditinga laikā dvēseles klātbūtne preklīra ķermenī palielinās un samazinās, atkarībā no izdzēsto un neizdzēsto engrammu skaita. Un tomēr saentologi piekrīt tiesas spriedumam, kas nostāda viņus vienā līmenī ar kristiešiem, kuri tic asarojošas svētbildes dziednieciskajam spēkam. Pamanījuši acīmredzamu izdevību nemaksāt nodokļus par e-metru pārdošanu (vēl izdevīgāk ir noformēt šo samaksu kā ziedojumu), viņi liek pamatus finanšu struktūrai, kas strādā ar 1000 procentu peļņu. Izplatot e-metrus, saentologi joprojām lieto nedaudz modificētu brīdinājumu: “Pats par sevi šis e-metrs neko neizdara. Tas ir domāts lietošanai vienīgi Baznīcas priesteru uzraudzībā un Baznīcas ietvaros. Elektrometrs nav medicīniski vai zinātniski spējīgs uzlabot neviena cilvēka veselību vai ķermeņa darbību un paredzēts vienīgi reliģiskiem mērķiem Saentoloģijas baznīcas studentu un priesteru rīcībā.”

Tas nekā nav traucējis e-metra komerciālai popularitātei. Aktieris Džons Travolta, iekļuvis kādā avīzē ar fotogrāfiju, kurā redzams auditinga laikā, paziņoja: “Es lietoju šo ierīci katru dienu un jūtos kā no jauna piedzimis.” Un, kā jebkuram komerciāli veiksmīgam produktam, e-metram ir savi kritiķi. Vieni (to skaitā – no saentoloģijas aizgājušais rakstnieks Arnaldo Lerma) apgalvo, ka neliela sprieguma strāvas ietekmē ķermenis pastiprināti izdala endorfīnus, kas izraisa eiforijas stāvokli. Citi piezīmē, ka Saentoloģijas baznīca nespēj atteikties no e-metra lietošanas, jo šīs
5000 dolārus vērtās ierīces izgatavošanai nepieciešamas vien 80 minūtes. Neviens nespētu atteikties.

 Atskaites punkts

1950. gada maijs tiek uzskatīts par jaunas ēras sākumu. Saentologi gadus skaita “pēc dianētikas” (After Dianetics – AD). Panācis savai organizācijai reliģijas statusu, Habards varēja atviegloti uzelpot un turpmākos piecpadsmit gadus veltīt milzīga apjoma tekstu producēšanai. Šobrīd par saentoloģijas Svētajiem rakstiem tiek uzskatīts 4 miljoni vārdu liels teksta korpuss, tas ir nodrukāts uz īpaša papīra, ievietots hermētiski slēgtās kapsulās un paslēpts tuksnesī zem zemes ierīkotās betonētās noliktavās, kas spēj izturēt tiešu atombumbas trāpījumu. Piecdesmitajos gados Habards vairākkārt dodas uz Kubu un Puertoriko, kur rakstīja savas grāmatas. 1959. gadā iegādājās muižu Anglijā, kur dzīvoja nākamos septiņus gadus, taču aktīvi ceļoja pa visu pasauli, dibinādams vietējās saentoloģijas organizācijas. Šajā laikā viņš izstrādāja savu teoriju par reinkarnāciju, kuras laikā cilvēka garīgā būtība jeb “tetāns” (no grieķu alfabēta burta Teta) tiek vardarbīgi ieslēgts ķermenī kā cietumā. Saentoloģijas kā reliģijas mērķis ir atbrīvot šo tetānu no ieslodzījuma un iziet atklātā kosmosā, kur ikviens var darīt, ko vēlas. Šie reliģiskie uzskati ir ārkārtīgi hierarhiski strukturēti un katrā nākamajā attīstības līmenī pēc klīra statusa sasniegšanas, adepts jeb OT (no Operating Thetan – rīcībspējīgais tetāns) secīgi iziet astoņus līmeņus, kuros katrā tiek pavēstīti jauni kosmoloģiski un mitoloģiski priekšstati, iepriekšējos deklasificējot kā informāciju, kas paredzēta lietošanai noteiktā apziņas attīstības pakāpē. Ikviena jauna līmeņa sasniegšana izmaksā ievērojamas summas (pilna kursa jeb “ceļa pa tiltu” iziešana maksā no 300 tūkstošiem līdz 500 tūkstošiem eiro) un ziņas par augstākajos līmeņos pausto reti nonāk atklātībā. Viens no avotiem bija jau minētais rakstnieks Arnaldo Lerma, kurš 1978. gadā tika izraidīts no Saentoloģijas baznīcas pēc desmit gadus ilgas kalpošanas, no kuriem septiņus viņš pavadīja īpašā slēgtā Jūras organizācijā.

1966. gadā, bēgdams no dažādu valstu varas iestāžu vajāšanas un (kā viņš pats apgalvo) no atentāta draudiem, Habards aizgāja no visiem posteņiem baznīcā, nopirka vairākus kuģus un nodibināja Jūras organizāciju, kas lielāko daļu laika uzturas neitrālos ūdeņos – pilnīgā ofšorā. Krastā palicējiem Habards apgalvoja, ka tas nepieciešams, lai veiktu pētījumus augstāko apziņas stāvokļu jomā. Ap šo laiku parādījās baumas par organizācijas militāro raksturu, vēlāk nāca atklātībā fakti par saentologu aģentu iefiltrēšanos dažādu valstu specdienestos, dokumentu zādzībām un īpatnējām interesēm. Grieķijā šī organizācija tika aizliegta, bet kratīšanas laikā tās ofisā atrasti slepenu kara lidlauku rasējumi. Vācijā pieņemts likums, kas aizliedz valsts iestāžu darbiniekiem būt saentoloģijas baznīcas biedriem. Francijā Habardam piespriests četru gadu cietumsods, no kura viņš izvairījās, bēgdams no valsts. Šādos apstākļos Jūras organizācijas biedri kļūst par elitāru vienību, kuras locekļi paraksta līgumu ar baznīcu, apņemoties izplatīt saentoloģijas uzskatus uz šīs planētas un visā izplatījumā nākamajos miljards gados. Arnaldo Lerma tika izraidīts no baznīcas par to, ka vēlējies apprecēties ar Habarda meitu Suzeti. Pareizāk sakot, viņam tika piedāvāts “pamest Floridu ar visām ķermeņa daļām”. Tikai 1994. gadā Lerma uzdrošinājās internetā publiskot dokumentus, ko viņš saņēmis OT trešajā līmenī – tā atklātībā nonāca leģenda par Ksenū, kuras pārstāsti epizodiski parādījās dažādos avotos kopš 70. gadu sākuma.

Mūžsenā cīņa par/pret Dievu

Bet pirms tam – neliela atkāpe. Kristieši, kas dēvē saentoloģiju par īpaši bīstamu sātanisma paveidu, pamanījuši savdabīgu Habarda attieksmi pret Jēzu Kristu. Cilvēkiem, kas atnākuši uz saentoloģijas centru un interesējas par iespējām sakārtot savu biznesu, ģimenes dzīvi vai tikt vaļā no narkotiku atkarības, mēdz teikt, ka šī ir tikai apziņas pilnveidošanas metode un saentoloģijas sekotājs var saglabāt jebkuru ticību, tai skaitā kristietību, kā uzskatu sistēmu. Pēc pāris nodarbībām adepts var uzzināt, ka Kristus bija parasts cilvēks, kas sasniedzis tikai nedaudz augstāku līmeni par klīru. Jebkurš pirmā līmeņa OT ir jau ticis krietni tālāk. Habarda sacerējumos, kas tiek piedāvāti šī līmeņa studentiem, parādās apgalvojumi: “Eksistē dievi, kas ir augstāki par citiem dieviem.” Vai: “Leģenda par Kristu bija pazīstama jau pirms miljons gadiem.” Un: “Mums ar Kristu ir kopīgi mērķi – cilvēces gudrība, veselība un nemirstība.” Trešajā līmenī tiek izstāstīta cilvēces patiesā vēsture: “Pirms 75 miljoniem gadu Zeme ietilpa starpgalaktiskā konfederācijā, kuru pārvaldīja ļaunais pavēlnieks Ksenū. Planētas šajā konfederācijā bija pārapdzīvotas un tad valdnieks nolēma iznīcināt lielāko daļu iedzīvotāju.” Nezin kāpēc Habards apgalvojis, ka cilvēki tajā laikā izskatījušies tieši tāpat kā tagad, nēsājuši tādas pašas drēbes un pārvietojušies ar automašīnām, kas aizdomīgi atgādina 60. gadu amerikāņu automobiļu modeļus. Tā, protams, ir tikai leģenda, bet Ksenū ar viņam lojālu psihiatru palīdzību injicēja cilvēkiem alkoholu un etilēna glikolu, noveda viņus komā, iekrāva kosmiskajos kuģos (kas esot izskatījušies tieši tāpat, kā Douglas DC-8 reaktīvās lidmašīnas sešdesmitajos) un sabāzis vulkānos uz Zemes, kuru toreiz sauca par Tidžiaku. Tad Ksenū uzspridzinājis vulkānus ar vienlaicīgu ūdeņraža bumbu eksploziju, bet atbrīvojušos tetānus sagūstījis ar kaut kādu staru palīdzību un nogādājis uz speciāliem trīsdimensionāliem teātriem, kur 36 dienu laikā implantējis viņu atmiņās visādas maldīgas idejas, to skaitā – par Dievu. Šie atmiņu implanti ir galvenais cēlonis visām reliģijām un to mērķis ir neļaut cilvēkiem atcerēties Ksenū ļaunos darbus. Taču pats trakākais bija kas cits – Ksenū, ne vien implantēja tetānos maldīgas idejas un tēlus (piemēram, krucifiksu), bet arī likvidēja viņu personisko identitāti. Šie tetāni vairs nespēja atšķirt sevi no citiem un pārvietojās bariņos pa pāris tūkstošiem katrā. Šādi tetānu ķekari iemiesojās dažos izdzīvojušajos cilvēku ķermeņos un izveidoja pamatu mūsdienu Zemes civilizācijai. Pašu Ksenū drīz vien notvēra kaut kādi Labie spēki, kas viņu sodīja ar ieslodzījumu vulkānā (atkal šie vulkāni!), ko sargā Mūžīgās baterijas darbināts spēka lauks. Nav īsti skaidrs, vai Ksenū ir ieslodzīts uz šīs vai kādas citas planētas, bet Zeme kopš tā laika ir izslēgta no starpgalaktiskās konfederācijas kā cietuma zona.

Zināšanas no pirmavota

OT III ir teksts, kas pierakstīts 1966. gada nogalē, kad Habards “auditēja” pats sevi un nonāca līdz savā atmiņā visdziļāk paslēptajiem slāņiem. Viņš vienmēr ir uzsvēris, ka OT trešais līmenis ir viņa paša atklājums, kas nācis ar grūtībām – kā jau celmlauzim. Runā, ka šajā laikā viņš esot pamatīgi dzēris. Vēstulēs sievai Mērijai Sjū viņš raksta: “Lai veicinātu savus pētījumus, es dzeru daudz ruma un riju sārtos un pelēkos.” Domājams, ka tie bija dažādi stimulanti un depresanti, jo viņa tālaika asistente Virdžīnija Daunsboro atceras: “Viņš dzīvoja tikai no tabletēm.” Tas gan nekādi nepiezemē atklājuma nozīmību – skaidrs taču, ka lai pārvarētu ļauno spēku implantus apziņā, nepieciešams kaut kādā veidā nomākt ierastās domāšanas struktūras.

Faktiski, cilvēks, kurš sasniedz OT III līmeni, uzzina, ka līdzšinējie auditingi ir bijuši veltīgi (un arī tie pārdesmit tūkstoši, kas iztērēti pirmajiem diviem līmeņiem), jo viņa galvenās problēmas ir saistītas nevis ar bērnībā iegūtām engrammām (viena no tādām, pēc Habarda domām, ir, piemēram, mātes masturbācija grūtniecības laikā, kas “traumē embriju ar pirksta kustībām un orgasma vibrāciju”), bet gan ar to, ka viņa ķermenī ir vairāki tūkstoši “tetānu-parazītu”, no kuriem ir jāprot atbrīvoties vai nu dzīves laikā vai arī pēc nāves – cenšoties nenokļūt Venēras implantēšanas stacijā, kur tetānus pārpako pa jaunam. Nav gan īsti skaidrs, kāpēc viens no tetāniem būtu tas izredzētais, kurš pieņem lēmumus, bet pārējie ir iznīcībai lemti parazīti, taču jāņem vērā, ka šie apraksti nonākuši internetā pa aplinkus ceļiem, dažādu fragmentu izskatā un oficiālā Saentoloģijas baznīca lielu daļu no tiem ir noliegusi, lai arī nikni tiesājusies par autortiesību pārkāpumiem. Pavisam nesen parādījusies informācija par tekstiem, kas tiek pasniegti OT astotajā līmenī – tajos Habards liek manīt, ka viņam personīgi ir īpaša misija ne vien kā saentoloģijas dibinātājam, bet arī kosmiskā mērogā. Kristieši satraukti norāda uz vairākām vietām šajos tekstos, kas liecina par viņa apņēmību nepieļaut Kristus otro atnākšanu un mērķi sagrābt varu Apokalipses laikā. Minētā uzruna esot sarakstīta 1980. gadā, kad Habards bija jau apmeties uz dzīvi Dienvidkalifornijā un tikai retumis redzēts ārpus šaura saentologu elites loka.

Tobrīd viņš bija sasniedzis augstāko apziņas attīstības līmeni – astoto OT un daži sekotāji, kas izveidoja neatkarīgo saentologu organizāciju Brīvā zona, pieļauj domu, ka viņš tobrīd jau bija miris vai pat nogalināts sazvērestībā, ko piesedza Saentoloģijas baznīcas vadība. Viņuprāt, to paveica ASV specdienesti, kas iefiltrējās baznīcā un turpina vadīt to arī šobrīd. Par to liecinot fakts, ka 80. gadu sākumā tika pilnībā nomainīti baznīcas vadošie darbinieki, no tās aizgāja daudzi saentologi, kas darbojās organizācijā jau divdesmit un vairāk gadus. Vēl nedaudz vēlāk apklusa vairāki skaļi tiesas procesi pret Saentoloģijas baznīcu; novērotāji Eiropā un Krievijā uzskata, ka baznīcai šobrīd ir vienošanās ar Centrālo izlūkošanas pārvaldi.

Pravietis savā zemē

Eksistē arī cits viedoklis – Habards esot mūža nogali pavadījis narkotiku atkarībā un paranojas lēkmēs, slēpjoties no visiem. Paranoidālas domas viņu ir vajājušas visu mūžu – atcerēsimies vēstules veterānu komitejai, kurās viņš sūdzas par pašnāvnieciskām tieksmēm. Piecdesmitajos gados viņš stāstīja par to, ka Zemi ir iekarojuši ļauni citplanētieši Targi, kas radījuši kristietību un komunismu, lai kontrolētu un apspiestu ikvienu, kurš atļaujas domāt brīvi. Strādājot hospitālī, viņš bija pārliecināts, ka psihiatru uzdevums ir zombēt pacientus valdības uzdevumā. Vēlāk viņš nemitīgi pārcēlās no vienas dzīvesvietas uz otru – tā, it kā nepārtraukti muktu no kādas vajāšanas. Tad sekoja ideja par dzīvi uz kuģa neitrālos ūdeņos, kur uz viņu neattiektos nevienas valsts likumdošana. Visu mūžu Habards esot cietis no alerģijas, tāpēc licis mazgāt savas drēbes bez veļas pulvera, tās neskaitāmas reizes pārskalojot. Viņa personīgais ārsts Džīns Denks pirms nāves viņam esot injicējis vistarilu – spēcīgu psihiatrisku medikamentu, kas paredzēts histērisku pacientu savaldīšanai. Policijas ziņojumā pēc līķa apskates minēti gari, nekopti mati, ilgstoši neapgriezti roku un kāju nagi. Habards esot miris 1986. gada 24. janvārī. Dažas dienas vēlāk eksplodēja kosmiskais kuģis Challenger, aiznesot sev līdzi septiņu astronautu dzīvības.

Sapulcē, kurā piedalījās vairāki tūkstoši vadošo saentologu, tika nolasīta vēstule: “1980. gadā LRH nošķīrās no sabiedrības, lai turpinātu savu rakstnieka daiļradi un neviena netraucēts varētu nodarboties ar pētījumiem. Pēdējo sešu gadu laikā LRH veica intensīvu augstāko OT līmeņu izpēti. Apmēram pirms divām nedēļām viņš pabeidza visus pētījumus, kurus bija iecerējis. Tagad viņš ir pārgājis nākamajā OT izpētes līmenī. Šis līmenis ir augstāks par visu, ko līdz šim ir bijis iespējams iedomāties. Jāatzīmē, ka šis līmenis ir sasniedzams vienīgi eksteriorizētā stāvoklī. Ar to tiek saprasts, ka līmenis tiek pētīts, pilnībā atdaloties no ķermeņa. Šajā OT līmenī ķermenis ir uztverams vairs tikai kā neliels apgrūtinājums tālākajos sasniegumos OT statusā. Tādējādi, 36. gada AD 24. janvārī 20.00 L. Rons Habards pameta ķermeni, ko bija izmantojis šīs savas dzīves laikā 74 gadus 10 mēnešus un 11 dienas. Urā!”